Trūdu spīganas

Recenzija par izrādi "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" Rīgas cirkā (2023, fonds "Initium", režisore Iveta Pole, Katrīna Neiburga, Agnese Krivade, Jette Loona Hermanis, Anika Barkana (Dānija), Lea Blau (Horvātija), Mārja Nūta (Igaunija), Martina Georgina (Malta), Irēna Grauda).

11689. Lielo piektdienu vajaga iestādīt zirni; Jāņos paņemt zirņa ziedu, piespraust to pie cepures un ieiet baznīcā, tad var redzēt raganu. /K. Corbiks, Līvbērze/ [1]

Sanācis tā, ka recenziju par izrādi "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" rakstu tieši Līgo dienā. Ir gada pats gaišākais laiks, un tā blāzmojošās naktis piesātinātas ar noslēpumainām nojautām. Burvestība virmo rokas stiepiena attālumā – vienīgi būtu jāspēj pavērt kādu neredzamu, visu pārklājošu starpdimensiju priekškaru. Tāpēc šķiet likumsakarīgi, ka tieši šajā laikā reiz pār laukiem un sētām skrējušas raganas, kuras taisnprātīgie, savu pienu un sviestu sargājošie zemnieki mēģinājuši aizbaidīt, pie pakšiem spraužot dadžus un sērmūkšļu zarus.

Pirms pāris mēnešiem plašākās Rīgas kultūras aprindās parādījās baumas, ka top kas iespaidīgs – leģendārā Katrīna Neiburga (māksliniece, kura teju jebko spēj padarīt īpašu un spožu) un neatkarīgā, nepieradinātā režisore Iveta Pole ar domu biedrenēm un biedriem – Agnesi Krivadi, Jetti Loonu Hermani, Aniku Barkanu (Dānija), Leu Blau (Horvātija), Mārju Nūtu (Igaunija), Martinu Georginu (Malta), Irēnu Graudu, Kristiānu Aglonieti, Annu Ansoni, Karolinu Tammu (Igaunija) – ir ķērušās pie kāda ļoti intriģējoša materiāla. Tas ir "Raganu veseris" jeb "Malleus Maleficarum" – 1487. gadā izdots teksts par raganu atpazīšanu un sodīšanu. Lai arī vien dažus gadus vēlāk Romas Katoļu baznīca to atzina par nepatiesu, tas vēl daudzus gadsimtus izmantots kā pamatojums raganu prāvām. Mana Draudzene Māksliniece, pieredzējusi perfomante, ar kuru vēlāk kopā došos skatīties izrādi, atceras, ka reiz Rozīškolā bijusi spiesta šo tekstu lasīt kā obligāto literatūru. Savukārt mani kopš bērnības vajā iztēlotas ainas no šī vai līdzīga, tā brīža vecumam nelaikā lasīta teksta par burvestībās apsūdzētu sieviešu sodīšanas veidu – uzvelkot tām pārkarsētas dzelzs bruņas un izdedzinot krūtis. Lai arī pēdējā ragana (sieviete, kurai piedēvētas pārdabiskas spējas) Rietumu pasaulē sodīta ar nāvi 1782. gadā (šveiciete Anna Goldi), zemēs ārpus laicīgās demokrātijas vēl joprojām ik pa brīdim kāda tiek nomētāta ar akmeņiem vai garīguma vārdā nosista ar krustu. Tāpēc pats izrādes pastāvēšanas fakts jau vērtējams kā nepieciešamība vēsturiskas netaisnības aktualizēšanai. Vienlaikus ar dziļumbumbām, ko šajā tēmā varētu spridzināt ar feministiskas pārvērtēšanas palīdzību, raganas joprojām vilina arī antropologus – kolektīvo pūļa baiļu un uzvedības pētniekus, kā arī ziņkārīgos Kunstkameras apmeklētājus.

Mēs dodamies uz "raganām" (nejaukt ar izrādi "Ragana" Ģertrūdes ielas teātrī) 5. jūnijā – šī ir jau trešā izrāde pēc kārtas, un, šķiet, tuvākajā laikā Rīgā citas nav plānotas. Biļetes ir izpārdotas, un, kā vēlāk uzzinu, daudzi gribētāji ir palikuši aiz strīpas. Mēs abas esam pārpūlējušās vasaras sākuma projektu drudzī, un, šķiet, te ir viss kultūras ļaužu establišments. Cirka iekšpagalmā cilvēki malko bārā iegādātās dziras un gaida atļauju doties tālāk, ņudz viena otrai mājošas galvas un mazruniņas (small talks). Manām nogurušajām acīm visi šķiet sabudinājušies un saspringtu gaidu uzvilkti – daudzi jau dzirdējuši atstāstus no diviem iepriekšējiem raganu vakariem un pētījuši viegli mulsinošos instagrama storijus. Tāpēc izjūtu atvieglojumu, kad pūlis, nonācis cirka arēnu aptverošajā balkonā, pustumsā norimst un iestājas klusums. Mēs ar Draudzeni Mākslinieci ienākam vienas no pēdējām, un mums atlikušas ne tās labākās sēdvietas – tieši aiz staba. Viņa nolemj izrādi skatīties, stāvot kājās, tāpēc šķiet, ka, ņemot vērā izrādes novietojumu, brīva skatītāju pārvietošanās apkārt apaļajai arēnai būtu daudz veiksmīgāks risinājums nekā fiksēta pozīcija, no kuras redzama vien daļa notiekošā.

 "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" scenogrāfija nav sarežģīta. Spēles laukumā atrodas zemes uzbērums, kas kalpo gan kā fiziski telpisks paaugstinājums – platforma darbībai, gan kā simbolisks altāris rituāliem. Netālu atrodas vēl viens patstāvīgs, dzīvs elements – sirmgalve vērpēja (Irēna Grauda), kas kā antīkā likteņa pavediena vijēja Kloto stoiskā mierā vēro visu notiekošo no malas. Lai kas arī notiku, tas zināms jau iepriekš un iepīts likteņa dzīparā. Vertikālo izrādes asi nodrošina cirka specifika – skatītāji tā vien gaida, kad senatnīgie trīšu un striķu mehānismi paraus kādu gaisā. Izrādes darbības lauku iezīmē projekciju aplis, kas arī nosaka katras ainas vizuālo noskaņu. Translētie attēli tiek veidoti uz vietas – malā esošajā alķīmijas laboratorijā raganu virspavēlniece, krāšņi ietērptā, bet atturīgā dominatriksa Katrīna Neiburga veido kompozīcijas un zīmējumus, kas tiek palielināti un uzreiz projicēti uz zāles grīdas. Blakus kā sintētiskas, futūristiskas ērģeles izvietots skaņu pulšu kabinets. Uz tā DJ Mārja Nūta brūvē un vāra pavadošos, suģestīvos audio celiņus, reizēm arī pati pievienojoties raganu sabatam. Tas viss notiek miglaini krēslainās noskaņās. Šī nekādā gadījumā nav tumša burvestību nakts, bet drīzāk kāda paslēptuve zem koku saknēm un trūdošām lapām.

Sākumā viņas ir divas. Vecā un pieredzējusī iesvēta jauniņo. Nē, tas nenotiek templī, baltās, plīvojošās drānās. Viņas abas drīzāk atgādina klaidones, bomzes, atstumtās, no kurām dzīvē daudz pieredzējusī brīdina, ka nekas labs tāpat nebūs sagaidāms, bet, ja jau maziņā grib, tad dabūs pēc pilnas programmas (Agneses Krivades teksts "Hipnoze"). Pēc brīža no zemes kaudzes tiek steigā atraktas pārējās – noskrandušas bezvārda būtnes. Te man rodas asociācijas ar popkultūrā leģendāro filmu "Hokus Pokus" (rež. Kenijs Ortega, ASV, 1993), kurā ragana Beta Midlere mēģina sulīgi atriebt Salemas prāvas netaisnību, bet, protams, tiek pārprasta un atkal taisnprātīgi sodīta. Mūsu priekšā ir sešas antinimfas. Ar saviem biezajiem, garajiem matiem, slaidajiem locekļiem un saraustītajām kustībām tās man atgādina daudz pārcietušas bārbijas, kuras kāda maza režisore pēc savas bērnības pēdējās leļļu izrādes izmetusi mēslainē. Tās ģērbtas dažādu laiku tērpu driskās – eleganti risinājumi. Viņas savulaik noteikti bijušas netaisnīgi apsūdzētas un, visdrīzāk, nogalinātas vai sajukušas prātā, un tagad, iejūtīgi cita citu atbalstot, patvērušās te, "safe space". Šajā īpašajā vietā un laikā, nevienam nevajadzīgas, bet tāpēc neatkarīgas, autsaideres pamazām atgūst spēkus un pašapziņu. Brīnišķīgu dziedājumu pavadībā raganas ceļo no ainas uz ainu (izrādē klausāmi dažādu tautu skaņdarbi – it sevišķi smeldzīga ir horvātu "Dzirdēju, mans mīļais precas"). Viņas spēlējas, viņas ārdās, viņas ieņem un viņas dzemdē, viņas mācās un pārvērtē to, ko jau zinājušas. Svarīgākais, ka to šīs dažādām mātēm dzimušās māsas dara visas kopā. Šī, manuprāt, ir vēstījuma spēcīgākā toņkārta, bet liek man arī uzdot jautājumus.

Ir pilnīgi skaidrs, ka nolādētais "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris", kas sagrāvis tik daudzu sieviešu dzīvi, ir patriarhālas sistēmas kontroles instruments. Ar tā palīdzību varēja dehumanizēt un attaisnoti novākt varai neērtas personas – spēcīgas individualitātes vai vienkārši atšķirīgas, traucējošas sievietes. Pasludinot sievieti par raganu, viņai tiek atņemta cilvēciskā seja un tiesības un jebkurš viņas vārds vai darbība kļūst par pierādījumu pret viņu pašu. Viņa kļūst par neizprotamu sērgu, kas apdraud labi sakārtoto, intelektuāli saprotamo sabiedrības struktūru, ļaujot tajā atgriezties pirmatnējam haosam. Ejot slēgt "Jauno līgumu", biju gatavojusies redzēt drosmīgu pretstāvi, "līdzīgs pret līdzīgu" dueli ar "Malleus Maleficarum" ideologiem. Taču es satieku šīs būtnes – raganas –, kas, reiz sistas un mocītas, nu beidzot atdzimušas, taču tādā kā nepilnīgā veidā. Viņas ir nedaudz līdzīgas zombijiem. Šķiet, kāda viņu apziņas daļa – tā, kuras dēļ šīs sievietes reiz tikušas kancelētas – joprojām nav atgriezusies. Šīs būtnes drīzāk ir viegli infantilas un rotaļīgas, un es nejūtu viņu individualitātes spēku. Te pavērtos lielas iespējas dramaturģijai, jo katrai raganai ir savas, no citām atšķirīgas vizuālas iezīmes, bet viņu individuālie raksturi un pieredze nekādi netiek parādīta ne kustībā, ne stāstījumā. Tāpēc man brīžiem (bet tikai brīžiem) šķiet, ka redzu to, ko manā prātā gribējuši iedēstīt tieši oriģinālā "Raganu vesera" autori – nesaprotamas, mīklainas, histēriskas sievietes. Ar tādu pašu problēmu saskāros nesenajā līdzīgas tematikas izrādē-izstādē "Declaration of independence" (Daniela Vētra, Rīgas Mākslas telpa). To sajutu kā kārtējo noapaļojošo vīriešskatienu, lai arī māksliniece bija centusies rādīt pretējo.

No otras puses, ja mēs apzināti aplūkojam te trakojošās sievietes kā vienotu spēku – dabas stihiju, tad šāds attēlojums nostrādā. Viņas ir instinkti un pirmatnējais, uzvedības etiķetē neiederīgais. Nekautrīgais, brīvais un plastiskais – sievišķi plūstošais – es gan gribētu šo stāvokli pacelt pāri dzimumiem piedēvētām īpašībām. Tikai man gribētos, lai šis jaun- un atkal- apjaustais spēks izrādē tiktu iznests ārpus raganām drošās zonas un savā dzīvīgumā sakautu patriarhālo stīvumu.

Izrādes kustību daļu redzami ietekmējusi buto māksla. Uz to norāda Draudzene Māksliniece, kad pusčukstus viņai saku, ka atsevišķas ainas man šķiet par izstieptu un lēnu. Viņa pati daudz strādājusi buto un māk lasīt redzamo ritmu valodu, tāpēc šeit izspēlēto izbauda. Jāatzīmē, ka mēs abas drīz pēc šīs izrādes redzēsim paralēli tapušo, lielisko "Buto Lab" grupas performanci "DZEN" starptautiskajā performanču festivālā "Starptelpa", kurā, izmantojot līdzīgu spēles simboliku, niansēti runāts par sievietes libido spēku, bet no nobriedušākas, pilnasinīgākas dzīves pozīcijas. Arī "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" žanriski balansē starp izrādi un performanci. Iestudējuma mehānismā ir gana daudz brīvkustības, kas skatītājam ļauj sajust mirkļa vienreizību un autentiskumu.

Izrāde savu kulmināciju sasniedz divreiz. Pirmais orgasma vilnis pārņem lieliski kāpinātajā auglības ainā, kā es to nosauktu. Sabata pilnbriedā raganas, dārdot spēcīgiem ritmiem, kopojas ar zemi. Neiburga tikai piemet un piemet visu pārklājošajā projekcijas plīvurā kāpurus, sliekas un vaboles, kas ņudz un irdina trūdus. Šīs mazās, necilās zemes radības rada jaunu matēriju. Arī raganas aizvien straujāk un dinamiskāk mīlējas ar vērtīgo humusu, masējot un iesvētot to. Gluži tāpat kā senajos rituālos, kad Jāņu naktī saimniece ar saimnieku pisās (apzināti lietots senvārds) uz katra lauka stūra, lai nodrošinātu tam auglību un bagātību. Un tad pār šo ņudzekli sāk plaukt raža – brīnišķīgi ziedi, sievietes personiskās baudas piepildījums, pašpietiekams un apburošs.

Pēc sekojoša atslābuma mēs nonākam līdz izrādes finālam, kurā tradicionāli raganām būtu jāsadeg ticības liesmās, taču tās viņas neņem. Tā vietā burves paceļas gaisā un riņķo ap verdošo uguni kā pelēki naktstauriņi.

Pēc izrādes iespējams palikt uz sarunu ar izrādes komandu un izpētīt darbības telpu. Mēs atkal atplūdušajā nogurumā tomēr nolemjam doties prom. Drīz Draudzene Māksliniece vacapā atrakstīs, ka viņai patika absolūti viss.

Kā jau sākumā pieminēju, šis teksts rakstīts oficiālajā Līgo dienā. Nupat tapis zināms, ka "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" saņēmis divas "Spēlmaņu nakts" nominācijas – "Gada lielās formas izrāde" un "Gada gaismu vai video mākslinieks/-ce". Nojaušams, ka rudenī varētu notikt izrādes Tallinā. Aiz muguras jau saulgrieži, kuru laikā arī es pati pārtapu par raganu, ienirstot izžuvuša purva akacī, bet šodien pie mājas sliekšņa satiku gudro odzi. Tāpēc man nākamgad, ap šo pašu laiku, gribētos redzēt izrādes otro daļu – bez "Malleus Maleficarum", bet tikai "Jauno līgumu", kur, vēlams, ārtelpās, dabas pilnbriedā un mirdzošo debesu naktī es varētu piedzīvot spīganu pilnā spēka jaudu. Viņas ir atdzimušas, un nekas tās vairs neapturēs.

[1] http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/janad.htm