Vēlā piektdienas vakarā pie Katrīnas Neiburgas saimes galda izskanēja jautājums: "Ko jūs šogad esat darījušas pirmo reizi?" Diemžēl esmu ar asinīm parakstījusi datu neizpaušanas svētsolījumu, tāpēc sīkāk pārstāstīt svešas pirmās reizes nedrīkstu. Iespējams, tieši šis jautājums mūs ar draudzeni Unu pamudināja Liepājā doties uz latviešu kantri mūzikas grupas "Apvedceļš" koncertu "Fontaine Palace" klubā. Varbūt mūsu izvēli noteica fakts, ka Una cīņā ar durvīm bija uzdauzījusi aci visos piecos vecmeitu ballītes lillā toņos. Tas stipri samazināja kultūrvietu skaitu, kurās mēs varētu publiski rādīties.
Tikmēr Liepāja slīga bagātīgā muzikālā piedāvājumā. Biļešu uz Ainara Virgas 60. jubilejas svinībām Olimpiskajā centrā mums nebija, vai tās bija dārgas. Viens no diviem. Kultūras namā "Wiktorija" dziedāja un spēlēja nostalģiskā popa grupa "Kautkaili", tur bija pārāk liela iespēja satikt pazīstamus cilvēkus, kuri turklāt māk ģērbties. Vēl mani nervozē grupas, kuriem deviņdesmitie jau ir zuduši nostalģijas dūmakā. Vecu cilvēku problēmas. Koncertzālē "Lielais dzintars" uzstājās igaunis Silvers Seps, kuru atceros muzicējam Tallinas etnogrāfiskajā muzejā, kur viņš spēlēja naglu arfu, velosipēda riteni un slēpes, turklāt tibetieši kopā ar igauņiem izklausījās kaut kas patiešām vērtīgs un mums paredzēts. Līdz "Lielajam dzintaram" bija pusminūtes gājiens, kas izrādījās pārāk nepārvarams. Tur varbūt arī nāktos sveicināties un skaidrot, kāpēc viena no mums ir saulesbrillēs. Nesen mēs bijām smalkā filmas pirmizrādē, kur tieši pirms sākuma titriem zālē sākās masveidīgs, tuberkulozes sanatorijas cienīgs klepus. Ja nu tas panācis arī mūs? Bet ir viena kultūrvieta, kur neviens tavu klepu nedzirdēs. Tāpat tur neviens nedzirdēs telefona zvanus, kas atskan tieši filmas visdramatiskākajā vietā, kad sieva Romā vairs neatpazīst Jāni Jarānu, tu mazliet raudi, bet blakus skan tizla melodija, kuru tālruņa īpašnieks noteikti ir ilgi izvēlējies un pie tās piedomājis. Zvanošie telefoni bieži ir iegrimuši somas dzelmē vai kabatu labirintā un nav apklusināmi, tie vibrē kā smilkstoši operdziedātāji, kamēr citi skatītāji plāno telefona īpašnieka pāragro nāvi. No otras puses, ja teātrī un koncertā nezvana neviens telefons, ir skaidrs, ka auditorijas politika ir neiekļaujoša un tajā ir par maz senioru.
"Fontaine", lai arī saukts par "Palace", vismazāk atgādina pili. Tur ir krēsli, kurus iepriekšējā gadsimtā klājis melns dermatīns, bet apmeklētāju dibeni vai zobi to noskrubinājuši nost un tie stāv pelēki un kaili. Tā šķita vienīgā vieta, kas mūs tovakar Liepājā uzņems, nekauninot un neprasot, vai tiešām šī koncerta dēļ mēs trīsarpus stundas kratījāmies autobusā bez tualetes ar piecu minūšu pauzi Skrundā, kur nevienu nekur nelaiž. Es cerēju, ka fontēnā valdīs brīvdienu vakara līksmība, par kādu Rīgā var vien sapņot.
"Apvedceļa" solists Jānis Krūmiņš dziesmā "Brāl, ar dzīvi nekaulē" dzied: "Mamma man teica: seko saviem sapņiem un meitenes sekos tev!" Meitenes sekoja teciņiem vien. Uzvārīja lēcu zupu, izdzēra vienu alu un tad nekavējoties sekoja. Tas, ka durvis ver astoņos vakarā, mums nelikās nopietni, jāiet uz koncerta sākumu pēc desmitiem vakarā, visi jau būs iekšā. Nav šajā stāstā piemērotas vietas, lai pateiktu, ka visdrausmīgāk izklausās divas rīdzinieces, nejēdzīgas snobes, kuras ieradušās "Apvedceļa" koncertā, lai padziedātu "Zemenes" un kopā ar visiem gaudotu: "Pē-ē-ēdējoreiz tā gribētos ar tevi atkal kopā, pē-ē-ēdējoreiz būt mūsu pielijušā vasarā." Mans pēdējais raksts "Satori" par Biķernieku ielas pagalmu astoņdesmitajos izraisīja visai saasinātu lasītāju reakciju, jaukākie rakstīja paši par savu pagalmu pieredzi, citi mani mēģināja izsūtīt uz Aizzilupi. Es nozvērējos šoreiz uzrakstīt par kaut ko, kas nesaceltu nemierus – padomā bija vairākas garlaicīgas tēmas: kamoli, čības mājās – jā vai ne, sieviešu draudzība pēc 30, tiltu stāvoklis Rīgā. Bet tā Dieva celīši ir neizdibināmi, tāpēc rakstu par "Apvedceļa" koncertu Liepājā.
22:20
Divdesmit minūtes pēc paredzētā koncerta sākuma pie fontēna stāvēja gara rinda, tajā bija daudz jaunu sieviešu izejamos tērpos, skaistām frizūrām un garumgarām skropstām. Aiz mums nostājās divi gari un jau iešvilpuši vīri pēc 30 kopā ar sievām vai draudzenēm, tie nebija nekādi mūlāpi ķitē, viņi līgojās tikai mazliet. "Mums ir biļetes, bet jums ir, ko iedzErt?" viens no viņiem aptaujāja apkārtējos. Platais e vārdā "iedzert" vienmēr silda sirdi, bet mums nekā dzerama nebija. "Man bija daudz, bet meitenes visu izdzēra." Tad viņš pateica papuču joku, kuru es noteikti zinu kopš dzimšanas: "Ingliš šprehen? Duju, duju!" Kad beidzot uzkāpām pa kāpnēm un tikām līdz zvaigžņotajam ieejas zīmogam, kuru nomazgāt es nevarēju vēl divas dienas, bija skaidrs, ka pēdējā svaiga gaisa molekula ir iztērēta jau pirms mūsu ierašanās. Uz pakaramajiem bija mēteļu un jaku kravas, mēs atradām stūri aiz krēsliem, kur mazliet atturīgi pievienoties kopējai līksmībai. Skanēja pavasarīga dziesma ar Jāņa Petera vārdiem un Raimonda Paula mūziku "Ai-dundur-dundur-dun-dun-dun, cik gudri zirgi runās". Tad skatuvi ar plašu žestu ieņēma "Apvedceļš" un solists Jānis Krūmiņš līdzīgi pilotam šņāca mikrofonā uzrunas un jokus. Dziesmas skanēja vareni, runas saprast varēja tikai dažas, un labi vien, ka tā. No aizskatuves izplanēja Ufo un iejaucās pūlī. Vēlāk viņš atgriezās ar dziesmu angļu valodā. Jānis par Ufo teica: "Laba cilvēka jo vairāk, jo labāk." Bija gan jociņi spociņi par zēniem un bučiņām, "kā pieņemts modernā sabiedrībā", gan par to, ka tagad jāliek rokas dāmām uz gurniem, "un te ir vieta jūsu fantāzijai". Tas viss bija puslīdz paredzams, esmu taču bijusi zaļumballēs, kur crowd work sastāv no onkuļu humora. Pa vidu dziesmām tika ierakstīts kopīgs apsveikums Ainaram Virgam dzimšanas dienā, tas bija izjusti un sirsnīgi. Mēs visi vicinājām rokas. Virga gan tagad līdz vasarai nedzerot, Jānis mums paskaidroja divreiz. Tad bija kāds "National Geographic" joks par to, ka dāmām nav jābūt kā nīlzirgiem. To es arī nesapratu, visdrīzāk tāpēc, ka esmu nīlzirgs. Tika pieteikta dāmu deja, tādas bija vairākas. "Es gan nezinu, ar ko tās dāmas tagad dejos – somiņām divu vīriešu vērtībā?" Mūziķi uz skatuves spēlēja ar nogurušu atdevi, es nezinu, kur viņi atrada tādu dzīvesprieku, jo skābekli ne viņiem, ne mums neviens vairs nepiegādāja. Mums blakus stāvēja vīrietis, izpletis kājas kā ceļamkrāns un nekustīgs kā stabils trijstūris, viņš nezaudēja līdzsvaru, lai kā viņam apkārt visi dejotu un grūstītos. Vīrietis filmēja gandrīz visu koncertu, arī "Zemenes". Divreiz. Es pieņemu, ka tieši viņam ir labākie koncerta video, nevis tie miglainie spoku tēli kovboju cepurēs, kuri dzied kantri manā telefonā.
Daži cilvēki bija ieņēmuši galdiņus, es pat nezinu – jau pievakarē vai iepriekšējās dienas rītā. Meitene mammai kliedza: "Tētis prasa, kad mums var braukt pakaļ!" Mamma kaut ko nomurmināja, es pieņemu, ka "Vēl ne, meitiņ, vēl taču būs "Zemenes"!". Visa pasākuma laikā tikai viens kungs nokrita no kāpnēm, mēs viņu pieslējām kājās, piestiprinājām pie margām un izgājām ārā ieelpot Liepājas sāļo vēju un gaisu. Sākumā pūlis mani aiznesa nepareizi – uz pīpētavu, kur dūmu mutulī varēja pakārt ezi, dažu minūšu laikā es tur novecoju kā māte Terēze. Pie āra galdiņa iesilusi kompānija minēja cits cita vecumu, tas variēja no 23 līdz 39. "Apvedceļš" patiešām vieno paaudzes. Grūtākais bija atgriezties atpakaļ koncertā, jo svaigs gaiss ir diezgan svarīgs elements vairākām horoskopa zīmēm.
Koncertā bija ļoti daudz jaunu sieviešu, laikam studenšu, kas līksmi dejoja. Tāpēc viens Jāņa joks pārsteidza nesagatavotu un uzdzina šermuļus, gribējās vemstīties un šņākt kā kaķenei, kas sarijusies spalvas. Starp dziesmām solists kopā ar basģitāristu Armandu Leimani uzrunāja publiku. Pirms kārtējās dziesmas ģitārists teica, ka ir vēl 6. aprīlis… vai jau 7. "Ha, ha," smejas Jānis, "meitenēm par maz, vajag vismaz 14–15, ha, ha!" Dāmu deja! Kāds tur vēl Mūzikas akadēmijas skandāls ar uzmākšanos, laižam no skatuves mazgadīgo jokus. Es patiešām nebiju tur ieradusies kā joku policija, goda vārds! Bet, veči, jūs varat labāk! Tas nav jūsu cienīgi. Jūs taču mīlat savus klausītājus, arī jaunās meitenes, no kurām katra par koncertu bija samaksājusi 9 eiro, bet, ja tieši pirms koncerta, tad visus 12.
Mēs nezinājām lielāko daļu dziesmu, mēs tās arī neatšķīrām citu no citas, kaut pārējie zināja visus vārdus. Tomēr cerēju, ka "Apvedceļš" dziedās "Īsto vīru", jo tur piedziedājumā ir satriecošs teksts:
"Kad par tevi un par mani paliks atmiņas vien,
Kad par kariem un vaļiem lasīs grāmatās vien,
par to, kā uzveicu bailes, tagad Bībeles sien,
jo es biju un dzīvoju katru dien’."
Es nezinu, kur te pareizi jāliek komati, bet neko labāku šajos laikos es nevaru iedomāties. Par tekstu "Bībeles sien" es gribētu pateikties no visas sirds. Vēlāk feisbukā zem bildes no koncerta Laura uzrakstīja, ka bijusi pasākumā, kur "Apvedceļš" piecu stundu laikā nekurnot nospēlējis "Zemenes" 16 reizes. "Augstākā pilotāža!" viņa piebilda. Es teiktu, ka tā ir kalpošana. Viņi patiešām dala prieku kā konfektes visiem, kas vien atnāk. Pat ja ierodas joku policija no Rīgas.
Nākamajā dienā mēs devāmies uz atjaunoto Parka paviljonu, es dzēru kafiju ar zirņu pienu; vakarā noskatījāmies Fransuā Ozona filmu par eitanāziju. Citādi ir pamatotas aizdomas, ka mums Rīgā atņemtu snobu caurlaides antracīta pelēkos, gaumīgos vākos.
0