Pjērs Ogists Renuārs "Laivotāju pusdienas" (1880–1881)
 
Sleja
01.08.2022

Mazās sarunas

Komentē
2
Saglabā

Es nevaru ciest small talk. Es gribu runāt par dzīves jēgu un būtisko, nevis par kaut kādām virspusējām stulbībām un laikapstākļiem.

Tā es būtu teikusi pirms dažiem gadiem. Bet, ja nu ir kāda patiesība, kas manā pasaulē sāk izskatīties kaut cik stabila, tad tā ir dabiska tieksme ik pa laikam palikt savus kategoriskos uzskatus un priekšstatus zem jautājumzīmes. Interesanti, ka tā saka – zem jautājumzīmes. It kā jautājumzīme būtu būdīgs izsitējs, kurš sagaida ideju vārtrūmē, piespiež pie zemes, iespīdina tai acīs spožu gaismas staru un iztaujā bez žēlastības. Vai varbūt jautājumzīme mūžīgi karājas virs manām pārliecībām kā Dāmokla zobens vai sirpis par atgādinājumu tam, ka vienīgā stabilitāte ir izmaiņās – nekad var kļūt par dažreiz vai pat vienmēr un attiecībā uz šo vai to lūpu kaktiņi ir sākuši padoties gravitācijai vai tieši ar sparu metušies cīņā tai pretim. Iespējams, esmu pārāk skarba, aprakstīdama jautājošu pieeju dzīvei kā izsitēju vai biedējošu zobenu. Mana ideālā jautājumzīme drīzāk jutīgiem pirkstiem tausta pēc tā, kā mainās vējš. Jebkurā gadījumā jautājumzīme ir tā, zem kuras zvaigznāja es rakstu šo sleju. Šoreiz tas apspīd small talk jeb pļāpas, mazās sarunas.

Veikalā pie kases. Ieraugu uzrakstu uz laminētas nozīmītes, kas piesprausta pārdevējam pie krekla.

– Klients pirmajā vietā? Nu gan…
– Kā, lūdzu?
– Tā jums rakstīts uz nozīmītes – klients pirmajā vietā.
– Ā, es nemaz nebiju pamanījis…
– Es iedomājos: droši vien dusmīgi pircēji to uzreiz izlasa un divtik bļauj virsū.
– Njā, mēdz gadīties, bet nu, ja aiziet līdz tiesai, tad tā arī būs – klientam taisnība…
– Tiešām?
– Tiešām. Vai jums vajadzēs čeku?
– Jā, lūdzu… es tikai ceru, ka mēs...
– …Līdz tiesai netiksim?

(Smejamies.)

***

Gaidu liftu septītajā stāvā. Man pievienojas sieviete puķainā jūlija kleitā, vilkdama čemodānu, kas lielāks par viņu pašu. Pēkšņi es dzirdu sevi sakām: "Dosieties lielajā ceļojumā?" Viņa iesmejas:

– Jā, tas ir, nē, es dodos atpakaļ… es patiesībā dzīvoju Norvēģijā.
– Lielajā ceļojumā uz mājām tātad.
– Jā!
– Un te paspējāt noķert karstumiņu...
– Tieši tā, šogad sanāca pabaudīt Latviju kā siltās zemes… un tagad atpakaļ aukstumā.
– Vai jau noilgojāties?
– Jā… laikam derētu nedaudz atvēsināt galvu.
– Mums visiem derētu…
– Pirmajā stāvā mēs kāpjam ārā, un viņa saka: "Jauku dienu!"

Kopā ejam līdz ārdurvīm, es tās paturu, un viņa atkal saka:

– Liels paldies, jauku dienu!
– Lai izdevies ceļojums!

Mēs abas smaidām. Sieviete iet krustojuma virzienā, un man būtu jādodas turpat, tomēr es pakavējos pie sava riteņa atslēgas pietiekami, lai nesagadītos ar viņu tikties atkal. Mēs jau visu esam izrunājušas. Es nezinu, kāpēc iesāku šo sarunu un kāda bija tās jēga, bet es pēc tās jūtos tik labi. Jūtos kā normāls cilvēks. Cilvēks, kurš runā ar cilvēkiem par neko, kā jau cilvēki to dara.

Jā, neliegšos, es jūtos kā draudzīga svešiniece. Un tas būtu bijis mazāk draudzīgi, pat draudīgi, ja es jautātu sievietei, kāda, viņasprāt, ir dzīves jēga vai arī par ko tad viņa tai Norvēģijā strādā. Katrā gadījumā es pati nemaz negribu uz tādiem jautājumiem atbildēt, it īpaši jau nu lifta minūtē, bet arī vispār. Nezinu, kāpēc sarunās ar pussvešiniekiem un seniem paziņām man tomēr tik bieži slīd kāja uz tām banāna mizām, kas ir "nu ko tad tu tagad dari pa dzīvi?" jautājumu uzdošana. Nav jau tā, ka šādi jautājumi ir absolūti slikti, tomēr tie noteikti nerada labāko atmosfēru. Varbūt uz tiem mudina trauksmes izraisīts izdomas trūkums, iespējams, kaut neliela pazīšanās traucē parunāt par vienkāršiem niekiem. Svešiniekus es visdrīzāk vairs nesatikšu, un tas dod brīvību eksperimentēt.

Bet vienmēr var arī neteikt neko. Dažreiz tā ir labāk, un galu galā prasme izturēt klusumu ir svarīga. Liftā vai pie veikala kases klusums ir ierastākais variants. Tomēr manā dzīvē klusuma ir bijis daudz, tas ir pamatstāvoklis, toties pļāpas man ir pilnīgi jauns lauciņš. Šķiet, man arī nepiemīt pļāpu aura – piemēram, viena un tā pati manikīre mammai izstāstīs pilnīgi visu par savu kaķi un autovadītāju kursiem, bet ar mani klusēs viscaur. Ja vien es pati neiesākšu. Un pēdējā laikā es iesāku, un, ja es iesāku, tad varu spēlēt pēc saviem noteikumiem. Kaut vai tāpēc, ka pirmais ir tas, kurš uzdod jautājumu, un atbildētājam pēc definīcijas nākas atklāt vairāk savu kāršu. Tāpēc visiem spēkiem cenšos neuzdot briesmīgus jautājumus (vēl tikai mācos). Runā, ka Anglijas karalienei piemītot prasme atrast īsto tematu patīkamai papļāpāšanai jebkur un ar jebkuru.

Tomēr kāpēc es jūtos tik veselīgi, tik labi, pēdējā laikā iesaistoties šajās mazajās sarunās ar svešiniekiem? Bērna un pusaudža gados es tādās situācijās jutos ļoti neērti. Jāatzīst arī, ka pieaugušie nebija pārāk radoši un parasti vienkārši jautāja, kā iet skolā. Taču savā ziņā neērti es jutos visu laiku un jebkurā gadījumā, man vienmēr šķita, ka ir kaut kāda pasaules kārtība, kaut kādi slepenie noteikumi, ko visi zina, un sajūtas, ko visi jūt, tikai es ne. Likās: jo mazāk es runāju, jo mazāka iespēja kaut ko pateikt nepareizi. Pamazām dumpošanās un pašsaglabāšanās nolūkos radās doma, ka mazās pļāpas ir virspusējas un stulbas. Man šķiet, tas pat bija (ir?) stilīgi – ienīst small talk kā tādu bezjēdzīgu iepriekšējo paaudžu paražu. Kāpēc nevar runāt par lielām lietām uzreiz? Bet kaut kā tomēr izskatījās, ka tas arī pārāk labi neizdodas. Varbūt lielajām lietām ir jāizriet no mazajām. Lai vai kā, mana pēdējā laikā augošā prasme ne tikai noturēt, bet arī veiksmīgi uzsākt un pabeigt mazās sarunas ir radikāls solis uz iederēšanos šajā pasaulē. Daļēji tas izriet no tā, ka pieaugdama saprotu – nekādu striktu noteikumu par to, kā drīkst eksistēt un sarunāties, nav. Es vienkārši drīkstu būt, komunicēt, eksperimentēt, rotaļāties. Jā, lielā mērā pļāpāšana – vismaz tāda, kurā es jūtos labi – ir brīva rotaļa. Taču jāatzīst arī, ka kaut kādi noteikumi vai vismaz nianses pastāv, un pamazām es tās sāku uzķert. Ka aiz virspusējā small talk ir kaut kas vēl, kaut kas, kas intuitīvi jāuztausta.

Franču sapņotāju kulta filmā "Amēlija" mūžīgi dziļdomīgais rakstnieks saka: "Mēs runājam par to, kāds ārā laiks, lai nerunātu par laiku, kas aiztek." Tas nav pārāk labs pļāpu teikums, jo pats par sevi ir smags. Tomēr, ja tas seko nelielam ping-pongam par sauli vai mākoņiem, vai, diespas, krusu un tiek izteikts ar zināmu je-ne-sais-quoi, ko varētu dēvēt par tikai nejaušiem sarunbiedriem raksturīgu humorīgumu, tad kāpēc arī ne. Sarunās par laiku tur ārā mēs varam vienlaikus gluži nemanīti runāt par laiku, kas aiztek. Galu galā – apmainīties ar to, kā mēs reaģējam uz lietām, ko nevaram ietekmēt. Dziļums slēpjas seklumā. Abstraktais ir ko vērts tikai konkrētībā. Varbūt tieši tas, ka svešiniekiem nav, pie kā pieķerties, ļauj, atbalstoties uz kaut kā pavisam materiāla, caur to nejauši aizskart kādu vertikāles stīgu. Bet, protams, reizēm tās tiešām arī ir tukšas, neērtas sarunas. Pļāpas liek justies muļķīgi, ja tās virza, piemēram, bailes no klusuma vai miglaina pienākuma sajūta. Taču pēdējā laikā, lai vai ko es sacītu svešiniekam, šķiet, es primāri gribu nodot ziņu: uz šo mirkli es esmu cilvēks jums blakus un jūs esat cilvēks blakus man.

Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!