Būtu absurdi teikt, ka 8. marta raidījums "Kultūršoks" mani iepriecināja, bet tas diemžēl arī nešokēja. Esmu bijusi gaidīšanas režīmā jau ilgi – ar dusmu un maiguma trīsām sirdī. Jo tas, ka pirms gandrīz septiņiem gadiem #metoo vilnis līdz Latvijai neatnāca, nenozīmē to, ka seksuāla uzmākšanās un seksuāla vardarbība pie mums ir mazāk izplatīta nekā citur, drīzāk gan apliecina to, cik iesakņojusies ir klusēšanas kultūra. Tā valda visur, kur notiek vardarbība pret sievieti, – ģimenē, partnerattiecībās, izglītības iestādē, jauniešu nometnē, basketbola treniņā, ārsta kabinetā vai darba vidē. Runa nav tikai par to, kas tiek noklusēts, bet par to, ko klusēšana veicina – tā ne tikai padara upuru pieredzi maznozīmīgu un tādējādi dod zaļo gaismu vardarbībai, bet arī veido degradētu vidi, kurā tie, kam būtu reāla iespēja palīdzēt vai mainīt situāciju, neko nezina vai zina un neko nedara. Mūzikas akadēmija tam ir spilgts piemērs. Fakts, ka akadēmija un konkrēti rektors sarosījās un pasniedzēju seksuālu uzmākšanos studentēm sāka uztvert nopietni tikai tad, kad tika apdraudēts viņa paša amats un varas pozīcijas, skaudri apliecināja, ka ne jau cietušo pieredze ir noteicošā. Gan rektora, gan varmāku pirmās publiskās reakcijas rādīja cilvēkus, kas ir droši par savu vietu un statusu un kam šķiet, ka tieši viņi ir tie, kas šo problēmu spēs atrisināt vislabāk vai simboliski atvainosies, lai dzīve atkal atgrieztos ierastajā kārtībā. Rektors tikko ir paziņojis par atkāpšanos no amata spiediena rezultātā. Viņa paziņojumā starp paša sasniegumu aprakstiem un pārmetumiem citiem es meklēju, bet diemžēl neatradu izpratni par situācijas nopietnību vai vēlmi ieraudzīt lietu no cietušo perspektīvas, kas nozīmētu iekšējās kultūras nomaiņu akadēmijā. Tas ir pavisam cita mēroga uzdevums nekā apņēmība izskaust atsevišķas "epizodes", kas akadēmijā bija turpinājušās paaudzēm ilgi.
Rakstniece Ursula Le Gvina vienā no savām esejām grāmatā "No Time to Spare" apcer to, ka faktiski visas nemainīgās, hierarhiskās sabiedrības institūcijas, kuras vēsturiski dibinājuši svarīgi vīrieši, – valdība, armija, baznīca, augstskola, lielās industrijas – ir tik senas un tik visuresošas, ka to dominanci mūsu dzīves telpā vienkārši sauc par "ierasto lietu kārtību", "pasauli", "darba dabisko dalīšanu", "Dieva gribu" u.t.jpr. Bet ierastā lietu kārtība nekad nav neitrāla. Tā ir izdevīga tiem, kuriem ir vara un kas, protams, cīnīsies, lai paturētu kontroli savās rokās. Reizēm viņi piekritīs reformām, taču ne radikālām, ne varas pārdalīšanai vai atdošanai citu rokās – ko tādu ierastajā lietu kārtībā uzskata par vājuma, nevis izpratnes, solidaritātes, līdztiesības vai ētikas pazīmi. Ierastajā lietu kārtībā cietušo sieviešu liecības, kas nepārstāv dominējošo naratīvu un nerunā varas valodā, ir nepārliecinošas un aizdomīgas un uzreiz tiek apšaubītas, noniecinātas vai atklāti izsmietas, ko visu uzskatāmi varēja redzēt sabiedrības viedokļos par notikušo Mūzikas akadēmijā. Tas gan nav nekas jauns vai tikai Latvijas sabiedrībai raksturīgs. Argumentācija, kas izriet no neticēšanas un neuzticēšanās upuriem, ir sena kā pati ierastā lietu kārtība, kur atbildība it kā dabiski tiek uzvelta upuriem un pat vismuļķīgākie iemesli tiek pasniegti svinīgā pārliecībā. Kad Latvijas Radio 1 raidījuma "Krustpunkts" epizodē, kas bija veltīta notikumiem Mūzikas akadēmijā, pieaicinātie eksperti sāka runāt par studenšu izaicinošo ģērbšanās stilu, kontekstā ar pasniedzēju izdarītajiem noziegumiem tas šķita tik necienīgi, ka pēkšņi atkal kļuva skaidrs, cik tāls ceļš mums vēl ejams līdz situācijas izpratnei (starp citu, "izaicinošam apģērbam" un dzelžainajai "pati uzprasījās" loģikai burvīgu skeču ir veltījusi britu komiķe Treisija Ulmane, kura nepilnās divās minūtēs pasaka visu, kas ekspertiem būtu jāzina par šo tēmu). Kamēr mēs uz seksuālu uzmākšanos raudzīsimies caur patriarhālās varas domāšanas prizmu, kas vainu meklē upurī, nevis varmākā, nekādu jaunu, drosmīgu pasauli mēs neuzcelsim.
Tikmēr Tieslietu ministrija paziņojusi, ka rosinās ieviest kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos, līdzīgi kā tas ir jau daudzu citu Eiropas Savienības valstu likumdošanā. To atbalsta arī "Centrs Marta", kuru zināšanas un paveiktais darbs vardarbības ierobežošanā un cietušo tiesību aizstāvībā nav apšaubāms, tāpēc es uz šo attīstību raugos cerīgi un gaidu, ka līdz ar jauno likumu tiks plānotas arī policistu un tiesnešu mācības, jo kāda gan jēga būs jaunam likumam, ja mēs turpināsim ar veco, greizo izpratni par seksuālas uzmākšanās upura un varmākas atbildību? Seksuālas uzmākšanās kriminalizēšanai Latvijas kontekstā ir svarīga simboliska vērtība, tomēr tā nenodrošinās tik ļoti nepieciešamo, viegli pieejamo, drošo vietu cietušajām un aculieciniekiem, kas gatavi ziņot par pārkāpumiem. Ja vienīgais veids, kā pastāstīt par seksuālu uzmākšanos, būs iet uz policiju un risināt jautājumu tiesas ceļā, tad mēs šobrīd ceļam ļoti augstu barjeru upuriem, kam jau tā ir jāiznes viss situācijas smagums, un aizveram durvis sarunai sabiedrībā, kas ir ne mazāk svarīga kā likumdošanas regulēšana.
Skandināvijā, kur es šobrīd dzīvoju un kas pēc daudziem rādītājiem tiek uzskatīta par dzimumu līdztiesības ziņā visvairāk attīstīto reģionu pasaulē, pastāv stingri noteikta likumdošana attiecībā uz seksuālu uzmākšanos un vardarbību, t.sk. ar augstām prasībām pret darba devēja aktīvu lomu no seksuālas uzmākšanās brīvas darba vides nodrošināšanā un skaidru rīcību pārkāpumu gadījumā. Taču realitāte un vairāki publiski skaļi izskanējuši gadījumi rāda, ka arī te likumiskā aizsardzība nav simtprocentīgi efektīva un nepasargā upurus.
Aprīļa nedēļā, kad šo rakstu, vairākās Norvēģijas pilsētās notiek plašas demonstrācijas, pieprasot "piekrišanas likuma" ieviešanu, kas mainītu izvarošanas definīciju, nosakot, ka izvarošana ir sekss, kam nav dota skaidra piekrišana, t.i., sastingums, klusēšana vai fiziska nepretošanās nekādi nenozīmē piekrišanu un upurim nav jābūt izmēģinājušam visu pretošanās arsenālu līdz pilnīgam spēku zudumam un balss aizsmakumam, lai pierādītu nozieguma faktu. Norvēģu sabiedrības sašutumu ir izsaucis nesens spriedums plaši apspriestā izvarošanas lietā, kur tiesa attaisnoja trīs jaunus vīriešus, jo likums prasa "cietus" pierādījumus par upura pretošanos.
"Piekrišanas likums" mazliet atšķirīgos formulējumos ir spēkā 18 Eiropas valstīs, un šobrīd tā ieviešana tiek apspriesta Igaunijā. Zviedrija šādu likumu ieviesa un izvarošanas definīciju mainīja 2018. gadā pēc vairāku aktīvistu organizāciju neatlaidīga darba daudzu gadu garumā. Nākamajos divos gados iztiesāto izvarošanas lietu skaits Zviedrijā pieauga par 75%. Ļoti daudzām sievietēm bija iespēja tikt sadzirdētām, tieši pateicoties likumam, kas rakstīts no cietušo skatpunkta un ņem vērā seksuālas vardarbības upuru psiholoģiskās un fizioloģiskās reakcijas. Vienlaikus zviedru sabiedrība un konkrēti sievietes arī ļoti labi apzinās savas tiesības un ir gatavas par tām iestāties un runāt, ko, šeit dzīvojot, var novērot ikdienas situācijās un attieksmē. 2017. gadā #metoo Zviedrijā acumirklī ieguva plašu rezonansi daudzās profesiju grupās. Tomēr, par spīti acīmredzamajiem sasniegumiem dzimumu līdztiesībā, progresīvajai likumdošanai un kopumā feministiskai sabiedrībai, tieši Zviedrija kļuva pazīstama ar to, ka vairākās #metoo izraisītās tiesas prāvās uzvarēja vardarbībā apsūdzētais un ne jau tāpēc, ka tika pierādīta viņa nevainība. Visskaļākā bija Valinas un Virtanena prāva, kas ir plaši aprakstīta presē, tai skaitā "The New York Times", kas to nodēvēja par "lietu, kas pielika punktu Zviedrijas #metoo". Stāstā ir daudz detaļu, un tas vēl nav galā, bet īsais kopsavilkums ir šāds – aktrise un publiciste Sisī Valina #metoo laikā publiski apsūdzēja ietekmīgu žurnālistu Frederiku Virtanenu izvarošanā, kas bija notikusi pirms vairākiem gadiem un par kuru viņa bija runājusi iepriekš, neminot varmākas vārdu. #metoo laikā viņa publicēja izvarotāja vārdu "Instagram" ierakstā, ko redzēja desmitiem tūkstošu lietotāju. Virtanens vainu noliedza un iesūdzēja Valinu tiesā par neslavas celšanu. Valina prāvu zaudēja, jo saskaņā ar Zviedrijas likumdošanu par neslavas celšanu apsūdzēto var notiesāt arī tad, ja neslavas iemesls ir patiess. Tiesu šajā gadījumā neinteresēja Valinas stāsta patiesums un tas, vai viņa tika izvarota, bet gan tas, ka viņas ieraksts "Instagram" par Virtanenu bija sasniedzis lielu sabiedrības daļu.
Šis gadījums nav tikai stāsts par pretrunām likumdošanā vai par zviedru nesatricināmo ticību pašu izveidotajām sistēmām, pat ja tās nedarbojas. Tas spilgti parāda to, ka vislabākie nodomi, Stambulas konvencija, stingrāki likumi un politiķu uzmanība būtiski neizmainīs situāciju, kamēr vien cietušo stāsti netiks uztverti nopietni un tiem vispirms ticēs un tāpēc uzklausīs un izmeklēs, nevis otrādi. Mēs esam gatavi stingri aizstāvēt nevainības prezumpciju attiecībā uz iespējamiem vainīgajiem, taču liedzam tādas pašas tiesības upuriem. Iespējams, tāpēc, ka mums nepatīk stāsti, kas mums liek justies neērti un slikti. Bet, kā sarunā man teica Rosa, aktīviste Beļģijas skatuves mākslas #metoo kustībā no tās pirmajām dienām līdz konkrētu iniciatīvu iedibināšanai, "kad sniegs nokūst, mums vienkārši nākas skatīties uz neglītajām lietām, kas paveras skatam". Ir svarīgi skatīties un nenovērsties, un nezaudēt perspektīvu.
Rosa vairākkārt uzsver, ka viņas un citu aktīvistu mērķis, sākoties #metoo, bija "atklāt sieviešu pieredzi, nevis norādīt ar pirkstu uz vainīgajiem". Tāpat viņa bieži piemin, cik svarīgi viņām visa šī ļoti emocionālā procesa laikā, kas tobrīd šķita kā revolūcija, bija turēt prātā iespējamo pretreakciju, lai ar krasu rīcību nepakļautu papildu riskam cietušās un nezaudētu plašākas sabiedrības atbalstu. Cita starpā tas nozīmēja ļoti rūpīgi izsvērt, ko teikt žurnālistiem, un ar likumdevējiem un ministrijām veidot stratēģisku sadarbību, kas darbotos ilgtermiņā. Beļģijas mākslinieku aktīvistu darba augļi ir redzami ilgtermiņā – arī kā tiešsaistes platforma engagementarts.be, kas veltīta seksisma, seksuālas uzmākšanās un varas ļaunprātīgas izmantošanas apkarošanai Beļģijas mākslas vidē un piedāvā skaidru, izsmeļošu informāciju par pieejamo atbalstu un rīcību, kā arī rīko mācības, kursus un konsultācijas indivīdiem, mākslas un mākslas izglītības organizācijām un iestādēm.
Cietušo stāsti nav viegla, taču svarīga lasāmviela, jo tā rāda realitāti nevis no varas, bet no ievainojamības pozīcijas. Tas, ka Mūzikas akadēmijas pasniedzēju seksuālā uzmākšanās studentēm nāca gaismā un ka diskusija plašākā sabiedrībā ir uzjundīta, pievēršot vismaz divu ministriju uzmanību, vislielākā mērā ir cietušo jauno sieviešu nopelns. Viņu apņēmība runāt ir sākusi līdzsvarot taisnības svaru kausus, kas sen bija noliekušies varmāku pusē. Studentes ar savu rīcību ir paveikušas ko ļoti nozīmīgu ne tikai personiskā, bet arī politiskā līmenī. Tikpat neapšaubāmi ir tas, ka viņu balsis tika sadzirdētas, jo pirms viņām bija runājušas citas un bija kāds, kas viņās klausījās un uztvēra nopietni. Izskatās, ka #metoo seismiskie viļņi tomēr ir aizsniegušies arī līdz mums un konteksts ir sācis mainīties.
0