Par festivāla "Riga IFF" filmu "Melnās pirts māsība" (režisore Anna Hints)
Kopš katru svētdienu ar ļaudīm, kurus nu jau gribas saukt par draugiem, apmeklēju divu burvīgu pensionāru būvētu un izīrētu pirtiņu tepat Pārdaugavā, es vairs neatceros, kā pirms tam pagāja mani svētdienas vakari. Tagad es tos ļoti gaidu – paradoksālā kārtā sajūta pirtī ir kaut kas veldzei līdzīgs. Viss pāriet, paliek tikai ķermenis. Uz zemes atgūlies, putnu manevri tālu augšā, kur nekas neskar. Pēc iegremdēšanās aukstā ūdenī sirds pulsē cauri lāpstiņām. Un tikai reizēm par laiku atgādina signāls, ar kādu ielu tālāk atveras 2. tramvaja durvis.
Mēs pirtī sakām, ka ir divi laiki: lēnais un ātrais. Viens ir tad, kad ej uz lāvas pa sešiem lāgiem, bet vēl palikušas četrdesmit minūtes, otrs – kad liekas, ka esi tikko atnācis, bet drīz jau jāiet mājās. Pirtī var apstāties laiks, īpaši, ja esi nonācis nelielā, tuvā kompānijā, – par to, manuprāt, arī ir Annas Hints filma.
Kad pensionāri izdomā no mums atpūsties, es eju uz Jelgavas ielas publisko pirti. Tur ir viens stāvs sievietēm, otrs – vīriešiem. Tā tur ir bijis vienmēr, un neliekas, ka viņi gribētu, lai ir kā citādi, lai ko arī neteiktu Daniils Harmss, rakstīdams: "Man nepatīk sabiedriskas vietas, / kur vīrieši un sievietes šķirti. / Pat tramvajs tīkamāks par pirti."
Sieviešu stāva matronas – tā es viņas saucu – vienmēr zina, kas jādara: kad laiks uzmest garu un cik daudz tas jādara, un kad pirti laiks izvēdināt. Mans maģistra grāds viņu priekšā neskaitās, tās ir monumentālas, stipras personas. Vajag tā, lai ir riktīgi karsts. Un pēc tam var iet dušas telpā noberzēt simt divpadsmit ādu. Čigānietes izklājušas uz galda desas un kliņģerus, viņu bērni sēž plastmasas bļodā, pilnā ar ūdeni, un spiež ciet degunu, rādīdami uz tantēm piedūmotajā telpā pie lielās, melnās krāsns. Tās tantes esam mēs. Runā, ka reiz puika kļuva par vīrieti, kad vairs nedrīkstēja nākt līdzi mammai sieviešu pirtī. Bērnībā mūs veda uz pirti Priekuļu pagasta katlumājā. Uz Jelgavas ielu eju tikai ar draudzeni. Pagaidām vienai bail. Varbūt kādu dienu izdosies. Varbūt tā būs pieaugšana pavisam.
"Melnās pirts māsība" ir par to visu – Ziemeļaustrumeiropas tradīciju novest savu ķermeni līdz trauslam, tīram stāvoklim karstā, dūmainā telpā. Par ķermeni, kādu to pieredz sievietes. Par viņu reizēm biedējoši meistarīgo spēju par šo pieredzi sarunāties atklāti, skaudri un bez kauna, ja vieta un laiks ir pareizie. To pašu spēju, kuras dēļ puika varbūt arī kādā brīdī vairs nemaz neprasās mammai līdzi uz lāvas. Galu galā – "cilvēks ir cilvēks", kā atklātības brīdī vienai no filmas varonēm reiz atbildējuši viņas vecāki. Un vēl tur ir par veciem laikiem: igauņu tradīcijām, kuras aizies uz neatgriešanos, un labi ka tā, un tradīcijām, kuras iztur laika pārbaudi. Pirts, manuprāt, ir tā otrā.
Reiz nesenā svētdienā mani biedri atkal bija sapulcējušies uz lāvām, bet es biju Berlīnē. Izrādījās, ka mana mitekļa saimniece ar draugiem pandēmijas laikā bija sev dārzā uzcēlusi mazu pirtiņu. Es palūdzu, vai varam to iekurt. Teicu, ka ir svētdiena, bet mēs svētdienās vienmēr ejam pirtī. "Oh, is sauna special for people in Latvia?" viņa prasīja. Pēc stundas, kad, dvieļos ietinušās, kūpējām pie ugunskura, viņa brīnījās par maģisko, skaisto un viņai pilnībā nesaprotamo latviešu valodu, lai gan es atkārtoju vienu vienīgu vārdu: "kailgliemezis". Tad sapratu, ka viņa jau varētu arī nezināt, ar ko te, ziemeļos, cilvēki nodarbojas, ar koku zariem viens otru zvetēdami, kamēr uz lāvas atskan jautājums: "Vai Dalailamu, kad viņš bija Rīgā, kāds aizveda uz pirti?"
0