Par Danielas Vētras izstādi un performanci "Declaration of Independence", kas skatāma "Rīgas mākslas telpā"
Aizkaitinājums
Aspazijas "Zalša līgavā" zemūdens valdnieks Zaltis ar viltu nolaupa Ziednesi un aizrauj to dzelmē, kur saule neiespīd. Viņu pirmajā piespiedu laulības naktī ar varu tiek ieņemti bērni – mūdži, kurus galvenā varone tā arī nespēj iemīlēt. To viņai pārmet pat pašas māte. Zaltis, pieņemot cilvēka tēlu, acīmredzama Stokholmas sindroma iespaidā tiek akceptēts, pilnīgi aizmirstot par seksuālās verdzības un sagūstīšanas faktu. Nepievēršoties mūsdienās beidzot aktuāliem jautājumiem par personas brīvību un izvēles iespējām, Aspazija situāciju atrisina vienkāršoti – visus nogalinot. Realitātē tādas Ziedneses turpina dzīvot, dažādu apstākļu pēc nespējot izrauties no kauna, ierobežojumu un apspiestības vides ne dzelmē, ne saulainajā virszemē. Viņu personīgās "Neatkarības deklarācijas" noglabātas nesasniedzamos plauktos. Tā viss Zalša līgavās krājas un krājas, līdz eksplodē ar iepriekš neaprēķināmu un iznīcinošu spēku.
Dusmas
Multimediālā māksliniece Daniela Vētra "Rīgas mākslas telpā" radījusi imersīvu izstādi-notikumu "Neatkarības deklarācija", kurā performancē, instalācijās, video un personisko dusmu frekvencē runā par kolektīvo kaunināšanu un indivīda rāmēšanu noteiktos standartos.
Pirmo reizi Vētras izstādē "Declaration of Independence", kas skaļi, krāšņi un daudzsološi pieteikta sociālajos tīklos, es nonāku tās atklāšanā. Migrēju kopā ar pūli, kas dodas prom no Mākslas muzeja Purvīšbalvas nominantu izstādes atklāšanas uz "Rīgas mākslas telpu". Vēlais ekspozīcijas atklāšanas laiks izvēlēts ļoti veiksmīgi, ņemot vērā muzeja slēgšanos un paredzot lielā "mākslas krējuma" alkas pēc vakara turpinājuma. Pārlaižot zālei pirmo acu skatu, patiešām ir sajūta kā iepriekšminētā zemūdens ķēniņa vairošanās laboratorijā – tumšs un nemājīgs. Pa perimetru izvilkts plēves aizkars, telpā izvietotas vairākas lielformāta projekcijas ar ainām, kur seju aizsedzošā mākslīgā ādā ietērptā autore (vai kāda cita) beztiesiski pakļauta reproduktīvai izmantošanai. Ir arī no ekrāniem veidots trīsskaldnis jeb "Kauna Podests", kur Daniela Vētra savā baltajā, eņģeliskajā skaistumā izverd pasīvi agresīvu zampu pārnestā un tiešā nozīmē. Savukārt centrā ir divas instalācijas. Milzu gliemežvākā ar pavērtām kājām iesēdināta Veneras-kiborga-grūtnieces skulptūra, kam nemitīgi no krūtīm kā strūklaka sulo piens. Tai blakus skatītājiem atvērts medicīnisks kabinets – līdzīgs tām ainām no baismīgajiem TV stāstiem, kur jūs dzērumā un nemaņā aizved nelegālo orgānu tirgoņi, lai izgrieztu kādu nieri. Taču operācijas galda vietā te ir ginekoloģiskā krēsla tronis. Tas barokāli krāšņi apaudzis un ģenētiski modificēts ar miesiskām struktūrām. Uz grīdas mētājas piekarams, sintētisks grūtnieces vēders un apelsīna izmēra bumbiņas.
Es pagaidām vēl necenšos uztvert visa kopējo jēgu un struktūru. Telpa, lai arī piepildīta ar tumšām pirmās nakts tiesību izmantotāju – atklāšanas apmeklētāju – mugurām, joprojām šķiet patukša un auksta. Kāds sūdzas, ka velkomdrinku vietā ir tikai mazas šļircītes ar alkoholu, kā arī ir pārsteigts, ka gaidītā performance šodien nemaz nenotiks. To kopā ar komandu, sakot atvēršanas vārdus, apstiprina arī pati Daniela Vētra. Ir jānāk 17. vai 19. aprīlī, un tā nebūs vienkārši performance, bet gan jau visaptverošs teatrāls priekšnesums.
Niknums
Otro reizi šajā transgresīvajā vidē (kā izstāde pieteikta relīzē) nonāku īsi pirms tās pārveides priekšnesumam, jo gribu vēlreiz redzēt ekspozīciju, pirms telpa tiek pārveidota un piepildīta ar notikušā enerģiju. Vēlos vēlreiz to notvert kā pašvērtīgu vidi, nevis tikai kā dekorāciju darbībai. Šoreiz iepazīstos arī ar pašu Danielu Vētru. Viņa ir viena no pamanāmākajām un kontroversālākajām šī brīža Latvijas performances autorēm. Ar savu atšķirīgo radošās attīstības ceļu (klasiskais balets un bakalaura grāds laikmetīgā cirka mākslā L’Escola de Circ Rogelio Rivel Barselonā) un milzīgo enerģiju viņa ir sava veida Latvijas fenomens. Ne pārāk biežajās, taču visaptverošajās, mākslas žanrus sapludinošajās performancēs māksliniece harismātiski piesaista uzmanību un runā par sarežģītām tēmām, savu ķermeni izmantojot kā instrumentu dažādu tēlu iemiesošanai. Viņa nebaidās doties līdz tālākajām fiziskās izturības un apziņas robežām, kā arī pārkāpt tās.
Kopējā izstādes stilistika un sižets man stipri vien atgādina tentacle porn žanru, kā arī hārdkora kinka vizualizācijas, kur citplanētieši un gigantiski briesmoņi nolaupa un apsēklo šķīstas jaunavas. Proti, hentai animācijas, nevis reālas meitenes, kas sevī sprauž astoņkājus. To varētu interpretēt kā provokatīvu mājienu par neierastu aizraušanos, tomēr tā ir tieša norāde uz ķermeņa totālu pakļaušanu un vardarbīgu izmantošanu. Ja klasiskajās japāņu šunga grafikās (Hokusai "Zvejnieka sievas sapnis") astoņkājis ar savām astoņām priekšrocībām ir erotisks un sievietes apzināti izvēlēts mīlnieks, tad mūsdienu taustekļu porno ir varmācīgs, visaptveroši fizisks uzbrukums absolūti neaizsargātai būtnei, kas nereti vainagojas ar piespiedu apaugļošanu un nebeidzamām ikru dzemdībām. Operāciju zāles telpa pilnīgi atbilst šādu ainu filmēšanai – uz to norāda gan caurspīdīgā šūpulī iekārtās lodes, gan zilos, sintētiskos spļāvienos rāmētie video, kur asinīm notriepta, dzemdējoša un agonisko sāpju transformēta būtne izkliedz lāstus un monologus. Es skatos, klausos un domāju – kas viņai šoreiz ir devis balsi, kāpēc un kas ielicis šos vārdus viņas mutē?
Runājot par ikriem: zālē redzams arī tāds kā lielizmēra pikucis – dažādu ķermeņa daļu sakausējums, kas nedaudz atgādina neizdevušos eksperimentu ar seržantes Riplijas kopijām no filmas "Svešie". Pētot šo objektu, es uztaustu to, kas mani kā mākslinieci, kas daudz strādā ar formu un tausti, tracina šajā mākslīgi konstruētajā pasaulē. Jūtu, ka daudz bagātīgāku vizuālo stāstījumu varētu panākt, vairāk strādājot ar materiāla un tēlniecības iespējām – nevis vienkārši atliet, salipināt, nokrāsot, tādā veidā iegūstot ilustrāciju. Mērķtiecīgāk veidojot izstādes vizuālos elementus – stilizējot, ejot formas dziļumā – varētu radīt oriģinālu un iepriekš neredzētu, tikai "Neatkarības deklarācijai" piemītošu īpatnēju noskaņu – kā kino to dara filmas kadra mākslinieks. Arī šeit izstādes vizuālajam māksliniekam, manuprāt, būtu derējis novest šo stāstu līdz stilistiskai pilnībai.
Šāds iztrūkums nepiemīt izstādes video darbiem, kā arī krāšņajiem, iepriekš inscenētajiem publicitātes materiāliem – tajos baltā un gaišā vide šķiet vēl draudīgāka par tumšajiem "Rīgas mākslas telpas" kaktiem. "Kauna Podestā" Daniela Vētra stindzina ar savu auksto skaistumu un atriebjas ikvienam ar šeimingu, ko pati kādreiz saņēmusi. Māksliniece uzsver, ka šis projekts ir viņas izlāde un izrēķināšanās ar sabiedrības uzspiesto kaunu, kompleksiem un nespēju pieņemt citādo. Paralēli tam "Neatkarības deklarācija" deklarē, ka vēlas ar mani runāt par ķermeņa ekspluatāciju un neaizskaramību, kvīru tiesībām, feminismu, māksliniecisko brīvību, cenzūru un vēl vairākiem jautājumiem. Es pagaidām izstādē nedzirdu šo daudzbalsīgo diskusiju, tāpēc ar nepacietību gaidu performanci.
Izlāde
"Neatkarības deklarācija" ir visaptverošs mākslas darbs telpā, kas sevī ietver instalāciju, audio un video, performanci un dramaturģiju, tāpēc pašsaprotami, ka tai ir plaša veidotāju komanda. Māksliniece Daniela Vētra šo daudzskaitlību feministiski izmanto savā labā, īpaši uzsverot, ka viņa, sieviete, šoreiz vada veselu baru vīriešu. Izstādes kurators ir Igors Gubenko, Artūrs Virtmanis pieteikts kā izstādes mākslinieks, Toms Auniņš radījis patiešām iespaidīgu skaņu celiņu, bet neparastais britu dramaturgs Adams Doens sacerējis tāda paša nosaukuma lugu. Izstādes atklāšanas runā Vētra atklāti pasaka: "šobrīd šeit redzat tikai 50 procentus no iecerētā, un otri piecdesmit zāli piepildīs performances laikā". Pēc šī teikuma un to apliecinošās plašuma (drīzāk lasīt – tukšuma) sajūtas telpā es patiešām gaidu izrādi, jo vēlos redzēt, kā te ienāk dzīvā performances enerģija. Ir ļoti riskanti izstādi uz pilnu jaudu apzināti iedarbināt tikai divas dienas, pārējo laiku ekspozīciju atstājot stand by režīmā. Zināmā mērā tas aplaupa nejaušu skatītāju, jo ne visi būs gatavi atgriezties.
Performances diena. Uz "Rīgas mākslas telpu" dodos kopā ar Draudzeni Mākslinieci, kurai ir daudzu gadu pieredze performances laukā. Izstādes zāle ir tāpat rēgaini auksti izgaismota. No sākuma kopā ar pārējo publiku apmetamies uz mākslas telpas pakāpieniem, taču divas identiskas, medmāsu tērpos ģērbtas nimfas liek visiem brīvi pārvietoties un sekot līdzi notiekošajam. To stingri aizliegts filmēt, un telefoniem jābūt lidojuma režīmā, tādējādi esam pazemē pilnībā nodalīti no ārpasaules. Performance risinās vairākos cēlienos un daļās, brīžiem par galveno varoni kļūstot Danielai Vētrai pašai, brīžiem vadību pārņemot viņas vīriešu un sieviešu kārtas partneriem. Izrādes dalībnieki notiekošo nekautrīgi filmē pietuvinājumā ar vairākām kamerām un telefoniem, un tas tiek pārraidīts lielās projekcijās. Mani šī pieeja atsvešina, un es cenšos izspraukties caur migrējošo pūli, lai piekļūtu tuvāk reālajai darbībai, savukārt Draudzene Māksliniece izvēlas palikt nomaļus, uztverot notiekošo caur ekrāniem, jo, viņasprāt, tie rāda ainu visaptverošāk.
Izrādes laikā (neskaidrās žanra piederības pēc apzināti tekstā jaucu vārdus izrāde-performance-priekšnesums) Daniela Vētra plūstoši pārmiesojas dažādos tēlos. No sākuma viņa ir pazemota un iegrūsta ar viņas augumu burtiski saaugušā dzemdību krēslā, no kura ar pneimatisku spēku ik pa brīdim izšaujas pa ikram-lodei-bērnam (topošā māte šo procesu sauc par "shitting"). No viņas pašas ir atlikusi tikai attieksme, kas tiek pausta skaļi un ķermeniski. Jaundzimušo un notiekošā jēga man paliek diezgan neskaidra, toties gandrīz fiziski sajūtams ķermeņa ekspluatācijas fakts. No viņas silikona krūtīm uz grīdas izklātās plēves nemitīgi šļācas vaniļas-zemeņu krāsas piens.
Pēc pilnīgas, eksplozīvas dzemdes iztukšošanas un ķermeņa-ražotnes funkciju beigšanās māksliniece piedzimst no jauna – kā klusējoša Venera lielajā gliemežnīcā. Skanot atpazīstamās "Respighi" kompozīcijas transformētai versijai, viņa, tik trausla un samocīta, tiek mazgāta un ģērbta – līdzīgi kā upurjērs baltā t-kreklā, lai pēc tam ekspresīvā monologā atkal runātu Ādama Donena tekstus, kas nosaukti par "Meditāciju Danielai". Tā nobeigumā Venera sabrūk un gādīgas, taustīgas medicīnas personāla rokas to saudzīgi mēģina piecelt. Šī ir iespaidīgākā performances daļa – Daniela Vētra, nepieskaroties zemei, virpuļo balto kombinezonu satvērienos, lai vēlāk tiktu nesta pa daļēji caurredzamo plēves tuneli. Miglainos siluetos un skaudrā translācijā ekrānos redzams, kā sākotnēji maigie un saudzīgie apskāvieni pamazām pārvēršas brutālā nolaupīšanā. Šī daļa bez teksta, kurā māksliniece savas emocijas un būtību pauž tikai caur ķermeņa dinamiku, man šķiet jaudīga, krāšņa un izsaka pašu izstādes būtību – pašnoteikšanās iespēju zudumus darbībā.
Tam seko epizodes ar verbāliem kauna uzbrukumiem Danielai Vētrai no neizskaidrojamiem personāžiem biroja krēslos (vai ar tiem domāti interneta komentētāji?), viņai spītīgi un atklāti seksuāli dejojot uz "Kauna Podesta". Tikmēr puikas kaujas ar piepūstiem pimpjiem, bet pa brīdim Kašers brīnišķīgi skaistā mētelī veļ iepriekš aprakstīto lodi no miesas gabaliem un deklamē dzenbudisma filozofam D. T. Sudzuki piedēvētu tekstu – par ziedošiem krāniem un apgaismotiem peņiem-izvarotājiem. Priekšnesuma nobeigumā Sieviete un Vīrietis samainās lomām, lai Vīrietis uz savas ādas beidzot sajustu, ko nozīmē fiziskā reprodukcija.
Vēlāk ar Draudzeni Mākslinieci transgresīvajai izstādei pilnīgi pretējā vidē (franču kafejnīcā) ilgi diskutējam par redzēto. Savus klātienes impulsus esmu ar sarkanu pildspalvu piefiksējusi uz līdzi ņemamā Donena lugas teksta. Šis teksts kā rupja diega šuve velkas caur visu performanci. Vēlāk to pārlasot, saprotu, ka tas ir pārāk pašpietiekams un svešķermenisks imersīvajā izrādē. Tas ieliek sevi mutēs un liek runāt tad, kad iespaidīgāk būtu klusēt. Savā jēdzieniskajā nenoteiktībā un izplūdušajā simbolismā tas aizņem to vietu, kurā tieši un trāpīgi varētu runāt izstādes aprakstā minētie apspiestie, aizvainotie, pazemotie un tie, kam atņemta balss. Manuprāt, šis teksts nerunā par Danielu Vētru, bet joprojām par vīrišķā skatiena (male-gaze) radītām tēlu hierarhijām. Draudzene Māksliniece norāda, ka izrāde bija jūtami seksualizēta. Jā, patiešām – zināmā mērā notiekošā mokas un trauksme likās kā estetizēta "trauma porn" seanss. Nosacīta, butaforiska vide ar lielu skaitu dažādu, garām ātri zibošu elementu un ļaunajiem tēliem, galvenokārt vīriešiem. Taču viens gan jāuzsver – notikuma iniciatore, lai ko arī izrādes sistēmā darītu un teiktu, to darīja pa īstam. Enerģija un ekspresija, kas strāvoja no Danielas Vētras, bija patiesa. Viņa bija simtprocentīgi klātesoša it visā. Vētra savos autentiskajos pārdzīvojumos izstaroja savādi spožu gaismu klaustrofobiskajā telpā, nemitīgi piesaistot sev skatītāju uzmanību.
Kamēr ar Draudzeni Mākslinieci franču kafejnīcā ēdam eklērus, Daniela Vētra tur lejā, plašajā pagrabā, cieš un cīnās ar saviem (un mūsu visu) dēmoniem. Ar mākslas valodu šeit aktualizēti un vispārīgi iezīmēti sāpīgi temati mūsu sabiedrības sajātajā prātā, taču šīs krāšņās skices tā arī var iestrēgt "Rīgas mākslas telpā". Tikmēr ārpusē vīrieši-vajātāji tāpat nodur savas bijušās sievas, bet mikrorajonos tiek dauzīti kvīri. Kādā veidā pārcelt šo mākslinieces mutuļojošo spītu un enerģiju no vēršanās pie skaita ziņā ierobežotas un atlasītas publikas uz tā saukto "reālo dzīvi"? Kā šī brīža mākslas pasaules murdoņu (jo šī izstāde-performance ir patiesi sacēlusi viļņošanos) par formu pārvērst patiesās, konstruktīvās diskusijās par vēstījumu, lai tas kļūtu par atbalstu atbrīvošanās procesā gan pašai autorei, gan mums pārējiem?
1