Par izstādi "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.
No saviem daudzajiem Medicīnas muzeja apmeklējumiem pamatskolas laikā atceros tikai trīs lietas (kopumā tas bija klases kolektīvi veikts pārskrējiens starp trim leģendāriem punktiem – tie, kas medmuzeju reiz jau bija apmeklējuši, kārdināja jauniņos ar tekstiem "Nu jūs tūlīt redzēsiet kaut ko reāli pretīgu"). Tātad: viduslaicīgo dekorāciju istabā lellei tiek griezta nost kāja, divi kopā sašūti suņi, no kuriem mazākais aiz bada lielajam apgrauzis ausi, un kosmonautu ēdieni apkaltušās tūbiņās (vai arī ĪSTIE galvaskausi – domas vēl dalās, kas iespaidīgāks). Tas arī viss, kas interesēja parastu skolēnu šajā drūmajā, tumšajā namā ar tepiķiem uz grīdas un augstprātīgiem onkuļiem gleznās pie sienas.
Vēlāk, jau apzinīgākā vecumā, mēģināju dot muzejam otru iespēju, to rūpīgi izpētot gan individuāli, gan tēlojot gidu savam personīgajam bērnam. Jau atkal savu un atvases uzmanību spoku stāstu noskaņās neviļus pievērsu tieši šiem trim apskates objektiem, papildinot vēstījumu ar jaunu nodaļu – vēsturiskie medicīnas instrumenti pēc mūsdienu standartiem ir tas pats, kas moku rīki. Vēl citu reizi muzejā nejauši sanāca apmeklēt kādu impozantu pasākumu par godu Latvijā dzimušajiem krievu kosmonautiem. Arī šis atmiņu vakars bija piesūcināts ar vecišķuma un padomiska sentimenta aromātu. Tādējādi 1879. gadā pašā Rīgas centrā būvētā eklektisma stila villa (celta kā privāta dzīvojamā māja bagātas dzimtas vajadzībām) manā apziņā iepriekš eksistēja kā neiederīgs, nesaprotams, progresa un mūsdienīgas muzejprakses piemirsts, bet varbūt tāpēc joprojām pastāvošs kuriozs.
2020. gada vasarā par Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktoru kļuva mākslas zinātnieks, kurators Kaspars Vanags. Sākotnēji tas raisīja neizpratni un vieglu smīnu gan mākslas, gan akadēmiķu aprindās. Pamazām no tīmekļos tītā nama sāka nākt neparasts starojums, ko radīja īpatnēja un savstarpēji karsējoša laikmetīgās mākslas un medicīnas mijiedarbība. Abpus (arī telpiskā nozīmē) pamatekspozīcijai sāka risināties dažādi sabiedrībā aktuālām tēmām veltīti projekti oriģinālā, starpdisciplinārā skatījumā. Muzeja radošās pētniecības rezidencēs mākslinieki burtiskā veidā rokas pa analogu arhīvu grēdām un izceļ "dārgumus" – savādus priekšmetus un faktus, kas viņu projektu kontekstā kļūst par unikāliem medicīniskiem un zinātniski apstiprinātiem pierādījumiem plašākām hipotēzēm par fiziskās un garīgās veselības saistību (piemēram, smadzeņu paraugi Annas Priedolas projektā "Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos" (2022) vai Irēnas Stradiņas portrets pašnāvībām veltītajā Rasas Jansones darbā "Irēna" izstādē "Kā es jūtos pēdējā laikā"). 2023. gada sākumā iestāde piedzīvoja neparastu triumfu, ar uzviju pulcējot Latvijas muzejiem visgrūtāk sasniedzamo mērķauditoriju – jauniešus – izstādē "Snīkeri. Eko x Ego" (kuratore Elīna Sproģe, lielisks "Sampling" iekārtojums). Šobrīd, uz medmuzeja fasādes izkārts, pret Krievijas Federācijas vēstniecību ņirdz Kriša Salmaņa radītais Putina-miroņa portrets, kas kļuvis par starptautiski atpazīstamu pretošanās simbolu uzurpācijai un okupantiem. Ar šīs lielizmēra apdrukas palīdzību iestāde Kaspara Vanaga vadībā ārēji izdarījusi šķietami neiedomājamo – no muzeja jeb institūcijas, kurai pierasts būt pasīvai, neitrālai, kolekciju, kartotēku, arhīvu apkalpojošai, tā kļuvusi par aktīvu, pat politisku sabiedriskās ainas locekli, kas atļaujas skaļi paust nostāju. Bet kas notiek iekšpusē? Kas, ņemot vērā svaigās, apkārt vēdījošās vēsmas, notiek ar pamatekspozīciju – profesora Stradiņa un viņa pēcteču vākto, neviendabīgo krājumu, kas neiederas mūsdienu izpratnē par mērķtiecīgi veidotu, motivētu muzeja saturu un patiesībā nekad tāds nav bijis?
Izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs" atrodas tai pēc nosaukuma ļoti atbilstošā celtnē. Arhitekta Heinriha Kārļa Šēla projektētais nams patiešām izskatās kā mauzolejs. Vecu koku un kapu žodziņam līdzīgas sētas ieskautā ēka ar kolonnām un sīkām detaļām dekorēto fasādi atgādina greznu, tikai aristokrātiem pieejamu sēru namu. Iekšā tikpat labi varētu atrasties marmora sarkofāgs ar mūžam gaišā atmiņā turēta nelaiķa pīšļiem. Taču "mauzolejam" veltītajā šķirklī enciklopēdijā minēts arī tā paveids "kenotafs" – piemiņas vieta bez tur klātesošām, ķermeniskām mirušā atliekām. Šobrīd P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā redzamā izstāde, kas veltīta tieši paša muzeja tapšanas arhīva un eksistences motīvu izpētei, līdzīgi profesionālam izmeklētājam uzdod tieši šo jautājumu – kur ir pats līķis? Bet līķa nav.
Dizainera Riharda Funta un arhitektu biroja “Gaiss” iekārtotā ekspozīcija vietumis vizuāli patiešām atgādina izmeklētājas Veras iecirknī redzamo sienu ar piespraustiem aizdomās turamo portretiem un pierādījumiem. Paskaidrojošos tekstus ar fiziskajiem eksponātiem savieno taisnes un norādes. Jau pretī kasēm redzams funkcionāriem piederējušu pildspalvu arhīvs, turpat arī stends, kas iztālēm liekas kā vitrīna ar plašu tauriņu kolekciju, bet nē, tās ir vadošu personu acenes ar skanīgu komentāru: "Kā ievērot, ka šīs brilles ir ievērojamas?" Protams, man uzreiz rodas jautājumi – kāpēc tik rūpīgi jāuzkrāj jau mirušu cilvēku brilles un ko tas man kā ierindas skatītājai, ne optometristei izsaka? Turpat guļ stīvs, eksotizēts un aptuvens sena karotāja tēls ar nolūzušu kāju. Blakus aprakstīta tā tapšana, kurā izmantoti butaforiski paņēmieni – gan praktiski (vecas avīzes un papjēmašē), gan saturiski – kopā salipināts kaut kas šamanisks no Ziemeļamerikas indiāņiem, sibīriešiem un sāmiem. Galvenais, ka ir "vajadzīgajās noskaņās". Ar tikpat lielu uzmanību izcelts un latīniski nosaukts nelaimīgajā figūrā mītošais organisms "Trihadermas ģints sēņu kolonija" jeb vienkāršā tautas valodā – pelējums. Arī tālāk ik pa brīdim uzzibsnī asprātīgs un absurds humors par memoriālajos muzejos ierastām, bet patiesībā tik bezjēdzīgām praksēm. Izstādes pētnieku un dizaineru komanda radījusi teju nevainojamu ("teju", jo ir jautājums, vai izstāde pilnībā pieejama arī cilvēkiem ar funkcionāliem ierobežojumiem) ekspozīcijas dizainu – tajā izmantoti pētniecībā, akadēmismā atpazīstami vizuālie kodi (kastītes, plauktiņi, nesaprotamas uzskaites sistēmas un citi), kas pašvērtīgi papildina izstādes tēmu. Pseidoforma par pseidosaturu. Vienlaikus scenogrāfija un teksti saglabā tiešumu, domas tīrību un uztveramību.
Skatītājs dodas cauri izstādei, slāni pēc slāņa preparējot iestādes iekšējo orgānu sistēmu, un pamazām atklāj, kā, pielietojot noteiktas, totalitārā režīmā pārbaudītas metodes, Petri trauciņā izaudzēts muzejveidīgs ķermenis. Tas ir bez dvēseles un izrāda dzīvības pazīmes, vien reaģējot uz ārēji pievadītas strāvas impulsiem jeb padomju sistēmas dotiem uzdevumiem: daudzināt režīma sasniegumus un varoņus, bet noliegt alternatīvo, to eksotizējot vai noniecinot (piemēram, pagrabstāvā redzamajā nodaļā ar "dokumentālajām", pamācoši izsmejošajām filmām par večiņām zintniecēm).
Runājot par varoņiem – to dzimšanai (precīzāk, to nāvei un pēcnāvei) veltīta vesela zāle muzeja augšstāvā. Izmantojot muzejā redzamos mākslas darbus – militārās formās tērptu ārstu portretus un ģipša krūšu tēlus –, pavisam lietišķā veidā tiek atklāts, kā, izceļot nepieciešamo, uzlabojot, papildinot, pavairojot vajadzīgo un tad atsaucoties uz kopijām, iespējams radīt kanonizējošu mītu par jebkuru personību, kas tā vai citādi noderīga režīmam. Tā ir gluži kā paraugstunda medijpratībā, tikai digitālo sarkano karodziņu vietā te ir ikdienišķi, bet patriarhāla diženuma kulta apslacīti sadzīves priekšmeti – dakšiņas, ķemmes un bārdas naži. Izstādes scenogrāfs telpā izveidojis savdabīgu atceres rituālu vietu – kartona kapakmeņus, kas izkārtoti pēc atpazīstamas, universālas, padomijas propagandai raksturīgas kapu shēmas. Rindās likti piemiņas kluči ar neko neizsakošiem krieviskas izcelsmes personvārdiem un dzīves laiku iezīmējošiem gada skaitļiem. "Kapakmeņi" ir kastes, tās var atvērt, un tajās atrodas jau iepriekš minētie utilitārie nieki, kurus nelaiķa mantinieks izmestu pirmajā dzīvokļa uzkopšanas dienā. Tie muzeja svētsvinīgajos apstākļos uzskaitīti inventāra burtnīcās un kļuvuši neaizskarami.
Rodas jautājums – bet kur te vieta pašam Paulam Stradiņam, uz kura apzinīgi un ar vislabākajiem nodomiem vāktās kolekcijas bāzes tapis apkārt redzamais? Kā caur apputējušu krājumu kalniem skatīties uz šo daudzpusīgo, enerģisko personību, medicīnas novatoru un sabiedriskās dzīves aktivizētāju – kā padomju politehnologu upuri vai tomēr ekscentriķi, kurš pats sev šķiet erudīts it visā (izstādes sadaļa par muzeja daudzskaitlīgo, bet mākslinieciski vājo gleznu kolekciju)? Atbilde šķiet ieskicēta telpā, kas veltīta kara laika Rīgai un okupācijas sākumam, kad ienācēji piesavinājās vai iznīcināja. Šajā kontekstā Stradiņa neirotiskā un kvantitatīvā kolekcionēšana šķiet kā traumatiska reakcija uz viņa paša reiz novēroto boļševiku plosīšanos Pēterburgā. Šādu sajūtu pastiprina arī izmisīgs eskeipisma solis, pilnīgi nepiemērotā laikā un vietā izbūvējot medicīnas vēstures disnejlendu – viduslaiku pilsētiņu kādas iestādes bēniņos. Vismaz tādu Stradiņa personības raksturojumu piedāvā izstādes veidotāji.
Paula Stradiņa kā vizionāra un mērķtiecīga īpatņa tēls parādās arī neparastajā izstādes blakus produktā – filmā "Zinātniskās padomes sēde". Tas ir nepilnu stundu garš dokumentālās filmas, diskusijas un aktierkino hibrīds. Ārpus izstādes konteksta filmas izdzīvošanas spēja ir apšaubāma, bet iekšpus tā ir labs un vitāls papildinājums. Nosacītas vides apstākļos – muzeja cellēs, gaiteņos un vitrīnās – tiek izspēlēti vēsturiski vadības sapulču protokoli. Paralēli aktieriem, kas maina dažādus tēlus un desmitgades, tekstu lasa un komentē arī vairāku Latvijas muzeju direktori. Ekrānā redzamais – gan vizuālais risinājums, gan saturs – šķiet sirreāls un absurds tieši savas iekonservētās nemainības pēc. Rodas iespaids, ka muzeja izdzīvošanas noslēpums bijusi tā spēja neizcelties, palikt ēnā un klusi saglabāt veco, mierīgo kārtību cauri visiem laikiem un pārmaiņu vējiem. Tas noticis par spīti tam, ka jau pašā muzeja un filmas sākumā tiek uzdots, bet ne atbildēts jautājums – kas īsti mēs esam un kāds ir mūsu uzdevums?
Muzeja un izstādes komanda tās direktora un kuratora Kaspara Vanaga vadībā veic nežēlīgu un sāpīgu iestādes vivisekciju, lai saprastu, kas ir hroniskās slimības iemesls. Varbūt tas ir lokalizējams audzējs – kāda vēsturē sakņota problēma, kas izgriežama un miesa sadziedējama. Vai arī bojājumi ir jau šīs institūcijas gēnu līmenī un maināms ir pilnīgi viss. Es nezinu nevienu citu valsts finansētu organizāciju Latvijā, kas būtu uzdrošinājusies tik asi un kritiski pati sevi iztaujāt un apšaubīt savus strukturālos pamatus. Pēc būtības Medicīnas muzejā šobrīd notiek lustrācija. Tas tiek darīts novatoriski – ar radošām mākslas un pētniecības metodēm. Es vēlos cerēt, ka tas pamudinās arī citus muzejus un sabiedriskās iestādes ielūkoties savos tumšākajos kaktos un pagrabos, jo visi jau labi zina, kādi vārdos skaļi nenosaucami rēgi tur mājo. Diemžēl šaubos par kopējo drosmi riskēt un zaimot nepamatotās, bet noturīgās tradīcijas.
Kas ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju notiks tālāk? Pēc šādas vērienīgas izmeklēšanas un lietas atrisināšanas – nelaiķa nav un nekad nav bijis – kenotafs vairs nevienam nav vajadzīgs. Kaspars Vanags sola, ka šis ir muzejam sāpīgs, bet nepieciešams pārdefinēšanas un transformācijas process. Tā nākotnes misija jau ieskicēta mājaslapā – veidot izpratni par rūpēm kā ilgtspējīgas sabiedrības pamatu. "Rūpes par citiem", nevis priekšmeti vitrīnā vai numuriņi katalogā ir pavisam jauns un neierasts, bet – kas svarīgi – visiem vajadzīgs muzeja eksponāts. Tāpēc ceru, ka viss izdosies.
0