Atvadu vārdi filozofam Igoram Šuvajevam

Mēs, "Satori" redakcija, pievienojamies visiem tiem, kas sēro par filozofa Igora Šuvajeva pāragro nāvi, un izsakām līdzjūtību viņa tuviniekiem. Esam apkopojuši profesora kolēģu, studentu un draugu piemiņas vārdus – gan sociālajos tīklos publicētus, gan pēc redakcijas aicinājuma tapušus. 

Atvadīšanās no Igora Šuvajeva notiks 20. aprīlī no plkst. 10.30 līdz 11.15 Rīgas krematorijā. Ģimene aicina nenest vainagus, bet atvadām izvēlēties dažus simboliskus ziedus.

Maija Kūle, LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore

Esmu bijusi blakus Igoram Šuvajevam gandrīz 40 gadus. Kā kolēģe, draugs, formāla priekšniece, bet arī kā viena no viņa ideju, grāmatu, konferenču lielākajām atbalstītājām. Viņš dzīvi filozofijā sāka LZA Filozofijas un tiesību institūtā 1986. gadā kā laborants, kolēģu manuskriptu pārrakstītājs. Nekāds dižais amats, bet Igors strādāja bez neviena pīkstiena, bez komentāriem par citu gudrību vai tās trūkumu. Kad tagadējās Finanšu ministrijas 5. stāvā, kur Gorbačova laikā nonāca institūts, pa garo gaiteni tumsā skrēja žurkas, šķiet, Igors nebaidījās. Viņš ne no kā nebaidījās, arī tad, kad čukstus uz institūtu atnesa slepeno ziņu par Tautas frontes tapšanu.

Igors daudz rakstīja, bet daudz arī klusēja. Pat noklusēja. Priecājās par citu panākumiem un niknojās par skauģu, psihopātu un varaskāro monstru uzbrukumiem filozofiem. Tostarp uzbrukumiem arī pret pašu. Izturība, pārliecība par to, ko dara, mīlestība pret saviem tuvākajiem un radoša draiskulība cilvēciskajās attiecībās, savīta ar psihoanalītisku redzējumu – tādu es redzēju viņa dzīvi. Rekomendējot Igoru LZA balvai, esmu uzrakstījusi: talantīgs, ar savu stilu, skarbumu pret negācijām un pacilājošu toni, kad aicina kopt dzīvesmākslas filozofiju. Humanitārajās zinātnēs nav tik svarīgi Hirša indeksi un "Scopus" raksti, cik spēja uzrunāt, dot pienesumu humanitārajā sfērā, audzināt spriestspēju, izglītot un attīstīt latviešu valodu. Šuvajevs to lieliski prot, sumināsim viņu!

Un piebildei, kad nākas atainot dzīvi kā notikumu raibumu, pārskatot saraksti, pārdomājot pēdējās tikšanās reizes. Satiekot Igoru aprīlī, man šķita, ka viņa acīs redzu tādas kā pasaules skumjas (Weltschmerz), savilkšanos uz iekšu. Sev negaidīti pajautāju: "Vai tu nejūties vientuļš?" Ar domu, ka draugi ir tepat! Igors atbildēja: "Protams, ka ne!" Bet nāve jau katru paņem vientulībā.

Jānis Gailis, Parīzē praktizējošs psihoanalītiķis

Saruna pusvārdā. Pārtrūkusi.

Kopš mūsu kopējā draudzene Helēna Demakova pagājušā gadsimta beigās mani iepazīstināja ar Igoru Šuvajevu, esam draugi un sarunu biedri.

Sarunas pārdesmit gadu garumā. Uzsāktā saruna turpinājās, tiekoties pēc ilgiem mēnešiem vai gada. Tikpat intensīva un aizraujoša. Dzīva un radoša.

Saruna par sabiedrību, dzīvi un psihoanalīzi, kas bieži atspoguļojās Igora publicētajās grāmatās. Saruna par Freida darbiem, kas būtu tulkojami vai kurus viņš tikko kā iztulkojis un laidis klajā izdevniecībās "Lielvārds", "Minerva", "Intelekts", "LU Akadēmiskais apgāds", "Neputns" un "Zvaigzne ABC".

Apbrīnoju Igora darbaspējas, ātrumu, ar kādu viņš tulkoja pat vissarežģītākos Freida tekstus.

Pateicoties Igoram Šuvajevam, daudzi Freida darbi tagad pieejami latviešu publikai. Paldies viņam par to!

Mūsu beidzamajā sarunā marta vidū Igors teica, ka tūlīt būs gatava izdošanai viņa jaunā grāmata "Psihoanalīze Latvijā". Ja kāda sava darba ievadā viņš rakstīja, ka "Freida lietas izskatīšana Latvijā savā ziņā vēl ir tikai priekšā", tā izdosies, pateicoties Igoram.

Anne Sauka, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docente

Mans vingrinājums sēru darbā šodien ir izteikties par Igoru Šuvajevu apmēram 1000 zīmēs. Taču Igoru izstāstīt vai pat komentēt nevar ne 1000, ne 10 000, ne 10 miljonos zīmju. Galvenokārt tāpēc, ka Igors ne dzīvi, ne filozofiju nekalkulēja. Viņam bija sev vien zināma dzīvesmākslas mēraukla – tāda, pie kādas var tikt, tikai izstrādājot to pats.

Varbūt tad man labāk būtu klusēt? Tomēr nē. Lai nu ko, no Igora iemācījos, ka vieglāk ne vienmēr nozīmē labāk. Un ir vēl kaut kas – nepasakāmais, par ko tomēr jāmēģina izteikties, jo šķiet, ka saskatīt un apzināt nepasakāmo bija būtiska daļa no viņa izaicinājuma pašam sev un citiem. Taču nepasakāmais neslēpjas tikai grāmatu lappusēs vien...

Igors augstu vērtēja filozofiskus tekstus, taču nevērtēja tos augstāk par cilvēku vai draudzību. Viņš bija burta pavēlnieks, nevis tā kalps, un pāri visam smēķētavas sarunās ar Igoru aizkavēties vedināja tieši viņa sirsnība, dzirkstošā humora izjūta un daždien arī tik nepieciešamie iedrošinājuma vārdi.

Ja jums ir draugs, ir vērts viņa dēļ nokavēt autobusu uz mājām un vislabāk pat divus, jo, kā man reiz teica kāds profesors, kura vairs nav: "Darbs nav zaķis – neaizbēgs." Bet cilvēks gan.

Katrīna Poriķe, LU Vēstures un filozofijas fakultātes absolvente (Facebook)

Igors Šuvajevs, studentu vidū saukts arī par Šuvi, Šuviku un Lielo Igoru, ir miris. Igors Šuvajevs bija mans un daudzu citu pasniedzējs un bakalaura darba vadītājs. Kad bakalaura darbs bija tikko uzrakstīts, Igors Šuvajevs reiz mani un raudošu kursabiedreni autostāvvietā mierināja, ka viss būs labi. Uz tā gada bakalaura aizstāvēšanu Igors Šuvajevs uzvilka t-kreklu ar uzrakstu "Freud says relax" [1], un tas patiešām bija mierinoši.

Igors Šuvajevs bija izcils tulkotājs, kura dēļ latviešu valodā varam izlasīt Freida darbus labākā valodā un precīzākā terminoloğijā nekā angliski. Igoram Šuvajevam bija niķis likt studentiem pūlēties lasīt valodās, kuras viņi nepārvalda, – vai viņš pats visas šīs valodas prata, paliks noslēpums. Jau pirmajā lekcijā viņš mums lika tulkot sengrieķu terminus, kurus ar gana lielu piepūli arī spējām saprast. Būtu jau varējis arī vienkārši pateikt, bet tā mēs neiemācītos pielikt pūles, lai pacenstos saprast arī to, kas pirmajā acu uzmetienā liekas tikai svešs un nezināms.  

Igoram Šuvajevam patika saraksti. Labs saraksts viņam varēja sastādīt arī veselu lekciju. Arī es ar laiku iemācījos mīlēt sarakstus, jo nekas cits neatlika. Kopš tā laika gandrīz visus savus apsvērumus kārtoju sarakstos. 

Igors Šuvajevs daudz runāja par dzīvesmākslu un mākslu nomirt. Pirmā kursa pirmajā semestrī gandrīz viss mans kurss referātu ētikā rakstīja par nāvi. Arī es rakstīju par eitanāziju. Tad viņš man uzdeva vienu no saviem mīļākajiem jautājumiem – kāds tam sakars ar ētiku? Nu, hvz.

Igors Šuvajevs ir tas zīmogs, kas redzams filozofijas studentu sejās, runā un uzvedībā. Protams, arī citi pasniedzēji atstājuši savas pēdas, taču bez Igora Šuvajeva nebūtu skatoloğiskā diskursa mežģīņu, nebūtu prieka par kārtīgu pornogrāfisku attēlu "Power Point" prezentācijā, nebūtu tik spēcīgas tieksmes vienmēr izteikties ne tikai funkcionāli, bet reizē arī pēc iespējas mulsinošāk.

[1] Angļu val.: "Freids saka atslābsti."