jeb kāpēc runāt par vardarbību uz skatuves
Tāpat kā izrādē, uzzīmēšu jums attēlu: ir pirmā maija nedēļa. Kamēr es aprīļa beigās biju Spānijā, visi ziedi uzziedēja vienlaikus, bet atgriežoties daba atkal sastinga, un iestājās tas, ko atļaušos nosaukt par atziemu. Naktī gulēju zem trim kārtām, bet katru rītausmu tāpat pamodos nosalusi. Rezultātā pirmo reizi mūžā iedzīvojos deguna blakusdobuma iekaisumā. Ja nemitīgu šņaukāšanos vēl kaut kā var izturēt, tad galvassāpes radīja vēlmi nebūt cilvēkam. Un tad šīs galvassāpes kļuva par gadsimta migrēnu, kuru daudz ļaunāku padarīja skatuves gaismas. Es biju vāja, čīkstīga, apsvēru iespēju vienkārši izskriet no teātra un ļaut kolēģiem spēlēt izrādi par mani bez manis. Bet es paliku un dejoju (tas varētu būt apakšvirsraksts manai autobiogrāfijai), un atkārtoju tekstus, runāju un domāju par savu ģimeni, un satraucos, un priecājos, un visu laiku biju teātrī (ja neskaita pāris brīvdienas, kuras kolēģi atļāva paņemt, lai atveseļotos), un kopā ar brīnišķīgu komandu uztaisīju izrādi – 29 gadus pusotrā stundā.
"Mantojums" sākās pirms trim gadiem (nu, patiesībā jau pirms 30 vai pat 69 gadiem, vai vēl senāk). Kādu brīdi tas bija "7 sākumi un 8 beigas" vai "Kopiena", kādu brīdi tas bija par vardarbību kā tādu, par vīriešu mentālo veselību un tās ignorēšanu, par nepieciešamību pēc tuvības. Doma taisīt izrādi radās naktī, kurā es gulēju ar drudzi (jā, varētu teikt, ka es bieži slimoju), un Jānis Balodis man atsūtīja 10 minūšu garu balss ziņu, kuru es tobrīd gandrīz vispār nesapratu (bet tāpat piekritu aicinājumam).
"Mantojums" mainījās jau mūsu pirmajā mēģinājumā, kurā ierados ar savu bagāžu – smagu, netīru un slapju. Vēlāk mēs runājām ar sociālajām darbiniecēm centrā "Marta" un manu terapeitu, un jau toreiz, guļot blakus mūsu eksperimenta skatītājiem izrādes pirmajās stadijās (gulēšana līdzās ir teju vienīgais elements, kas "Mantojuma" tapšanā palika nemainīgs), mēģinājām dalīties ar savām dziļākajām traumām; mēs gribējām taisīt izrādi ar pārgājiena elementiem un, iespējams, vēl citām detaļām, kuras esmu aizmirsusi, bet beigās atgriezāmies pie viena no sākumpunktiem – manām attiecībām ar tēti. Tagad bieži jokoju, ka Jānim un Viesturam, lasot par manu pieredzi, vienkārši vairs nebija izvēles. Es viņiem uzkrāvu to savas dzīves daļu, par kuru zināja tikai mana mamma un māsa, jo viņas to piedzīvoja kopā ar mani. Lai gan gadu laikā cilvēkiem atklāju sevi arvien vairāk (pārsvarā, pateicoties mākslai), es pat draugiem nespēju pastāstīt, ka mans tēvs bija vardarbīgs pret manu mammu. Par to, kāpēc nevarēju, es runāju izrādē, bet tagad pastāstīšu, kā ir izvazāt savas visdziļākās traumas pa skatuvi svešu cilvēku acu priekšā.
Kad es un mana trauksme sacerējām scenārijus par to, kas notiks pēc pirmizrādes, es gatavojos trim reakcijām:
1) kāpēc par to vispār ir jārunā, kāpēc jācilā netīra veļa?;
2) nu, tā jau ir mākslinieces pašterapija;
3) tu esi tik drosmīga, Anna.
Pagaidām esmu dzirdējusi tikai pēdējo izteikumu un pavisam nedaudz no pirmā un otrā. Tomēr gribu attaisnoties, jo šie jautājumi mani uztrauc arī ārpus "Mantojuma" robežām.
1. Tātad, kāpēc par to vispār jārunā? Ir maz tādu lietu, par kurām nevajadzētu runāt, kur nu vēl par tām, kas ir strutojoša, nedzīstoša rēta Latvijas ādā, par tām, kas rada traumas, bailes un grūtības visu atlikušo mūžu. Runāt vajag ar maziem bērniem, kuriem nedrīkst mācīt, ka just ir apkaunojoši (īpaši zēniem), runāt vajag ar tiem, kas noliedz vai pat aizstāv vardarbības eksistenci, runāt vajag ar tiem, kas vieglu roku interpretē Stambulas konvenciju pa savam, tādējādi jau gadiem kavējot tās ratifikāciju, runāt vajag terapeita krēslā, krīzes centros, no tribīnēm, skatuvēm, grāmatām, televīzijā, čomu kompānijās un darba kolektīvos. Nedrīkst nerunāt, jo vardarbība klusumā izplešas kā pelējums – bez atbalsta un vajadzīgās informācijas tās upuri gadiem ilgi paliek attiecībās un situācijās, kuras, iespējams, varētu labāk risināt, ja mēs to neuzskatītu par tabu tēmu.
Un tieši man bija jārunā, jo es to varu. Es varu savu gadiem kopto talantu, kam turklāt palaimējies ar labvēlīgu augsni (manas radošās izpausmes tika atbalstītas jau no agra vecuma, manu talantu un darbību līdz šim aizkavējusi tikai nedrošība par sevi, nevis apkārtējo spiediens), izmantot, lai izstāstītu savu stāstu. Un mans stāsts patiesībā it nemaz nav unikāls – es pazīstu vairāk tādu cilvēku, kas bērnībā cietuši no tuvinieku atkarībām vai vardarbības, nekā tādus, kas uzauguši veselīgā ģimenē, – bet tieši tāpēc gribēju to izstāstīt. Man bija iespēja runāt ar un par daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kas, iespējams, nezina, ko iesākt ar šo rētu; ko iesākt, kad cilvēks, kurš tev bijis vai joprojām ir mīļš, dara tev pāri. Protams, varu tikai cerēt, ka "Mantojums" raisa diskusijas vai vismaz individuālas pārdomas, bet šo netīro veļu vajadzēs cilāt, kamēr vien tā būs netīra.
2. Līdz šim tikai viens cilvēks izrādi manā klātbūtnē nosaucis par pašterapiju, lai gan šim pārmetumam gatavojos visvairāk, pie sevis sacerēju veselus monologus par to, kāpēc man šis apzīmējums no visas sirds riebjas (ne gadījumos, kad runa ir par īsto pašterapiju, ja tāda vispār eksistē veselīgā veidā). Par to sāku domāt, kad dzirdēju šo terminu attiecinātu uz citām izrādēm, kurās mākslinieces runā par dziļi personīgām un sāpīgām tēmām. Visbiežāk apzīmējums tika lietots nievājošā manierē –
"Kāpēc mums būtu jāinteresējas par jūsu traumu dziedēšanu?" vai vēl labāk – "Grūti to uzskatīt par izrādi, jo tā vairāk ir pašterapija."
Pirmkārt, vai pašterapija uzreiz izslēdz izrādes iespējamību? Vai es, strādājot ar sevi un domājot par savām problēmām, nevaru radīt vērtīgu mākslas darbu? Īsā atbilde ir – varu. Bet, ja izvērstāk, tad jāteic, ka es, tāpat kā daudzi mani kolēģi, pat rokoties savās tumšākajās atmiņās, primāri domāju par skatītāju. Protams, nākas pažēlot arī sevi, bet kopā ar komandu mēs šo darbu veicām, lai saprotamā valodā uzrunātu tos, kas to visu pieredzējuši savās vai līdzcilvēku ģimenēs. Skaidrs, ka darba gaitā sakārtoju arī savas traumas un atmiņas (kaut vai tāpēc, ka biju spiesta atcerēties aizmirstās detaļas), bet šo procesu biju iesākusi arī īstajā terapijā. Pēc pirmizrādes ar mani šajos jautājumos viss bija kārtībā – esmu samierinājusies ar tēta nāvi, spēju gan ar svešiem, gan tuviem cilvēkiem brīvi runāt par pieredzēto vardarbību, nekaunoties no tās, es izprotu savas traumas un spēju tās izprast līdzcilvēkos, es cenšos pieņemt, ka nekad nepieredzēju ar tēti tādas attiecības, kādas būtu vēlējusies (tas ir visgrūtākais uzdevums), līdz ar to tiešām sniedzu rokas pretī skatītājiem – kā mēs varam to pārvarēt kopā? Kā ar jums runāt pēc iespējas saudzīgāk? Ko jūs saņēmāt mantojumā, un ko ar to tagad iesākt?
Otrkārt, vai man atkal rēgojas elementārs empātijas trūkums? Iespējams, piešķiru terminam "pašterapija" pārāk lielu svaru, tomēr man ir radies iespaids, ka šo vārdu mākslas kontekstā lieto cilvēki, kas nolēmuši, ka uz viņiem vardarbība neattiecas, tādējādi tas ir aktuāli tikai šī mākslas darba veidotājiem. Nu, mākslas darba veidotājiem tas ir pat ļoti aktuāli (kā gan citādi?), tomēr te atkal jāatgriežas pie skatītājiem – neviens neiestudēs izrādi par ārkārtīgi privātām, nišas problēmām (kādas patiesībā nemaz neeksistē). Jā, es un mana komanda izvēlējāmies runāt par manu ļoti konkrēto, individuālo pieredzi, tomēr ne es, ne citi mākslinieki nedzīvo vakuumā. Mēs savas problēmas un traumas redzam kā puzles gabaliņus daudz lielākā bildē. Ja mums kaut kas sāp, tas lielākajā daļā gadījumu sāp arī sabiedrībai, tāpēc izrādes par dažādajām vardarbības izpausmēm nav vien savtīga pašterapija.
Lai kā mums reizēm gribētos būt īpašiem un neatkārtojamiem, unikāli pārdzīvojumi, traumas un apstākļi neeksistē. Mūs visus vieno ļoti dažādas, tomēr bieži izplatītas cilvēciskas problēmas, un mākslas uzdevums ir uz tām norādīt, atgādinot, ka mums jādomā citam par citu.
3. Trešā mana iedomu reakcija par izrādi ("Tu esi tik drosmīga, Anna!") vairāk izklausās pēc komplimenta, taču gribu paskaidrot, kāpēc man tas liek justies neērti. Mana pirmā reakcija varbūt arī ir "jā, es esmu tik drosmīga, veicu labu un nozīmīgu darbiņu", bet, kā nojaušat no teksta, es dzīvoju iedomu pasaulē – un šajā pasaulē runāt par traumatisku pieredzi, kurā es neesmu varmāka, ir normāli, nevis drosmīgi. Manā īstajā pasaulē – Latvijā 2023. gadā, pēc vairākiem publiskiem notikumiem (varas iestāžu nolaidības dēļ notikušo slepkavību Jēkabpilī, vairākkārt sadurto sievieti Dobelē, kuras bijušais vīrs jau drīz pēc tam no apcietinājuma tika atbrīvots), kas atkal raisījuši diskusijas par vardarbību, upuriem un atklātību, – tā vēl skaitās drosme. Tā skaitās drosme, jo mums par vardarbību jārunā vidē, kurā upuris atbalsta vietā nereti saņem šaubas, nievas, atklātu atbalstu varmākam vai notikušā normalizēšanu. Te arī meklējami iemesli tam, ka negribu, lai mani sauc par drosmīgu. Es, mana mamma vai māsa – mēs neko neizdarījām, mums nav publiski jāatzīstas noziegumā. Jā, man ilgi bija kauns par pieredzēto, it kā es patiesi būtu vainīga pie tēva atkarības un vardarbības, bet tagad es gribu par to runāt, nesaņemot īpašas uzslavas, jo tam nevajadzētu būt drosmīgi, tam vajadzētu būt normāli. Tik daudzi no mums to ir pieredzējuši un pieredz. Kāpēc lai mēs par to nerunātu, ja no tā atkarīga mūsu labsajūta un labklājība?
Tieši "Mantojuma" garajā tapšanas procesā visspilgtāk pieredzēju kopību un sapratni, kas rodas, neslēpjoties un piedzīvojot citu, pat svešu cilvēku atklātību. Beidzamo gadu laikā centos vairāk runāt par to ar draugiem un mammu, tomēr pēdējā izrādes tapšanas stadijā šajās sarunās arvien vairāk iesaistījās arī citi. Kad ar Jāni ziemā rezidējām kādā pierobežas ciematā Latgalē, izstāstījām savu ideju vietējā kultūras nama vadītājai. Jau pirmajā sarunas pusstundā viņa ar mums dalījās savā pieredzē ar vardarbīgu tēvu. Tas mani dziļi aizkustināja un motivēja. Pēc tam sākās aktīvs mēģinājumu process, kurā arī mūsu kolēģi atklāja savu mantojumu. Mēs runājām par savu pieredzi, mūsu draugu un paziņu pieredzi, un es jutos saviļņota. Ja man mākslā ir kāds nemainīgs princips, tad tas ir – es gribu cilvēkiem likt justies saprastiem un pieņemtiem. Tāpēc es saglabāju visas privāti saņemtās ziņas (tam gan par iemeslu, protams, ir arī ego pucēšana) un mājās apraudos, ja mani pēc izrādes uzrunājuši skatītāji. Es neesmu viena, un viņi nav vieni, un mums visiem tas ir svarīgi.
2