Likumi, apenes, Pogbā

Par baleta izrādi "Džungļu grāmata" Latvijas Nacionālajā operā un baletā (horeogrāfs un režisors Raimonds Martinovs, 2024).

Ar Maugli un "Džungļu grāmatu" dēlēns iepazinās apmēram pirms diviem gadiem. Un nolēma, ka šie tēli ir gana interesanti, lai grāmata laiku pa laikam tiktu izvilkta no grāmatplaukta. Kā tāda veca draudzene, kas nekad nekļūst par bijušo draudzeni. Tumšā, pretīgā ziemā, gaidot 7. tramvaju Operas pieturā, pamanījām plakātu, kas vēstīja ne tikai to, ka reiz pienāks aprīlis, bet kāds pat ir ieplānojis līdz tam izdzīvot un uzvest "Džungļu grāmatas" baletizrādi.

Operā mēs bijām viesojušies. Dēlam ļoti patika greznība un kostīmi, bet jumtu norāva orķestra bedre – viņš saprata, ka svarīgākais uz skatuves ir neiekrist orķestra bedrē. Piekrītu kultūras apskatniekam: tas tiešām ir svarīgākais. Šoreiz tikām pie biļetēm balkonā – šajās vietās iespējams visu izrādes laiku uzmanīt, vai tik tīģeris neiekritīs tubā.

Kad sacīju atvasei, ka iesim uz baletu, kas ir tāda jocīga dejošana, viņš pārvaicāja: "Vai šāda?" – un uzgrieza normālu pirueti. Tā es uzzināju, ka viņš ļoti labi zina, kas ir balets.

Sestdienā dēls uzvilka savu smalkāko uzvalku, pamācīja, kā pareizi ģērbties man, un devāmies Operas mājas virzienā. Kaut arī bijām ieradušies vairāk nekā laikus, viņš kā parasti satraucās, vai tomēr nenokavēsim. Kad, mums sēdot kafejnīcā, atskanēja pirmais zvans, viņš iesvieda rīklē iesākto konču, piecēlās un Useina Bolta tempā triecās uz mūsu vietu. Gaidot īsto sākumu, izlasījām arī programmiņu, kurā bija aprakstīts, kas kad notiks. Katrā ainā saņēmu bērna jautājumu – kas tur notiek? Tā kā biju stāstu tikko izlasījusi, varēju tēlot baigi gudro un visu paskaidrot.

Ir, ko vilkt mugurā

Es kā nenozīmīgs pieaugušais režiju vērtēju ar "nu tā". Būtu gribējies uz skatuves redzēt vienu stāstu, nevis daudzus priekšnesumus. Un, ja pēc priekšnesuma uz skatuves pāri palika kāds pričendālis, to kāds vienkārši aiznesa, nevis padarīja pazušanu par stāsta daļu. Manuprāt, tas ir slinki. Taču bērns šādās kategorijās nedomāja. Viņš domāja, pirmkārt, par tērpiem. Iepriekšējā Operas apmeklējuma laikā viņš nespēja radošajam kolektīvam piedot to, ka nevar šos tērpus nopirkt. Šoreiz ar sūro likteni dēlēns bija samierinājies, kaut arī kostīmi nenoliedzami bija centrālais objekts visā šajā sestdienā.

Vislabākais kostīms bija Tīģerim. Ļoti neparasts kostīms, jo šis bija vienīgais zvērs ar apakšbiksēm. Kāpēc citi dzīvnieki, imitējot dabu, staigāja un dejoja bez apenēm, bet Tīģeris bija piesedzies? Dēls Valters nāca klajā ar hipotēzi – varbūt kostīmu mākslinieki no sākuma izveidojuši kostīmus un tikai beigās sapratuši, ka aizmirsuši Tīgerim pielikt asti. Un tad kaut kādu iemeslu dēļ vairs nevarēja to lekno asti pielikt kostīmam, tāpēc vienīgā izeja bija to piešūt apenēm. Ja šis nav pareizais skaidrojums, tad lūdzu Latvijas Nacionālo operu un baletu vērsties SIFā, KNABā un VIDā un pamatot apakšbikšu uznācienu.

Mežs – pilsēta – mežs

Starpbrīdī uz kafejnīcu negājām, lai nenokavētu otrā cēliena sākumu. Līdz tualetei gan aizgājām. Visa notikuma laikā – pat trīs reizes. Tā kā mūsu ekipāžā ir viena sieviete un viens piecgadīgs zēns, kuru likums man neļauj atstāt vienpatībā (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. pants, 6. punkts), tad esam ērtā situācijā. Varam kopā iet gan uz vīriešu, gan sieviešu tualeti – atkarībā no tā, kā tajā brīdī kopīgi identificējamies. Kamēr likums ļaus, iesim tikai uz vīriešu tualeti! Ja dāmu labierīcībās allaž ir rindas, tad kungi vispār ir aizmirsuši, kas ir tualete. Viss tukšs, viss kluss. Ideāli.

Izrāde norisinājās kā klasiska Pierīgas iedzīvotāja diena. Sākas mežā, tad uz darbu pilsētā, pēc tam atpakaļ mežā. Labi, ja visi pēc tam vēl dzīvi.

Režisors Raimonds Martinovs norādījis, ka vēlas izrādē runāt par vides problēmām un attieksmi pret dabu un dzīvniekiem. Tas viņam esot svarīgi. Izrādē es vides tēmu saskatīju vienā epizodē, kas ilga dažas minūtes. Apmēram kā jebkuram uzņēmumam, kurš apgalvo, ka vide un ilgtspēja ir baigās prioritātes, bet par to liecina tikai viens instagrama bilžuks no Lielās talkas, kas visiem riebās, jo bija jāstrādā brīvdienās. Varbūt radošā komanda tiešām gribēja runāt par vidi, bet to nedarīja.

Bet tas ir tikai mans nenozīmīgais viedoklis. Valteram otrais cēliens un pilsēta ļoti patika. Sevišķi aina, kurā tika lieta zupa, jo tā esot izskatījusies pēc lavas. Tas ir jāuztver kā kompliments.

Tā kā izrādē kāda miruša zvēra ķermeni divreiz atstāj dvēsele (un tas patika pat manam piekasīgajam prātam), tad, protams, pēc tam mums bija kārtējā saruna par to, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Dēls vēl dzīvo ar cerību, ka pēc tam, kad izlaidīs garu, varēs pārvērsties par zombiju.

Jaunajam kultūras kritiķim bija skumīgi par to, ka uz skatuves neparādījās Pitons – viņa mīļākais "Džungļu grāmatas" tēls. Reiz Zoodārzā viņam palaimējās pie pitona krātiņa nonākt tieši tad, kad čūska pamodās (parasti tā guļ). Tā aizlīda līdz otram krātiņa galam. Valters līdzi. Tad atpakaļ. Valters līdzi. Tad atkal uz otru galu un atpakaļ. Valters arī. Tā trīsgadīgais zēns skrēja no viena gala uz otru, līdz pēc 40 minūtēm pitons neizturēja un atkal aizmiga.

Toties uz skatuves bija cūka. Rozā cūka. Labsirdīga. Kā jau visas pasaku cūkas. Ar labu tērpu – kā visiem uz skatuves. "Bet vai mežā dzīvo tādas cūkas? Tropu mežā!" vēlējās noskaidrot kultūras kritiķis. Atbildēju, ka, manuprāt, šādas nedzīvo. Un ka zinu vienīgi cūku Pogbā, kas ir "Karalī Lauvā", bet tā ir citas sugas cūka – pelēkas krāsas kārpcūka. Ilgi norunājām par Pogbā. Vēlāk atcerējos, ka to cūku sauc Pumbā. Pogbā ir Francijas futbolists.

Bez pārsteigumiem – dēlam iemesls sapucēties un izrāde ļoti patika. Un sēdēt balkonā tiešām ir foršāk, jo var redzēt mūziķus un diriģentu. Turklāt, ja gribas pusizrādi no aizkustinājuma nostāvēt kājās, to mierīgi var darīt, netraucējot citiem.

Tikai pēc vairākām dienām uzzināju, ka uz šo izrādi drīkst iet no septiņu gadu vecuma. Bet vispār ieteicams no 10. Tā kā Valteram bija nopietna seja, šiks uzvalks un viņš mani publiski sauc par māmuļu, nevis mammu, tad šo piecgadnieku ielaida. Bet vai es izrādi ieteiktu citiem piecgadniekiem? Uz aklo ne. Tur ir viens skaļš šāviens, no kā mazākie var sabīties. Un pati izrāde ilgst divas stundas un 20 minūtes, kas mazāk pieredzējušiem un mazāk skatuvi mīlošiem sīkaļām varētu būt par daudz. Operas ļaudis ir rīkojušies pareizi, norādot šādu vecuma cenzu. Un pareizi rīkojās, arī neizsaucot policiju mirklī, kad Valters devās iekšā zālē. Es uz bērnu izrādēm vienmēr eju ar domu, ka to laikā var nākties iet prom, un tas ir ok. Tā gan ne reizi vēl nav noticis. Protams, pastāv zināms risks, ka, ejot uz pieaugušo bērnu izrādēm, mana atvase kļūs par to nepilngadīgo mākslas kritiķi, kas dzēra ar pieaugušajiem un sita sievietes. Bet pagaidām vēl viss ir labi. Reiz devāmies uz kādu pieaugušo pasākumu, un pirms tam Valteram sacīju, ka jāizrunā uzvešanās tajā. Dēls turpināja: "Jā, es zinu. Pirmkārt, ir jāizturas labi pret sievietēm."