Par Jura Simanoviča trešo soloalbumu "Mīlestības metastāzes" (2023).
Skatuve, lai cik maza tā būtu, tomēr ir īpaša vieta, un cilvēki, piemēram, mūziķi, uz tās nonākot, gribot negribot sāk kaut ko spēlēt arī pārnestā nozīmē. Juris Simanovičs ir viens no tiem mūziķiem, kuru skatuves personība ir identiska ar viņa ikdienišķo. Simanoviča otrais soloalbums "Kā samierināties ar savu nenozīmību" (starp citu, labākais albuma nosaukums pasaulē!) savas nepretenciozitātes, asprātības un askētiskā elektronikas-ģitāras-vokāla trio dēļ ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem. It kā jau katrs ieraksts būtu jāvērtē pats par sevi, taču esmu vājš un nespēju neatsaukties uz "Nenozīmību", rakstot par jauno ierakstu, kuram manā uztverē diemžēl piemīt savi trūkumi.
Līdzīgi iepriekšējam albumam, "Mīlestības metastāžu" skaņa ir raupja, ļoti tieša, šķietami neapstrādāta. Ļoti minimāli izmantotas t.s. "halles" (reverberācijas efekti), kuras lielajā vairumā mūsdienu mūzikas ierakstu ir pastāvīgi klātesošas. Šie miksēšanas lēmumi rada sajūtu, ka spēlēts tiek kaut kur tepat blakus, visdrīzāk tavā virtuvē. Un būs arī tikai godīgi pateikt, ka, līdzīgi "kvarķirņikiem", vokāla tehniskā perfekcija nav starp šī ieraksta prioritātēm. Šis albums ir absolūts autordarbs: dziesmas sarakstījis, iedziedājis (izņēmums ir koris albuma finālā un Līga Neilande, kura pievienojas duetos), visus instrumentus iespēlējis, miksu veicis pats Simanovičs, tikai māsterēšanu uzticot Mārtiņam Krastiņam. "Pašmikss", ja to tā drīkst nosaukt, attaisnojas askētiskas skaņas apstākļos, taču brīžos, kad mūzika ir intensīvāka, skaņas kvalitāte pieklibo (par piemēru, "Sitiena=pieskāriena" otrā daļa – "Tornis" joprojām dzīvs!).
Aranžējumu faktūra visai raiba: ir blīva skaņa ar fūzētām ģitārām un intensīvām bungām (piemēram, dziesmas "Anti-entropija" kulminācija vai arī "Trula skaistuma" nobeiguma posms), ir pavisam askētiski posmi ar ģitāras un balss saspēli ("Es gaidīju tevi vai nāvi" – labākā vokālā performance šajā albumā). Man personīgi vistuvākie skaņdarbi šajā albumā ir tie, kur faktūra veidota no rifiem – īsiem muzikāliem motīviem –, kurus kombinējot veidojas savdabīga polifonija, vairumā gadījumu ar "crescendo" formas attīstību (labākais piemērs – dziesmas "Nekad vairs nekustēties" instrumentālais posms, var pieminēt arī "Es gaidīju tevi vai nāvi" nobeiguma posmu) – tas ir, pamazām klājot rifus vienu otram virsū, tādējādi piepildot skaņutelpu un vedot skaņdarbu uz priekšu. Vienīgais, tas, kas diemžēl dažās dziesmās traucē, ir basa un bungu partiju nomācošā monotonija ("Manos sapņos", "Sitiens=pieskāriens" u.c.).
Veiksmīgs aranžējumu lēmums ir aso, taisno sintezatora tembru izmantojums ("Nekad vairs nekustēties", "Manos sapņos", "Sitiens=pieskāriens" u.c.), kuru uzvilktās līnijas attaisno brīžiem intonatīvi "peldošo" vokālu – uz tādas supertaisnas skaņas tieši gribas kaut ko cilvēcīgi neprecīzu. Šī asā sintī skaņa met tiltu arī uz "Kā samierināties ar savu nenozīmību" skanējumu.
Taču atšķirībā no askētiskās "Nenozīmības" "Mīlestības metastāzēs" ir izmantots plašs instrumentu klāsts:
– akustiskās bungas,
– elektriskās bungas,
– basģitāra,
– sintībass,
– ģitāras,
– vijole,
– dažādi sintezatoru tembri,
– solo vokāls,
– duets,
– koris,
– "digitālā bērna" balss (dīvainākais lēmums šajā albumā, sk. "Manos sapņos", "Anti-entropija"),
– klavieres,
– skaņas efekti (sporta zāles skaņa "Nekad vairs nekustēties", tējkanna "Mīlas stratēģijās").
Ja "Kā samierināties ar savu nenozīmību" ir ārkārtīgi savākta, koncentrēta un konceptuāla skaņa, tad "Metastāzēs" kopsummā ar aranžējumu raibumu instrumentācija vēl vairāk sadrumstalo šī ieraksta vienotību, līdz ar to albums īsti neturas kopā un diemžēl šķiet par garu. Tas pats attiecas arī uz atsevišķām dziesmām, piemēram, "Manos sapņos", "Sitiens=pieskāriens", "Mans pelēkais mētelis", kurās, neskatoties uz plašo ierakstā pieejamo tembru klāstu, pietrūkst attīstības. Kā simbols šai sadrumstalotībai ir "Anti-entropija", kas ir dziesma – frankenšteins: ne visai veiksmīgi "sašūta" no piecām dažādām mūzikām.
Vokālā izpildījuma ziņā arī pietrūkst vienotības. Man, un pieļauju, ka līdzīgi būs arī daudziem citiem Simanoviča cienītājiem, viņa vokālajā mākslā patīk tieši izteiksmes godīgums, rezervētā rečitācija, vēsā pašironija, balss zemā reģistra raupjums. "Mīlestības metastāzēs" Juris cenšas šīs robežas paplašināt, tai skaitā dziedot "tēlā" ("Jurītis", "Mīlestības stratēģijas"), kā arī izmantojot balss augšējo reģistru (neveiksmīgi "Brīdinājumzīmes kamuflāžā", savukārt veiksmīgi, intensīvi un ļoti pārliecinoši – dziesmā "Es gaidīju tevi vai nāvi"). Vēl viens albuma vokālās dramaturģijas gājiens, kas atšķiras no iepriekšējā ieraksta, ir vairāki dueti. Līga Neilande ar savu silto tembru pievienojas piecās dziesmās gan kā piebalss ("Jurītis", "Nekad vairs nekustēties", "Anti-entropija" un visveiksmīgāk – "Es gaidīju tevi vai nāvi"), gan kā protagonista antagoniste ("Mīlestības stratēģijas"). Tas, kā mazliet pietrūkst, ir materiāla izstrādātība – četros gadījumos no pieciem šie ir unisona dziedājumi ar Simanoviča vokālo partiju.
Veiksmīgs radošs lēmums savukārt ir divdaļības idejas turpinājums. Iepriekšējā albumā vairākām dziesmām – "Jaunas asinis", "Pilsoņi dusmojas", "Mana 29. dzimšanas diena", "Tu neesi nežēlīgs" – ir vērojama izteikti divdaļīga forma, kur visbiežāk vokāli instrumentālo pirmo daļu nomaina garš, vairumā gadījumu instrumentāls posms. Ļoti mīlu šo radošo risinājumu – šī mūzika ir kā kinematogrāfisks soundtreks jūsu dzīvei vai arī mirklis, kad Simanovičs, labs sarunu biedrs būdams, dod jums iespēju kaut ko pateikt (padomāt). Priecājos, ka arī jaunajā ierakstā šī ideja tiek turpināta, piemēram, dziesmās "Jurītis", "Nekad vairs nekustēties", "Sitiens=pieskāriens", "Truls skaistums", "Anti-entropija", tiesa, šoreiz otrā daļa visbiežāk arī ir vokāli instrumentāla, tomēr sastatformas ideja tiek turpināta ("forma ir it kā salikta no patstāvīgiem un līdzvērtīgiem skaņdarbiem" darbā "Baroka mūzikas formas" raksta Jeļena Ļebedeva).
Polifonija, divdaļība, rezervēta rečitējoša un ārijas tipa vokāla mija, kora izmantojums, instrumentācijas raibums, dziedāšana par Jēzu, turklāt vēl autordarba absolūtā savdabība – visas pazīmes liecina par baroka mūzikas estētiku (turklāt vēl vārda "barocco" oriģinālā nozīme – 'nepareizas formas pērle': ļoti atbilstoši šādam autordarbam), kura no jauna pārdzimusi aiz baltiem vārtiņiem rūpīgi paslēptā sociālā iestādē uz Birznieka-Upīša ielas, Rīgā, 21. gadsimtā.
Nobeigumā: neņemot vērā iepriekš aprakstītās problēmas, albumā ir trīs absolūti brīnišķīgi skaņdarbi: "Gaismas narkomāni" – hits ar lipīgu piedziedājumu, kurā ir tik skumji skaists teksts, ka gluži vai raudāt gribas.
Albuma koda – no visa iepriekšējā atšķirīga dziesma (dzīvais ieraksts, koris) – titulskaņdarbs "Mīlestības metastāzes". Abas šīs dziesmas kā kaut kas īsteni skaists analīzei nepakļaujas. Kā arī tekstuālā un vokālā ziņā ļoti spēcīgā "Es gaidīju tevi vai nāvi" – šīs trīs būtu arī mans ieteikums par tām dziesmām, kuras noklausīties obligāti.
0