Pieeja dažādām valodām bērniem nav drauds, bet gan dāvana. Bet nevaram atbalstīt angļu valodas dominanci.
(Ase Vetas, Norvēģijas Valodu padomes vadītāja raidījumam "Aizliegtais paņēmiens")
Izrādē mākslinieks Džaha Kū padziļināti aplūko mēles saišu operāciju fenomenu – Dienvidkorejā daudzi izvēlas šādu medicīnas pakalpojumu, kas dod iespēju pareizi ar mēles galu izrunāt angļu "r". Šāda it kā absurda operācija uzskatāmi parāda lingvistiskā imperiālisma ietekmi mākslinieka dzimtajā zemē.
(Par "Homo Novus" izrādi "Lallināt un trallināt")
Tas ir intīms jautājums, kas mums katram pašam sev jāuzdod – vai es mīlu un cienu savu valodu? … Ir lietas, ko mēs varam gribēt, un ir globāli procesi, kas vienkārši notiek.
(Anita Muižniece, izglītības un zinātnes ministre raidījumam "Aizliegtais paņēmiens")
Valodnieki aprēķinājuši, ka ar pašreizējo ātrumu līdz šā gadsimta beigām izzudīs gandrīz puse no 7151 pasaules valodas.
("Survival Kit")
Ko jūs būtu gatavi maksāt, lai citi jūs labāk saprastu? Lai jūs varētu ērtāk runāt par savām sajūtām un vienmēr skaidri paust savu viedokli. Lai jūs uztvertu par normālu cilvēku. Cienītu. Lai jūs dabūtu labāku darbu. Lai dzīvotu pārticīgāku dzīvi. Lai iederētos šai pasaulē. Lai to izpētītu. Lai īstenotu savu potenciālu. Lai piepildītos jūsu sapņi. Lai jūsu bērniem būtu labāka nākotne. No pudeles izlien džins un saka: "Es tev veikšu mazu iegriezumu ar skalpeli mēles rajonā, un tas viss būs patiesība." Jūsu atbilde?
Bet mums ir paveicies: nav nekas jāgriež, viss notiek pats no sevis. Vienai valodai ir pieaugušas kājas – garākas un seksīgākas nekā jebkad iepriekš, un tai izritināts sarkanais paklājs visu pasaules iedzīvotāju mutēs. Tā defilē pa mēli, arvien retāk klupdama pār garšas kārpiņām, kas slēpjas zem tepiķa. Bābeles tornim ir uzlikts "rewind" režīms, un mēles visās pasaules malās sāk izlocīt tādus globālus teikumus kā "O, te var uzfillot vaterbottlus!".
Uz latviešu valodu, tāpat kā uz Latvijas valsti, draudīgu un pateicību pieprasošu ēnu met apziņa, ka tās pastāvēšana nav pašsaprotama. Latviešu valodas varēja arī nebūt. Nu, tā vienkārši varēja gadīties, kā ir gadījies un turpina gadīties ar daudzām citām valodām. Nepaveicas, un sakrīt virsū dažādas varas, lokāli un globāli apstākļi, un varbūt tavu dzimto valodu aizliedz, pasludina par kaut kādu bauru valodu, kurā neviens normāls cilvēks nerunā, un to pietiekami ilgi tur aizliegtībā, lai tai aizcirstos rīkle pavisam… Bet tam parasti nav jābūt tik vardarbīgi. Iespējams, pamazām svarīgāka kļūst kāda cita valoda, jo tajā var labāk iegūt izglītību, izzināt pasauli, atrast darbu, dzīvot labāku dzīvi. Un lietām, kas tev kļūst svarīgas, sāk trūkt vārdu tavā dzimtajā valodā, tu par tām runā ar draugiem tādā valodā, kurā jūs saprotaties. Un ar mammu tu runā tā, kā jau runājāt kopš bērnības, bet mamma nemaz nesaprot, kas tev ir svarīgs, viņa saprot vienkāršas lietas un domā pa vecam. Un kādu dienu viņa nomirst – kā jau tam lemts notikt. Un tev ir bērni, un tu viņiem gribi labu dzīvi, un tu viņiem māci valodu, kurā viņiem būs laba dzīve, pat labāka nekā tev, jo viņi apgūs šo valodu kā dzimto un runās tajā perfekti. Un dažreiz tev ir tā kā nostalģiski par to valodu, kurā uzaugi, un tu bērniem pastāsti kādu stāstiņu tajā, un viņi jau saprot, tomēr nerunā. Un tev negribas viņiem arī neko uzspiest. Jo vai tad viņiem vispār tas ir vajadzīgs? Viņiem jau tā daudz jāmācās. Un tavi bērni izaug, un viņiem ir tādas atmiņas par valodu, kas bija, un, atkarībā no apstākļiem, varbūt viņi kaunas par savu izcelsmi un nevienam par to nestāsta, vai, iespējams, viņi par to reizēm atceras un pastāsta kā interesantu faktu par sevi. Un tad tu nomirsti, un varbūt tavi bērni iedomājas: kas tur īsti bija ar to dīvaino valodu, un viņiem ir žēl, ka nevar tev vairs pajautāt neko par to. Ir smeldzīgi, un viņi meklē kādu citu, ar ko parunāt. Un viņi atrod, bet arī šī cilvēka vecāki ir paņēmuši valodu līdzi kapā. Un kopā viņi atrod kādu simtgadīgu večiņu, kuras acis ir pavisam gaišas un kura stāsta kā tādu sapnīti stāstu no savas bērnības, un jūs klausāties, sasēdušies ap viņu kā ap dziestošu ugunskuru rudens naktī. Un viņas bērēs ir pieci cilvēki, ieskaitot jūs. Un izrādās: tās bija valodas bēres.
Bet nevajag jau arī pārspīlēt, latviešu valodai nekas tāds pat tuvu nedraud. Nē, nu, I mean, I get it, ka latviešu valoda ir svarīga n such, bet like runāt latviski var būt totāli awkward. Tad man ir tā kā jātulko galvā n stuff. Like, ok, es varu uzrakstīt domrakstu, un man pat būs ok atzīme, the teacher kinda loves me n stuff, bet – and I don’t mean to be a bitch but – like actually sarunā tas ir cringe mēģināt visu teikt latviski. Like man pat nebūtu vārdu, lai pateiktu, ko es gribu. Like, vecīt, I am already depressed and fucking suck at socializing, ok, what do you want, right? Plus, most of my friends are online, so we just game together and makes no sense runāt latviski. And like all the series we watch are in English and how would we even runāt par to latviski. Dude, es pat sapņoju angliski so like… Un mājās… my parents were kinda upset about this whole thing for a while, bet tad viņi tā kā saprata, ka I’m more comfortable with English un ka tad es varu labāk pastāstīt about my emotions n stuff, un viņi palika riktīgi chill par to. Un tas ir cool cuz I know that they really care about me, es zinu, ka citiem tā nav, and I really appreciate it. Plus, mēs tagad skatāmies unis n es tāpat taisos studēt angliski, so I don’t really see the point kaut ko forcot latviski.
"Jauniešiem ir jāmāca cienīt valodu." Pirmkārt, nemaz nesākšu par jautājumu, vai un kā ir iespējams iemācīt cieņu. Otrkārt, vai manu latviešu valodas lietojumu motivē cieņa pret to? Nē. Virspusējā līmenī man vienkārši šķiet – katra otrā frāze angliski izklausās stulbi. Vai tas nozīmē, ka es negrēkoju? Nē. Bet kāpēc es vispār rakstu šo sleju latviski? Es vienkārši dzīvoju latviešu valodā, man ir sagadījies iekš tās rasties, rakties un raksties. Es nevaru būt tik asprātīga un rotaļīga citās valodās, pat ja tās pārvaldu tekoši. Vai varbūt arī varu, nav ko ļauties sievišķīgam pašapziņas trūkumam. Bet citā valodā vienmēr ir šaubas: ja nu es kaut ko izdaru nepiedodami nepareizi… Savukārt latviešu valodā es jūtos kā kundze savā namā.
Mans laikabiedrs Edvards F. Kuks raksta: "Ir gadījies redzēt, ka cilvēki, kuri nespēj pabeigt domu bez diviem trim angļu iestarpinājumiem, reizēm nemaz necieš no pārlieku labas angļu valodas." Iespējams, viņi dzīvo starp diviem namiem, kuros abos ir kā ciemiņi, kas nenovilktiem zābakiem uzmet kājas uz žurnālu galdiņa, lai novērstu uzmanību no tā, kā trīc tējas tasīte viņu rokās. Jo vispār runāt, izteikt sevi, ierakstīt sevi šajā pasaulē ir baisa padarīšana. Katrs vārds nāk pār lūpām ar cerību, ka mani sapratīs un pieņems, un bailēm, ka tā nenotiks. Runāt ir sevi tulkot kādam citam, un, kā jau tulkotāja darbā, ir jāmeklē līdzsvars starp precizitāti un pieejamību. Un ir reizes, kad es gribu izklausīties vairāk chill un speciāli iespraužu kādu angļu vārdu. Latviešu valodas kultūrai esot divi līmeņi: 1) pareizums, 2) meistarība. Es esmu nodarbojusies ar pareizumu un jūtos to transcendējusi. Valodas tīrība var traucēt saprasties. Iedomājieties situāciju, kur sarunā viens cilvēks aizrāda otram par kādu valodas kļūdu. Kā jūtas aizrādītājs? Kā jūtas kļūdainais? Vai šie cilvēki ir nonākuši tuvāk savstarpējai sapratnei?
Lai risinātu angļu valodas dominances problēmu, Norvēģija ir apņēmusies veidot vairāk vietējās popkultūras jauniešiem. Bet, kā to ļoti veiksmīgi parādījusi, piemēram, teātra trupa "Kvadrifrons" izrādē "Marija un zibens", lai jauniešus aizķertu, ir jārunā viņu valodā. Un viņu valoda taču ir tieši tas, ko mēs gribam ravēt. Bet jaunieši grib reivot, nevis ravēt.
So, like, vatafak? Kāda ir autores nostāja šajā jautājumā?
1