Stāsts publicēts "Satori" jaunajā grāmatžurnālā "Paģiras".
Man ir spalvainas rokas. Bērnībā es tās mēdzu skūt. Tajā bērnībā, kad es īstenībā vairs nebiju bērns, bet kaut kāds drebelīgs sievietes kokons. Sievietēm nav spalvainu roku. Tādēļ es savas spalvas skuvu nost. Taču tās ātri atauga, un ir diezgan jocīgi, ja uz rokām ir tādi īsi, asi rugāji. To pamanīja arī kāds klases biedrs: "Vatafak, tu skuj rokas?" Nu jā, vatafak. Spalvas bija kauns, bet arī skūties bija kauns.
Šķiet, ka rokas manā ķermenī bija pēdējā vieta, pie kuras skūšanas ķēros. Vispirms sāku skūt kājas, paduses, kaunumu. Es nezinu, kad un kur tieši pie manis atnāca ideja par šādas darbības nepieciešamību. Tomēr diezgan skaidrs, ka tas bija neizbēgami. Ja ne tikai žurnālu un kino dāmām, bet arī apkārtējām sievietēm spalvu nav, mazam sievietes kokonam vienkārši nav, kur sprukt, un ir jādara viss iespējamais, lai sevi normalizētu. Atceros, kā mamma mēdza svētdienu rītos sēdēt savā istabā uz palodzes un epilēt kājas. Reizēm vasarnīcā viņa par to piemirsa, taču ap atvaļinājuma beigām vienmēr šausminājās: "Ārprāts, man kājas kā lācim… Tā taču uz Rīgu nevar braukt!"
Uz Rīgu tā tiešām nevar braukt. Rīgā tā nav pieņemts. Amsterdamā, kur šobrīd studēju, sieviešu spalvas šķiet krietni normālāka parādība. Taču tur lielākoties uzturos liberālas universitātes sociālajā burbulī, tādēļ varbūt maldos par to, cik šī pilsēta ir saprotoša. Arī "Satori" autoru vasaras nometnē vairākām sievietēm ir spalvainas kājas. Es uz tām skatos. Pareizāk, manas acis pie tām aizķeras. Tas taču nav normāli. Nē, tas ir normāli. Nē, viņas ir ļoti drosmīgas. Drosmīgas? Kas tas par stulbumu, viņas vienkārši neskuj savas kājas.
Vai var vienkārši neskūties? Vienkārši, nevis politiski. Es gandrīz nemaz vairs neskujos. Nu, rokas tiešām es vairs neskuju. Uz tām biezā kārtā aug gari mati. Nav viegli ar tādiem iet cauri dzīvei. Jāatzīst, es jūtos nedaudz kā cīnītāja. Skat, man te aug spalvas! Tas ir mans ķermenis. Tāds tas ir. Es tam ļauju būt. Es nekaunos. Bet, šķiet, ka ar tām spalvām es mirgoju kā tāda feministiska bākuguns. It kā es kaut ko censtos pierādīt šai patriarhālajai skuvekļu biznesa pasaulei. Taču varbūt man tikai ir slinkums. Vai īstenībā es domāju par savu nākotnes meitu un trenējos dzīvot tā, lai viņa jau no sākta gala zinātu, ka sievietes drīkst būt spalvainas un vēl visādas citādas.
Ja neskujas, tad no peldkostīma apakšdaļas spraucas ārā matiņi. Tie pieder intīmajai zonai, sauktai arī par kaunumu. Kaunumu, jo par to, iespējams, ir jākaunas. Taču, ja atbrīvojas no spalvām, tad kaunuma zona it kā sarūk un var vilkt arvien mazāku bikini un arvien mazāk kaunēties. Es cenšos gan nekaunēties, gan neskūties. Galu galā, vīrieši taču tā dara. Kur sākas vīrieša intīmais apmatojums? Vai tad spalvu celiņš no nabas līdz kaunumam jau nepieder pie tā? Un vai "Speedo" peldbikses neatklāj tos matus, kas jau skaitās pavisam privāti?
Nešaubos, ka ir vīrieši, kuri savukārt kaunas par apmatojuma trūkumu. Tā ir estētiska norma. Spalvaini vīrieši un bezspalvainas sievietes. Iesaistoties interneta diskusijās par šo tēmu, gandrīz vienmēr uzpeld uzskats, ka skūties tomēr ir katra paša izvēle un cilvēki var darīt, kā vēlas. Neko nevajag uzspiest. Tā ir taisnība. Ir taču sievietes, kurām patīk būt viscaur gludi skūtām. Bet ko tas nozīmē – patīk? Viņas jūtas labāk? Jūtas skaistākas? Ir arī sievietes, kurām patīk pakļaut sevi augstpapēžu kurpēm vai plastiskajām operācijām. Patīk, un viss.
Būt normālam ir visai grūts uzdevums. Būt normālai, šķiet, ir vēl grūtāks uzdevums. Iederēties ir patīkami. Justies skaistai vai vismaz ne neglītai ir patīkami. No visām sabiedrības estētiskajām normām skūšanās, iespējams, ir viena no vieglāk īstenojamajām. Kas tad tas ir – paņemt rokā skuvekli, epilatoru, depilatoru, vaska strēmeli vai cukura bumbu – un vienkārši veltīt kādas 5, 10, 15, 30 minūtes vai stundu, lai ļautu sev sajusties normālākai. Es arī dažreiz tomēr skujos. Un es nezinu, vai tas ir par godu mammai, tētim, sievietēm, vīriešiem, cilvēkiem autobusā, mākslā izsenis kultivētiem skaistuma ideāliem vai sev pašai.
1