Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.
Reiz es biju kopā ar puisi, kurš bija pret mani ļoti mīļš un gādīgs, tomēr nereti mēdza pamatīgi sadusmoties par ikdienišķām lietām. Kādā sarakstē es viņam nosūtīju mīmu par "gaslightingu", un tā mēs nejauši nonācām līdz sarunai par to, ka viņš mēdz uz manu jautājumu: "Kāpēc tu dusmojies?" – atbildēt ar sašutušu: "Es nedusmojos, man vienkārši ir tāda balss," – lai gan es ar katru šūniņu jūtu, ka viņš dusmojas gan.
Mirklī, kad iestājas ciešanu pilni "ģimenes apstākļi", skola mēdz būt vienīgā stabilā vieta bērna vai jaunieša dzīvē. Un ir ļoti skumji, ja cilvēciska siltuma vietā tur sagaida attieksme – tavas ciešanas neko nenozīmē, kamēr vien tavas atzīmes, apmeklējums un uzvedība mums pārāk netraucē.
Jāsaģērbjas tā, lai es izskatītos pēc cilvēka, kurš ir gan pārāk nobriedis, gan pārticis, lai jebkad zagtu. Domāju, ka šādam tēlam piestāvētu augstpapēžu zābaki.
Man ir spalvainas rokas. Bērnībā es tās mēdzu skūt. Tajā bērnībā, kad es īstenībā vairs nebiju bērns, bet kaut kāds drebelīgs sievietes kokons. Sievietēm nav spalvainu roku.
Agrāk man šķita, ka ziedi ir klišejiski stulbi. Ka tā ir kaut kāda sieviešu padarīšana. Kas patīk visām. Laika un naudas tērēšana. Manai sirdij vajadzēja ilgi dzīt, lai no sausiem zariem izdzītu pumpuriņu. Un tas maigi vērās vaļā – es pamanīju viršus kā pasaku mežā, maigi noķēru pēdējās ņiprās rudens puķes vasarnīcas dārzā.
Kad cilvēks saka otram, ka viņš izskatās trausls, it īpaši jau bez pārāk dziļas pazīšanās, tas skan tā: tu izskaties vājš un droši vien salūsti pie pirmajām grūtībām. Cilvēki apraksta manu ārieni, bet būtu naivi izlikties, ka viņi ar to nepasaka arī kaut ko par manu raksturu un tā trūkumiem.
Reiz es biju kopā ar puisi, kurš bija pret mani ļoti mīļš un gādīgs, tomēr nereti mēdza pamatīgi sadusmoties par ikdienišķām lietām. Kādā sarakstē es viņam nosūtīju mīmu par "gaslightingu", un tā mēs nejauši nonācām līdz sarunai par to, ka viņš mēdz uz manu jautājumu: "Kāpēc tu dusmojies?" – atbildēt ar sašutušu: "Es nedusmojos, man vienkārši ir tāda balss," – lai gan es ar katru šūniņu jūtu, ka viņš dusmojas gan.
Mirklī, kad iestājas ciešanu pilni "ģimenes apstākļi", skola mēdz būt vienīgā stabilā vieta bērna vai jaunieša dzīvē. Un ir ļoti skumji, ja cilvēciska siltuma vietā tur sagaida attieksme – tavas ciešanas neko nenozīmē, kamēr vien tavas atzīmes, apmeklējums un uzvedība mums pārāk netraucē.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
PierakstiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
Pieraksties!Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
