Vasilijs Kandinskis, Bez nosaukuma, 1916.
 
Raksti
23.12.2021

Labākā dāvana

Komentē
6
Saglabā

Šis bija tāds rīts, kurš ātri kļuva par pēcpusdienu un, ja turpinātu ļauties plūsmai, drīz iestieptos arī vakarā. Tā kā Nacionālā bibliotēka katru otro dienu strādā citā darbalaikā un šodien bija agrā diena, kad visus zinātkāros tur gaida deviņos, bet ārā metīs jau piecos, izlēmu, ka ir pārāk vēls, lai triektos uz Pārdaugavu, un pie maģistra pastrādāšu kādā centra kafenē. Tad varbūt kādā mirklī satikšu draugu uz buču. Pie reizes pa ceļam varēšu nopirkt tikko iznākušo Annas Auziņas grāmatu – tur esot daudz par seksu no sievietes perspektīvas, par sevis meklējumiem un arī par Dievu – tas viss mani dikti interesē.

Draugs teica, ka varētu būt pēc pusstundas, un man šķita, ka nav vērts ieskrieties darbam, lai to tik drīz pārtrauktu. Man bija dots perfektais laika sprīdis grāmatas izpētei – reta laime, jo, kā jau daudziem, man krietni biežāk izdodas grāmatas pirkt nekā lasīt. Un lasījās tik viegli! Cauri lapām slīdēdama, māju ar galvu un smīkņāju, varbūt nedaudz arī sarku. Cik labi, ka šī grāmata ir uzrakstīta! Ik pa mirklim uzmetu skatu pārējiem kafejnīcā, it kā kāds varētu mani pieķert, ka jau piecas reizes esmu izlasījusi vārdus "pisties", "klitors" un "pimpis" un ka tas ir juties drīzāk maigi un cilvēciski nekā vulgāri. Saprotams, nevienam nebija ne jausmas. Ja es lasītu Greja nokrāsas vai Račko, tad noteikti vismaz kādam būtu skaidrs, ar ko es te paklusām nodarbojos, bet par šo grāmatu neviens neko vēl nezināja. Tai uz vāka arī nav ne vīrieša, ne sievietes, ne lūpu, ne atslēgas kaulu, ne pērļu, itin nekā, kas varētu mani nodot.

Paziņoju draugam, ka šī ir ģeniāla grāmata, īstajā vietā un laikā. Neviens latviski neko tādu nav rakstījis par seksu, turklāt vēl sievietes balsī, nu, varbūt vienīgi Račko, bet tas diez vai ir salīdzināms… Viņš pārvaicā – kas? Račko! Viņš nezina, kas viņa ir. Protams, ka intelektuāls cilvēks un turklāt vīrietis var to nezināt, un tomēr draugs mierīgi mēdz ļauties interesei arī par tādu mākslu, kas citiem šķistu apšaubāma, arī žanrs "tik slikti, ka smieklīgi" noteikti ir viņa gaumē. Tā, bet izrādās: viņš nejoko, viņš tiešām nezina Račko. Es ieskicēju latviešu erotikas veiksmes stāstu, ko gan pati neesmu lasījusi – redziet, es tiesāju pat nepārbaudījusi – un saku, ka varētu viņam uzdāvināt to Ziemassvētkos, tikai neceļas roka par to tērēt naudu, un vispār es gribētu viņam dāvināt ko daudz jaukāku. Un te viņam velnišķīgi iemirdzas acis: "Tu varētu priekš manis to nozagt! būtu labākā dāvana!"

Nesen kopā iznācām no pārtikas veikala, sapirkuši visu vakariņām, un viņš no kabatas izvilka mazu gumijas konfekšu paciņu. Zināju, ka tās nebija mūsu grozā, jo pie kases stāvējām kopā, atceros tikai, ka viņš veikalā konfektes apskatīja. Pa kuru laiku? Un kāpēc? Biju visai sašutusi par šādu bezjēdzīgu zādzību, lai gan, atzīstu, arī apbrīnoju viņa veiklumu. No studiju laika zinu, ka Rietumeiropā daudzi kreisi noskaņoti jaunieši, neatkarīgi no sava finansiālā stāvokļa, zog no lieliem ķēžu veikaliem principa pēc – kā ēdienu, tā apģērbus. Šīs korporācijas ir uzkundzējušās mazākajiem uzņēmumiem, un vispār viņi netic kapitālismam. Man bija arī draugi, kas to darīja, jo viņiem trūka naudas, piemēram, dārgam mētelim, bez kura "vienkārši nevarēja" – taisnības labad jāsaka: tas parasti viņiem tiešām piestāvēja kā uzliets. Es gan tīri praktiski nesapratu, kā var nozagt mēteli – kā to var nepamanīt? Bet tomēr tā ir Rietumeiropa, kur apsargi daudz retāk izseko katru veikala apmeklētāju kā potenciālu noziedznieku. Tur valda uzticība. Piemēram, universitātes ēkā bija kafejnīciņa, kurā pēc darba laika beigām nekas netika novākts vai aizvērts. Pārdevēja vienkārši aizgāja, un viss palika, kur bijis. Man bija kultūršoks, ka lietas paliek nepiesietas un neviens tām nepieskaras. Gan jau, ka reizēm kāds kaut ko arī nočiepa. Bet šis bija mazs uzņēmums, un te arī uz korporācijām dusmīgiem jauniešiem uzticēšanās un cieņa bija pamatprincips.

Agrā pusaudzībā man bija pāris draudzenes – tolaik ļoti stilīgas –, un viņas regulāri zaga. Drēbes, aksesuārus, košļenes. Principā jebko, ko iegribējās, nezinu, vai viņas kaut ko vispār arī pirka, izņemot ledus karameļu makijato, ko nočiept būtu grūti. Tajā vecumposmā nebija īsti normāli jautāt, kāpēc kāds kaut ko dara, un tam apakšā reti bija kāda dziļa pārliecība, bet viņas bija no bagātām ģimenēm, tādēļ droši vien zaga tīrās jautrības labad. Pāris reizes es arī kopā ar viņām kaut ko nočiepu, jo neskaitījos ne uz pusi tik stilīga un vajadzēja sevi kaut kā pierādīt, bet man tas tomēr likās pārāk mīzīgi. Man nepatika justies kā noziedzniecei, bija bail no pārdevēju un apsargu skatieniem, un es zināju, ka mamma būtu manī ļoti vīlusies. Reiz es ar vienu no stilīgajām čiepām kopā biju veikalā un viņu pieķēra apsargs un aizveda pratināt. Par laimi, es pati neko nebiju paņēmusi, tomēr tas mani kārtīgi sabaidīja. Nekā tāda jau nebija, droši vien tikai piezvanīja viņas vecākiem. Es gribētu teikt, ka tā reize pielika punktu maniem zagšanas mēģinājumiem, tomēr paretam man kaut kas uznāk un es nosveru karamelizētas mandeles kā karamelizētus zemesriekstus.

Man ir daudz ideju par to, ko dāvināt draugam Ziemassvētkos. Ja tas nešķistu kaut kā pārāk traki, es viņam arī pirktu visu, kas ienāk prātā. Tāda laikam ir tā iemīlēšanās, ka gribas apbērt ar dāvanām. Tomēr ir viena, kuras iegūšana man prasa kaut ko daudz vairāk nekā naudu. Tā stulbā grāmata! Nopirkt to liktos galīga padošanās. Protams, tas ir tikai muļķīgs izaicinājums un nedomāju, ka mīļotais tiešām no manis to sagaida, bet es taču jau kādu laiku gribu dzīvi uztvert rotaļīgāk, un, ņemot vērā, kādu drosmi man tas prasītu, būtu tiešām iespaidīgi to nozagt. Tas būtu īsts mīlestības apliecinājums. Labākā dāvana. Man jāizkaļ plāns. Tas jādara burzmā, un Ziemassvētki ir ideāls laiks. Izņemot to, ka Ziemassvētki tradicionāli ir došanas, ne zagšanas laiks.

Jāsaģērbjas tā, lai es izskatītos pēc cilvēka, kurš ir gan pārāk nobriedis, gan pārticis, lai jebkad zagtu. Domāju, ka šādam tēlam piestāvētu augstpapēžu zābaki. Klik, klak. Neuzdrošinieties pat apšaubīt mani un manu morālo stāju! Man vajadzētu iepirkumu maisiņu, kurā jau ir grāmatas, un tur tad es neviļus ieslidinātu arī jauno guvumu. Kurš gan zina, ko esmu nopirkusi iepriekš? Ā! Es taču gribēju draudzenēm uzdāvināt pa Auziņas grāmatai. Tātad vispirms tepat nopirkšu tās un jau gandrīz došos prom no veikala, bet kaut kas mani tomēr ievilinās atpakaļ. Paklaiņošu, pašķirstīšu. Un – hops – došos mājās ar visu, kas man vajadzīgs. Paga, bet grāmatas pīkst tajos detektoros pie durvīm? Nu, nē, nevar būt – ak, cik es esmu nepieredzējusi – svītru kodi taču nepīkst. A kam tad tā sistēma domāta? Laikam plastmasas bļembukiem. Tātad mani šie vārti neapturēs.

Ir vakars, un dodos iepirkt pēdējos niekus svētkiem. Šī varētu būt mana liktenīgās misijas diena, taču ārā ir tikko uzsnidzis sniegs un man galīgi nevelk vilkt papēžus un smalku mēteli, lai vienlaikus kļūtu par zagli un pēc tādas it nemaz neizskatītos. Bet kas to lai zina, varbūt tāpat izdosies. Iespējams, man patiesībā jādomā otrādi un jācenšas pēc iespējas mazāk. Ziemas pufaikā es izskatos pēc parasta cilvēka, varbūt pat pārāk noguruša tādām zādzībām. Seja gan man noteikti ir kā mazulim, varbūt pietiekami naiva, lai neuzdrošinātos zagt. Un brilles – tātad intelektuāle, ne jau zagle.

Grāmatnīcas ieeja ir aizvērta ar pelēkām restēm. Skaidrs, tā ir zīme, ka man te nekas nav darāms. Tomēr nesanāk padoties, jo atjēdzos, ka veikalam ir divas ieejas un viena ir aizvērta, lai kontrolētu cilvēku skaitu vīrusa dēļ. Varbūt arī, lai kontrolētu zaglēnus. "Grāmatu zagle" –bija taču tāds populārs romāns, šķiet. Lūk, to būtu likumsakarīgi nočiept. Nevis kaut kādu nekvalitatīvu erotiku. Kur tā Račko vispār stāv? Ienākdama veikalā, uzreiz ieskatos pārdevējai tieši acīs. Viņa visu zina. Bet viņa te ir tikai viena. Pat apsarga nav.

Esmu izvilkusi Račko romānus vienu pēc otra no oriģinālliteratūras plaukta un mēģinu saprast, kurš draugam sniegs vislabāko ieskatu šajā veiksmes stāstā. Man šķiet, ka vajadzētu viņas debiju, bet tās te nav. Te ir trīs dažādas, uz katras jaunākās grāmatas vāka arī pati autore izskatās jaunāka nekā iepriekš. Rakstīšana, lūk, acīmredzami ir ilgi meklētais pretnovecošanas noslēpums. Viņas biogrāfijā teikts: "Karīna Račko, Doctor of Dental Surgery grāda īpašniece un sertificēta zobārste, ir populārākā Latvijas jaunā rakstniece." Esmu daudz domājusi par to, kas cilvēkam nepieciešams, lai kļūtu par rakstnieci. Iespējams, viņas īpašumā jābūt doktora grādam zobārstniecībā. Labi, bet, ja godīgi, mans cinisms ir absolūti nevietā. Galu galā, kura te ir Latvijā populārākā jaunā rakstniece? Es vai viņa? Ja šī sieviete vienkārši gribēja, ņēma un rakstīja, kāpēc to nevaru arī es? Varu. Un daru. Paldies, Karīna!

Pēc manas izpētes Račko plaukts paliek nekārtīgs, jo tas bija tik cieši piebāzts, ka man būtu grūti grāmatas iespiest atpakaļ, neieliekot tajā tādu enerģiju, kas varētu nejauši pievērst man nevajadzīgu uzmanību. Paceļu acis, un veikals nu ir diezgan pilns, pārdevēja no savas katedras mani pavisam noteikti vairs neredz. Toties uzreiz ieraugu nākamo pretinieku. Pie griestiem ir kamera, tā apaļā, kas vēro visos virzienos, tomēr, skaidrs, visdedzīgāk urbjas manī. Ieskatos tai acīs. Labi, ka manu seju sedz maska, jo man svilst vaigi. Es jūtos noziegusies jau no savām domām vien. Lai gan – es taču tikko šķirstīju Račko, tikpat labi es varētu būt sasārtusi no erotikas. Jāatzīst gan, ka uz ātru roku nevienu tādu ainu neatšķīru. Izlasu tikai par kādu mazu puiku, kurš saka: "Katrs pats savas laimes kalējs, vai ne, tēti?" – vai ko tamlīdzīgu. Viņa tēvs noteikti ir tas seksīgais multimiljardieris magnāts, kas pieminēts anotācijā. Bet tātad tur ir iejaukti arī bērni! Kā gan sekss bez bērniem, re, tomēr arī šī erotiskā literatūra patiesībā ir reālistiska.

Taču es nespēju izturēt kameras visuredzošo aci, kas dedzina mani kā lāzers, un izlemju neuzkrītoši zust lapās bez guvuma. Nezinu, kāpēc tas jādara neuzkrītoši, ja neko neesmu pastrādājusi. Tā arī atstāju Račko plauktu nesakārtotu – varbūt tagad kādam būs vieglāk pārvarēt kautrību to apskatīt un beigās pat nopirkt grāmatu. Būšu uzlabojusi jau tā lielisko pārdošanas reitingu un izlīdzinājusi savas plānotās zādzības zaudējumus. Vispār, kurš manas misijas izdošanās gadījumā tos segtu? Noteikti ne pati autore, tas skaidrs. Lūdzu, lūdzu, kaut tās nebūtu pārdevējas! Ja tā, mani var sūtīt pa taisno uz elli. Bet arī grāmatnīcām taču nemaz tik labi droši vien neiet… Paga, nu es netaisos rīkot bruņotu laupīšanu, bet gan nočiept vienu grāmatu. Joka pēc. Mīlestības pēc. Nevajag uztvert visu tik nopietni, vai ne?

Nolemju, ka grāmatnīca lielveikalā tāpat nav mana īstā vieta. Nemanītai izslīdēt uz ielas ir viens, bet turpināt nevainīgā šopinga gaitā slāt cauri veselam iepirkšanās centram, labi zinot, ka jebkurā mirklī kāds apsargs vai pārdevēja var mani tomēr noķert aiz rokas – tas būtu lieks, pat diletantisks risks. Bet vispār tās kameras – ja tādas ir visur, ko tad es iesākšu? Man laikam vajag vispirms kārtīgi izpētīt nozieguma vietu. Varbūt pat uzzīmēt plānu.

Citu pirmssvētku darīšanu vadīta, nonāku vēl vienā iepirkšanās centrā, kur arī ir grāmatu veikals. Nodomāju, ka izpētes nolūkiem nenāks par sliktu uzmest aci arī tam, lai gan skaidrs, ka tā nav ideāla lokācija. Veikalā ir divas pārdevējas, bet abas ir aizņemtas ar citiem pircējiem un pienākumiem. Izmetusi loku cauri kancelejai un kalendāriem, atrodu Račko plauktā tieši pie durvīm. Šķiet, te ir tikai jaunākā grāmata. Kādu laiku pašķirstu. Tur ir kaut kas par divu māksliniecisku dvēseļu kaislīgo romānu; izlasu teikumu par to, ka vīrietim nevajadzētu precēties ar radošu sievieti, jo tad mājās nebūšot miera. Nu šis ir kā naglai uz acs, draugam derētu izlasīt. Šajā veikalā jūtos daudz brīvāk. Uzmetu slīpu aci kases virzienā. Esmu gluži nejauši nostājusies aiz grāmatplauktu rindām precīzi tā, ka neredzu pārdevējas un viņas mani ne tik. Uzmanīgi paveros griestos un kameras neatrodu.

Nolieku iepirkumu groziņu zemē, lai rokas būtu brīvas. Man ir viens maisiņš, glauns, no parfimērijas veikala, ne pārāk liels, bet grāmatai vietas pietiks. Ieelpa, izelpa. Skats uz kasi, skats uz griestiem. Viss tīrs. Nu!

Bet es nevaru. Es nevaru. Es nesaņemos. Kāpēc viņi man tā uzticas? Kāpēc te nav kameru? Kāpēc pārdevējas rosās savā nodabā? Kā es tā varētu pievilt viņu uzticību? Uzticībā taču balstās jebkāda cilvēku spēja dzīvot kopā šai pasaulē. Es nespēju to pievilt. Man kauns. Es esmu tāda mīkstā. Svētule. Es nesaņēmos. Nesaņēmos. Es visu uztveru pārāk nopietni. Piedod man, mīļais! Piedod man, Dievs. Piedodiet, ka esmu tāda dievgosniņa. Lūdzu, mīliet mani tāpat.

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

CITI AUTORA RAKSTI

Caur puķēm

Agrāk man šķita, ka ziedi ir klišejiski stulbi. Ka tā ir kaut kāda sieviešu padarīšana. Kas patīk visām. Laika un naudas tērēšana. Manai sirdij vajadzēja ilgi dzīt, lai no sausiem zariem izdzītu pumpuriņu. Un tas maigi vērās vaļā – es pamanīju viršus kā pasaku mežā, maigi noķēru pēdējās ņiprās rudens puķes vasarnīcas dārzā.

Rakstniece – muša?

Kad cilvēks saka otram, ka viņš izskatās trausls, it īpaši jau bez pārāk dziļas pazīšanās, tas skan tā: tu izskaties vājš un droši vien salūsti pie pirmajām grūtībām. Cilvēki apraksta manu ārieni, bet būtu naivi izlikties, ka viņi ar to nepasaka arī kaut ko par manu raksturu un tā trūkumiem.

Mīļā, tu visu esi sapratusi nepareizi jeb kā nenoliegt otra realitāti

Reiz es biju kopā ar puisi, kurš bija pret mani ļoti mīļš un gādīgs, tomēr nereti mēdza pamatīgi sadusmoties par ikdienišķām lietām. Kādā sarakstē es viņam nosūtīju mīmu par "gaslightingu", un tā mēs nejauši nonācām līdz sarunai par to, ka viņš mēdz uz manu jautājumu: "Kāpēc tu dusmojies?" – atbildēt ar sašutušu: "Es nedusmojos, man vienkārši ir tāda balss," – lai gan es ar katru šūniņu jūtu, ka viņš dusmojas gan.

Ģimenes apstākļu dēļ: skola kā vieta, kur rūp

Mirklī, kad iestājas ciešanu pilni "ģimenes apstākļi", skola mēdz būt vienīgā stabilā vieta bērna vai jaunieša dzīvē. Un ir ļoti skumji, ja cilvēciska siltuma vietā tur sagaida attieksme – tavas ciešanas neko nenozīmē, kamēr vien tavas atzīmes, apmeklējums un uzvedība mums pārāk netraucē.

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!