Foto: Ruta Beināre un Ligita Pētersone
 
Teātris
08.08.2023

Kā maziņš, melnīgs sikspārnītis lai dienai cauri iztriecas?*

Komentē
0

Par kopienas teātra izrādi "Pieaugšana" Lubānā (režisors Jānis Balodis)

Brīdī, kad viņi uzvelk zvēru maskas un nostājas skatītāju priekšā kā tādi moderni ķekatnieki, mēs esam klausījušies viņu stāstus un kopā pavadījuši izrādes draudzīgajā gaisotnē jau nepilnu pusotru stundu. Tomēr īsais mirklis, kad viņi sastingst un no skatuves raugās uz mums caur maskām, piepeši liekas savādi nospriegots, un es nodomāju, ka tagad gan mēs esam viņu rokās un neko vēl patiesībā nezinām. Uzreiz jāatzīst, ka nekāds baiss pavērsiens nenotiek. Izrāde ir un paliek viscaur labdabīga, bet laikmetīgie, prasmīgi izmantotie performatīvie paņēmieni piešķir tai tīkamu neparedzamību.

Izrādi "Pieaugšana" veido daudzu Lubānas iedzīvotāju pieaugšanas stāsti jeb, precīzāk sakot, tie ir stāsti par laika posmu, kad esi bērns vai pusaudzis un kad fantāzijai nav robežu, kad daudzas lietas notiek pirmo reizi, kad pieaugušie no tevis kaut ko gaida, kad nekur neiederies vai pārāk centies iederēties. Šī ir kopienas jeb līdzdalības teātra izrāde, kur roku rokā ir strādājuši profesionāli mākslinieki – režisors Jānis Balodis un komponiste Paula Ābele, kuriem tā ir otrā kopienas teātra izrāde Lubānā, – un neprofesionāļi, kas šai gadījumā ir Lubānas iedzīvotāji. Viņu sadarbībā tapušo darbu izrāda 1990. gadā slēgtajā Lubānas dzelzceļa stacijā. Latvijas brīvvalsts gados celtā, ar pompozām emblēmām rotātā ēka ir laika zoba pabojāta un zaļos vīteņos ieaugusi, bet aizvien vēl skaista. Uz izbalējušās dzeltenās krāsas fasādes vakara saules gaismā majestātiski gozējas brūns uzraksts "Lubāna", visapkārt ir tukšs, tikai uz pamestā perona sēž īgns kaķītis un priecīgs dzērājiņš. Ir sajūta, ka esmu nonākusi gandrīz vai mistiskā galastacijā. Pēc ieiešanas nelielajā stacijas uzgaidāmajā telpā, kas ir vienlaikus skatuve un zāle, mēs, visi 25 skatītāji, cieši saspiežamies uz krēsliem, lai satilptu. Uz telpas sienām par godu izrādei ir uzkrāsoti daži grafiti, kas man šķiet lieki. Bet tas arī ir vienīgais, kas šķiet lieks šai lakoniski izteiksmīgajā stāstu izrādē.

Uz skatuves ir seši lubānieši – Valdis Groza, Ilze Kraukle, Tīna Kraukle, Valdemārs Lācis, Samanta Zviedre un Dace Rudzīte (viņa arī izrādes māksliniece), bet stāstu autoru ir daudz vairāk. Izrādes izpētes procesā Jānis Balodis un Ilze Kraukle ar īpašas, Nēderlandē izveidotas metodoloģijas jeb spēles palīdzību ir savākuši iespaidīgu daudzumu stāstu (330), kurus izstāstījuši 73 dažādu vecumu un dzimumu vietējie iedzīvotāji, atceroties savu pieaugšanu vai, jaunu cilvēku gadījumā, daloties tajā, kas ar viņiem notiek pašlaik. Ilze no skatuves atklāj, ka stāstus izrādei viņi ilgā procesā izvēlējušies un atlasījuši visi kopā. Tas, manuprāt, ir viens no būtiskiem kopienas teātra principiem un pienesumiem – nojaukt tradicionālo hierarhiju, kur lēmumu pieņemšana un vara ir viena cilvēka, parasti režisora, rokās. Otrs princips ir tas, ka cilvēki paši stāsta savus personiskos stāstus, tādējādi stāsta piederība un kontrole pār to nepāriet cita rokās. Teātrī, tāpat kā dzīvē, ierasta prakse ir tā, ka runā tas, kuram veiklāk sanāk. Tomēr labākajos un godprātīgākajos kopienas projektos, pie kādiem pieskaitāms arī šis, bez runas dāvanām un skatuviskajiem talantiem uzmanība tiek pievērsta vēl pavisam citam jautājumam – kuras ir tās balsis, kas izskan publiskajā telpā un kam tiek dots vārds? Tā ir ne tikai mākslinieciska, bet arī politiska izvēle, īpaši, kad uzmanības centrā ir sabiedrības grupas, kuru viedoklis parasti publiski netiek uzklausīts. Šajā izrādē tie ir jaunieši, kuri arī paši ir uz skatuves. Starp sešiem izrādes dalībniekiem ir divas pusaugu meitenes un dažus gadus vecāks puisis. Kopumā aptuveni pusi no projekta komandas ierakstītajiem 330 stāstiem veido šībrīža Lubānas jauniešu balsis. Tā ir vēl viena kopienas projekta vērtība: dažādiem cilvēkiem tiek dota iespēja izstāstīt savu stāstu un pateikt, ko nozīmē būt jaunam cilvēkam tagad vai ko tas nozīmēja padomju laikā. Pat ja ne katrs stāsts nonāk uz skatuves, lielai daļai cilvēku iespēja izteikties un tikt uzklausītiem ir unikāla pieredze. Sociālās saziņas platformu laikmetā, kur it kā nevajadzētu būt problēmai izteikt savu viedokli vai pastāstīt par sevi, mums tāpat ļoti pietrūkst vienkāršas cilvēciskas atzinības un apliecinājuma, ka tevi redz un dzird un tu skaities.

Izrādē "Pieaugšana" tās dalībnieki atklāj savu personisko pieredzi, tomēr lielākoties viņi stāsta cits cita vai vēl kādu no 73 lubāniešu bērnības un skolas laika stāstiem. Visbiežāk mēs neuzzinām, kā stāsts tas ir. Taču būtiska estētiska un konceptuāla izvēle ir tā, ka stāstīšanā tiek izmantots verbatim princips: stāstnieks uzliek austiņas, kurās skan kāda cilvēka ierunātais stāsts, viņš to klausās un vienlaicīgi atstāsta vārds vārdā, ar visām pauzēm un sarunvalodas neveiklībām. Tajā brīdī telpā ir divas balsis. Lai gan skatītāji skaidri dzird tikai vienu, otra ir klātesoša, reizēm arī tiešā veidā, ja stāsta autors ir kāds no izrādes dalībniekiem. Stāstnieks šajā situācijā vienlaikus ir arī uzmanīgs klausītājs, un tādējādi viņš savā ziņā ir dialogā ar otru cilvēku, kurš nav uz skatuves, bet kura balss skan austiņās. Tā ir reprezentācija, kur stāsts nemaina autorību, bet stāsta autors un stāstnieks kļūst par sabiedrotajiem tā nodošanā tālāk.

Izrādes "Pieaugšana" stāsti ir personiski, bet nav intīmi. Nosaukums "Pieaugšana" šķietami vedina domāt par dramatiskiem notikumiem, taču šeit tā nav. Tie ir ikdienišķi un nevainīgi stāsti, kas atsevišķos brīžos pietuvojas arī tādām sāpīgām tēmām kā mobingam vai nodevībai, bet tur īsti neuzkavējas. Tie ir stāsti, kurus var droši stāstīt citiem un nebūs kauns. Klausoties  neviļus domāju par to, ka izrādē, kura tiek rādīta vietējai publikai, tā noteikti ir arī ētiska izvēle un veids, kā pasargāt stāstu autorus, jo vietā, kur lielākā daļa cilvēku viens otru pazīst, vietējie, visticamāk, šos stāstus klausās citādi nekā mēs, viesi. Vēlāk sarunā Jānis Balodis apstiprina, ka izrādes tapšanas procesā cilvēkiem šķitis, ka daudz vieglāk būtu atdot savu stāstu māksliniekiem, lai to izstāsta uz skatuves Rīgā vai kur citur, nevis darīt to te, vietējo priekšā. Bet seši lubānieši to dara un dara azartiski, ar gaišumu, prieku un pašcieņu. Viņi sēž mūsu priekšā vienā rindā uz krēsliem, ģērbušies kā komanda gaišu un neitrālu pasteļtoņu kapučjakās, uzmanīgi koncentrējas uz tekstiem, kas skan baltajās austiņās, lai nodotu tos mums, un reizumis pieceļas, lai iepazīstinātu ar sevi vai izspēlētu citas epizodes.

Lai gan visiem dalībniekiem ir gandrīz vienādi uzdevumi, ir interesanti vērot, kā pamazām uz skatuves atklājas viņu pašu raksturi un klātbūtne. No Jāņa uzzināju, ka daži ir piedalījušies iepriekšējā kopienas teātra izrādē "No Ceikstes līdz Aiviekstei" Lubānā 2020. gadā, bet citi uz skatuves ir pirmo reizi. Man liekas, ka vislabāk izrāde darbojas tad, kad viņi ir paši un necenšas spēlēt teātri. Verbatim estētika tam noteikti palīdz, jo visu laiku liek atgriezties pie teksta un balss, ko dalībnieki pārvalda lieliski. Man patīk, kā viņu dabiskās, neskolotās balsis piešķir papildu nokrāsu stāstiem, kad, piemēram, Tīna ar pusaudžiem raksturīgu runas intonāciju izstāsta savu lēmumu mainīt skolu vai kad Valdis klusi neitrālā balsī, bet ar nojaušamu stāstnieka talantu atstāsta notikumu ar zaļo tintes pudelīti, kas man likās brīnišķīgs ikdienas drāmas un komēdijas sajaukums.

Ar laika distanci atmiņā un vēl jo vairāk populārajā kultūrā pieaugšana nereti tiek atspoguļota kā ceļš cauri nozīmīgiem notikumiem un pagrieziena punktiem, kur saulainas epizodes mijas ar traumatiskām. Tomēr lielākā daļa no pieaugšanas pieredzes ir gluži parasta ikdiena, par ko arī visvairāk stāsta šī izrāde. Te ir draudzēšanās un garlaikošanās, vecāku autoritāte un skolas spiediens, neveikla mīlestība un sagudrotas izklaides, apmulsums, neziņa un līdz galam neizrunātas lietas. Tam visam un vēl daudz kam citam ir jātiek cauri, līdzīgi kā mazam, melnīgam sikspārnītim ir jātiek cauri biezai dienai dzejnieces Ievas Rozes dzejolī, kas skan izrādē. Tas nebūt nešķiet kā vienkāršs uzdevums, tomēr sikspārnītis ar to tiek galā.


*Citāts no Ievas Rozes dzejoļa "Kā?"

Tēmas

Laura Stašāne

Laura Stašāne interesējas par naratīviem, kas tiek noklusēti vai slēpti, un domā par veidiem, kā ļaut tiem atklāties. Dokumentālās izstādes un digitālās platformas "Lietiskais pierādījumu muzejs" auto

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!