Par grāmatām
26.04.2023

Kritiķes atzīšanās Dikam

Komentē
0

Par Krisas Krausas romānu "Es mīlu Diku" (tulkojusi Agnese Krivade, izdevis "Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs", 2023)


Es

Man uz galda stāv divas grāmatas, kuru autores pirmajās lappusēs apšauba, vai viņām vispār ir savs "es". Viena no grāmatām ir Ingas Gailes nupat iznākušais romāns "Jaukumiņš", kur jau pirmajā rindkopā teikts – "Ļoti grūti pateikt, vai tā esmu es. Jo "es" kā tāds pilnīgi noteikti man nav noformējies vai – drīzāk – tas ir tāds dīvains veidojums, kuru ietekmē ikviena vēja pūsma." Un otra ir amerikāņu rakstnieces Krisas Krausas latviski tulkotā grāmata "Es mīlu Diku", kurā autore sevi raksturo ne tikai ar frāzēm – "viņa neprot izteikties teorētiskā valodā, tāpēc neviens no viņas neko daudz negaida" –, bet arī pats izteiksmes veids vismaz sākumā liecina par diezgan izplūdušu, apjukušu, pat tādu kā niecīgu "es" – autore ir neizdevusies kinorežisore, kas neko daudz nav sasniegusi arī mākslas kritikā, viņa ir ne sevišķi glīta, kalsna četrdesmitgadniece, klasisks sava gados vecākā vīra "+1" ASV intelektuāļu aprindu viesībās.

Abas grāmatas katra savā veidā dokumentē autores piecelšanās un personības tapšanas procesu. Es šajā rakstā runāšu par "Diku", taču man likās svarīgi piesaukt arī latviešu literatūras jaundarbu "Jaukumiņš", lai uzsvērtu to, ka procesi, ko Rietumu feminisma mākslas un rakstniecības vide piedzīvoja deviņdesmitajos gados, jaunā kvalitātē pašlaik notiek arī pie mums, un "Es mīlu Diku" tulkojums piešķir šiem procesiem tādu kā simbolisku stūrakmeni, atgādinot, ka šie nav tikai atsevišķu indivīdu emancipācijas stāsti – tas notiek ar sievietēm visā pasaulē, pat ja ne vienlaikus. Krisa Krausa atzīst, ka viņas grāmatai bijuši vairāki jaunatklāšanas viļņi un dažādas paaudzes ir reaģējušas atšķirīgi uz tajā pieteiktajiem jautājumiem. Deviņdesmitajos gados "Es mīlu Diku", iespējams, vairāk tika lasīts kā pancīgi dumpīgs protests, vēlāk kā feminisma manifests, tagad to varētu skatīt arī vienkārši kā pieaugšanas un personības veidošanās stāstu, kurš ar šo sievieti notiek nevis 18, bet 40 gadu vecumā. Varbūt romāns turpmāk būs lasāms vēl citā gaismā, jo pieder pie literatūras veida, kura pārstāve, franču rakstniece Annija Erno, pagājušajā gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā par sievietes balsi, kura necenšas atdarināt vīriešu rakstniecību.

Krisa Krausa savā grāmatā raksta: "Tas, kas pašlaik notiek starp sievietēm, ir interesantākā lieta pasaulē, jo par to ir vismazāk rakstīts." Pasaules literatūra gadu gaitā galvenokārt ir aprakstījusi cilvēcību, kuru iemieso vīrietis, tādā veidā nostādot pusi sabiedrības situācijā, kurā tai jāspēj identificēties ar to, kas no tās tiek sagaidīts, dzīvojot pastāvīgā savas pieredzes noliegumā un dzēšanā. Šī literatūra atdod sievietēm vārdus, taču par to joprojām ir grūti runāt, jo grāmatu, kas stāsta sievietes stāstu pēc sievietes noteikumiem, mums joprojām ir maz un tās prasa citādu literatūrkritiku. Situāciju vēl sarežģītāku dara tas, ka ar šo romānu Krausa saceļas ne tikai pret vīriešu literatūru, bet arī pret vīriešu filozofiju, kritiku un veco patiesību – akadēmisko teorētiķu izteiksmes veidu un snobisko kritiķu armiju. Sanāk, ka ikviens, kurš mēģinās to aprakstīt pēc ierastā standarta, kļūs par Diku. Un kurš/-a gan to gribētu?

Arī es nespēju uz Krausu skatīties distancēti – viņa tik precīzi formulē atziņas un iekšējās izjūtas, ka gribas pārņemt viņas virmojošo intonāciju un piesavināties autori sev – uzdot Krausu par tikai savu domubiedri, būt viņas atklājējai, jo tajā ir skaļi, precīzi un izvērsti pateikts tas, kas "pēc noklusējuma" ir gruzdējis un skanējis pašā, tāpēc tikai gribas iesaukties "man arī" un atļauties beidzot būt tikpat brīvai un trakai. Man šķiet, ka no tā (pozitīvi) cieš gan tulkotāja, gan lasītāji, gan izdevēji, kam jāmēģina šo darbu komentēt. Man mazliet sanāca sekot arī peripetijām ap romāna tulkojuma pēcvārdu – te nederēja sērijai "Nozīmīgu estētikas, vizuālās mākslas un kultūras teorijas sacerējumu tulkojumi", kurā romāns izdots, raksturīgais kontekstu skaidrojošais ietvars. Tulkotāja Agnese Krivade savā pēcvārdā bija atbildējusi Krisai daudzās vēstulēs, pārņemot autores afektīvo, neakadēmisko izteiksmes veidu, formulējot jaunas personiskas atziņas un principā uzrakstot vēl vienu neirotisku literāro darbu. Tagad tas mazliet pieķemmētā un saīsinātā formā pielikts klāt grāmatai rozā aploksnē, rotātā ar Deridā citātu "ikviena vēstule ir mīlestības vēstule".

 

Mīlu

Bet īsumā – "Es mīlu Diku" ir epistolārs romāns ar autobiogrāfijas elementiem, kurā visi personāži saukti viņu īstajos vārdos. Romāna rakstīšanas brīdī ap 1995. gadu Krisa Krausa bija jau divpadsmit gadus precējusies ar Kolumbijas universitātes profesoru un literatūras teorētiķi Silvēru Lotrenžē – "Eiropas intelektuāli, kurš lasa lekcijas par Prustu", un "mīlas smalkumu ekspertu" – un uzturējās kreiso intelektuāļu sabiedrībā, kurā joprojām raksturīga izteikta balto, heteroseksuālo vīriešu dominance un sievietes teorētiķes netiek uztvertas nopietni. Kādu dienu pēc saviesīgi pavadīta vakara Krausa negaidīti iemīlas vīra kolēģī, literatūrkritiķī Dikā Hebdidžā. Tā vietā, lai nokautrētos par savu bērnišķīgi aklo aizraušanos, Krisa sāk rakstīt Dikam vēstules, kurās atzīstas savās jūtās, zvana viņam un sūta faksus, cenšoties sarunāt satikšanos, lai pārgulētu ar viņu. Būtībā viņa vajā Diku un šajās darbībās iesaista arī savu vīru. Diks nešķiet sevišķi ieinteresēts "spēlē", taču šajā dzīves posmā viņš īsteno eksperimentu "nekad neteikt "nē"". Krisa turpina rakstīt viņam vēstules, kuras apkopotas šajā grāmatā, "konceptualizējot drāzienu" un radot jauna veida filozofisku darbu, kurš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem feminisma romāniem.

"Es mīlu Diku" ir gudrās un ne sevišķi smukās meitenes stāsts. Krisa savos 39 gados, protams, vairs nav nekāda meitene, tomēr šajā dzīves posmā viņa ir beidzot gatava risināt situāciju, kurai nebija gatava agrāk – konfrontēt savas iemīlēšanās izjūtas, nevis atteikties no tām kā agrās jaunības gados. Krisa uzskata, ka viņas satikšanās ar Diku ir savā ziņā liktenīga, jo tā koncentrē sevī "visus tos vienas reizes drāzienus, pēc kuriem viņi aiziet pavisam" (How do you know when Jack has come? You look on your pillow and Jack is gone...), tāpēc šoreiz izvēlas apzināti pievērsties šai spēcīgajai kauna un kaisles pieredzei. Krausa grāmatas sākumā atsaucas uz amerikāņu dzejnieku, kaislību avantūristu Deividu Ratreju, kura gars triecot viņu iepazīt iemīlēšanos, jo dzejnieks reiz teicis, ka iemīlētais cilvēks varot kļūt par saistvielu "izkaisītajām atmiņu, pieredzes un domu driskām". Šajā dzīves posmā Krausai vairs nav svarīgi būt "visgudrākajai un visnoderīgākajai meitenei", kas iepriekš bijusi viņas "kara viltība", lai iegūtu vīriešu uzmanību un atsaucību. Viņa grib izbeigt dihotomiju "gudrās" pret "smukajām", nojaukt priekšstatu par "labu meiteni", un iemīlēšanās ir pretstatījums intelektuālismam. Autore izmanto šo negaidīto iemīlēšanos Dikā kā mikrosituāciju, kas var dot iespēju aprakstīt un analizēt vīriešu un sieviešu attiecībās ietvertās varas pozīcijas. Viņa ļaujas eksperimentam, nezinot, kur tas aizvedīs, un tā sākas autores sevis atrašanas ceļš, kuram lasītāji var sekot 270 lappušu garumā.

Krausa vēstulē Dikam paskaidro – "es iemīlējos Silvērā, jo redzēju, kā varētu viņam palīdzēt sakārtot dzīvi. Un es iemīlējos Tevī, jo redzu, kā Tu man varētu palīdzēt dzīvi izjaukt." Tulkotāja Agnese Krivade savā pēcvārda vēstulē šo procesu raksturo kā četrdesmitgadnieces iniciāciju, kura sākas ar laulības krīzi – "Dika gaismā viņa saprot, ka viņa ir nevis izārstējusi savas jaunības "sāpīgo pirmstāvokli", bet gan no tā disociējusies – ar finansiāla, konceptuāla, ģimeniska drošības spilvena palīdzību." Šādi rīkojoties, Krausa labi apzinās, ka tā būs ne tikai dēka, bet arī pētniecisks process ar centrālo jautājumu: "Vai ir iespējams kaut ko vienlaikus pētīt un pieredzēt?" Rakstniece, kura iepriekš ir daudzkārt skaidrojusi, analizējusi, centusies saprast citu mākslinieku darbus – ko viņi domājuši, no kādas pozīcijas un pieredzes runājuši –, šoreiz izmanto savas zināšanas, mākslas vēstures piemērus un kino izglītības bagāžu, lai analizētu to, ko jūt pati.

Kādā no vēstulēm viņa analizē arī vienu Dika eseju, sakot, ka ir viņa ideālā lasītāja, proti, "ideālais lasītājs ir tas, kurš ir iemīlējies autorā un ķemmē tekstu, meklēdams norādes par to, kāds cilvēks ir autors un kā viņš domā". Taču romāna gaitā viņa šādu attieksmi panāk arī pret sevi – viņa atrod ieejas durvis sevī: "Tolaik, pirms piecpadsmit gadiem, es nekad nespēju nevienu no šīm piezīmju kladēm rakstīt pirmajā personā. Man sevi bija kaut kā jāiešifrē, jo allaž, kad mēģināju rakstīt pirmajā personā, tas izklausījās pēc kāda cita, proti, pēc tās banālās, neirotiskās manis daļas, kurai tik ļoti gribēju tikt pāri. Toties tagad es burtiski aizgūtnēm rakstu pirmajā personā, it kā šī būtu mana pēdējā iespēja kaut ko par visu šo saprast." Lasītājiem ir ekskluzīva iespēja vērot šo procesu, kurā caur rakstītu vārdu top sievietes "es" – jo cilvēka identitāte veidojas no pateiktā, no tā, kā viņš komunicē, kā parādās citiem. Ja cilvēks, sieviete vai jebkuras citas grupas pārstāvis, klusē, netiek laists pie vārda un apspiež sevi, viņa "es" beidz pastāvēt valodā. Krisa pievēršas savas identitātes meklējumam, runājot ar Diku, pat ja šis Diks ir tukšs gaiss.

Kaut sižetiski šajā gadījumā notiek apgriezto lomu izspēlēšana, kurā sieviete ir vajātājas un vīrietis – mūzas statusā, stāsta romantiskajā līmenī ir kāds paradokss, kas to atšķir no klasiska stāsta, kurā vīrietis grib iegūt sievieti, – Krisa grib, lai iegūst viņu. Ainā, kurā viņai ar Diku beidzot ir sekss, Krisa ieņem pakļāvīgu pozīciju, sakot, ka grib kļūt par Dika klēpja sunīti, un Diks nesaka "nē". Šīs neierastās varas attiecības ar it kā ačgārno scenāriju, par kuru mums ir tik maz versiju literatūrā, teātrī, kino, ir neseksīgas kā smilšpapīrs. To konstatē arī pati autore – "Visa mana būtība ir pārtapusi, jo esmu kļuvusi pati par savu seksualitāti: sieviete, heteroseksuāla, vēlas mīlēt vīriešus, tikt drāzta. Vai ir veids, kā to iznest ar lepnumu, kā to dara geji?"

Tomēr romānā "Es mīlu Diku" ar seksu nekas nebeidzas un arī nesākas. Krausa turpina rakstīt, un viņas rakstītais ir esejisks mākslas teorijas teksts – bagātīga kultūratsauču un literatūras citātu krātuve, kas, savīti jaunā, blīvā rakstā, brīžiem gāžas pār lasītāju kā lavīna vai auksta duša. Sākot no Flobēra sievietēm adresētā "Tu mākslu esi padarījusi par vietu, kur izgāzt savas kaislības, par kaut kādu naktspodu" līdz Klērai Parnē ar "Pasaules lielākais noslēpums ir tāds, ka NEKĀDA NOSLĒPUMA NAV", Alisei Notlijai, Virdžīnijas Vulfas indīgajām piezīmēm, Fēliksam Gvatari, Žila Delēza citātiem no "Kapitālisma un šizofrēnijas" un Hannas Vilkes izteikumam "feminisms šī vārda plašākā nozīmē man pēc būtības ir svarīgāks nekā māksla". Centīgā redaktoru komanda – Dens Dimiņš un Ildze Jurkāne – turklāt ir sastādījusi arī paskaidrojošu personvārdu rādītāju grāmatas beigās.

Tomēr viena no lielākajām "Es mīlu Diku" vērtībām, manuprāt, ir Krausas humora izjūta – spēja savu erudīcijas bagāžu savīt komiski publicistiskā grēksūdzē, parādot, cik smieklīga ir visa šī uzpūtība un pārmērīgi svarīgās lomas piešķiršana sev, savam statusam, iekārei, pāriem un laulībām, kurās viens ir gatavs pazaudēt sevi, lai otrs uz viņa rēķina gūtu vēl vienu apliecinājumu tam, ka šī pasaule ir radīta viņam. Komēdija galvenokārt rodas no tā, cik Dika personība šajā stāstā ir mazsvarīga – viņš ir tieši tāda bezsejas mūza, kādas neskaitāmas reizes aprakstītas pasaules literatūrā un par kurām neviens nav licies zinis, ko viņas domā un jūt. Dziļdomīgi klusējošais kovbojs, kurš nes sevī visas pasaules skumjas, ir ļoti parocīgs šai lomai – stāsts nenotiek ar viņu, tas ir tikai un vienīgi Krausas iemīlēšanās process, caur kuru viņa atbrīvo spēju rakstīt un iepazīt sevi.


Diku

Es sākumā turējos pretī šī romāna lasīšanai. Iesāku pirms desmit gadiem un netiku pāri pusei – tas lasījās kā pret spalvu, nogurdināja, sāpināja, lika just kaunu, daudz domāt un ieskatīties kaktos, kuros ļoti negribējās skatīties. "Labā meitene" manī nebija mierā, ka te kāds tiek vajāts, jo tas taču ir tik neētiski, pat ja tā darījis Dante, Petrarka un lērums citu rakstnieku un dzejnieku. "Viltīgā meitene" manī teica, ka tā nav laba stratēģija – Krisa, tā tu neko nepanāksi, Diks no tevis novērsīsies, ja izrādīsi uzmanību, un jums nekas nesanāks. Bet vai tad viņas mērķis vispār ir iegūt Diku? "Depresīvā meitene" gribēja atmest ar roku – jo, nu, esi reāla, Krisa, tev nekas labāks par tagadējo vīru dzīvē nespīd, tev ir jau četrdesmit, un pat par tevi stipri vecākiem intelektuālajiem smukulīšiem ir pieejamas labākas opcijas. Un man ir kauns par šīm domām, ar kādām diemžēl esmu uzaugusi.

Tomēr Krisa paņēma mani pie tās rokas, ar kuru taisījos atmest, un nolaida podā līdz ar visiem gaudulīgajiem aizspriedumiem. Es vēl centos turēties pretī centrtieces spēkam, tomēr šis romāns, iespējams, ir spēcīgākais piedzīvojums, kas ar mani ir noticis caur literatūras mediju – pieredze, pēc kuras atpakaļceļš nav iespējams – "iemīlēšanās, kas saauž patriarhālo plaisu starp ķermeni un prātu, starp loģiku un sirdi. Varas attiecību lineārās struktūras izsprāgst šizofrēniski daudzdimensionālos ziedos, dziedinot ne tikai mūsu ķermeņus no sausuma, bet izārstējot valodu no tās teorētiskuma. Līdzīgi kā šizofrēnija ievieto saikli "tātad" starp savstarpēji nesaistītiem apgalvojumiem, iemīlēšanās ļauj mums pieņemt mūsu pretrunas," – kā vēstulē raksta Krivade. Jo tie, kas tās nepieņem, "nomirst kā suņi".

"Es mīlu Diku" iespīdina lukturīti tur, kur krājās arī manas bailes un kauns – spektrā no tā, ka pietiekami labi nepārvaldu teorētisko valodu, līdz tam, "ko tu jūti, kad tevi, barbiturātu apdullinātu, izdrāž kāds mākslas pasaules spīdeklis, kurš pēc tam izliksies, ka nekā tāda nav bijis". Krausa met izgaismojošu staru arī uz sievietes "šķelto patību", kuru skotu psihiatrs R. F. Leings vēl pirms dažiem gadu desmitiem raksturojis kā neredzētu brīnumu: "Viņš apraksta kādu gadījumu no piecdesmitajiem ar mērķtiecīgu, izglītotu un "šizofrēnisku" 26 gadus vecu meiteni no priekšpilsētas: "[..] paciente atkārtoti runā par to, ka viņai ir īstais "es" un neīstais, pakļāvīgais "es". Vai tiešām." "Vai tiešām?" – tieši šajos skaļajos jautājumos ("dārgais Dik, dārgais Māršal, dārgais Silvēr, kas ir semiotika?") un kliedzošajos burtos "KURŠ IR TIESĪGS IZTEIKTIES UN KĀPĒC?" Krausas teksts uz grāmatas beigām iegūst viņas jaunās personības intonāciju.

""Tu varbūt esi drosmīga," Tu man teici tajā nedēļas nogalē, "bet gudra tu neesi." Bet, Dik, ja gudrība ir klusēšana, tad pienācis pēdējais laiks kļūt par muļķi," – katra trāpīgā Krausas atbilde Dikam kļūst arī par manu atbildi visiem Dikiem manā perifērijā, kuri rīkojas un runā pēc šķietami universāla šablona. Esmu pārsteigta, cik daudzi no grāmatā piesauktajiem māksliniekiem un teorētiķiem ir bijuši arī manas izglītības un pētniecības lokā. Iespējams, tāpēc, ka, līdzīgi kā Krausa, "esmu izvēlējusies kino un teātri, divas mākslas formas, kas pilnībā būvētas uz sadursmēm, kur jēga atklājas vienīgi caur sadursmēm, jo neesmu spējusi noticēt pirmās (savas) personas īstumam/pārākumam".

Krisas Krausas daiļradi mēdz dēvēt par "performatīvo filozofiju". Tā ir filozofija, kurā nav lielas nozīmes citātu un atsauču precizitātei, ticamība tajā tiek panākta ar intensitāti – "personiskais mērķis šajā visā – neraugoties ne uz ko citu, kas varētu notikt – ir runāt tik skaidri un īsti, cik vien iespējams. Kaut kādā ziņā mīlestība ir kā rakstīšana: tu eksistē tik sakāpināti, ka precizitāte un apzinātība kļūst būtiski svarīgas". Tā ir filozofija kā deja, kurai mainās temps un ritms, nevedot uz augšu pie vienas taisnprātīgas jēgas, kuru autors reizēm izdomājis jau stāsta sākumā.

"Es mīlu Diku" ir pašvērojums, kurš pilda performances pamatfunkciju. Teātra teorētiķis un Krausas pasniedzējs Ričards Šehners, par kuru Krausa romānā raksta – "ES APSŪDZU RIČARDU ŠEHNERU par to, ka viņš Vašingtonā ar piespiedu miega badu, AMATIERISKU GEŠTALTTERAPIJU un SEKSUĀLU MANIPULĀCIJU centās iegūt kontroli pār DESMIT STUDENTU PRĀTIEM" – savā "Performances teorijā" ir uzsvēris, ka performances izpildītāju uzdevums ir novest sevi līdzsvara zuduma stāvoklī, lai pēc tam parādītu, kā šis līdzsvars tiek atgūts. Krausa šo prasmi ir apguvusi un mums nevainojami nodemonstrē. "Es mīlu Diku" ir Krausas performance, kuru pieredzam latviešu valodā ar Agneses Krivades – starp citu ne tikai dzejnieces un tulkotājas, bet arī kustību mākslinieces – starpniecību.

Šis ir vērtīgs pienesums "nozīmīgo sacerējumu" tulkojumu sērijā, kas iedod vārdus latviešu valodā daudzām lietām, par kurām bieži vēl neprotam runāt. Krivades uzburtie citāti gludi ieguļas valodas krājumā, lai turpmāk mēs tos varētu skaitīt kā mantras vai atbildēt uz jautājumiem, pie kuriem līdz šim kļuvām mēmas. Tulkotājas vēstulē teikts, ka "latviskā versija formas ziņā ir vairāk nostrādāta par oriģinālu", – un tas nav domāts augstprātīgi, jo "vairāk nostrādāts" Krausas kontekstā nav kompliments. Tas tikai norāda uz abu valodu un kultūras kontekstu atšķirību, kuras dēļ reizēm vajadzējis sniegt dažus tiešākus paskaidrojumus, taču tie mums noderēs.

"Es mīlu Diku" ir grāmata, pēc kuras nav iespējams iekāpt atpakaļ patriarhālajās kurpēs. Var, protams, mēģināt, bet tās nederēs, un no šī brīža tālāk būs jādzīvo kā pašai sev.

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!