Par festivāla "Homo Novus" izrādi "Šūpuļdziesma maitēdājiem" (režisors Kims Noubls)
2009. gada aprīlī Soho teātrī notika britu komiķa un mākslinieka Kima Noubla iestudējuma "Kims Noubls mirs" ("Kim Noble Will Die") pirmizrāde – multimediāla pašnāvības vēstule par mākslinieka psihisko slimību, viņa pašnāvnieciskajiem impulsiem un plānu mesties lejā no Vaterlo tilta. Tā bija pirmā daļa triloģijai, kuru noslēdz viņa pagājušajā nedēļā Rīgā festivālā "Homo Novus" izrādītā "Šūpuļdziesma maitēdājiem" ("Lullaby For Scavengers").
Triloģijā lietotie izteiksmes līdzekļi radikāli pārkāpj ētiskās un estētiskās normas – beigtu dzīvnieku sadalīšana, masturbācija, slepeni uzņemti, nesaskaņoti videomateriāli. Šo iemeslu dēļ Noubla izrādes ir tikušas atceltas, skatītāji snieguši sūdzības policijā, tomēr vairums uzskata Noubla robežu šķērsošanu par atbruņojošu un ģeniālu. Viena no viņa spēcīgajām kārtīm ir perfekti ieturētais trash stils, kurš rada maldīgu iespaidu par paviršu, naivu tehnisko izpildījumu un dod ticamību Noubla svētā vientieša tēlam. Otrs viņa trumpis ir nekautrīgais un ļoti trāpīgais mūzikas un skaņu izmantojums. Trešais – pievilcīgais runas veids, balss tembrs un izskats, kas gluži vienkārši raisa uzticību. Piemēram, ainu, kurā bez jebkāda īpaša pamatojuma Noubls rāda sava dzimumlocekļa galviņu ar atverē iebāztu mušas kāpuru, divi fani komentēja šādi: "Es sēdēju pavisam tuvu skatuvei un redzēju, ka viņa acis laikā, kamēr uz ekrāna rādīja to mušas kāpuru atverē, bija laipnas un mierīgas. Kaut kādā dīvainā veidā es esmu ar viņu." Un: "Es kaut kā spēju distancēties no tā un uztvēru, ka tas ir skatuviskais tēls. Kompozicionāli tas bija labs kadrs – kā tas kāpurs locījās uz visām pusēm."
Kad jautāju vairākiem cilvēkiem, par ko bija šī izrāde, saņēmu šādas atbildes: "par to, ko neviens negrib darīt", "par nāvi", "par identitāti", "par to, ka cilvēki ir tādi paši parazīti kā kāpuri un pa pilsētu skraidošas lapsas", "par to, cik mēs visi esam tizli un neveikli". Es par to domāju. Noskatījos izrādi divas reizes. Pamanīju, ka ir ainas, kurās šokējošie kadri ir dramaturģiski nepamatoti un, šķiet, tiek izmantoti, lai garantētu zināmu sajūtu asumu un koncentrēšanās līmeni skatītājos. Tomēr izrādes pamatā ir vairākas spēcīgas sižeta līnijas.
Pirmā: Noubla darbs apkalpojošajā sfērā – videoieraksti, kas ataino neveiklus, reizēm pat tīri bērnišķīgus veidus, kādos mākslinieks it kā cenšas tuvoties saviem apkalpojamajiem/ aprūpējamajiem. Šī daļa visvairāk kalpo sistēmas ķircināšanai un simboliski atspoguļo Noubla mušas kāpura uzdevumu – pārstrādāt citas sabiedrības kārtas atkritumus. Viņš provocē cilvēkus, nelūgti iesaistoties sarunās, nakšņo zem viņu darba galdiem, masturbē ar putekļu sūcēja maisiņu (jo tas satur kāda kunga, kuram jau 14 gadus nav bijušas intīmas attiecības, ādas daļiņas) u.c. Šī ir daļa, kas parāda Noubla varoņa nespēju veidot attiecības ar cilvēkiem un režisora Noubla māku izmantot jebkuru puslīdz sociālu situāciju, lai nežēlīgi un ar baudu atmaskotu cilvēku divkosību, emocionālo trulumu un izveidotu kādu traģikomisku, tikai Nobla prātā iespējamu "risinājumu".
Otra līnija ir mušu kāpuru tēma. Jau pašā izrādes sākumā Noubls adoptē mušas kāpuru – sarunājas ar to, ved ceļojumos, pielīmētu pie mašīnas priekšējā stikla, rāda tam filmas un lasa priekšā. Tas gan netraucē viņam iegulties vannā, kas pilna ar kāpuriem (pieņemu, ka pusi no tiem saspiežot), vai iebāzt galvu kāpuru mudžeklī un iekosties. Es to nolasu kā ironiju par indivīda eksistences nozīmi Visuma mērogā.
Trešā līnija ir izbāztā vāvere, kuru Noubls pats ir izdīrājis (tas redzams video) un pārveidojis par kustināmu lelli. Vāvere ir viens no harismātiskākajiem Noubla avatāriem. Kopumā viņa ir Noubla pusē, tomēr reizēm vāveres komentāri pauž riebumu pret mākslinieka darbībām un izrādē pilda tādu kā internalizētā kritiskā skatītāja lomu.
Tad vēl ir lapsas. Kims pavada ievērojamu laiku, pieradinot tās pie savas klātbūtnes, viņš mēģina pārņemt lapsu uzvedības veidu, pavadot dienas kanalizācijas sistēmā, apmīžot svešu mašīnu riepas, lai iezīmētu teritoriju, un pat izaicinot savu māti ar viņu skūpstīties, jo incests lapsu starpā ir ļoti izplatīts. Kima centieni vainagojas ar panākumiem, un mākslinieks pat piezīmē, ka no viņa sanāk krietni labāka lapsa nekā cilvēks.
Pēdējā sižeta līnija ir Kima attiecības ar vecākiem. Videoierakstos vairākkārt redzama māte. Noubls viņu iepazīstina ar saviem jaunajiem draugiem – izbāzto vāveri, adoptēto kāpuru. Māte reaģē absolūti mierīgi, labprāt iekļaujoties Kima naratīvā. Tēvs uz nāves gultas lūdz viņam nodziedāt kādu dziesmu, citā kadrā tēvs jautā, ko Kims tagad grasās darīt. Viņš atbild: es domāju kādu laiciņu pavadīt kopā ar tevi (iespējams, vienīgie pāris vārdi, kas izrādē teikti bez ironijas). Kamera iezūmo Kima tēva atplestajā, sastingušajā mutē – alas, cauruma, tukšuma simbolā, kurš caurvij visu izrādi, sākot no mākslinieka pirmajiem soļiem uz skatuves, kad viņam uz pleciem uzstutēta gara caurule, no kuras dziļumiem viņš skatītājiem jautā: "Is there anyone down there?"
Mamma, mušu kāpurs, mirstošais tētis, neonacisti – viss ir viens. Viss ir līdzeklis Kima Noubla stāstā par to, ka mēs nomirsim vieni un mūs apēdīs tārpi. Kima recepte pret paša atmaskoto bezcerību, manuprāt, ir atrodama pēdējās izrādes minūtēs: noderēt var pilnīgi viss (atkritumi, tēva nāve, sabraukta lapsa), to var liekt, pārveidot, manipulēt un samontēt tā, lai viss vienotos kopīgā dziesmā, mākslinieka radītā harmonijā. Kaut vai tikai uz mirkli.
Šīs rindkopas rakstīju jau pēc tam, kad biju attapusies no izrādes. Pirmās sajūtas pēc redzētā bija tādas – man vajag iet. Lietus gāza spaiņiem, es nezināju, kur atrodos, bet man vajadzēja iet. Redzēju uz asfalta ļoti garu slieku – šķita, ka tā lokās un vijas, izbaudot lietu. Pāris soļus tālāk peļķē mirka pūderkrēma uzklāšanai paredzētais sūklis. Ap to peļķē izplūdis ādas krāsas aplis. Gāju ilgi, man bija nedaudz slikti. Nolēmu vēl neieslēgt telefonam skaņu. Šī bija pirmā reize, kad mākslas darbs manī tika izraisījis vēlmi nekavējoties iedzert. Garāmbraucošo mašīnu kārtīgi apšļakstīta, iegāju kafejnīcā. Skanēja Lady Gagas dziesma "Bad Romance". Atcerējos, kā viņa pievērsa dzeltenās preses uzmanību ar to, ka kaut kur ieradās no gaļas šķēlēm veidotā tērpā. Nožēlojami. Tik virspusēji. Es vēl arvien nevarēju atredzēt Kima Noubla locekļa galviņu, kuras atverē lokās mušas kāpurs.
Es ļoti gaidīju šo izrādi. Noubla izrāde "Tu neesi viens", ko redzēju 2015. gada "Homo Novus", bija mani atstājusi bez vārdiem. Arī tajā Noubls izmantoja savu ķermeni kā izteiksmes līdzekli, provocēja un tīši, reizēm sāpīgi šokēja publiku, taču "Šūpuļdziesma maitēdājiem" man lika apjaust savas sarkanās līnijas. Man ir nepatīkami un grūti atzīties, ka mākslas darbs, par kuru kritiķi saka "nebijis precedents – sešas zvaigznes no piecām" un kas sagādā baudu inteliģentiem skatītājiem, uz kuru gaumi es paļaujos, man gluži vienkārši nav pieņemams. "Tu neesi viens" radīja man saprotamu vispārinājumu – tiešu, sāpīgu un absurdu vēstījumu par vientulību –, bet "Šūpuļdziesma maitēdājiem" mani satrieca tik dziļi, ka vispārinājumam neatlika telpas. Varbūt kopš 2015. gada mainījusies esmu es, nevis Noubls?
"The Guardian" dēvē šo darbu par "strange, tender and endlessly funny". "Strange" – jā, protams. "Tender"? Tiešām? Kurā vietā tur ir kaut viens "tender"? Tajā, kā viņš sauc mušas kāpuru par savu meitu? Varbūt "tender" ir tas, kas pārņem skatītāju, raugoties uz šo vīrieti, kuram pietiek pacietības un mērķtiecības ieziesties ar lapsu sūdiem un bezgala ilgas stundas vaktēt lapsu alas, lai tās viņu pieņemtu un viņš varētu skatītājiem parādīt, kā lasa tām Šekspīru, rāda filmas un izglīto? Jā, varbūt šajā veltīgajā darbā ir kaut kas aizkustinošs.
"Šūpuļdziesma maitēdājiem" ir fantastiski sarežģīts priekšnesums, kas prasījis autoram ārkārtīgi lielu sagatavošanas darbu. Lapsu pieradināšana, dzīvošana kanalizācijā, apkopēja darbs ofisā, dalība neonacistu gājienā un kas tik vēl ne. Tas viss mums. Daži joki ir smieklīgi, kad tie notiek ar mani pašu, daži ir smieklīgi, ja tie notiek ar kādu citu, un ir joki, kas ir smieklīgi tikai teorētiskā līmenī. "Endlessly funny" uz mani nenostrādāja, jo tie joki, kuri ļoti labi iederētos, teiksim, kādā "Dienvidparka" sērijā, tika izspēlēti uz Noubla ķermeņa. Piemēram, joks ar vistas lamatām: viens striķa gals piesiets māksliniekam pie sēkliniekiem, pie otra piesiets apgrauzts vistas rumpis. Tādā veidā Noubls it kā mēģināja pievilināt lapsas. Saprotu, cik tas ir absurdi un cik lieliski piedien Noubla svētā vientieša tēlam, tomēr es nebiju gatava apskatīt viņa notītās oliņas simtkārtīgā palielinājumā. Varbūt, ka tā ir mana problēma.
Varu iztēloties, ka es būtu sajūsmā par šo izrādi agrā jaunībā, kad man ar toreizējo partneri šķita lielisks piedzīvojums, piemēram, lielveikalā pie kosmētikas plauktiem simulēt dzimumaktu. Tam sekoja virtuoza, publiska apsargu pazemošanas etīde, piesaistot garāmgājējus, un galu galā – to pašu apsargu eskortēts gājiens uz policiju. Mums sagādāja baudu izaicināt pūstošā kapitālisma vergus. Tas gan arī bija laiks, kad savu revolucionāro karogu pavēnī nemācēju novilkt robežas attiecībās. Pagāja ilgs laiks, kamēr iemācījos atpazīt toksisku attiecību pirmās pazīmes. Tagad pārtraucu komunikāciju, jau tikai nojaušot šādu attiecību potenciālo virzību. Kāpēc es par to runāju? Jo Noubls, tikko iznācis uz skatuves, paziņo, ka šī vakara mērķis ir: "To be intimate with you."
Tomēr jāatzīst, ka Noubls izrādes nobeigumā spēja meistarīgi radīt jēgas ilūziju, veidojot kolāžu no perversijām, nāves un puvekļiem. Droši vien jāsaka paldies par atgādinājumu, ka jēga ir kaut kas, ko konstruējam paši, apzināti piešķirot nozīmi un struktūru parādībām, kuras izvēlamies (vai kuras izvēlas mūs). Nobeigumā vēl citēšu kādu inteliģentu cilvēku, kura atzīšanās pēc izrādes mani nedaudz nomierināja: "Man ir citas ētiskās un estētiskās preferences, kas ir normāli."
1