Nešaubos, ka mans divgadnieks labprāt ēda burkānus, vēl pirms mūsu ikdienā ienāca zaķis Bings. Nemanāmi un ātri pagaist atmiņas par to, kas un kā noticis ar bērniem. Atceros: pašos pirmajos O. dzīves mēnešos, stumjoties pa ietvi ar ratukulbu, satiku dizaineru Rolandu Pēterkopu, kurš sveicināja un stāstīja, ka par šo, visagrīnāko laiku ar bērniem neko vairs neatceroties. Toreiz nodomāju – kā gan var neatcerēties? Bet ar laiku no atmiņas izripo arī aplam piemīlīgā apģērbā ievīstīts jaundzimušais.
Kad O. bija apslimis un ārste noteica dzert daudz ūdens, nodomāju – viņš patiešām dzer maz ūdens, bet pierunāšana padzerties nevedās. Darbā izprintēju dažus attēlus ar Bingu un viņa draugiem, iedevu O. tos izkrāsot, izgriezu un uzlīmēju uz ūdens karafes. Tā ieguvām "Binga ūdeni" un par padzeršanos galva vairs nebija jālauza.
Kādā video komiķis Alesdērs Bekets-Kings, prasmīgs animators, summē iespaidus par mūslaiku multenēm – TV ekrānā mazs puisītis stāsta savam kompanjonam staigājoša cepeša izskatā par vērtīgām dzīves mācībām, ko guvis briesmoņa vēderā. Par nestandarta ģimenēm, par būšanu tam, kas esi, un tamlīdzīgi. Tad, pavērsis skatu pret kameru, Kings saka: manā laikā multenes bija daudz labākas. TV ekrānā ataust kadrs: nav šaubu, ka esam astoņdesmitajos. Kāds personāžs brauc mašīnā un saka: "Es piesārņoju planētu tāpat vien!" Nākamajā kadrā redzams liels robots, kurš vēsta: "Pērciet mani, bērni! Pērciet mani! Vai arī uzvarēs komunisti."
Manā bērnībā viena no vislabākajām multenēm, kuras dēļ brīvdienu rītā bija jāpieceļas necilvēcīgi agri, bija transformeru mūžīgās kaujas un piedzīvojumi. Vien krietni vēlāk uzzināju, ka īstenais šīs animācijas nolūks bija palielināt robotfigūriņu pārdošanas apjomus. Diezgan cinisks mārketings bērniem. Kā slēptā reklāma, tikai vēl sliktāk. Varbūt cinisma te nav un es vienkārši neesmu iepazinies ar tirgus noteikumiem. Tomēr animācijas kvēlie fani un veidotāji, pat ja paši tam piekrituši, atrodas neapskaužamā situācijā, kad, piemēram, no debesīm nolaižas jauns varonis ar superspējām, lai dažas sērijas vēlāk neizteiksmīgā cīņā ātri atdotu galus, jo ne jau sižets noteica tēla īso mūžu un vilšanās pēcsajūtu skatītāju sirdīs, bet gan ražotāja nespēja izlemt – likt vai nelikt veikalu plauktos konkrēto figūriņu. Tomēr nē, taču beigās jā, bet kuru tas vairs interesē, ja animācijas mākslinieki savu jau padarījuši, stāsts rit tālāk un izlietās transformera asinis vairs nesasmelt.
Nevar nepamanīt, ka šīs animācijas pirmajā sezonā daudz kas izskatās pavirši nostrādāts, tā teikt, galvenais, lai ir kustīgi roboti, kas viens uz otru šauj. Bet ne es zināju, kas tie par figūriņkrāmiem, ne man tos vajadzēja. Svarīgākais bija robotu kaujas, pārdzīvojumi un savstarpējās attiecības vairāku sezonu garumā. Daudzu fanu ieskatā vislabākā bija otrā, vistumšākā, bet arī cilvēcīgākā sezona, kuras sižeta līnijās ar lielāku svaru iegūla tādi temati kā draudzība, šaubas, nodevība, mīlestība, zaudējums, bailes, neiecietība pret svešādo u. tml. Trešajā sezonā parādījās vairāk slapstick joku un gaisotne kļuva nenopietnāka, jo rotaļlietu ražotāja ieskatā iepriekšējā sezona bija pārlieku nomācoša un multenes veidotājiem, kā viņi paši vēlāk stāstīja, vajadzēja to vērst par labu. Arī es nevaru izvairīties no domas, pat apšaubot tās patiesumu, ka manā laikā multenes bija labākas. Ja Bings mācās sadzīvot ar zaudējumu, ieliekot nejauši saplēsto balonu atā-atā-kastē, mēs, ar robotiem uzaugušie, ar asarām acīs vērojām, kā likteņa pretrunu plosītais, visu iemīļotais transformers kaujas laukā sagaida samuraja cienīgu nāvi, aizstāvot vājākos un vienpersoniski sakaujot lupatās visus ļaunos. Protams, tas notika vēlāk, kad nebijām vairs nekādi mazuļi.
Viesnīcas televizorā pārslēdzam bērniem domātos kanālus un atstājam fonā seriālu, kur animētie varoņi rosina jauniešus izkustēties un ik pa brīdim demonstrē pilates. Tas nav slikti, bet vienlaikus šajā ceturtās sienas nojaukšanā jaušas kas didaktisks un uzspēlēts, it kā rotaļlietu ražotājus pie multenes radošās komandas stūres būtu nomainījusi Veselības ministrija, un nākas secināt – vairs nav tā kā agrāk.
Ar ģimeni esam citā viesnīcā, pie sienas cits televizors rāda citas multenes. Tās ir senāk tapušas (vēlāk pārliecinos, ka tie ir 50. gadi), fonā nemitīgi un spoži spēlē simfoniskais orķestris (nevar pārstāt klausīties!), skan Ravels, Mendelszons, vienā no sērijām cūka un pīle sēž nelielā kosmosa kuģī, saģērbušies kā Hamfriji Bogārti, tēlo privātdetektīvus, un, pirms ķerties pie izmeklēšanas savādi mehanizētajā pasaulē, kas uzjunda atmiņā kadrus no režisora Terija Giljama filmas, viņi sinhroni aizsmēķē cigaretes. Man nevajadzētu romantizēt nikotīna uzņemšanu, bet es vēroju, kā horeogrāfiski nošvirkst sērkociņi un vijas izelpotie dūmi, un nodomāju, ka šī aina iemieso vienīgo īsteno iemeslu, kādēļ ir vērts pāris reižu gadā paviesoties kādā pīppauzē un no citiem piesmēķēt.
It kā jau liekas, ka tam, ko ekrānā skatās divgadnieks, vajadzētu būt ārpus laba un ļauna. Bet, kad O. saspaida ekrānu, iekrīt jūtubes atvarā un attopas pie video, kurā dažādu krāsu mašīnītes bezpersoniski brauc pa trasi, palaikam izmetot automātiskā atbildētāja cienīgas replikas, vai kad divi bērni dodas anti-piedzīvojumos, kur dialogi un pilnīgi viss notiek zibenīgi un bezmērķīgi, bet apkārt valda šaušalīgi slikti video pēcapstrādes efekti, es atceros, ko rakstniece Luīze Pastore rakstīja par ekrānauklēm – ka nav jau viss tik traki, bet jāpatur prātā, lai mazo cilvēku videoklipiņiem būtu kāds saturs un jēga, par ko pēc tam var (un vajag!) kopā parunāt. Es ticu, ka taisnība ir aktiera Kaspara Znotiņa teiktajam, kas man joprojām palicis prātā (tas gan laikam bija domāts par mazliet lielākām atvasēm): lai bērni savā nodabā skatās un klausās visu pēc kārtas, visas vampīrlubenes un aizdomīgas kvalitātes mūziku, un tā viņi paši, iespējams, pamazām nonāks pie kaut kā labāka, pietuvosies kam vērtīgākam. Var jau būt, ka divgadnieks redz haltūriski nostrādātu filmiņu un viņam no tā ne silts, ne auksts, un mana pārliecība, ka skatīties tādu bleķi ir tas pats, kas košļāt kartonu, nav īsti vietā.
Varbūt man vairs nevajag skatīties multenes, jo sanāk ieraudzīt to, ko nemaz nevajadzētu ieraudzīt. Binga tētis ir Flops. Viņš, tāpat kā visi pieaugušie Binga universā, ir augumā mazāks par bērndārznieku un atgādina plīša rotaļlietu. Viņš ir bezgalīgi pacietīgs, zina, kā mierināt grūtos brīžos. Viņš vienmēr atrod īstos vārdus. No Flopa šo to var pamācīties. Bet nepamet sajūta, ka Flops, kurš nekad neatsaka un vienmēr aktīvi metas iekšā Binga rotaļās, paliek atrauts pats no savas dzīves. Labi, viņš šad tad izmazgā veļu un izravē dobi, bet kur ir viņa sapņi un aizraušanās, attiecības? Nevar nepamanīt, ka visi vecāki šajā multenē veic solo varoņdarbu, mazos audzinot vieni; ka visa apkārtējā vide – galdi, virtuves virsmas, ledusskapji – ir viņiem daudz par lielu. Ja pat pieaugušie izmanto kāpšļus un izveicīgu akrobātiku, lai izlietnē nomazgātu burkānu vai ieliktu krāsnī cepumus, kam tad visa šī pilsēta ir uzbūvēta? Kādiem citiem pieaugušajiem, kas nelaimīgā kārtā izmiruši, un Bings patiesībā dzīvo postapokalipsē, kur visus pieaugušo pienākumus uzņēmušās antropomorfiskas mīkstās mantiņas?
Lai nu kā, Bingam nav ne vainas. Lasot citu vecāku pārdomas, nojaušu, ka viss var būt ļaunāk. Hanna Metjūsa raksta par vecākbūšanu abpus ekrānam un citstarp piesauc jūtūbaukli "Blippi", nodēvējot to par savu arch nemesis jeb ienaidnieku nr. 1. Es palūkoju, kas tas par putnu, un no pirmajām sekundēm ir skaidrs, ka Blipis tūlīt kļūs arī par manu ienaidnieku. Summējot dažu vecāku iespaidus – Blipis ir zābaks un liek tā justies arī tev. Turpetī, ieraugot Bingu, manas rokas nesažņaudzas dūrēs. O. skatās, mācās vārdus, dziesmiņas un iemaņas, smejas, dažreiz pieprasa uzlikt citu sēriju un, ceru, nedomā par apokalipsi.
Un vēl viens vērojums, kas liek man domāt, ka "Bings" ir tīri sakarīga multene – O. apgūst Binga jokus, izteicienus un pēcāk liek tos lietā, veidojot savas sarunas ārpus ekrāna. Citiem vārdiem, šis rakstnieka un ilustratora Teda Duvana radītais zaķis ir parūpējies par juniora pirmajiem kultūrcitātiem. Un sarunas mums noteikti vedas labāk, ja tie ir arī manā atsauču arsenālā. Droši vien pēc kāda laika tie jau būs pagaisuši kā atmiņas par pirmajiem tēvbūšanas mēnešiem, un tā tam laikam arī jābūt. Bet kaut kas varbūt paliks – kā manas vecmammas pa reizei izmestais savējo joks par Vistas kundzi, kas ir atsauce uz Valdas Moras "Traci sētā", pirmo grāmatu, ko vecmamma iemācīja man lasīt. "Karogs" to izdeva 1992. gadā, kad divgadnieks biju es. Un Vistas kundze, atšķirībā no mums, nenoveco.
0