Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.
Reiz es biju kopā ar puisi, kurš bija pret mani ļoti mīļš un gādīgs, tomēr nereti mēdza pamatīgi sadusmoties par ikdienišķām lietām. Kādā sarakstē es viņam nosūtīju mīmu par "gaslightingu", un tā mēs nejauši nonācām līdz sarunai par to, ka viņš mēdz uz manu jautājumu: "Kāpēc tu dusmojies?" – atbildēt ar sašutušu: "Es nedusmojos, man vienkārši ir tāda balss," – lai gan es ar katru šūniņu jūtu, ka viņš dusmojas gan.
Mirklī, kad iestājas ciešanu pilni "ģimenes apstākļi", skola mēdz būt vienīgā stabilā vieta bērna vai jaunieša dzīvē. Un ir ļoti skumji, ja cilvēciska siltuma vietā tur sagaida attieksme – tavas ciešanas neko nenozīmē, kamēr vien tavas atzīmes, apmeklējums un uzvedība mums pārāk netraucē.
Jāsaģērbjas tā, lai es izskatītos pēc cilvēka, kurš ir gan pārāk nobriedis, gan pārticis, lai jebkad zagtu. Domāju, ka šādam tēlam piestāvētu augstpapēžu zābaki.
Domājot par šķībās dziedāšanas jautājumu, man uzpeld šādas senas atmiņas. Notikums ir pavisam vienkāršs. Aktu zāle ir liela, es maziņa – kādi deviņi gadi. Kora vadītāja teic, ka nākamās dziesmas laikā viņa norādīs uz dažiem skolēniem, kuri var nedziedāt.
Šorīt, kas jums un man īstajā dzīvē ir tagadne, bet man kā rakstītājai vēl nākotne, es lidostā atvadījos no sava mīļotā. Tur ir tāds uzraksts "Kiss and fly" vai "Kiss and cry", vai "Kiss and miss". Tas noteikti ir arī latviski, tikai man grūti uz sitiena izdomāt labāku versiju par "skauj un mauj".
Reiz kādā piesnigušā, piesnigušā pēcpusdienā dziļi, dziļi meža vidū bij mājiņa, kur logi bij apsarmojuši kā skaistākās katedrāles vitrāžas. To skāva pašos maigākajos un modīgākajos sniega kažokos ietinušās priedes, egles un, protams, mūžam nosalušās apses. Tur mājiņā zvēri posās svētku mielastam.
Iespējams, jūs šo lasāt pēdējā karstajā šīs vasaras dienā. Karstumā man domas bieži klīst pie Kamī "Svešinieka" varoņa, kurš, spožas saules apstulbināts, nošauj cilvēku tāpat vien. Saule spiež uz acīm, un tveice ietin prātu miglā, viss vienlaikus ir pārāk intensīvs un izplūdis, nav īsti skaidrs, kas ir un kas nav.
"Es nevaru ciest small talk. Es gribu runāt par dzīves jēgu un būtisko, nevis par kaut kādām virspusējām stulbībām un laikapstākļiem."
Tā es būtu teikusi pirms dažiem gadiem. Kāpēc es jūtos tik veselīgi, tik labi, pēdējā laikā iesaistoties šajās mazajās sarunās ar svešiniekiem?
Agrāk man šķita, ka ziedi ir klišejiski stulbi. Ka tā ir kaut kāda sieviešu padarīšana. Kas patīk visām. Laika un naudas tērēšana. Manai sirdij vajadzēja ilgi dzīt, lai no sausiem zariem izdzītu pumpuriņu. Un tas maigi vērās vaļā – es pamanīju viršus kā pasaku mežā, maigi noķēru pēdējās ņiprās rudens puķes vasarnīcas dārzā.
Kad cilvēks saka otram, ka viņš izskatās trausls, it īpaši jau bez pārāk dziļas pazīšanās, tas skan tā: tu izskaties vājš un droši vien salūsti pie pirmajām grūtībām. Cilvēki apraksta manu ārieni, bet būtu naivi izlikties, ka viņi ar to nepasaka arī kaut ko par manu raksturu un tā trūkumiem.
Reiz es biju kopā ar puisi, kurš bija pret mani ļoti mīļš un gādīgs, tomēr nereti mēdza pamatīgi sadusmoties par ikdienišķām lietām. Kādā sarakstē es viņam nosūtīju mīmu par "gaslightingu", un tā mēs nejauši nonācām līdz sarunai par to, ka viņš mēdz uz manu jautājumu: "Kāpēc tu dusmojies?" – atbildēt ar sašutušu: "Es nedusmojos, man vienkārši ir tāda balss," – lai gan es ar katru šūniņu jūtu, ka viņš dusmojas gan.
Mirklī, kad iestājas ciešanu pilni "ģimenes apstākļi", skola mēdz būt vienīgā stabilā vieta bērna vai jaunieša dzīvē. Un ir ļoti skumji, ja cilvēciska siltuma vietā tur sagaida attieksme – tavas ciešanas neko nenozīmē, kamēr vien tavas atzīmes, apmeklējums un uzvedība mums pārāk netraucē.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
