Par izstādi "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (kuratore Elita Ansone)
"Tikai neraudi!" nav nekāda sieviešu mākslas izstāde, jo nav tādas sieviešu mākslas. Tā nav arī feministu izstāde, jo daudzas no viņām nekavēsies pateikt, ka nav nekādas feministes. Tomēr tā ir ļoti blīva un jaudīga izstāde, kas labāk par jebkura svarīga cilvēka citātu apliecina nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas muzeja. Vispirms jau – tā ir izstāde, kuru nav iespējams pamatīgi apskatīt vienā apmeklējumā, bet apskatīt gribas visu, turklāt veltot pietiekami daudz laika katram darbam, pat tādiem, kas redzēti jau agrāk. Tā ir arī izstāde, kurā es labprāt iegrieztos vēl pāris turpmākos gadus un uz to sūtītu Rīgā nonākušos viesus. Izstāde varētu stāvēt arī ilgāk, līdz kamēr nemiers par to, kam vēl tur vajadzētu vai nevajadzētu būt, būtu sarūdzis tik liels, ka apgāztu esošo un radītu vietu jaunai un papildinātai versijai.
Elitas Ansones kūrētā izstāde rāda mākslu kā dzīvu, intensīvu procesu, kurā vērojama pārmantojamība, daudzveidība tēmās, pieejās, medijos. Latvijas māksla atklājas ne tikai kā poētiska (to mēs visas jau zinājām), konceptuāla (arī bijām pamanījušas), bet arī politiska, turklāt tā bijusi šāda jau vismaz kopš 20. gadsimta 60. gadiem. "Tikai neraudi!" ļauj atskatīties ne tikai uz mākslas, bet arī sabiedrības vēsturi – laikmetīgās mākslas muzeji ar savām pastāvīgajām ekspozīcijām mēdz piedāvāt tieši to. Tāpēc tam visam vajadzētu muzeju un mākslinieču darbus – muzeja krājumā.
Konsekventi un labi pētīta tēma
"Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023" šķiet rūpīgi gatavots notikums. Atlasīti vairāk nekā četrdesmit mākslinieču darbi, izstādē tie grupēti tematiski ("mātišķība", "konstruētās sievišķības", "ekofeminisms" u.tml.); ar feminisma virzieniem saistītās definīcijas un skaidrojumi tiek izplatīti arī muzeja sociālajos tīklos; izstādē ietverta paškritiska statistika (uzzinām, piemēram, ka LNMM kopš Latvijas neatkarības atgūšanas sievietēm ir bijis četrreiz mazāk personālizstāžu nekā vīriešiem). Izstādes katalogā Elitas Ansones izvēlētos mākslas darbus ar feminisma teorētiskajām idejām savij ne tikai pati kuratore, bet arī feminisma teorētiķe Jana Kukaine, kā arī māksliniece un publiciste Rasa Jansone. Tas viss ir tik pamatīgi un būtiski!
Runās un rakstos par izstādi ne reizi vien tiek uzsvērta notiekošā pirmreizība un nozīmība, arī Jana Kukaine, rakstot par izstādi, norāda, ka "šādi skatījumi ir eksperimentāli, jo Latvijā feministiskā pētniecība attīstās sporādiski, pagaidām piedāvājot fragmentāras zināšanas" [1]. Tas pārsteidz, jo Jana Kukaine ar apbrīnojamu konsekvenci pati skatījusi latviešu mākslu feministisko ideju kontekstā jau gadus desmit, viņas grāmata "Daiļās mātes. Sievietes. Ķermenis. Subjektivitāte" kļuva būtiska arī lasītājām ārpus mākslas interesentu loka. Cerams, ka par grāmatu kļūs arī viņas nupat aizstāvētā disertācija, kas feministisko mākslu postsociālismā saista ar viscerālisma estētikas idejām, tāpat Jana Kukaine publicējusi daudzus rakstus, recenzijas, kūrējusi feministiskas mākslas izstādes, ir arī citas autores un pāris autori, kas feministiskā aspektā skata vizuālo mākslu, literatūru, kino, kā arī norises sabiedrībā. Feminisma Latvijā noteikti nav par daudz, varētu vēl, tomēr izstāde varēja tapt, jo feministiskie skatījumi Latvijas mākslā pēdējos gados ir viena no viskonsekventāk pētītajām tēmām. Un ne jau tāpēc, ka tam bijis dāsns atbalsts vai sabiedrības pieprasījums, bet gan tāpēc, ka ir bijušas pētnieces, mākslinieces un autores, kas apzināti un konsekventi radījušas vidi, kurā feminisma idejām tikt artikulētām, pētītām un attīstītām.
Ar cirvi mugurā
Pieredžu intensitāti, ko piedāvā "Tikai neraudi!", simboliski notver Helēnas Heinrihsones 2020. gadā tapusī glezna "Pašportrets", kurā uz vibrējoši dzeltena fona redzams sievietes ķermenis no mugurpuses: sieviete iecirtusi sev mugurā cirvi, pa iecirsto atvērumu plūst plaša asiņu straume.
Helēnas Heinrihsones "Pašportrets" raisa asociācijas ar sevis šaustīšanu – noteiktos kristietības (un citu reliģiju) virzienos un periodos normalizētu vardarbību pret savu ķermeni, nožēlojot grēkus, noliedzot miesisko. Miesiskās pieredzes atzīšana un iekļaušana tajā, ko saucam par zināšanām, ir viena no feminisma (bet arī dekolonialitātes) stratēģijām, kā tuvoties iekļaujošākai pasaulei. Arī Elitas Ansones kūrētajā atlasē mākslas darbi runā par iemiesotu pieredzi; pat ja tā tiek pētīta un apcerēta caur mitoloģisko vai sperot soļus konceptuālas abstrakcijas virzienā, saikne ar piedzīvoto ir ērti sataustāmā attālumā.
Sievietes poza Heinrihsones gleznā "Pašportrets" liek domāt, ka tā nav vienīgā vai pēdējā reize, kad viņa sev iecērt mugurā, tā nav pašnonāvēšanās, tā ir izdzīvošanas stratēģija vai dzīvošanas blakne. Lai arī sievietes galva nav redzama, var viegli iztēloties, ka sieviete turpina uzturēt kādam citam patīkamu sarunu, pat iecirtusi sev mugurā, un varbūt šis atvērtais kanāls, pa kuru plūst tam, kas tevī ir dzīvs, ir veids, kā palikt sarunā vai situācijā, kurā tev jābūt nedaudz citai.
Helēna Heinrihsone pārstāvēta ar vairākiem darbiem un dažādās izstādes sadaļās, tāpat arī Aija Zariņa – Latvijas mākslas feminisma negribīgās ciltsmātes (abas ne reizi vien noraidoši izteikušās par feminisma idejām, bet turpina būt nozīmīgas vēlākajām feministu paaudzēm). Starp jau zināmajām ciltsmātēm un citām feminisma kontekstā ieraudzītām māksliniecēm un viņu darbiem spilgts papildinājums ir Dailas Rotbahas 1983. gada filma "Laimes režīms" – vienas Dzemdību nama dienas dokumentācija, īsfilmas ritmiskums, montāža, stāstniecība bez teksta to neizbēgami vedina saukt par "videodarbu", kaut šis žanriskais jēdziens Latvijā ienāca tikai kādu desmitgadi vēlāk. Diena dzemdību namā tiek parādīta bez pārliekas idealizācijas un ar daudziem tuvplāniem. Noteiktā ritmā dienu pārtrauc zīdaiņu raudāšana un kliegšana, krūtsgalu skati, sievietēm atslaucot pienu, aiz loga palikušie tēvi, nedaudz krāsošanās brīvbrīdī, tad atkal ienesto bērnu raudāšana, krūtsgalu slaukšana, sievietes – tvertnes, barotnes, resursi.
Pēctecība
Šādai muzejā sarīkotai izstādei ar visaptveroša skata ambīcijām izdodas paliekoši iezīmēt feministisko pēctecību vai vismaz piedāvāt vienu, autoritatīvu versiju par to. Latvijas feminisma vēsturē vēlreiz tiek ierakstītas gan "negribīgās" gan artikulēti feministiskās.
Interesanti, kā, piemēram, Intas Rukas fotogrāfiju cikls "Lauku ļaudis" izstādē iegūst feministiskākus vaibstus – lai gan kopumā Inta Ruka ciklā interesējusies par lauku ļaudīm Balvu novadā, šajā izstādē redzami sieviešu portreti un stāsti un fokuss pārvirzās no lauku ļaudīm 1990. gados uz noteiktas paaudzes sievietēm un viņu dzīvi. Vairums Intas Rukas darbu skatāmi tematiskajā sadaļā "Sieviešu ģeneoloģija", bet pāris aizmaldījušies tālāk un izspēlē kuratoriāli dramaturģisku žestu: Aijas Zariņas darbam "Viņš un Viņa" izstādē uzbūvēta īpaša arka, "Viņa" izstādīta arkas kreisajā balstā, "Viņš" – labajā (tā jauši vai nejauši sasaucoties ar Marinas Abramovičas un Ulaja performanci "Imponderabilia"[2]). Lai gan viss varbūt nav tik ideāli – "Viņas" roka, ar kuru varētu pieskarties "Viņa" rokai, ir nomelnējusi, kamēr "Viņam" – pazudusi vispār, tomēr kopiespaids ir monumentāls, un to pa īstam apvērš arkas otrā pusē kā tādas nejauši piespraustas zīmītes izstādīti divi Intas Rukas darbi, katrs no sava cikla. Viens rāda priecīgu pāri un stāsta par to, kā Gita reiz strīdā sadūrusi Māri, viņš atlabdams atgriezies pie sievas, bet tad vēlāk tomēr pie Gitas. Bet otrs – par pamestību un atbalsta trūkumu, bērna tēvam nozūdot vēl pirms bērna piedzimšanas un vēlāk uzrodoties tikai uz brīdi, pirms pazust pavisam. Kā kuratoriālu intervenci novērtēju mājienu uz sociālo nevienlīdzību, kas sievietes ar bērniem skar skarbāk (statistika liecina, ka 2022. gadā 41 939 tēvu vietā uzturlīdzekļus bērniem maksāja valsts; par to, cik drošas un atbalstītas jūtas tās sievietes, kas audzina kopīgi radītos bērnus, no bērna tēva saņemot vien kādu naudas summu, statistika klusē [3]).
Feministiskā pēctecība un tās apzināšanās ir būtiska gan tāpēc, ka argumentēti apgāž vēl joprojām šur tur valdošos priekšstatus par feminismu kā "ievazātu ideoloģiju". Nē, lūk, precīzi un tēlaini artikulēti sistēmisku netaisnību vērojumi tapa arī bez feministisko teoriju tekstu lasīšanas un pat roku rokā ar vārdisku norobežošanos no feminisma idejām. Bet katrai, kas mēģina zupu ēst, stāvot uz galvas (kā izstādē apskatāmajā Evelīnas Deičmanes darbā "Zupas ēdāja"), noder stāsts par kādu nemierīgu raksturu senākā vai nesenākā pagātnē, par kādu, kas atļāvusies pārkārtot dzīvi nedaudz pa savam, tā izbrīvējot vairāk telpas arī citām.
Iekļaujot pēdējās desmitgades feministisko mākslu izstādē, šķiet, pieklusināta tās politiskā aktīvisma šķautne un kolektīvā daba, kaut tieši tas pēdējai desmitgadei ir raksturīgs. Ingrīdas Pičukānes veidotais feministiskais žurnāls "Samanta", tematiskais "Fembloks", kurā, iesaistot citas mākslinieces, mākslinieciski interpretēti feminisma virzieni, Ingas Gailes aizsāktais un kopīgi ar citām attīstītais "Sieviešu stendaps" (kuram vizuālo tēlu veido Elīna Brasliņa), Mētras Saberovas un citu kopīgi attīstītā Rīgas dragkingu kultūra – jebkura šāda cilvēku pulcēšana un kolektīvas darbības aizsākšana neizbēgami nes līdzi neskaitāmas diskusijas, konfrontē ar atšķirīgiem viedokļiem par šķietami kopīgo; tās ir īstās laboratorijas, kurās top un dzīvo mūsdienu feministiskie skatījumi, turklāt tā ir vides un kopienu veidošana, kas ļauj ērti sajusties arī citiem. Tam līdzi nāk protesti, plakāti, publiskās vēstules, kas vēršas pret strukturālām netaisnībām šeit un tagad, – tas viss, kā pie mums nebija iepriekšējās feminisma desmitgadēs, kad personiskais bija politisks, bet feministiskais aktīvisms tika noraidīts kā bezgaumīgs. Tas gan izvirza kuratorēm uzdevumu meklēt veidus, kā rādīt mākslas prakses un aktīvisma saplūšanu, bet pētniecēm – vienlaikus ar mākslas vēstures rakstīšanu paplašināt valodu, kurā tas tiek darīts.
Nemiers ar to, kā atskata izstādēs ar vēsturiskošanas ambīcijām parādās aktuālais, gan ir iepriekš paredzams un gandrīz neizbēgams. Un tas nekas – kā labi zināms trim viedajām babām, kuras Ievas Kraules-Kūnas darbā "Hot babas II" dedzina kungs melnā (jo babas pārāk musinājušas cilvēku prātus ar savām progresīvajām idejām), – "deg babas, deg ķermeņi, bet idejas nedeg".
[1] Jana Kukaine. Nemiera kustības: ģimenes paplašinājumi. Arterritory, 08.2023.
[2] 1977. gada performancē Marina Abramoviča un Ulajs kaili stāv durvju ailā – vienīgajā ieejā izstāžu zālē, un skatītāji spiesti spraukties gar viņu kailajiem ķermeņiem, tos neizbēgami aizskarot, apzināti vai neapzināti izvēloties, pret kuru no kailajiem māksliniekiem pagriezties, spraucoties tiem garām.
[3] Alimenti jeb uzturlīdzekļi 2023. gadā: pieaug minimālais apmērs: https://lvportals.lv/skaidrojumi/347842-alimenti-jeb-uzturlidzekli-2023-gada-pieaug-minimalais-apmers-2023
10