Pareizā un nepareizā Eiropa

Dažkārt politiķu vārdu kaujas – iespējams, pašiem politiķiem to pat nenojaušot – ir pamats interesantām pārdomām. Piemēram, ko nozīmē "Eiropas kultūrtelpa"?

Nav grūti nojaust, ka pēdējā plosīšanās ap šo vārdu savienojumu saistīta ar strīdiem par krievu valodu sabiedriskajos medijos un Saeimas opozīcijas rosināto (neveiksmīgo) balsojumu par neuzticību kultūras ministrei Agnesei Loginai. Tomēr tālākais teksts nebūs nedz par Loginu, nedz krievu valodu sabiedriskajos medijos, jo mani interesē tieši vārdu savienojums "Eiropas kultūrtelpa".

To, ka amatpersonām pašām nav īsti skaidrs šī jēdziena saturs, apliecināja arī debates Saeimā 18. aprīlī, kuru laikā, piemēram, Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre retoriski jautāja (citēju no sēdes stenogrammas), ko darīt ar baltkrievu un armēņu valodu, kurās sabiedriskie mediji veido saturu. Baltkrievija un Armēnija ir "Eiropas kultūrtelpa" vai nav? Lai nebūtu vairs jācilā krievu valodas un Krievijas tēma, šis būs pēdējais piemērs, kurš sakņots varbūt jau apnikušajā kontekstā. Ja pareizi saprotu, krievu valoda un Krievijas kultūra daļas mūsu sabiedrības ieskatā nav "Eiropas kultūrtelpai" piederīga. Labi. Tātad arī ne pareizticība? Man personīgi nav problēmu tam piekrist, jo Maskavas patriarhāts jau krietnu laiku ir kļuvis par totalitāra režīma apkalpotāju. Tajā pašā laikā pareizticība ir ļoti būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa Ukrainā, Serbijā, Bulgārijā, Rumānijā, Grieķijā. Vai nu mums jāizslēdz šīs valstis no "kultūrtelpas", vai arī jāpieņem, ka ir dažādas pareizticības, lai cik neveikli tas skan.

Tomēr citādi patiesībā nevar būt, jo pats vārdu savienojums jau ietver jēdzienus, par kuriem var strīdēties bezgalīgi. Kas ir "Eiropa"? Kad tā "sākās"? Kas ir "kultūra"? Galu galā ko nozīmē "telpa"? To, ka konkrēts simbolu, vērtību, rituālu kopums ("kultūra") konkrētā reģionā nepārprotami dominē? Vai arī ir spēcīgi jūtams?

Ķersimies pie piemēriem, kuri varbūt palīdzēs piezemēt šos jautājumus. Vispirms par "telpu". Ja pareizi saprotu, daudzu ieskatā Eiropas kultūrtelpas būtiska sastāvdaļa ir viss, kas saistās ar kristietību. Varētu piekrist. Viens no relatīvi mazāk zināmiem aspektiem kristietības pirmajos desmit pastāvēšanas gadsimtos ir Sīrijas kristiešu grupas, kuras bija tik dedzīgas, ka savu vēsti aiznesa un spēja to uzturēt ne tikai teritorijās, kuras mūsdienās zināmas kā Irāka un Irāna, bet pat Ķīnas austrumu reģionos [1]. Diez vai mēs apgalvotu, ka pat tolaik šīs teritorijas bija kristīgajā "kultūrtelpā". Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka šajās teritorijās bija kristīgās "kultūrtelpas" klātbūtne. Un ko mums darīt ar Etiopiju, kur īpatna Austrumu rita baznīca izveidojās 4. gadsimtā un turpina veiksmīgi pastāvēt [2]?

Kad "sākas" – lai man piedod vēsturnieki šādu briesmīgu formulējumu – "Eiropa"? Senajā Grieķijā? Speciālisti ir krustu šķērsu izpētījuši aizguvumus, savstarpēju ietekmi starp literatūras un mitoloģijas sižetiem senajā Grieķijā un tautām, kas dzīvoja senās Mezopotāmijas reģionā [3]. Patiesībā senie grieķi ir pilnvērtīgi saprotami (cik nu tas vispār iespējams) tikai, ja lasa arī par feniķiešiem [4]. Tātad senā Grieķija īsti neder kā Eiropas "sākums", jo ir pārāk ietekmējusies no etniskām grupām, kuras mums mute neveras saukt par eiropiešiem. Pieņemam, ka "sākums" ir viduslaiki? Labi. Skatāmies uz Eiropas kultūrtelpai nepārprotami piederošu reģionu – Adrijas jūru un tās piekrasti. Kas tik tur, kā saka, nedzīvojas un negrūstās par ietekmi. Protams, ir īstenie eiropieši Venēcijas vai franku izskatā, bet ir arī Bizantija, kas mums var šķist pārāk "austrumnieciska" ("bizantiskums" = "Krievija") [5]. Atkal nav īsti labi. Es negrasos nodarboties ar pašmērķīgu lasītāja ķircināšanu, cenšoties apstrīdēt jebkuru pieņēmumu. Vēlos tikai izvirzīt hipotēzi, ka dažādos laikmetos Eiropas teritorijā dzīvojušās cilvēkveidīgās būtnes jēdzienu "Eiropa" ir sapratušas atšķirīgi.

Katram gadījumam arī jāpiebilst, ka pavisam slikta doma ir mēģināt definēt Eiropu un eiropiešus, vadoties pēc principa "kopīgas asinis". Pētījumi liecina, ka senajiem baltiem un slāviem bija vairāk kopīga ar indoirāņiem nekā ģermāņiem [6]. Ar "asinīm" vispār ir dīvaini – 20. gadsimtā bija tāds slavens un godāts zviedru ģeogrāfs un politikas zinātnieks Rūdolfs Šellens (1864–1922), kurš neslēpa savu pārliecību, ka sezonas viesstrādnieki no Ķīnas un Japānas būtu tīri laba izdevība, savukārt poļu viesstrādniekus gan nevajag laist iekšā [7]. Baigais, vai ne?

Man negriež ausīs vispārinājums "Eiropas kultūra", lai gan šķiet, ka jēdzīgāk būtu runāt par spāņu, latviešu, čehu un norvēģu kultūru. Āķis ir cits. Es nevaru selektīvi sakrāmēt vispārinājumā to, kas man patīk – piemēram, viduslaiku garīgos dziedājumus, Pītera Brēgela Vecākā gleznas un Pola Eliāra dzeju, – savukārt to, kas nepatīk vai traucē, ignorēt. Man kā eiropietim tuvus un saprotamus – bez ironijas – vienmēr esmu uztvēris, piemēram, reformācijas procesus, es saprotu to nozīmi, bet nevaru arī ignorēt to, ka Mārtiņš Luters apgalvoja, ka turki kopojas ar suņiem un rada pēcnācējus – hibrīdus [8]. Mēs nevaram lietot "Eiropas kultūrtelpas" jēdzienu, sakopojot tajā tikai visu labo un skaisto. Tad tā ir fikcija, nevis kultūras mantojums visā tā pretrunīgumā un krāšņumā. Tāpat mēs nevaram apgalvot, ka "Eiropas kultūrtelpu" raksturo iecietība, runas brīvība, indivīda tiesības un līdzīgas vērtības – ikviens lasītājs pats, arī bez vēsturisku piemēru mētāšanas no manas puses, ātri vien spēs nosaukt pretējus piemērus.

Kā šīs improvizācijas par vēsturi sasienas kopā ar politisko retoriku un kolektīvo mitoloģiju par "šeit un tagad"? Cilvēkveidīgajiem evolūcija ir diktējusi nepieciešamību dalīt apkārtējos "savējos" un "svešajos". Par to nav jākaunas. Manā skatījumā svarīgais ir tas, ka nav nepieciešamības to visu lieki sarežģīt, apkraujoties ar savā būtībā tukšām konstrukcijām. Konkrētā brīdī ir konkrētas grupas, kuras mūs apdraud. Šovinisti Krievijā. Demokrātijas instrumentus savā labā veikli izmantojoši Krievijas šovinistu sabiedrotie tepat Eiropā. Autoritāri režīmi citur pasaulē, kuri ir izlēmuši, ka viņiem izdevīgāk spēlēt Krievijas šovinistu pusē. Mēs varam nosaukt valstis, partijas, pat uzvārdus. Nav nekādas vajadzības operēt ar vispārinājumiem par to, kurš pieder vai nepieder "Eiropas kultūrtelpai". Ja Gruzijā pie varas ir Kremļa sabiedrotie, tad mūsu oponenti ir viņi, un nav jāieslīgst bezjēdzīgās diskusijās par to, vai visa Gruzija ietilpst "Eiropas kultūrtelpā" vai neietilpst. Tas pats attiecas uz Saeimā pieminēto Baltkrieviju, Armēniju vai, piemēram, Ungāriju. Vai Bulgāriju. Vai Slovākiju. Ja ikreiz, kad kādā no valstīm, tostarp Eiropā ietilpstošām, pie varas nāks mūsu pretinieku (Kremļa) draugi, mēs sāksim nodoties pārdomām par šīs valsts un nācijas piederību "Eiropas kultūrtelpai", tad ātri vien nonāksim pie mazītiņas "kultūrtelpas".

Īsi sakot, politikai ir maz sakara ar "kultūru" un "Eiropu". Ja mūs uztrauc totalitāri režīmi, tad jāanalizē nacistu fenomens, nevis jākuļ salmi par to, vai Vācija uz kādu laiku izkrita vai neizkrita no "Eiropas kultūrtelpas". Ķellējot ar plašiem otas vēzieniem, mēs aizvainojam cilvēkus, kuri mums neko ļaunu nav nodarījuši. Vai Albānija ir "īsta Eiropa"? Šis jautājums ir bezjēdzīgs. Mums var būt pamatotas pretenzijas pret korumpētu politisko režīmu, pret varas saaugšanu ar organizēto noziedzību, pret nepietiekamu dzimumu līdztiesību kādā valstī. Tādā gadījumā ir jāstrādā konkrēto pretenziju kontekstā. Kāda kopuma (valsts, nācijas) pasludināšana par mūsu, Eiropas, "kultūrtelpai" nepiederošu ir vieglākais ceļš – neko padarīt nevar, jo, raugi, "viņi" taču nav mūsu "kultūrtelpā". Vispārinājumi bieži ir slinkuma pazīme.

[1] Penn, M.P., Johnson, S.F., Shepardson, C., & Stang, C.M. (Eds.). (2022). Invitation to Syriac Christianity : An Anthology. University of California Press, 17.–19. lpp.

[2] Iesaku: Esler, P.F. (2021). Ethiopian Christianity : History, Theology, Practice. Baylor University Press.

[3] Kelly, A., & Metcalf, C. (Eds.). (2023). Gods and Mortals in Early Greek and Near Eastern Mythology. Cambridge University Press, 243.–275. lpp.

[4] Iesaku: López-Ruiz, C. (2021). Phoenicians and the Making of the Mediterranean. Harvard University Press.

[5] Byzantium, Venice and the Medieval Adriatic : Spheres of Maritime Power and Influence, c. 700–1453. Cambridge University Press, 105.–106. lpp.

[6] Kaliff, A. (2023). IndoEuropean Fire Rituals : Cattle and Cultivation, Cremation and Cosmogony. Routledge, 113.–116. lpp.

[7] Jakobsen, P., Jönsson, E., & Larsen, H.G. (Eds.). (2022). Socio-Spatial Theory in Nordic Geography : Intellectual Histories and Critical Interventions. Springer, 19. lpp.

[8] Rady, M. (2023). The Middle Kingdoms : A New History of Central Europe. Allen Lane, 3. lpp.