Par Artūra Čukura soloizrādi "Turi mani cieši" Ģertrūdes ielas teātrī.
"Turi mani cieši" Ģertrūdes ielas teātra mājaslapā pieteikta kā "poēma objektiem un zemes pievilkšanas spēkam". Lai poēma būtu poēma, tai jāvēsta par svarīgu, izšķirošu notikumu kādas sociālas grupas vai atsevišķa cilvēka dzīvē [1]: "Turi mani cieši" aicina doties atmiņu ceļojumā uz, iespējams, liktenīgāko dienu izrādes režisora un izpildītāja Artūra Čukura dzīvē un kļūt par liecinieku šīs dienas un iespaidu rekonstrukcijai objektu teātra valodā.
Mūsdienu teātris jau kādu laiku kļuvis par telpu dziļi personīgas, autobiogrāfiskas, arī traumatiskas pieredzes drosmīgai atklāšanai. Latvijas neatkarīgo teātru repertuārā pēdējās sezonās vien atrodams plašs izrāžu spektrs, ko varētu dēvēt par "personīgo stāstu teātri" – atklāti stāsti par pieredzētu vardarbību (Janas Jacukas "Baiļu rutīna" ĢIT, Ingas Tropas "Pārcēlāja" DDT), par Ukrainas kara šausmām (Sofijas Meļņikovas "Drama Queen" DDT), attiecībām ar vecākiem (Annas Belkovskas "Mantojums" DDT), atkarībām (Kristapa Klāva Košina "Konklāvs" DDT), pārmaiņām profesionālajā un personīgajā dzīvē (Ģirta Krūmiņa "Vientuļās planētas sala" DDT) u.c. veida cilvēcisku pieredzi. Arī Artūra Čukura izrāde organiski papildina personīgo stāstu izrāžu kolekciju, māksliniekam atgriežoties pie vairāk nekā 20 gadus sena notikuma, kas mainīja viņa dzīvi. Izrādē šis notikums tiek ne tikai izstāstīts, bet arī dekonstruēts un vēlreiz izdzīvots turpat uz skatuves, tādējādi radot telpu arī terapeitiskam procesam. Izrādes skatīšanās procesu mazliet atšķirīgu padara objektu izmantojums – tie ir ne tikai galvenais izteiksmes līdzeklis, bet arī vienlīdzīgi spēlētāji cilvēka ķermenim.
Ienākot Ģertrūdes ielas teātra zālē, skatītāji aicināti ieņemt vietu ap gaišu dejas grīdu – baltu lapu – drošā attālumā tribīnē vai mazliet tuvāk kādā no krēslu rindām sānos. No aizskatuves basām kājām un apģērbā pieskaņojies papīra silti bēšajam tonim iznirst Artūrs Čukurs un bez lieka ievada pastāsta sapni, ko redzējis 12 gadus pēc liktenīgā notikuma – stāsts par pieredzi, kas mainīja viņa turpmāko dzīvi, sākas. No kabatām Artūrs izņem sauju baltu oļu, met tos gaisā un ļauj piezemēties. Ātri top skaidrs, kā šī pasaule tiks būvēta: telpas piepildīšanu uz maiņām uzņemsies atmiņu stāsta fragmenti, Artūra kustību trajektorijas un dažādu objektu lidojums ar smagāku un mazāk smagu piezemēšanos (galvenokārt) spēles laukumā.
Izrādes uzstādījums ir izaicinošs un sarežģīts, jo sapludina scenogrāfijas, dramaturģijas, kustības, laika un telpas pieredzes potenciālu vienotā performatīvā pieredzē, bet, manuprāt, tas ir izdevies. Iespējams, te svarīgu lomu spēlējusi izrādes dramaturģe, laikmetīgā teātra procesu entuziastiem labi zināmā Sodja Zupanca Lotkere (Sodja Zupanc Lotker) – ilggadējā Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles direktore (2008–2015) un Kolektīvā un objektu teātra maģistrantūras programmas vadītāja Prāgas Skatuves mākslas akadēmijā (šajā programmā, starp citu, mācījies arī Artūrs). Kā raksta pati Sodja, scenogrāfija "vairs nav dekorācija, kas ilustrē mūsu darbību, tā ir ķermenis pati par sevi. Scenogrāfiju var veidot vai atrast, vai arī tā var būt abu veidu kombinācija. To var veidot scenogrāfs, mākslinieku kolektīvs, arhitekts vai pati daba. To var atrast aktieris, dejotājs vai skatītājs. Svarīgi ir tas, ka scenogrāfija ir vide, kas ne tikai nosaka performatīvo darbību kontekstu, bet arī iedvesmo mūs rīkoties, veido mūs un mūsu darbības" [2]. Izrādes "Turi mani cieši" scenogrāfijas ķermenis tik tiešām ir kolektīvi veidots – lai arī uz skatuves ir tikai Artūrs, kurš caur savu performatīvo darbību veido telpu, konceptuāli un praktiski izrādes rediģēšanā, kūrēšanā un būvēšanā ir piedalījusies jau iepriekš minētā Sodja, divas scenogrāfes – Marta Madara Grantiņa un Beate Poikāne –, horeogrāfe Alise Madara Bokaldere, skaņu mākslinieks Alberts Levics un gaismu mākslinieku duets "d’n’a".
Lai arī sākumā savu kā skatītājas lomu šajā izrādē līdz galam nesaprotu, ar lielu interesi vēroju gleznošanu ar objektiem un ķeru teksta fragmentus – te oļus nomaina galda tenisa bumbiņas, konfektes zelta papīros, baloni un gumijas cimdi, šķīstošās kafijas "Liepāja" lietus, ausu kociņi, ļoti īsas smilgas un ļoti garas niedres, zari un spageti, kartupeļi, āboli, iepakojuma pildījumi, māls un vilnas filcs, cukurs, salvetes, sīpolloki, daži atrasti objekti, kurus pirmajā brīdī pat neatpazīstu, un jau notikušu kritienu skaņas, kas skan ierakstā. Ikdienišķas lietas, no kurām dažas ir nepārprotami simboliskas (piemēram, sirds formas balons, kurš neiztur gaisa spiedienu), bet lielākoties tādas, kuru nozīme šķiet skaidra vien pašam autoram/autoriem. Skatoties uz atrasto, pārtikas un organisko, vienreizlietojamo un gandrīz-nemirstīgo lietu kolekciju, tomēr nevaru nedomāt par ilgtspējas un ētiskajiem aspektiem, jo nojaušu, ka liela daļa no tām šovakar dosies uz atkritumu konteineru. Tikai vēlāk teātra mājaslapā pamanu teikumu, kas vēsta: "95% no izrādes materiāliem tiek izmantoti atkārtoti." Post factum šī informācija šķiet liekvārdība, jo izrāde nekādā veidā kritiski vai pašreflektīvi nepievēršas lietu un patērētājsabiedrības jautājumiem. Drīzāk šķiet, ka objekti izvēlēti saskaņā ar estētiskiem un praktiskiem apsvērumiem, kas nebūt nenozīmē, ka par tiem nav pienācīgi domāts. Viscaur izrādei ir jūtams – katrai lietai un tās iekustināšanai veltīta nedalīta uzmanība, interese un rūpes. Lietu izmantojums ir rotaļīga demonstrācija tam, kā atmiņu un pārdzīvojumu arhīvs materializējas lietu kartē, kurā atrast un nolasīt ceļu starp pagātni, tagadni un nākotni.
Kad lietu karte ir vairāk vai mazāk gatava un stāsts tuvojas skumjākajam brīdim, Artūrs to izstaigā, identificējot takas, pļavas, augļu dārzu, ūdenstilpnes, pļavu un grāvjus, kas atstājuši tik dziļus nospiedumus viņa atmiņā, un arī man karte beidzot kļūst vieglāk nolasāma. Tad, vairākkārt atmuguriski krītot, viņš pats simboliski kļūst par vēl vienu lietu un atzīst savu bezspēcību gravitācijas priekšā. Vēl vairāk: Artūra ķermenis kļūst par vienu no viņa uzbūvētās materiālās pasaules substancēm, sistēmām un tapšanām, par daļu no pasaules lietām un plūsmām, kas savieno cilvēku ķermeņus, ekosistēmas, tehnoloģijas un pasauli kopumā.
Tomēr tā ir pasaule, kurā bez uztveres pielāgošanas ilgi uzturēties nevar, un drīz Artūrs skatītājus jau atkal ved pa savas kartes taciņām, stāstot par liktenīgo notikumu. Tāpat kā izmētātās lietas pielīp pie basajām kājām un izbērtās kafijas laipā parādās nepārvarami robi, tā arī atmiņas kļūst blāvākas un mazāk uzticamas: Artūrs atzīstas, ka reiz, meklējot šo vietu atkal, to vairs nav atradis (vēl briesmīgāk – pavisam citu vietu nodēvējis par īsto). Visticamāk, viņš to nekad vairs neatradīs. Arī es kā skatītāja to nekad neatradīšu, bet tam vairs nav nozīmes, jo caur izrādi esmu šo vietu iepazinusi un sajutusi – es zinu, ka tā ir īsta. Iespējams, lai atkal jēgpilni sasaistītos ar pasauli, ir nepieciešams ne tikai atgriezties vietās un notikumos, kas šo saikni sarāva, bet arī paņemt līdzi lieciniekus.
"Turi mani cieši" saudzīgi un maigi aicina līdzizdzīvot pieredzi, kuras radītās rētas pazīstamas daudziem, un piedzīvot transformāciju caur poētisku veltījumu vietām, lietām un ķermeņiem, kas tik ilgi turējušās zem sava svara.
[1] Tēzaurs
[2] Lotker, Sodja & Gough, Richard (2013) On Scenography: Editorial, Performance Research, 18:3, 3–4.
0