Vārda brīvība uz naža asmens

Līdzīgi kā ierastā piejūras klimata pavasarī, arī Latvijas mediju vidē šogad vērojamas neparastas temperatūras svārstības. Mediju organizācijas, mediju uzraugi, politiķi un tiesībsargājošās iestādes signalizē – kaut kas nav kārtībā. Taču to, kas tieši nav kārtībā, tā uzreiz nevar pateikt. Skaidrs, ka zemdedzē notiek gruzdēšana, bet pašu gruzdēšanas vietu šajā vērtību un vērtējumu jūklī nav viegli lokalizēt.

Aprīļa sākumā Latvijas Radio Redakcionālā padome publicēja paziņojumu, ka vārda brīvības robežas valstī sašaurinās. Īpaši tika uzsvērts, ka sabiedriskie mediji Latvijā ir pārregulēti un pārkontrolēti. Uz karstām pēdām sekoja sabiedrisko mediju ombudes Andas Rožukalnes publikācija, kas atgādināja gan par pēdējā laika sitieniem medijiem, gan par cilvēku bailēm runāt ar žurnālistiem un politizētu atbalstu cenzūrai. Abus viedokļus vienoja arī pamatoti jautājumi par krievu valodas turpmāko vietu sabiedriskajos medijos. Taču mediju profesionāļu vidū šie paziņojumi neatraisīja solidaritāti. No citiem žurnālistiem dzirdēju skeptiskas piebildes, ka vajagot taču prast uzaudzēt biezāku ādu un spēt turēt spiedienu. Citiem vārdiem, verbālu agresiju labāk vajag normalizēt, nevis problematizēt. Tomēr satraukums tika sadzirdēts un pastiprināts Valsts Prezidenta rīkotajā domu apmaiņā, kas augstā līmenī ļāva izgaismot neveselīgās attiecības, kas izveidojušās starp atsevišķiem Latvijas medijiem un atsevišķām interešu grupām.

Par attiecību anomālijām liecina gan tā sauktās stratēģiskās tiesvedības, kas tiekot vērstas pret medijiem, gan agresīvi uzbāzīgā retorika, kuru, piemēram, pret sabiedriskajiem medijiem un pētnieciskās žurnālistikas centru "Re:Baltica" kurina sociālajos tīklos mītoši aktīvisti. To papildina arī jokaina jaunrade, ko uzskatāmi ilustrē nesenais Rīgas apgabaltiesas spriedums "TVNET GROUP" apelācijas lietā saistībā ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmumu. "Žurnālisti, veidojot diskusiju par kādu jautājumu, neizsaka savu personīgo viedokli," – tā stāv rakstīts Rīgas apgabaltiesas spriedumā.

Vairāk profesionālas mediju kritikas!

Lai uzreiz būtu skaidrs, es neesmu pret publisku Latvijas mediju kritiku. Es to pat ļoti atbalstu un cenšos tai sekot līdzi. Dažkārt robeža starp apsūdzībām vārda brīvības ierobežošanā un pamatotu mediju kritiku ir grūti pamanāma. Tāpat robeža starp ideoloģiski angažētu un profesionāli iecentrētu mediju kritiku mēdz izplūst. Taču šāda robeža, bez šaubām, pastāv. Tikmēr mediju kritika Latvijā vēl aizvien nespēj ieņemt pienācīgu vietu mediju kultūras pašregulācijā. Arī pēdējā laika skaļākajos notikumos (TVNET intervija ar Rosļikovu, cūku komikss, centra "Re:Baltica" dokumentālais seriāls "Šķelšanās", sabiedrisko mediju saturs krievu valodā) kvalificētiem un uzticamiem mediju kritiķiem būtu vajadzējis spēlēt daudz lielāku lomu. Tieši kompetentas un ietekmīgas mediju kritikas trūkums liek sabiedriskajai domai doties ierēdnieciska formālisma, politisku lozungu un nereflektējošu apsūdzību pavadā.

Mūsdienīga mediju kritika palīdz atsegt un saprotamā veidā izskaidrot institucionālo un profesionālo faktoru ietekmi uz mediju saturu; tai vajadzētu arī sabiedrībā veicināt datos un idejās balstītu sarunu par mediju un interešu grupu varas attiecībām, kuras konkrētam saturam piešķir kontroversiālu raksturu. Mediju kritika sakņojas padziļinātā un sistemātiskā mediju pētniecībā, bet arī tā Latvijā netiek nodrošināta. Vēl nesen kolēģim jautāju, vai ir kāds jauns un plašs pētījums par Latvijas Televīzijas ziņu raidījuma "Panorāma" saturu, kas līdzētu spriest par dažādu "balsu" un sabiedrības grupu pārstāvniecību. Ātri vien sapratu, ka nekas uzticams un aktuāls nav tapis. Bet tieši šādi pētījumi ļauj labāk spriest un izvērtēt populāro viedokli, ka sabiedriskie mediji apkalpo kādu iedomātu eliti vai valdošo koalīciju. Bez pietiekami regulāriem pētījumiem nav iespējams izvērtēt un pamatoti kritizēt, kā ietekmīgos Latvijas medijos darbojas dienaskārtības veidošana, praimings, ierāmēšana, "vārtu sargāšana" un citi mehānismi. [1] Šobrīd, kad Latvijā un citviet vērojama ideoloģiskā spektra un mediju auditoriju fragmentācija, ir īpaši nepieciešami mediju satura pētījumi un tajos balstīta mediju kritika. 

Nelabvēlīgais klimats 

Taču viņpus mediju kritikas darbojas cita loģika. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvijas publiskajā diskursā ir vērojami uzstājīgi un vulgāri mēģinājumi iedzīvināt tādu uzvedības modeli, kas mudina medijus un to darbiniekus baidīties vai vismaz kaunēties no savas Satversmē garantētās brīvības izteikties. Par to liecina arī Latvijas mediju politikas jauno pamatnostādņu projekts, kurā atšķirībā no iepriekšējām pamatnostādnēm tiek izcelta žurnālistu un mediju profesionāļu drošība. Tiesa, mums atkal trūkst uzticamu un padziļinātu pētījumu, kas līdzētu labāk spriest, kādu kaitējumu nedrošības normalizēšana nodara Latvijas žurnālistikai. Bet citādi pašcenzūra nav nekas svešs demokrātiskajā Latvijā – tās izpausmes, īpaši saistībā ar mediju īpašnieku iegribām, ir dokumentētas un analizētas jau iepriekšējās desmitgadēs [2].

Latvijas sabiedriskās domas klimats liecina, ka vārda brīvībai nelabvēlīgie apstākļi ir strukturāla, nevis epizodiska parādība. Institucionālās uzticības samazināšanos medijiem pēdējos gados var novērot ne vienā vien demokrātijā. Arī Latvijā Covid-19 pandēmijas laikā ir būtiski pieaugusi neuzticēšanās medijiem. Tik būtiski, ka, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm,  esam nobraukuši krēslas zonā. Vienlaikus, kā rāda SKDS dati, saglabājas relatīvi augsts atbalsts politisku uzskatu cenzūrai. Tādējādi Latvijas sabiedriskās domas klimats pašlaik vairāk ļauj attaisnot konformismu un agresīvu retoriku pret neatkarīgiem medijiem, nekā tas bija pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā un pandēmijas.

Nesenā diskusija par vārda brīvības apdraudējumu Latvijā ir sakritusi ar rakstnieka Salmana Rušdi interviju britu raidorganizācijai BBC, kurā arī viņš pauž satraukumu par vārda brīvības sašaurināšanos: "Daudzi cilvēki, arī daudzi jaunieši, diemžēl ir noformulējuši viedokli, ka vārda brīvības ierobežošana bieži vien ir laba ideja." Rušdi ar savu dramatisko dzīves pieredzi noteikti ir piederīgs mūsdienu pasaules vārda brīvības aizstāvju panteonam. Par to viņam ir nācies samaksāt ar pastāvīgiem nāves draudiem, un 2022. gada augustā Ņujorkā lekcijas laikā Rušdi tika 12 reizes sadurts dažādās ķermeņa vietās, zaudējot arī labo aci. Piedzīvoto un atlabšanu viņš aprakstījis nupat klajā nākušajā autobiogrāfiskajā darbā "Nazis". Latvijas sabiedrībai šāds ekstrēmisms, par laimi, ir svešs. Taču Rušdi dzīve ir savlaicīgs atgādinājums arī mūsu sabiedrībai, ka ne jau nazis, bet bailes no naža un piekāpība agresoram nokauj vārda brīvību.

[1] Dienaskārtības veidošanas (agenda setting) jēdziens apzīmē mediju spēju ietekmēt sabiedrības izpratni par svarīgo un nesvarīgo. Izceļot noteiktus jautājumus, mediji veido arī politisko lēmumpieņēmēju uztveri un prioritātes. Praiminga (priming) jēdziens apzīmē procesu, kurā mediju ziņojuma iedarbība var stimulēt personas uzvedību un domas, padarot noteiktus jautājumus, pieredzi vai asociācijas spilgtākas. Sākotnēji saskaroties ar konkrētām norādēm, cilvēki, visticamāk, izmantos tieši šo pirmatnējo informāciju, pieņemot lēmumus un veidojot tālāko viedokli. Ierāmēšana (framing) ir vēl viens mediju efekts, kurš ietver ziņu un informācijas pasniegšanu īpašā veidā, tā ietekmējot, kā auditorija to saprot un interpretē. Uzsverot atsevišķus aspektus un izlaižot citus, mediju rāmējumi veido problēmas un risinājumu uztveri. Vārtu sargāšana (gatekeeping) attiecas uz informācijas avotu un tēmu atlasi, ko veic mediju redaktori, producenti un citi mediju profesionāļi. Šis process nosaka, kāda informācija sasniedz sabiedrību un kā tā tiek pasniegta, veidojot publisko diskursu.

[2] Sk. Dimants, A. (2004). Pašcenzūra pret paškontroli Latvijas presē: mediju pētījuma atklājumi. Valmiera: Vidzemes Augstskola; Šulmane, I. (2011). Neatrastās identitātes? Latvijas dienas laikrakstu žurnālisti politikas, ekonomikas un kultūras lauku ietekmē. Rīga: Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūts.