Par Oksanas Zabužko eseju krājumu "Planēta Vērmele" (apgāds "Neputns", 2024).
2023. gada rudenī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izdeva nozīmīgās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko eseju "Visgarākais ceļojums". Tā sākta rakstīt 2022. gada 24. februārī pēc Krievijas pilna apjoma uzbrukuma Ukrainai. Savukārt eseju krājums "Planēta Vērmele", kuru Māras Poļakovas virtuozajā tulkojumā 2024. gada sākumā izdevis "Neputns", apkopo darbus, kas rakstīti no 2011. gada līdz 2023. gadam, un tas izseko senākām kara fāzēm. Abas grāmatas šobrīd veido obligātās literatūras diptihu, kas palīdz lasītājam Latvijā saprast vairākus ļoti svarīgus jautājumus par nacionālas, bet kolonizētas valsts pastāvēšanu, kultūras lomu kolonizācijas un dekolonizācijas procesā, Krievijas imperiālismu, tā vēsturi un šodienas stratēģijām teritoriju – fizisku un cilvēku prātos pastāvošu – iekarošanā, kā arī stāsta par mākslinieka uzdevumiem kara apstākļos. Abas šīs grāmatas jālasa, jāpārlasa, un jāpasvītro katrs teikums to biezajā, rūgtajā, bet vienlaicīgi dzirkstošajā domu un valodas matērijā. Un jāmācās radīt savu – tikpat spēcīgu un pārliecinošu stāstu, kuru likt pretī Krievijas naratīvam un tā apdullinātajiem Rietumu politiķiem un daļai sabiedrības. Arī mūsu.
Oksanas Zabužko eseju krājumu "Planēta Vērmele" vēlos salīdzināt ar vizīti pie ārsta – viņš tur rokās analīžu lapas un seja vēsta, ka slimība ir ielaista un smaga. Tā ir slimība, par kuras nopietnību es nojautu, bet līdz šim neko daudz nedomāju, jo kuram gan PSRS stagnācijas gados dzimušam un LPSR skolā gājušam cilvēkam nav gadījies nokļūt situācijā, kurā krievu tautas kultūrai tiek piešķirta daudz lielāka nozīme un svars nekā nacionālajai kultūrai, situācijā, kurā krievu valoda tiek atzīta par bagātāku un varenāku, bet krievu mākslinieki par ģeniālākiem un varošākiem nekā vietējie pamatnācijas ļaudis. Mēs, septiņdesmito gadu bērni, protams, turējāmies pie savējiem – bēgām viņu grāmatās, izrādēs, dziesmās, slēpāmies tur un vēlāk līdz ar neatkarību cēlāmies kopā ar viņiem. Kultūra un māksla bija mūsu mājas un karogs. Mēs bijām mazie un lepnie. Un tomēr… mazie. Es nāku no skolu sistēmas, kurā visdažādākajos, bieži vien pat nemanāmos veidos tika ieaudzināts, ka manas tautas (tas nozīmē – manas) vēstures pamatā ir būšana nepietiekami labam, vēl neizaugušam, pamācāmam. Ja tiem, kas dzimuši pēc 1991. gada, nepieciešams piemērs, tad to šobrīd labi var redzēt uz Nacionālā teātra skatuves, kur Dmitrija Krimova radītais Pīters Pens pamāca latviešu skatītāju kā mazu bērnu. Pat ja mēs nesaprotam krievu valodu, Puškina dzejā jāklausās kā mūzikā, bet no latviešu autoru tekstiem Krimovs, būdams gan režisors, gan dramaturgs, izvēlas "atskaņot" mazus pantiņus. 33 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas no Latvijas Nacionālā teātra skatuves mums tiek uzskatāmi atgādināts, ka Puškins melnajās biksēs ir pasaules labā daļa, bet tie pārējie ir sliktie. Daļa no izrādes skatītājiem imperiālisma elpu šajā dramaturģijā tomēr nesaskata.
Lasot Oksanas Zabužko esejas, nācās atzīt, ka arī es joprojām esmu slima. Galvenokārt jau ar dzīvošanu neziņā. Impērijā dzīvojušas tautas pazīme nav tas, ka mēs zinām Krievijas mākslas kanonu, bet tas, ka nepārzinām savu tuvāko kaimiņu – Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas – kultūrtelpu. "Vai vispār jāpaskaidro, ka, nesaprazdami savus kaimiņus (izņemot vienu, "visbrālīgāko"!), mēs katastrofāli samazinām savas izredzes saprast pašiem sevi?" [1] jautā autore. Un, protams, viņai ir taisnība.
Būt vājredzīgiem un vājdzirdīgiem pret savu kultūru un mākslu, kad tā tiek pamazināta un pazemināta, ir daži no simptomiem, kurus ierakstīt kolonizētas personas slimības vēsturē. Diagnoze sākumā liek neticībā (lai gan taču zinām, zinām!, bet neviens jau tā arī nav līdz galam saņēmies noformulēt to, kādas un cik lielas ir PSRS kolonizācijas sekas latviešu kultūrā, domāšanā, rīcībā) nodrebēt, tad sagumt zem tās smaguma.
Grāmatas "Planēta Vērmele" lasīšana man nozīmēja sevis ārstēšanu; ja vēlaties, to var saukt par dekolonizācijas un feminizācijas terapiju. Un gribētos domāt: jo vairāk mums būs dekolonizējušos, feminizējušos, pieaugušu cilvēku, jo spēcīgāka mēs būsim kā sabiedrība un valsts. Spējīga sevi aizstāvēt, nepakļauties, nenobīties un, ja vajadzīgs, cīnīties pretī. Oksanas Zabužko esejas ir ceļš uz veselību. Bet zāles ir rūgtas, jo rūgta ir pieredze, par kuru stāsta grāmata – par apdraudētas tautas un tās spožāko talantu spītīgu pretošanos Krievijas un PSRS impēriju novilktajam iznīcināšanas vektoram. Ir viegli šajā tautā un tās cilvēkos atpazīt savējos un nokaunēties, ka nepazinu agrāk, ka vajadzēja sākties pilna apjoma karam, lai Ukrainas kultūra un vēsture iemantotu redzamību un savu vietu līdzās citu Eiropas tautu kultūras procesiem. Tomēr, kā saka – labāk vēlu nekā nekad, turklāt aizraujošā Ukrainas vēstures un kultūras iepazīšana Zabužko esejās cieši sajūgta kopā ar skrupulozu koloniālās politikas analīzi, kas izskaidro to, kāpēc mēs, Milana Kunderas vārdiem runājot [2], iznīcībai pakļautās tautas, esam palikušas neredzamas ne tikai cita citai, bet arī citiem un citur. Un kāpēc joprojām lietojam savu kolonizētā cilvēka sociotipu, domāšanas formu, lai attaisnotu nespēju pieņemt atbildīgus un patstāvīgus, Rietumu kultūras telpai piederošam cilvēkam atbilstošus lēmumus. Pēdējo dienu laikā radio skanošās diskusijās esmu dzirdējusi atrunas, ka daudz ko, piemēram, velo infrastruktūru vai cilvēkiem draudzīgu pilsētplānošanu, nevaram ieviest padomju domāšanas dēļ. Esmu pārliecināta, ka arī jūs esat dzirdējuši šo skaidrojumu par visdažādākajiem, iespējams, vēl nopietnākiem jautājumiem, kuros nepieciešami it kā acīmredzami un veselajam saprātam atbilstoši risinājumi, bet… nevaram, jo – tā padomju domāšana. Jā, tieši tā – padomju un Krievijas pieredze mums māca, ka cilvēka, tāpat kā citu būtņu, dzīvībai un labbūtībai nav vērtības. Bet kāpēc mēs joprojām pieņemam, ka tā domāt ir norma un leģitīms arguments kaut kā nedarīšanai? Izmantojot padomju domāšanu kā atrunu, mēs apliecinām savu kolonizētā cilvēka statusu. Arī 33 gadus pēc neatkarības atgūšanas turpinām dzīvot PSRS, tā nosaka mūsu rīcību un veido realitāti, kurā esam.
Lūk, "Planēta Vērmele" ar Ukrainas piemēru pavērš Latvijas lasītāja skatienu pašam pret sevi un liek ieraudzīt, cik dziļi PSRS un Krievijas imperiālisms ar visām savām metastāzēm ir apņēmis arī mūsu dzīvībai svarīgos orgānus: valodu, kultūru, mākslu un demokrātijas vērtībās balstītu rīcībspēju, cik ļoti mēs nemākam to saskatīt un atzīt, negribam par to runāt. Tāpēc paldies Oksanai Zabužko, ka viņa to izdara mūsu vietā. Un man atliek vien par to atcerēties tajos brīžos, kad kāds vēlēsies saukt Ukrainu un Latviju par postpadomju valsti vai no mūsu skatuvēm cildinās dižos krievu māksliniekus, kuru darbiem it kā neesot nekāda sakara ar Krievijas imperiālistisko dabu.
Šī raksta vidū Oksanas Zabužko eseju krājumu "Planēta Vērmele" vēlos salīdzināt ar izdzīvošanas rokasgrāmatu kara apstākļos. Tādēļ, ka tajā iekļauto eseju mērķis ir tuvināt uzvaru, skaļi un nepagurstoši stāstot Ukrainas stāstu starptautiskajā arēnā. Kā raksta Zabužko – brīvas tautas izdzīvošanas stratēģija ir runāšana, nevis klusēšana, jo uzvara vienmēr pienākas tam, kuram būs labāks stāsts – vienalga, patiess vai izdomāts [3]. Bet līdz šim (vismaz simts gadu garumā) Ukrainas stāsts ir bijis pakļauts Krievijas Impērijas, padomju un pēc tam atkal Krievijas naratīvam. Starptautiskā arēna joprojām dzird slikti, tāpēc saprotama ir eseju intensitāte, jo kā citādi runāt ar iedomīgiem, augstprātīgiem, nezinošiem, vienaldzīgiem, Krievijas stāstam pakļautiem cilvēkiem? Ne jau laiski, saulainā vasaras pēcpusdienā ar baltvīna glāzi rokās kādā intelektuāļu konferencē Vidusjūras smaragda krastā, bet gan skrienot uz bumbu patvertnēm, mostoties naktī no sirēnām, redzot, kā tiek nogalināti draugi un kā pasaule kara trešajā gadā aizvien neslēptāk novērš skatienu no Ukrainas. Un tikai tēlo, ka vēlas atbalstīt tās uzvaru. Arī mūs no kara glābs vai palīdzēs izdzīvot ne jau 72 stundu soma, bet stratēģijas maiņa attiecībās ar Krieviju. Zabužko precīzi un drošticami uzrāda [4] kļūdu Rietumu vēlmē racionalizēt ļaunumu, uzsākt ar to dialogu, klausīties tajā, ko tas stāsta, un neticēt tam, ko tas saka. Bet tas skaidri un nepārprotami vēsta, ka vēlas iznīcināt visu to, kas nepieder krievu pasaulei, un šādā kontekstā "..Buča ir nevis ekscess, bet likumsakarība" [5]. Man šķiet, ka būtu ļoti vēlams šīs esejas lasīt skaļi mūsu valdības un Saeimas sēdēs un īpaši pirms budžeta pieņemšanas, lai skaidrotu to, kāpēc kultūra, māksla, zinātne un izglītība ir Latvijas drošības garants nevis pārnestā, bet pavisam tiešā un nepārprotamā veidā. Un kāpēc šo jomu budžetam jāpievērš tikpat liela uzmanība kā Aizsardzības ministrijai un NATO atvēlētajam. Jo tikai šīs nozares spēj izstāstīt mūsu un starptautiskajai sabiedrībai Latvijas unikālo stāstu, kurā tiek novilktas nepārkāpjamas robežas ar krievu pasauli; jo tajās tiek definēts mūsu kopīgo vērtību kodols, tie mūsu sasniegumi, par kuriem esam lepni, kurus esam gatavi aizstāvēt, kuru dēļ vēlamies būt un dzīvot nākamajās paaudzēs kā Latvijas nācija.
Oksanas Zabužko eseju krājumu "Planēta Vērmele" šī raksta beigās vēlos salīdzināt ar okeānu. Iebrienot tajā līdz ceļiem, kļūst skaidrs – katrs varenais vilnis, kurš tuvojas, ir nāves un dzīvības spēka pilns. Katrs šīs grāmatas teikums notriec no kājām un ierauj dzelmē. Nelīdz kuslā ķepurošanās – jautājumu, faktu, spriedumu zemūdens straumes nes dziļāk. Ir jāpieņem lēmums peldēt saskaņā ar valodas mežonīgā spēka plūdumu, nestresot par to, ka tik daudz nezini un līdz šim pat neesi nojautis, ir jāļaujas vārdu atvariem, jānirst tajos līdz apakšai, piedzīvojot neticami krāšņas to aprakstītās pasaules kultūras ainavas. Un tikai tad, kad esi nonācis līdz pamatam, kad vari atsperties pret jauno sevi, kas radies, domājot par izlasīto, ir iespējams celties augšup, jo tur nes dzīves spēku atguvusī nacionālā pašapziņa. Un izpeldēt krastā, lai uzvarētu karā. Kopā ar ukraiņiem.
[1] Zabužko, O. Planēta Vērmele. Neputns, 2024, 73. lpp.
[2] Zabužko, O. Planēta Vērmele. Neputns, 2024, 9. lpp.
[3] Zabužko, O. Planēta Vērmele. Neputns, 2024, 56. lpp.
[4] Zabužko, O. Planēta Vērmele. Neputns, 2024, 126. lpp.
[5] Zabužko, O. Planēta Vērmele. Neputns, 2024, 126. lpp
0