Kur putniņi guļ pa nakti? Vai viņi zina, kas ir karš? Kas viņiem vislabāk garšo? Šādus jautājumus man mēdz uzdot mani bērni, kopš nesen pie loga uzstādījām putnu barotavu. Bet, tā kā bērnu man vēl nav, es tos uzdodu pati sev. Uzdot jautājumus ir liels prieks, es teiktu: daudzreiz lielāks nekā saņemt atbildes. Jautājums ir kā palēciens, atbilde ir nolaišanās atpakaļ uz zemes. Es domāju, ka tāpēc bērni mēdz tā bombardēt ar jautājumiem. Tā ir spēle, cīniņš. Kas uzvarēs – jautājumu palēcieni vai atbildes piezemēšanās? Protams, var gadīties, ka cilvēks mūžīgi paliek karājoties gaisā, bet to jau bērni nezina. Un varbūt tā nemaz nav patiesība. Vai arī tas nemaz nav tik slikti – var jau nekarāties, var lidot. Atturēšos no viedokļa par to, vai kādreiz ir nepieciešams nolaisties uz zemes. Lai vai kā, uzdot jautājumus ir prieks.
Bērna prieks ir svarīgs, taču pieaugot paliek vien izpriecas, un ar tām gan nevajadzētu aizrauties. Tāpēc es tveros pie bērna priekiem pavisam likumīgi, jo nesen atklāju veselu čupu prieka biļešu, par kurām bērnībā nezināju, ka tās man pienākas. Tās bija noklīdušas kādā pasta sūtījumā. Varbūt vecāki bija nejauši norādījuši nepareizu adresi vai pārāk reti pārbaudīja pastkastīti. Iespējams, tā vienkārši bija sistēmas vai cilvēciska kļūme, ka tās nebiju saņēmusi. Iesaku arī jums painteresēties, vai kas līdzīgs nav atgadījies.
Vispirms gan es atradu bēdu biļetes. Arī tās nebiju kārtīgi izlietojusi. Tās bija apraktas ābeļdārzā starp cukuriņiem un antonovkām. Neatceros, vai tobrīd ābeles bija uzziedējušas vai apsnigušas, bet bēdu kastē bija paslēpusies slieka. Es jau zinu, ka tā dara labu darbu, taču man tā vēl joprojām šķiet baisa un pretīga. Izkratīju to ārā un pievērsos bēdām. Bērna bēda ir kā silts okeāns, kas pārveļas pār dambi – ja tas nav par augstu. Tagad pa reizei velku ārā pa bēdai, lai gan no daudzām mitrumā ir notecējusi tinte un bieži nevar saprast, par ko tās īsti ir. Bet pēc tam sajūta ir tiešām kā pēc peldes siltos, sāļos viļņos. Es gan iesaku bēdu biļetes vilkt ārā ļoti uzmanīgi, ja jums nav neviena, kas samīļo, vai neesat vēl gatavi kārtīgi samīļot sevi paši. Un ar to var tiešām klāties grūti, ironiskā kārtā tieši tad, ja to bēdu biļešu ir sakrājies daudz. Man vēl ir pilna aploksne. Es pamazām.
Bet prieka biļetes patiesībā ir lielāks pārsteigums. Ja es varu tīri labi saprast, ka mazais cilvēks apspiež asaras un uzbūvē dambi, līdz okeāns tam vairs netiek pāri, tad tomēr liels bija mans šoks, kad piepeši pamanīju, ka sejas muskuļi ir pieraduši apspiest arī smaidu, kad tas uzausis kā saule ziemā. Un īsto, ne jau pieklājīgo. Tieši īsto smaidu viņi spiež uz leju, it kā tas būtu kaut kas aizliegts un negausīgs. Tas ir ārprātīgi. Tu, cilvēks, atklāj savu prieka biļešu aploksni tik pilnu, ka tā sprāgst vai pušu. Un velc ārā, prieks patiešām atnāk, bet tu no tā nobīsties kā no dīvaina klauna. Vai tam var uzticēties? Vai nepaliksi muļķa lomā? Ja nolaidīšu bruņas, vai nebūšu pati vainīga, kad man iedurs zobenu ribās? Saprāts saka: "Esmu saprātīgs," iespiedis asti starp kājām. Drošāk ir nepriecāties, nē, paldies. Vai jūs tam vispār varat noticēt?
Es tiešām nezinu, kāpēc es bērnībā tik maz priecājos, pat baidījos no prieka. Kurš gan man draudēja ar to zobenu? Es nedzīvoju nekādā pasakā šī vārda sliktākajā nozīmē, kur kāda ļauna tante, teiksim klasiski, pamāte, man pavēlētu: "Nepriecājies!" – vai kā sodītu par prieka izpausmēm. Jāsaka gan, ka, iespējams, priecāšanās ziņā arī šķietami iedrošinoša pavēle – "Priecājies!" – var sasniegt līdzīgu efektu kā aizliegums. Brālis man reiz stāstīja, ka viņam īpaši riebušās saulainas dienas, jo tajās vienmēr bijusi pienākuma sajūta iet ārā un priecāties. Nezinu, vai viņam tas bijis tiešā tekstā pateikts, taču man nešķiet, ka ar mani kāds būtu runājis par prieku. Vai ka man būtu bijis jebkāds sakars ar prieku vispār. Man gribētos teikt, ka agrāk man neviens apkārt nepriecājās. Bet varbūt tie ir meli. Grūti atminēties pieaugušo prieka izpausmes – varbūt vienīgi izpriecās, jā, izpriecās, piemēram, kad viņi Ziemassvētkos piedzērās, dejoja un smējās. Tas man likās kaut kā baisi, pasaule bija zirgs, izslīdējis no grožiem. Es redzēju, ka viņiem bija jautri, bet man viņu joki un spēles it nemaz nešķita smieklīgas. Es noteikti arī kādreiz redzēju, kā ārdījās un priecājās citi bērni. Man viņi šķita kaut kādi muļķīgi, nesaprātīgi. Kas viņiem ir? Ko var priecāties? Cik bērnišķīgi! Bet reiz kāda vecāku paziņa pie galda norādīja, cik nopietns bērns es esot. Tad es sapratu, ka tas ir slikti. Man vajadzētu būt nenopietnākai. Man vajadzētu priecāties. Kāpēc es to nedaru? Tā, tā, tā – vēl viena lieta, par ko man nopietni uztraukties.
Ja nepriecājas, tad var gadīties, ka citi nospriež, ka tev vispār nekas nepatīk. Ko tu gribi, izvēlīgā? Putna pienu? Un dažreiz tu patiesi nezini, ko gribi. Un arī pati varbūt nospried, ka tev vispār nekas nepatīk. (Tas ir ļoti bīstami.) Ja prieka rats ir iesūbējis, tad var izrādīties, ka tiešām ir vajadzīgs putna piens un zemenītes ziemā. Un kas par to? Katram jāēd tas, kas viņam vajadzīgs. Bet prieks ir vajadzīgs visiem. Kur nav prieka, tur ir vājprāts, elles kambari, un tie mūs uzvāra pamazām, nemanot.
Es nevaru ciest didaktiku, un tomēr, ja jūs veltāt savu dārgo laiku šai slejai, man jums jālūdz uztvert savu prieku nopietni. Īpaši nopietnajiem uzsveru, ka ar "uztvert nopietni" es domāju nevis justies vainīgiem par to, ka jums trūkst prieka, bet pievērst tam uzmanību un meklēt kaut mazāko pavedienu, kas pie tā varētu aizvest. Es nerunāju par hēdonismu, izpriecām, bet par jautrību, spēli, rotaļu. To ir ļoti grūti iesākt, ja ar to nenodarbojas kopš bērnības. Ir svarīga arī droša vide, kur ir vismazāk bail izskatīties pēc muļķes. Palīdzēt var bērnu, arī dzīvnieku klātbūtne. Viņi zina, ko darīt.
Mans prieka rats čīkstot sāka atkal kustēt, kad kādu laiku strādāju bērnudārzā. Pēkšņi man ik dienu bija jāskrien, jāspēlē paslēpes, ķerenes, augstāk par zemi, jāpikojas – es te uzskaitu banalitātes, bet vai jūs domājat, ka uzreiz būsiet improvizatori maestro? Jāsāk ar pamatiem, lai pamazām atcerētos, ka spēle var būt jebkas. Bieži vien tā iesaista ķermeni, jā, var gadīties aizmirst, ka tev ir ķermenis. Bet tas jāiekustina, lai spēlētos. Tev ir pirkstiņi, mazi tārpiņi: rokām garas sliekas un kājām pūkaini kāpuri. Viņi var skriet pa klaviatūru, pa grīdu, pa galdu, kādam citam pa ādu. Tev ir mugura, saliekta kūkumā kā kaķītim. Viņš tikai staipās. Vai viņš ir dusmīgs? Viņš šņāc. Uz ko? Viņš šņāc, kad viņam pietuvojies kāds, kurš apēdis ķiploku veselībai. Hhhššsss! Tev ir kājas, tās var skriet kā gepards un ieeeet ļoooooti lēēēnāāām. Cik lēni tu vari iet, lai nestāvētu uz vietas? (Tas neskaitās!) Kad tu pēdējoreiz dzinies kādam pakaļ? Varbūt autobusam, tikai tas noķerts nemaz nesmejas un nespiedz, mūdzis. Mūdzis? Kāds izskatās mūdzis? Kuras ķermeņa daļas iesaistās mūdža atveidošanā? Kas jāsavelk, kas jāizpleš, kādas skaņas jāizdveš? Kas ir pretējais mūdzim? Mīlulītis? Kāds ir mīlulītis? Kāda ir cīņa – mūdzis pret mīlulīti?
Nē, nu, protams, katram ir savs. Es tik saku: nebaidieties izmēģināt visu ko, meklēdami smieklus! Skaidrs, prieks, nav tikai jautrība, un arī jautrība nav tikai ķermeniska, bet ar to var izdoties spert pirmos soļus. Ā, bet, ja jums lūpu kaktiņi tā pa īstam ceļas tā pagrūti, it kā tur būtu botokss salaists, tad prieka izlaušanās var palaist arī bēdu slūžas. Atcerieties par tām aploksnēm: tās ir pilnas ar prieka un bēdu biļetēm bez derīguma termiņa. Kādudien es dārziņā ar bērniem kopā priecājos, citudien man par viņu prieku nāca raudiens. Es vienlaikus tur mācījos būt bērns un būt pieaugušais. Tie bija pamatu pamati.
1