"Būs labi. Pēc pāris gadiem mūs visus izkonkurēs AI," šī ziņa no tuvas draudzenes, bērnu grāmatu mākslinieces, mani beidzot sapurināja un lika rūpīgāk papētīt, kas īsti notiek mākslīgā intelekta jeb MI mākslas lauciņā. Tas bija pagājušā gada decembrī – tobrīd tādi MI no-teksta-uz-attēlu ģeneratori kā "DALL-E", "Midjourney" un "Stable Diffusion" bija plaši pieejami jau vairākus mēnešus. Sākumā izjutu teju eksistenciālu satricinājumu – ritināju instagramu, pētot smalki izzīmētas sapņu ainavas, citplanētiešu modes skates, seno japāņu garus mūsdienīgās vidēs, piesarkušas anime meitenes un ko vēl ne. Pamīšus rakstīju promptus jeb uzvednes "Midjourney" serverī, pārbaudot, vai šis leviatāns, kas grasās mūs aprīt, tiek galā, pirmkārt, ar manu un manu draudzeņu zīmēšanas stiliem (kāda iedomība), otrkārt, ar tādām tehnikām kā linogriezums, pastelis vai vara gravīra. Nomierinājusies iegrūdu telefonu kabatā un tad atkal izvilku, ieraudzīju jaunus šedevrus, paburkšķēju uz "viltīgajiem robotu vārdotājiem", kas vāc tūkstošiem sekotāju, bet "nemāk zīmuli rokā turēt", un viss sākās no gala. Eļļu ugunij vēl pielēja apziņa, ka MI apmācīts, izmantojot miljardiem tīklā sakasītu mākslinieku darbu, un daļu šo mākslinieku, iespējams, jau izēdis no darbavietām.
Mani sevišķi kaitināja MI lietotāji, kas lielījās, ka varot radīt jebko un jebkādā stilā, jo viss, ko tobrīd redzēju tīklā, liecināja par pretējo. Tie MI attēli, kas izpelnījās plašu apbrīnu – reālistiski, telpiski, detaļām pārbagāti, tehniski nevainojami, noslīpēti –, nelīdzinājās nekam, ko daru es un citi man pazīstamie grāmatu mākslinieki. Nelikās, ka MI vizuālajā diētā ietilptu ekspresīvs zīmējums, triepiens, štrihs, dažādas grafikas un glezniecības tehnikas, kā arī lērums citu izteiksmes līdzekļu, kas grāmatu ilustrācijai piešķir raksturu. Sapratu, kā par izdzīvošanu var satraukties koncepta mākslas radītāji, videospēļu dizaineri, digitālo portretu gleznotāji un fan art zīmētāji, kuru darbus apbrīnoju pusaudžu gados, bet līdz galam noraizējusies nebiju. Nupat vēl parunājos ar vairākām ilustratorēm, un, rādās, mūsu domas un pieredze saskan – kādā brīdī satraucāmies par MI, mazliet ar to paspēlējāmies, papukojāmies par negodīgo datu ievākšanu un cilvēkiem, kas tirgo ar MI radītus darbus, noklusējot to izcelsmi, bet šobrīd mums jau lielā mērā ir vienalga, jo MI nekur nepazudīs, varbūt pat kļūs par lielisku rīku, kas mums atvieglos dzīvi, turklāt visi arvien vairāk sāks novērtēt roku darbu. Vai ne?
Un tomēr – redzot, uz ko ir spējīgs MI, un zinot, ka tas šogad uzpeldējis sarunās gan Boloņas Bērnu grāmatu mesē, gan Londonas un Frankfurtes grāmatu tirgos, gan nupat notikušajās bērnu literatūras industrijas dienās Viļņā, rodas sajūta, ka MI jau mīņājas pie grāmatniecības nozares durvīm un varbūt drīz būs gatavs tās atspert vaļā.
MI, vai māki uzzīmēt vienu un to pašu tēlu divreiz?
Vēl viens iemesls, kāpēc līdz šim jutos mierīga – tās MI radītās bērnu grāmatas, kas nonāca mediju uzmanības lokā, piemēram, "Alice and Sparkle", nešķita diez ko pārliecinošas. Stils, pabeigtības pakāpe un tēlu vaibsti mainījās no atvēruma uz atvērumu, labākajā gadījumā saglabājot ģimenisku līdzību, sliktākajā pārvēršoties līdz nepazīšanai, un allaž bija kāds sevišķi bēdīgs attēls, bez kura autors laikam nevarēja iztikt, bet arī nevarēja no MI izdabūt to, ko gribēja, un tad nu skeptiķi to varēja ķengāt pēc sirds patikas. Skaidrs, ka šo grāmatu radītājiem bija virspusēja izpratne par bērnu literatūru. Tas gan netraucēja krāpniekiem un žiglās peļņas meklētājiem masveidā ražot atbaidoši paviršas bērnu grāmatas, izmantojot MI tekstu un attēlu ģeneratorus, kā arī mudināt citus sekot savam piemēram. "ĀTRA NAUDA AR MI," kliedz video nosaukumi jūtūbā, "pelni simtiem tūkstošu, veidojot bērnu grāmatas!" Rezultātā "Amazon" tirdzniecības platformas joprojām pārpludina šaubīgi izdevumi, kurus var vai nu iegādāties digitālā formātā, vai arī nodrukāt pēc pieprasījuma – protams, krāpšanas upuri ir pārguruši, neuzmanīgi, labticīgi un ne pārāk naudīgi pircēji.
Tajā pašā laikā MI sāk parādīties arī veikalu grāmatplauktos. Šoruden Latvijā iznāca pirmā ar "Midjourney" ilustrētā bērnu grāmata – Baibas Zīles "Lilī un burvju kaķis Bubass" ("Zvaigzne ABC"). Gada sākumā Baiba uzrakstīja izvērstu un ļoti interesantu rakstu par savu pieredzi ar MI attēlu ģeneratoriem, cita starpā piedāvājot vairākas versijas par mākslas lomu tajā visā. Ziņkārīga un nedaudz nobijusies, devos grāmatu izpētīt, taču sapratu, ka tuvākajā laikā badā nemirsim. Jā, "Bubass" ir galvas tiesu pārāks par to pašu "Alice and Sparkle", tam ir vienota noskaņa, ar MI uzburtās ilustrācijas lielākoties atgādina rūpīgi izstrādātus digitālos gleznojumus, taču arī šeit stils un tēlu savstarpējā līdzība dažbrīd aizstaigā pa blakus takām. Parunājos ar autori, kura jau pašā sākumā uzsvēra, ka nesacenšas ar māksliniekiem, un japāņu anime stila izvēli pamatoja ar mēģinājumu panākt ilustrāciju konsekvenci. Viņa atzina, ka ne visur tas ir izdevies, taču, atstāstot mazo lasītāju pieredzi, nelikās, ka viņiem tas traucētu – kopumā grāmata bērniem patīkot.
Konsekvences trūkums starp MI radītajām ilustrācijām bija viens no salmiņiem, pie kura es turējos, domājot par savu profesionālo nākotni. Manīju, ka MI lietotāji dažādos veidos mēģina risināt šo problēmu, piemēram, uzvednēs izmantojot slavenu aktieru vārdus. Bet varbūt MI tiešām nespēj radīt gana daudz savstarpēji līdzīgu tēlu, lai aizpildītu 32 lappušu bilžu grāmatu? Nekā. Nedaudz parokoties, atradu vairākas nupat publicētas pamācības, kurās skaidrots, kā ar "Midjourney" radīt konsekventas ilustrācijas un panākt bērnu grāmatām piemērotu estētiku. Atliek vien sākumā no MI palūgt tēla "stila lapu", kurā viens tēls uzzīmēts dažādos rakursos, tad katru atsevišķo rakursu iebarot atpakaļ, lūdzot radīt jaunas variācijas. Tēli joprojām nedaudz atšķiras cits no cita, taču novirzes ir mazāk uzkrītošas un, apgūstot digitālās attēlu apstrādes pamatus, var itin viegli apiet arī citas MI nepilnības, piemēram, tēlus un fonus radot atsevišķi un vēlāk pašrocīgi saliekot kopā. Šāds laika ieguldījums visdrīzāk šķitīs tīrākā izšķērdība jūtūba blēžiem, taču rakstniekiem, kas gatavi nedaudz pasvīst, lai ar MI palīdzību uzburtu savu grāmatu varoņus, šīs "Midjourney" norādes būs tieši laikā. Konsekvences problēma, šķiet, vairs nav problēma.
Seksualizācija un stereotipi
Baiba Zīle arī atklāti pastāstīja par citiem klupšanas akmeņiem, strādājot pie grāmatas "Lilī un burvju kaķis Bubass" ilustrācijām, tostarp par MI centieniem seksualizēt viņas varoni. Autore veikusi izpēti un, lai mazinātu šo tieksmi, līdztekus anime izmantojusi arī uzvedni kodomomuke (šai kategorijai, kas tulkojumā nozīmē "domāts bērniem", pieder arī plaši pazīstamie pokemoni). Anime un manga neapšaubāmi ir MI iecienīto stilu avangardā, un, tā kā šai vizuālajā valodā top visdažādākajiem vecumiem domāts saturs, tostarp pornogrāfija un erotika, mēdz notikt tāda kā žanru savstarpēja apputeksnēšanās, kā rezultātā seksuāli virstoņi šai stilā ir bieži jūtami. Nupat instagramā atsāku sekot mirkļbirkai #aiillustration, un man pretī nostājās vesela armija anime meiteņu, nereti ar milzīgām krūtīm. Seksualizācijas problēma pavīdēja arī sarunā ar bērnu grāmatu autori Luīzi Pastori, kura nesen noraidījusi piedāvājumu ilustrēt viņas tekstu ar MI – iesūtītajos paraugos pusaugu varones ķermeņa valoda bijusi gana suģestējoša, lai autore sajustos neomulīgi.
Lai arī MI attēlu ģeneratoriem ātri vien uzradās drošības mehānismi, kas neļāva lietotājiem ražot pornogrāfisku vai erotisku materiālu, nav noslēpums, ka tas ietilpst datu kopās, ar kurām MI apmācīts. Agrīnā "Stable Diffusion" versija, saņemot uzvedni Latina, piedāvāja puskailas sievietes pavedinošās pozās. Šis piemērs izgaismo vēl kādu MI tendenci: proti, tas atražo un paspilgtina maldīgus un kaitīgus priekšstatus – "pievilcīgi cilvēki" ir jauni un ar gaišu ādas krāsu, "musulmaņi" ir bārdaini, tumšādaini vīrieši galvassegās, savukārt uzvedne "uzkopšana" visdrīzāk piedāvās attēlus ar sievietēm, kas smaidot veic mājas soli. Nav tā, ka cilvēku zīmētās ilustrācijās neparādās aizspriedumi un klišejiski kultūras atspoguļojumi, tomēr nepamet sajūta, ka ātrums un vieglums, ar kādu MI ļauj saražot gūzmām jaunu attēlu, ne vienmēr ļauj apdomāt sekas – un ne visi ir gatavi papētīt, kā mazināt algoritmu saasinātos stereotipus.
Autorība
Bez seksualizācijas un aizspriedumu atražošanas MI izmantojums skar vēl kādu sāpīgu tēmu – jau no paša sākuma mākslinieki satraucās, ka MI varētu piesavināties viņu stilu. Skaidrs, MI apmācību datu kopas ir tik milzīgas, ka iespēja ģenerēšanas procesā nokopēt kādu konkrētu attēlu ir niecīga – lai gan tas ir noticis (MI aizstāvji, skaidrojot šo algoritmu darbības principus, tos pielīdzina īstiem māksliniekiem, kas mācās no citu darbiem un veido paši savas interpretācijas – kas gan šķiet samērā cinisks salīdzinājums, ņemot vērā MI industrijas uzņemtos apgriezienus). Liela daļa MI attēlu ir tik nostrādāti, nogludināti un bezpersoniski, ka atrast tajos kādas autorības pazīmes ir samērā grūti. Kad mēģināju šķetināt "Top 50 Instagram MI mākslinieku" sarakstus, man ātri vien sajuka, kurš ir kurš, jo vairums nespēj saglabāt interesi par vienu konkrētu motīvu, tehniku vai stilu un aši pārmetas pie kā cita.
Autoru vārdiem gan ir liela nozīme – MI uzvedņu rakstītāji mēdz savirknēt atsauces uz vairākiem māksliniekiem, tādējādi cenšoties radīt ko jaunu. Un, protams, jābūt ļoti pazīstamam un tīklā plaši pārstāvētam autoram, lai pamatoti satrauktos par stila zagļiem. Turklāt MI mākslas atbalstītāji kaut kādā mērā paļaujas uz kopienas pašregulāciju – ja līdz šim nebija pieņemami nočiept cita rokrakstu un uzdot to par savējo, kāpēc lai tagad būtu citādi? Vienlaikus "Midjourney" arhīvos var aplūkot dažādu mākslinieku stilus MI izpildījumā. Šai sarakstā iekļuvis arī lietuviešu dzīvais klasiķis Ķēstutis Kasparāvičs, un turpat var izpētīt arī, kā MI atdarina Edvardu Goriju, Tūvi Jānsoni, Oliveru Džefersu un Šonu Tanu. Un, lai arī dažu autoru raksturu pagaidām nav izdevies noķert – to vidū ir Elisone Bekdela un Keita Bītone –, daudzi "viltojumi" ir diezgan pārliecinoši. Kellija Makkernana, kuras vārds arī atrodams šajā arhīvā, ir viena no māksliniecēm, kas šobrīd cenšas tiesiskā ceļā pierādīt autortiesību pārkāpumu. Apsūdzētāju pulkā ir arī iemīļotā komiksu autore Sāra Andersena, kura "The New York Times" esejā paudusi sašutumu par MI datu ievākšanas praksēm un to, cik nepatīkami ir redzēt, ka MI cenšas atdarināt viņas zīmējumus.
Nesakārtotais autortiesību jautājums, šķiet, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc MI vēl nav kārtīgi iespēries kaut vai tai pašā grāmatniecības nozarē. Juristi parasti aicina lasīt katra MI attēlu ģeneratora lietotāja līgumu – "Midjourney" gadījumā maksājošam lietotājam pieder radītais materiāls un tiesības to izmantot peļņas nolūkos. Savukārt autortiesības jau ir cita tēma, jo tehniski MI satura radītājs nav cilvēks. Šogad ASV plašu uzmanību piesaistīja divi gadījumi. Vispirms ASV Autortiesību birojs nepiešķīra autortiesības Metjū Allenam, kad viņš vēlējās reģistrēt ar "Midjourney" radīto "Théâtre de L’Opéra Spatiale", kas savulaik izpelnījās uzmanību, iegūstot pirmo vietu Ohaio štata gadatirgus mākslas konkursa digitālo darbu kategorijā. Birojs izlēma, ka Allena iesaiste nav bijusi pietiekama, lai viņu uzskatītu par darba autoru. Otrā gadījumā birojs piešķīra daļējas autortiesības Kris Kaštanovam, kas ar MI palīdzību bija izveidojis komiksu "Zarya of the Dawn" – proti, autortiesības attiecas uz Kaštanova rakstīto komiksa tekstu, attēlu atlasi un izkārtojumu, taču ne uz katru atsevišķo attēlu. Kā skaidrots biroja atbildes vēstulē, "Midjourney" nesaprot valodu kā cilvēks, proti, caur vārdiem, gramatiku un teikuma uzbūvi, bet gan saskalda tekstuālās uzvednes mazākās vienībās (tokens). Vadoties no šīm vienībām, kas vairāk atgādina MI apmācībā izmantotos datus, arī tiek radīts attēls. Tā kā lietotājam nav iespēju iepriekš paredzēt, kā tieši "Midjourney" īstenos viņa ievadītās uzvednes, šis process nav pielīdzināms tam, kā cilvēks rada mākslas darbu. Uzreiz jāpiebilst, ka Latvijā, kur autortiesību regulējums ir citāds nekā ASV, būtu lielāka iespēja panākt, ka MI izmantošanas gadījumā autorība tomēr tiek atzīta.
Iespējams, vairāk skaidrības ieviesīs Eiropas Savienības MI akts, kuru paredzēts pieņemt nākamgad – lai arī centos atrast informāciju par MI darbu autorību topošajā regulējumā, nekur tālāk par spekulācijām netiku. No pieejamām ziņām spriežot, uzsvars ES regulējumā likts uz to, lai MI lietojums būtu pēc iespējas drošs un pārredzams – pirmkārt, būšot skaidri jānorāda, ja saturs radīts ar MI, otrkārt, jānovērš pretlikumīga satura radīšana, treškārt, tikšot izvirzīta prasība publicēt "MI apmācībai izmantoto ar autortiesībām aizsargāto datu kopsavilkumu". Šis pēdējais punkts, ja tas tiks īstenots, tad visdrīzāk kā piekļuve datu bāzei, no kuras autoram būtu iespēja izņemt savus darbus.
Kamēr regulējums karājas gaisā, ir citi veidi, kā mākslinieki var izvairīties no tā, ka MI slepus mācās no viņu darbiem – vietnē haveibeentrained.com jau šobrīd var ierakstīt savu vārdu, palūkoties, kuri attēli iekļuvuši apmācības datu kopā un, teorētiski, palūgt tos neizmantot. Var nelikt darbu attēlus tīklā – diezgan iznīcinoša stratēģija, sevišķi, ja ir runa par peļņu – vai arī izmēģināt kādu no pēdējā laikā izstrādātajiem aizsargmehānismiem, īpašiem filtriem vai "saindētiem pikseļiem", kas apmulsina MI un padara failu apmācīšanai nederīgu. Un, lai arī jau šobrīd labais tonis būtu atklāt, ka darbs radīts ar MI – grāmatas "Lilī un burvju kaķis Bubass" redakcijas lapā ilustrāciju izcelsme ir norādīta –, tai pašā instagramā tas ne vienmēr ir skaidri ieraugāms, jo #AI mirkļbirka nereti iesprausta kaut kur beigās. Savukārt māksliniece Anna Ābola, kuras digitāli gleznoto plakātu sērija iekļauta izstādē "Līdzās ideālam", darbiem blakus izstādījusi arī video, kuros redzams, kā šie plakāti top – cita starpā, kā viņa pati man atzina, lai skatītāji nepadomātu, ka tas ir MI.
Vai MI pats sevi apēdīs?
Atzīšos – pirms piekritu uzrakstīt šo rakstu, jau kādu laiku nebiju sekojusi MI jaunumiem. Pārstāju sekot arī MI mākslas kontiem instagramā, jo šie attēli, lai arī dažbrīd neticami skaisti, mani ne vien neiedvesmoja, bet pamatīgi nomāca. Un es ticu, ka arī citi mākslinieki, kas redz MI mākslu plaukstam un zeļam internetā, varētu justies līdzīgi. Ja jau MI tagad ir tik varens, ka māk uzzīmēt cilvēku rokas, kāda jēga censties, vai ne?
Taču, lai MI turpinātu pastāvēt un attīstīties, tā apmācībai pastāvīgi nepieciešami svaigi, cilvēku radīti dati. MI, kas kaut daļēji tiek apmācīts ar paša ražotu materiālu, ar laiku sāk sniegt aizvien sliktākus rezultātus, līdz beigās nobrūk pavisam – šis degradācijas cikls ir novērojams mazākos MI modeļos, taču eksperti brīdina, ka arī lielie modeļi no tā nav pasargāti. Viena no pakāpeniskā sabrukuma pazīmēm – MI sāk ražot arvien viendabīgāku saturu, jo pazūd datu "astes" jeb mazāk pārstāvētās, no vidējās normas tālāk esošās datu kopas daļas. Rezultātā tiek atražoti un nostiprināti stereotipi – atceramies meitenes ar lielajām krūtīm un priecīgās apkopējas – un, ja datu degradācija turpinās, attēli paliek ne vien saturiski, bet arī tehniski nekvalitatīvāki.
Tā kā tīklā sarodas aizvien vairāk MI radītu tekstu un attēlu, tie neizbēgami iekļūst apmācības datu kopās, jo atsijāt tos nav iespējams, un ar laiku tie radīs kaitējumu. Vienīgā iespēja ir gādāt par to, lai līdzās ir arī gana daudz cilvēku radīta satura – man vislabāk patika salīdzinājums ar mākslas studentu, kas visu laiku mācījies zīmēt kaķus no citu studentu darbiem, tad no savējiem, bet tagad tiek izdzīts plenērā pavērot īstu kaķi. Vai kaķis ļaus uz sevi skatīties? Vai ir iespēja, ka autortiesību regulējumi un iespēja atteikties no dalības MI apmācībā novedīs pie izdevīgākiem nosacījumiem māksliniekiem – varbūt pat pie atlīdzības par darbu izmantošanu MI apmācībai? Citi eksperti savukārt ironizē, ka nav grūti iztēloties nākotni, kas nedaudz atgādina filmas "The Matrix" sižetu – proti, varbūt būs nepieciešami cilvēki, kas ražo datus tikai tāpēc, lai apmācītu robotus.
Būs jau labi?
Es ļoti gribētu beigt uz priecīgas nots. Esmu dzirdējusi vairākas cerīgas versijas par to, kā MI attēlu ģeneratori dos iespēju radīt mākslu – tostarp bērnu grāmatas – tiem, kas dažādu sistēmisku vai veselības šķēršļu dēļ nav varējuši saņemt nepieciešamo izglītību un "izsisties" industrijā. Arī šajā punktā es piekrītu māksliniecēm, ar kurām paguvu pirms šī raksta tapšanas parunāties, – brīdī, kad visiem ir vienādas starta pozīcijas, pašā MI mākslas virsotnē tiks vien retais. Es varu pat iztēloties jēdzīgu MI bilžu grāmatu, kurā šīs tehnikas izmantojums ir pārdomāts, uzmanīgs, konceptuāli iederīgs un, iespējams, pat ētisko neviennozīmību atsedzošs. Un varbūt man nākotnē būs grūti iztēloties darbu bez šī palīga, kas ļaus vieglāk saražot skices, palīdzēs uzzīmēt uzlaides, acumirklī palielinās faila izšķirtspēju vai paveiks to, par ko pat nevaru iedomāties. Un kā man šobrīd noderētu šis palīgs, kad tuvākā gada laikā būs jāuzzīmē simtiem Venecuēlas džungļu fonu pilnmetrāžas animācijas filmai!
Es turpināšu ar vienu aci sekot MI attīstībai, taču, par spīti skaļajiem aicinājumiem "iet līdzi laikam", visdrīzāk turpināšu zīmēt pa vecam. Ticu, ka droši vien kādam MI uzvedņu rakstīšana un pieslīpēšana var radīt lielu gandarījumu, sevišķi, ja izdodas MI algoritmus pakļaut savām iecerēm, taču man šis process liekas pārāk atsvešināts no tā, ko es daru ikdienā – ja godīgi, man vairāk patīk zīmēt nekā būt uzzīmējušai, tostarp zīmēt neveikli, zīmēt neglīti, zīmēt kļūdaini. Kā mūsu sarunā minēja Luīze Pastore: "Tā mākslinieka kļūda man liekas tik būtiska – kā pavērsiens. [..] MI kļūdas ir steidzami jānovērš, tās parasti ne uz ko īpašu neved, jo nav apzinātas. Bet no mākslinieka kļūdas var rasties kaut kas absolūti jauns." Turpinām vien kļūdīties!
[1] Dažbrīd medijos minēts autora pilnais vārds – Kristīna Kaštanova – un izmantoti sievišķie vietniekvārdi, taču autors identificējas kā nebināra persona, dodot priekšroku "they/them" uzrunai.
0