Ceļot ir jauki, man tas jums nav jāsaka. Lai gan, domāju, ir pamats kritiskajam izteikumam, ka tam, kuram vajag ceļot, lai ieraudzītu ko jaunu, vienkārši būtu jāuzasina redze, nevis jākrāmē koferi. Bet kā gan redzi uzasināt? Ceļošana palīdz. Reizēm tā palīdz ieraudzīt nevis atšķirīgo, bet kopīgo. Piemēram, šobrīd ne Parīzē, ne Briselē, ne Amsterdamā nav nenieka siltāks kā Rīgā, lai gan it kā taču uz dienvidiem. Tomēr vides maiņa nenoliedzami atver durvis mistikai, kas sniedzas ārpus ikdienišķās. Tā, piemēram, ložņājot pa Parīzes lietoto grāmatu veikaliņiem, es nopirku kādu eseju krājumu, no kura pēcāk izkrita salocīta vēstule. Un tā ir parakstīta tieši 25. janvārī, kas ir arī diena, kurā drebinādamās sēžu āra kafejnīcā un to lasu. Gads nav minēts. Kāda gan nozīme gadam? Varbūt katrā 25. janvārī kādam kaut kur strāvo cauri tas pats. Iespējams, pat ne tikai 25. un ne tikai janvārī. Lai vai kā, atļaujos to jums tulkot.
"Mīļais draugs!
Nezinu, vai tā varu teikt, jo draugi bijām tik sen un mīļi vēl jo senāk. Tomēr esam atkal krustojuši gaistošus ceļus, pat ja tos vairs neglāstām, un Tu man vaicā, kā man klājas. Nē, pirmkārt, Tu man pastāstīji par sevi. Pastāstīji vairāk, nekā es gaidīju, tik atklāti, cik nereti atļaujamies tikai svešiniekam. Tiešām nu esam tik tāli, ka varam atkal būt tuvi. Es apmulsu, atzīstu, un tādēļ kādu laiku klusēju. Ceru, ka tas Tevi nav sāpinājis. Saprotams, atklāties un palikt bez atbildes – tas var sakairināt nervus, pat ja ne atbildei, ne atbildētājai nepiešķir īpašu nozīmi. Taču es ticu Tavu nervu stiprumam un sevi nešaustu, jo tiešām ir tādas atbildes, kas prasa kādu laiku paklusēt. Gluži kā cieņas apliecinājums, tiesa, nereti ar ačgārnu efektu. Bet te nu es esmu.
Pieņemt tādus lēmumus kā Tavējais prasa drosmi, un man prieks, ka Tev tās pietika. Tu saki, ka ieklausījies savā iekšējā balsī, kas pēdējos mēnešos kļuvusi arvien uzstājīgāka. Lūk, tā ir pārliecības pilna iekšējā balss, kas, nesadzirdēta nevis klusi iekrīt dziļāk akā, bet peld uz augšu un uzdod toni. Tā nav nomērdēta, kā daudzām gadījies bērnībā un citos grūtos laikos. Tomēr nebūšu pārsteidzīga – ko gan es zinu par Taviem iekšējiem mielastiem? Pat ja balss mērdēta, kas gadās biežāk, nekā negadās, – tad vēl jo lielāku apbrīnu izraisa tās spēks, kam pretoties vairs neļāva nekādi "racionāli apsvērumi". Izsalkusi kā vilks, tā arī gaudo kā vilks. Un tā arī vajag! Varbūt jau jūti, es daudz par to domāju. Ne tikai par iekšējās balss barošanu vai mērdēšanu, bet, kā to, kura jāpabaro, vispār atpazīt starp citām, badīgām un treknām, kuru vesels pūlis. Tās visas ir skaļas, un es tikai pamazām atpazīstu, ka tās visas nav manas. Patiesībā jau skaļākās it nemaz nav manas. Tā manējā ir kaut kur tur, pa vidu, pūlis jau tai daudzkārt ir minis pāri. Esmu bijusi tai slikta māte, tomēr esmu tikai tās bērns. Es to nemaz neredzu, bet es tai sniedzu roku. Un, lai gan tā daudz cietusi, plauksta tai tik silta. Tik silta.
Es esmu tādā savādā posmā – lai gan vai tad dzīvē vienmēr tā negribas teikt? Esmu mācījusies to un šo un tagad mācos atkal. Un – tavu brīnumu – es tiešām uzzinu daudz ko jaunu. Varētu pat padomāt, ka pasaule ir neizsmeļama. Tomēr es uzzinu arī, ka esmu pieaudzis cilvēks ar visai lielu un daudzveidīgu bagāžu, no kuras pēc vajadzības izvelku smaržas un pastkartes. Tā gan ir smaga, un jāuzmanās, lai kādam neuzkrīt uz galvas. Pirmkārt jau man pašai. Lai gan man bez mitas šķiet, ka esmu nepabeigta un turpinu mēģināt "kļūt par kaut ko", jāatzīst, ka vienlaikus es, pavisam nemanot, jau pilnīgi noteikti esmu kaut kas, bet tā ir nudien dīvaina ilūzija, ka reiz būšu pabeigta. Pabeigts cilvēks… nu kapā varbūt. Jā, galu galā, mēs taču slavējam, ka cilvēks visu mūžu mācās. Tomēr es, turpinādama mācīties, it kā slēpjos no dzīves; saku, ka neesmu gatava tai, ka gribu vēl turpināt tapt. Muļķīgi, bet es atsakos pieņemt, ka dzīve ir tapšana. Man ir bail izgāzties, tāpēc turpinu gatavoties dzīvei drīzāk nekā to dzīvot. Protams, nākas jau dzīvot tāpat, tikai es cenšos tā pa maliņu. Bet jūtu, ka tuvojos robežai, kuru pārkāpt prasa drosmi. Varbūt pat jau esmu pie tās, tikai staigāju šurpu turpu, minstinos. Redzu tikai raižu aizu, kas mani šķir no dzīves, nevis dzīvi, kas tai otrpus. Man nav bail tikai no izgāšanās. Baidos arī no izdošanās.
Lūk, jā, protams, varu sev pārmest, ka par daudz saku "nē, vēl nē". Tomēr teikt "jā", kur vien pagadās, ir tikpat slikta stratēģija. Un viss nekad nav tik vienkārši. Ne tāpēc vien, ka kaut kas man šķiet interesants, labs, vajadzīgs, man arī būtu uzreiz tur jāpieliek roka. Ne tāpēc, ka kaut kam jābūt, man jābūt tā daļai. Ne tāpēc, ka mani uzrunā, man jāatsaucas. Un tā nav nepieklājība. Nav. Vai tomēr ir? Ir tomēr tik viegli teikt "jā" visam, kas izklausās labi, kas sabiedrībā atzīts, ko apkārtējie ciena. Pat nevajag teikt "jā", tikai ļauties, tikai sagaidīt zaļo gaismu pie luksofora, kas nav tavējais. Tā paiet jaunība. Tu esi par jaunu, lai zinātu, ko tev vajag, līdz tu esi par vecu, lai tam sekotu. Nu, tās ir fatālistiskas muļķības! Redz, piemēram, Tu vēl esi jauns un sadzirdēji, kad Tev jāsaka "nē". Kā Tu to sadzirdēji?
Bet varbūt loģika un valoda mūs tomēr pieviļ. Ticu, arī esi dzirdējis šādu ideju. Paskat, cik viegli ir domāt tiktāl, lai vienlaicīgi sev pārmestu visu. Par daudz saku "jā", par daudz saku "nē". Varētu secināt, ka labāk vienkārši nobeigties, tad, lūk, būs beidzot pareizi. Izbeigties ne jau tāpēc, ka to dikti gribētos, bet vienkārši, jo grūti atrast labāku risinājumu. Lai gan, protams, var gadīties nomirt par agru vai par vēlu un necienīgā veidā. Un ko tad cilvēki padomās? Nē, ir jābūt kaut kam aiz tā visa. Gadās satikt tādus cilvēkus, kuri ar visu savu būtni to apliecina. Ja nu es kaut ko gribu, tad tāda būt. Citādi nav vērts!
Ak, bet Tu tikai neuztraucies. Es piemirsu, ka mēs esam gandrīz svešinieki. Es jau tikai spēlējos. Tas ir mans vēdeklis. Nezinu, vai pa vaigiem tek sviedri vai asaras.
Stāsti man vēl.
Sirsnīgi,
Lulū"
0