Gan Anna Auziņa, gan Santa Remere savās recenzijās ir atzīmējušas Ingas Gailes "Jaukumiņa" un Krisas Krausas "Es mīlu Diku" vienlaicīgo nonākšanu Latvijas grāmatnīcās un lasītāju rokās. Protams, to, ka abi darbi neizbēgami tiks salīdzināti, nosaka ne jau iznākšanas datumi. Salīdzinājumu neizbēgamu padara abu romānu svārstīgums starp "es" un "viņa" formu un satraucošais ceļš, ko "es" (nevis "viņa") nostaigā līdz iekšējam redzīgumam. Sieviete, aizkārpījusies līdz savam "es", sāk redzēt. Pats par sevi tas varbūt nebūtu nekas bīstams vai biedējošs, bet tas, ko Sarma un Krisa ierauga, ir ļoti neglaimojošas ainas. Dažādi nesmukumi, ikdienišķas riebeklības, panīkuma purvs, kurā sievietes mīcās, apkalpojot "savus mūža vīriešus" un pēdējiem spēkiem cenšoties sevi pārliecināt, ka purvs ir spoža deju grīda, virs kuras bez piepūles slīd heteroseksuāli pāri. "Dārgā Dienasgrāmata," viņas abas sāk rakstīt, "šodien notika tas un tas, un tam, kas sācis notikt, es neredzu galu."
Krisas Krausas radītā varone Krisa iemīlas Dikā, cienījamā kultūras kritiķī. Diks kļūst par vārtiem uz viņas pašas pārvērtībām – un ir pārsteidzoši, cik plakans un statisks visa romāna laikā zīmējas paša Dika tēls. Viņš ir sakne, trotuāra apmalīte, uz kuras Krisa nejauši paklūp, un viņas trešā acs, zilumaina, pusaizpampusi, pēkšņi sāk redzēt. Pat ja "Es mīlu Diku" ar piespiešanos varētu vērtēt kā sirdssāpju radītu stāstu par neatbildētu mīlestību (Diks tā arī neapjēdz, kas vispār notiek, viņš pārguļ ar Krisu, bet viņa turpina viņu garlaikot un kaitināt), tas, ko Krisa ierauga ar savu uzdauzīto trešo aci, ir tik liels un liesmojošs, ka "neatbildētas mīlestības" formulu sadedzina vienā mirklī.
Līdzīgi ir ar "Jaukumiņu". Galvenā varone Sarma, arī heteroseksuāla sieviete, kura strādā tā saucamajā intelektuālajā sfērā, tikpat sāpīgi apdauzās pret vīriešiem, bet pārvērtību trigeris ir viņas pašas vīrs, kurš, tavu brīnumu, pēc piepildoša un šķietami glābjoša seksa tā arī nespēj atbalstīt (saskatīt, izprast, sadzirdēt) savu sievu, kas paliek viena ar diviem maziem, brēcošiem bērniem. Bērnu līnija "Jaukumiņu" padara īpaši mokošu lasīšanai, "Diks" šajā ziņā pret savu lasītāju ir izteikti žēlsirdīgs, jo Krisai bērnu (un diez kāpēc te man gribas iesaukties "paldies dievam!" vai "loģiski!") nav.
Tad nu mēģināšu abu sieviešu iegūto redzību kaut kā raksturot, izsekojot līdzīgajam un atšķirīgajam abos tik nozīmīgajos tekstos.
Dienasgrāmata, ikdienas pieraksts
Ne "Jaukumiņa", ne "Dika" lasīšanā nav iespējams neatminēties feju krustmāmiņas vēlējumu – Virdžīnijas Vulfas aicinājumu sievietēm rakstīt dienasgrāmatu, lai tur vai kas. Varētu jautāt – kas gan tur tāds, vai tad viņas to jau nedara? Vai tad nevainīgais "Mīļā dienasgrāmata" nav vienīgais, ko viņas bez mokām spēj uzrakstīt? Bet Vulfas aicinājums nav tik viennozīmīgs un vienkārši realizējams. Tas, cik sievietēm ir sarežģīti vest dienasgrāmatu, daudzkārt atklājies personīgās sarunās par to, kāpēc un vai vispār kādai no mums kaut kas būtu jāraksta: "Kāda vēl dienasgrāmata? Es sevi neuztveru tik nopietni, lai apsēstos un sāktu kaut ko, vienalga ko rakstīt par sevi, tas taču būtu smieklīgi!" Kāds cits vērtējums raksturo dienasgrāmatas vešanu kā bērnišķīgu muļķību, no kuras vajag pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, lai "pašai pēc tam nav jākaunas, to visu pārlasot", jo sieviete, kas raksta dienasgrāmatu, visticamāk, ir nenobriedusi muļķīte, viņai ir četrpadsmit gadu un viņa ir pirmo reizi iemīlējusies. Un trešais, pats draudīgākais novērojums – sieviete dienasgrāmatu nedrīkst rakstīt nekādā gadījumā, jo, "ja to atradīs mans vīrs vai pieaugušie bērni, tad man būs beigas". Kāpēc gan radīt sev lieku apdraudējumu?
Noticēt, ka tevis rakstītais ir smieklīgs un nebūtisks, ākstīga bērnišķība, no kuras jāizaug, vai bīstams ierocis, kas nelabvēlīgu cilvēku rokās (šķiet, nevienu vairs nepārsteidz, ka tie varētu būt kā vīrs, tā bērni) nekavējoties tiks izmantots pret pašu sievieti – lūk, kā neviļus atklājas viss sistēmiskais patriarhāta smagums, kam pakļauta sieva un māte. Ir saprātīgi atturēt sievieti no muļķīgām izdarībām. Ir saprātīgi, ka viņa pati sevi attur no tām, nerakstot neko. Cenšoties rakstīt, viņa tikai ar laiku spēs saprast, ka kaut kas ar viņas tekstu nav kārtībā, tas tiešām ir mākslīgs, negrib brīvi plūst, nespēj brīvi plūst, tam ir kauns pašam no sevis, nudien, smieklīga muldēšana – bet tā būtu tikai pusbēda, šī atklāsme, ka sievietei jārada kaut kāda jauna, cita izteiksmes forma. Ja vēl šajā brīdī sieviete neatmetīs ar roku un turpinās rakstīt, iespējams kļūs lēciens, ko rakstot paveic Sarma un Krisa – viņas pāriet uz "es" formu pie pilnas apziņas, ja tā var teikt. Krisa tekstā piemin savu agrā jaunībā rakstīto stāstu, kas bijis "rakstīts trešajā personā, kā meitenes to parasti dara, kad vēlas runāt par sevi, bet netic, ka tas kādam varētu šķist klausīšanās vērts" (250. lpp.). Sarmas un Krisas pāriešana uz "es" ir konceptuāls pagrieziena punkts, kas dienasgrāmatas rakstītājām prasa saņemšanos un nekaunību teritorijā, kurā gadsimtiem dominējis vīrieša aprakstītais "es". Tā ir darbība, kas jāpaveic ar spēku, ar grūstīšanos, un tam vairs nav nekāda sakara ar "mīļā dienasgrāmata".
Vairākās "Es mīlu Diku" analīzēs pieminēts, ka Krisas Krausas rakstošā varone nodarbojusies ne tikai ar Dika vajāšanu un emocionālu šantāžu, bet nav ievērojusi arī citu īstajos vārdos sauktu personāžu robežas. Arī "Jaukumiņā" ir viegli izskaitļot, kurš ir kurš, lai gan Inga Gaile tikai dažus varoņus dēvē īstajos vārdos. Pārmetumus par robežu neievērošanu es teorētiski saprotu, un tomēr tie mani izbrīna. Ja reiz māksla turpina būt brīvība, splīns, uzdrīkstēšanās, sacelšanās, daudz boldētu izsaukuma zīmju, tad kāpēc gan brīdī, kad to uzņemas demonstrēt sieviete, tiek apelēts pie respektējamām personiskajām robežām, nevis viņas metode tiek izskatīta kā, piemēram, asprātīgi risināts māksliniecisks paņēmiens autores uzstādījumam "sauksim lietas īstajos vārdos"? Krisa Krausa ar personvārdu un vietu minēšanu līdz galam noved tikai to, ko pirms tam ir īstenojuši rakstnieki vīrieši – demonstrējuši, kā viņu "es" pienākas gan spēles laukums, kurā attīstīties, izvērsties un, ja nepieciešams, arī eksplodēt, un pieprasījuši nopietnu iedziļināšanos viņu nolūkam izvēlētajos izteiksmes līdzekļos. Vissāpīgākajā veidā vīriešu pieprasītā un viņiem garantētā uzmanība atklājas pašas Krisas ironiski izmantotajā teikumā "Vienreiz viņu izdrāz, un viņa par tevi uzrakstīs grāmatu" (278. lpp.) – pat tās, kas spēj un grib rakstīt, rakstīs par savu traumatisko saikni ar vīriešiem, par ko gan citu? Vai tad kaut kas cits heteroseksuālu sieviešu pasaulēs maz eksistē?
Tomēr svarīgākais, ko sievietes "es" paveic Sarmas un Krisas lēcienā – tas atceļ sašķeltību un sevis plosīšanu un ļauj viņām, pašizveidotajām novērotājām, iegūt enerģiju sava skatiena pavēršanai uz citiem, uz ārpusi, lai beidzot izprastu to, kas ar viņām notiek un ir noticis, piemēram, ļoti agrā jaunībā. Un šī tad būtu tā galvenā "bēda", jo novērojoša, redzīga sieviete apkārtējiem kļūst bīstama.
Traumas sašķeltība
Interesanti, ka sievietēm nācās grūstīties un pieprasīt savu teritoriju ne tikai literatūrā, bet arī posttraumatiskā stresa sindroma definīcijā, ko formulēja, ārstējot Vjetnamas kara veterānus. Pateicoties sieviešu spiedienam, izpratne par PTSS tika paplašināta un tajā tika iekļautas seksuālās varmācības un izvarošanas upures – sievietes. Viņām nodarīta kaitējuma apzināšana tolaik nebija nekas pašsaprotams.
Ja traumu skaidrojam kā notikumu, ko ķermenis vai prāts vispirms piedzīvo, bet tikai ilgi pēc notikušā sāk lēnām izvaicāt; ja trauma nozīmē pakāpenisku sava nēsātāja "es" izdzēšanu un iztēles sastindzināšanu, jo piedzīvotais tiktāl pārmāc upuri, ka saskalda atmiņu, izsauc uzvedības atkārtošanos un halucinācijas [1], tad Ingas Gailes "Jaukumiņš" ir spilgts, precīzs traumētas sievietes portretējums. Krisa Krausa savā romānā vaicā – vai gan ir iespējams no personīgā, no dienasgrāmatām "izspiest" kādu nopietnu dramaturģisku materiālu, nopietnu literāru konstrukciju, kas ir sievietes rakstīta, bet nav piesegta ar mākslīgo bārdu, lai iekļautos starp vīriešiem un kārtējo reizi leģitimizētu viņu pasaules uzstādījumu? Inga Gaile viņai atbild: "Jā, re, kur ir."
Visspilgtākā "Jaukumiņa" iezīme ir Sarmas stostīšanās. Galvenā varone romāna sākumā stostās, bet, viņai pieņemot savas patības otru – Jaukumiņa – pusi, valodas defekts (vai tiešām defekts?) pakāpeniski pazūd. Tāpat kā pazūd daudzās vīriešu figūras no Sarmas dzīves. Kaut kādā ziņā Sarma iegūst spēju skaidri un noteikti runāt nevis tādēļ, ka gandrīz ar varu sevi uzvelk uz skatuves un kļūst par stendapa zvaigzni, bet tādēļ, ka pakāpeniski saprot – abi bērnu tēvi, precēts mīļākais, potenciāls mīļākais krievu režisora vai naktskluba īpašnieka izskatā dīvainā veidā nospiež viņas balss saites, fiziski neļaujot runāt un liekot ienīst savu balsi, tās toni: "Nespēja izteikt vārdus. Nespēja parunāt. Milzu kauns teikt, ko domā, milzu kauns, ka esi ieraudzīta, milzu kauns, ka vārdi iznākuši laukā samocīti, pārlauzti, nesaprotami." (228. lpp.) Sarmas stostīšanās iziet vairāku līmeņu attīstību. Kad viņa fiziski nestostās, viņa ir spiesta melot tādā nozīmē, ka arī bez stostīšanās nespēj brīvi runāt pieejamajā valodā, jo "vārdi ir nepatiesi, tie ir pilni ar vēlmi izpatikt" (226. lpp.). Kur nu vēl atklātāku apsūdzību "mīlestībām" Sarmas dzīvē, mīļākajiem un vīriem, ar kuriem nav iespējams sarunāties, lai arī kā Sarma censtos? Un, dārgā Krisa, tev, iespējams, ir taisnība, un mēs krītam, kad esam pārgulējuši, bet vēl jo dziļāk mēs krītam, kad šīs pārgulēšanas rezultātā ieņemam bērnus – vienalga, jauši vai nejauši, laulībā vai ārpus tās. Sarma, atšķirībā no Krisas, ir divu mazu bērnu māte. To spīvumu, to vientuļās mammas apdullinošo sišanos ap "brokastis, skola, bērnudārzs, vēdera vīruss, cauri zābaki, parāda atdošana auklītei, melleņu ievārījums ar atlaidi vietējā veikalā, jo par pilnu cenu to nopirkt nav iespējams", to saraustītās ikdienas pastiprināto prāta stostīšanos, kad nabadzība, klaudzinot ar pirksta kauliņu pa galdu, uzskaita katru tavu šauro, saspiesto soli, – kaut ko tādu uzrakstīt spēj tikai Austrumeiropas māte, kas savus divdesmit gadus ir sasniegusi un pārlaidusi deviņdesmitajos. "Jaukumiņš" ir nesalīdzināmi drūmāks un klaustrofobiskāks darbs par "Diku". Tas ir mātes kritiens no rožainām cerībām par mīlēšanos katru dienu līdz centieniem savā izmocītajā prātā atrast argumentus, lai otrā bērna tēvam kaut kā paskaidrotu, ka viņš nedrīkst nemaksāt uzturlīdzekļus tikai tāpēc, ka pirmā bērna tēvs tos nav maksājis gadiem. Mātes ir 21. gadsimta dzimtcilvēki, un tā ir kaut kāda katorga, es domāju lasot. Tas ir tuvplāna tuvplāns, kam Inga Gaile lasītāju dzen arvien tuvāk ar savu ritmisko, dunošo valodu. Kamēr Krisas Krausas "krindžīgumu", "stalkošanu" un "tik ļoti nelaimīgo mīlestību" var lasīt pavisam mierīgi. Kāpēc? Vai tiešām tādēļ, ka literatūrā nav nekā krindžīgāka par nabadzīgu vientuļo mammu, par kuru lasot arī lasītājam sāk raustīties valoda? Vai tādēļ, ka šī ne-valoda ir vienīgā, kas mātei vispār ir pieejama un kļūst par mātes stāvokļa visprecīzāko izteicēju? Sarmas tēla nolemtību sarežģī vēl tas, ka, neņemot vērā zīdīšanu un nogurumu, viņa izrādās tāda māte, kas ilgojas un meklē seksuālu kontaktu ar vīriešiem – un tas ir ļoti netipisks, neierasts tēls latviešu literatūrā. Kā tad tā: vai šī stomīgā Dievmātes Marijas kariķētā versija grib ne tikai uzturnaudu, bet arī vēl to? Jā. Grib. Bet, lai šādu ziņu savam tuvākajam pavēstītu, sievietei aiz kauna jāsāk stostīties.
Dziedināšana
Kad Krisa satiek savu Jaukumiņu, un tas notiek, saslēdzoties ar savu emocionālo, neirotisko, pļāpīgo "es", ar to "es", kurš līdz pat 40 gadu vecumam klusēja, jo "mana līdzšinējā klusēšana ir saplūdusi ar visa sieviešu dzimuma klusēšanu un apspiestību" (229. lpp.), viņa retrospektīvi atskatās uz savu jaunību un ļoti nežēlīgi, skaidri konstatē, ka "visi seksa akti bija pazemojuma formas" (194. lpp.). Tālāk tekstā tiek uzskaitītas dažas "nejauši izvēlētas atmiņas", baisas, iznīcinošas – un rindkopas beigās Krisa mēģina jautājoši rezumēt: "Kas šos vīriešus motivēja? Vai tas bija naids, ko viņa [Krisa] izraisīja? Vai arī sava veida izaicinājums – mēģināt padarīt nopietno jauno sievieti sievišķīgu?" Vai tas nav graujošs novērojums? Ka vīrieši varētu ilgoties ar vardarbīga seksa palīdzību sievietēm iemācīt sievišķību, lai beidzot ar viņām viss būtu vislabākajā kārtībā? Lūk, kādēļ brieduma redzīgums sievietēs tiek sajūgts ar raganību (gan Krisa, gan Sarma sevi dēvē par raganām) – sākot redzēt, viņas sāk apsūdzēt, viņas sāk turēties pretim. Un tad no viņām jāsāk baidīties.
Un te es pakāpeniski nonāku pie atbildes uz iepriekš izteikto jautājumu, kāpēc Krisas krindžīgums pretstatā Sarmas detalizēti aprakstītajai mātes ikdienai man bija vieglāk izlasāms. Krisas Krausas aprakstītā varone pēc savas apsūdzēšanas fāzes pavisam skaidri saprot, ka viņai jādodas prom. Viņa pamet vīru (Dika paziņu un kolēģi) un uzsāk dzīvi vienatnē. Viņa paveic to, kas ir iespējams nesagrautai, nestomīgai psihei, kura izbēgusi par mata tiesu – Krisa, konstatējusi savu kalpones stāvokli, savāc pekeles un nozūd. Tas, manuprāt, ir galvenais "Es mīlu Diku" līksmības, viegluma un arī jaudas avots – spēja vīriešu "mīlestībai" atmest ar roku, tikko kā rodas sapratne par "mīlestību" kā veikli maskētu sievietes nīcinātāju, pie kam nedz Krisas vīrs, nedz Diks netiek tēloti kā kaut kādi nelieši vai mērgļi, tieši otrādi. Tomēr uzruna "Dārgo Dik" tekstā visai drīz pārvēršas par "Dārgo Dik, dārgo Mik", lai vēl vēlāk pārtaptu par "Dārgo Dik, dārgo Māršal, dārgo Silvēr" – Krisa tādējādi visasprātīgākajā, visnedidaktiskākajā veidā atklāj sistēmisku netaisnību. Ja sieviete grib palikt dzīva, viņai jāspēj aizbēgt no neskaitāmiem dikiem, no skolotājiem, tēviem, no draugiem, no dzīviem un mirušiem akadēmiķiem un rakstniekiem. Nav nekā iedvesmojošāka par izbēgušu sievieti, kas izglābusies uz savu roku un jau promskrienot sacer jokus par savām mūža mīlestībām. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar Sarmu – stendapos viņa joko par savu sabrukušo laulību, atsakās no alkohola un mēģinājumiem kļūt par "normālu, ziedošu sievieti", jo tad Jaukumiņš, viņas patības veselīgākā daļa, grib Sarmu pamest. Tomēr nekādi joki Sarmu neglābj no kārtējā paviršā, destruktīvā mīļākā, un tikai pašās romāna beigās viņa, beidzot pārgājusi uz skaidru "es" formu, apjauš, ka ne jau mīļākie krīzes situācijās spēs būt klātesoši. Kad saslimst visa Sarmas ģimene, mīļākais viņai atsūta sapņainu īsziņu par "filmu, ko viņai noteikti būtu vajadzējis redzēt", bet katlu ar zupu – reālu atbalstu, klātbūtni un siltumu – ar kurjeru atsūta viena no stendapa kolēģēm.
Diks pārvēršas par lēcu, caur kuru Krisa ierauga vēsturiski iedibināto, tik ļoti vienai pusei izdevīgo, bet otrai – nīcinošo heteroseksuālā purvāja valsi. Cik ilgi sievietes skatīsies garām šai lēcai? Un kur šo lēcu meklēt? Katrai sievietei tā tomēr ir jākonstruē no jauna, jāpieregulē savam redzes asumam, un Sarmas tēls nodemonstrē, cik ļoti mokoši tas nākas. Bet galvenais – kā sadzīvot ar to, ko šī lēca atklās? Vai atklājumi rezultēsies sieviešu rindās pie terapeitiem, kamēr viņu vīri mēģinās dzīvot pa vecam, cik ilgi vien iespējams, ar arvien jaunākām sievām un mīļākajām?
Es neticu, ka Diks ("īstais" Diks jeb Dika tēla prototips, kultūras kritiķis Diks Hebdidžs) kliedza uz Krisu Krausu pa telefonu tāpēc, ka Krisa, aprakstot un iekļaujot romānā viņu vienīgo pārgulēšanas reizi, min Dika īsto vārdu un uzvārdu. Nu nē, ne jau tas. Viņš nespēj izturēt, ka Krisa ir pamanījusi, ka, runājot par kopīgo seksu, viņš ieskatās pulkstenī. Cienījamais akadēmiķis nespēj samierināties, ka ragana mūsdienās ne tikai pamanīs, bet arī savos mākslas darbos iekļaus to, cik ļoti vīrieši sevis izveidotajās veiksminieku pasaulēs ir garlaikoti, noguruši un skumji. Ir pēdējais brīdis, lai viņi pārdomātu kādu glābšanās plānu, jo vecais labais – uz sieviešu rēķina –, pateicoties tādām rakstniecēm kā Inga Gaile un Krisa Krausa, vairs nebūs tik viegli pieejams.
[1] Skatīt izvērstu rakstu par traumas attēlojuma veidošanu literāros darbos (V. Vulfa) un mūsdienu seriālos. Sehgal, Parul. The Key to Me. New Yorker. 2022. 03.–10.01., p. 64–65.
0