Foto: "Unsplash"
 
Sleja
21.12.2022

Lielveikala pasaka

Komentē
0

Pirms dažām dienām saule bija uzspīdējusi kā pirmoreiz – tā, kā tā spīd tikai ziemā. Man bija plāni, pienākumi, saistības, un es pret tām mūždien attiecos tā, lai nevienam nevarētu ne prātā nākt, ka neesmu nopietna. Tomēr bija tieši tāda diena, lai es nodomātu: "Ir pārāk skaista diena, lai…" Un es devos brīvgaitā. Kā jau tas mēdz notikt šai gadalaikā vai šai laikagarā, brīvgaita mani ieveda lielveikalā. Bet ne jau kaut kādā! Pēc kāda laiciņa šai smalkajā veikalā – nezinu, vai saule jau metās uz rietu, jo veikalam nebija logu, kā jau azartspēļu zālēm pienākas – man sāka likties, ka tikai skaistajam ir nozīme un ka sociālismu drīkst pasniegt tikai kopā ar šampanieti. Pēkšņi manās ausīs, eņģeļu tauru pavadīts, kā samta gliemezītis līda paziņojums:

"Dārgie veikala "Atmann" apmeklētāji,
paldies, ka viesojaties pie mums šajā brīnumu pilnajā svētku laikā. Aicinām jūs uz mirkli apstāties un noklausīties mūsu Ziemassvētku pasaku."

Daži cilvēki sastinga kā sālsstabi, citi turpināja glāstīt zīda šalles, bet pārējiem uz ausīm bija austiņas. Es savējās biju aizmirsusi mājās.

"Reiz kādā piesnigušā, piesnigušā pēcpusdienā dziļi, dziļi meža vidū bij mājiņa, kur logi bij apsarmojuši kā skaistākās katedrāles vitrāžas. To skāva pašos maigākajos un modīgākajos sniega kažokos ietinušās priedes, egles un, protams, mūžam nosalušās apses. Tur mājiņā zvēri posās svētku mielastam.

Viss galds jau bij uzklāts, un zvēri līksmi gatavojās ap to sēsties, stāties, gulties un tupties uz tā. Vien pēkšņi viņi attapa, ka nebij uguntiņas, ar ko iedegt zeltainās svecītes. Žagata tās bij pa vienai čiepusi no kādas tantes, kurai tās savukārt reiz bij atsūtījusi draudzene no Polijas, un kopš tā laika svecītes tika taupītas īpašam gadījumam. Īpašais gadījums bij pienācis, tik tante to nezināja. Žagatai gan nebij prātā nācis iebāzt kabatā arī sērkociņus. "Būsim godīgi," viņa teica savai aizstāvībai, "tie it nemaz nav spīdīgi, un, kas spīdīgs nav, to neredzu." Zaķis, kuram patika kārtība un no nekārtības bija bail, teju nomurmināja zem deguna: "Nepietiek ar to, ka zagle esi, nemazam neproties īstās lietas nozagt…" Taču viņš zināja, ka pats nevarētu ne uz pusi to, ko žagata var, tāpēc savus indes vārdus izspļāva no citiem prom pār plecu. Visi tomēr bija satraukušies katrs savā veidā. Atmosfēra uzkarsa, bet ne pietiekami, lai dotu svecītei liesmu.

Vāvere teica: "Ja ar manu ugunīgo kažoku nav līdzēts, tad man būs vien jāiet liesmiņu meklēt." Vāvere slepus jau ilgi sapņoja nokļūt pilsētā, tikai nekad nebij atradusi tam laba iemesla. Alnis teica: "Varbūt iešu es? Galu galā man ir garākas kājas." Vāverei par prieku, pārējie zvēri nepiekrita, jo alnis pilsētā varētu iekulties nepatikšanās. Viņš tomēr bij draudīgs pēc skata, un neviens nezināja, vai viņš vispār esot Latvijas pilsonis. Šo jautājumu viņi bija iemācījušies delikāti nolikt maliņā. Un tā, galu galā, vāvere devās ceļā un pārējie ņēmās to gaidīt.

Koki sadevās rokās un vāverei rādīja ceļu uz pilsētu. Kādu gabaliņu viņa veica uz kreisā pleca vīrietim, kurš uz labā nesa eglīti savai ģimenei. Vēl kādu – uz tukšām ragaviņām, ko, no rotaļām nogurusi, mājup vilka jauna dzejniece. Tālāk vāvere uzlēca uz miskastes mašīnas, kas atceļā no izgāztuves devās tieši uz pilsētas sirdi. "Ja labi skatās, katrs brauciens ir ekskursija," – tā vienmēr bij teikusi vāveres vecmāmiņa. Un vāvere skatījās. Jau pa ceļam viņa logos manīja uguntiņas un zināja, ka arī guļamrajonos varētu gūt zelta svecēm vajadzīgo liesmiņu. Bet viņai bija sapnis – pilsēta.

Un pilsētā, ak, pilsētā! Kā viss te mirdzēja! Te mēness un zvaigznes bij uz zemes nolaidušās. Tiesa, te kokiem nebija tādu sniega kažoku kā mežā, to miesas bij kailas, bet no pirkstu galiem līdz ausu ļipiņām tās bij izdaiļotas zelta ķēdēm un brošām. No kādas gobas rotātajām krūtīm vāvere noskatīja pīpmani. Viņa bij lasījusi grāmatās, kā pīpi pīpē, un zināja, ka pīpei arī vajadzīga liesmiņa. Vāvere saņēma visu savu kuplās astes drosmi sirsniņā un, pārkārusies pār zemu zaru, vaicāja: "Khe, khemm, jauno cilvēk! Vai uguntiņa būtu jums?" Jaunais cilvēks saausījies atrūca: "Salts!" Cilvēks salts vai pīpe salta, to viņa nesaprata, bet skaidrs bij, ka palīgs šis nebūs.

Suņu un mašīnu rejas vāveri iedzina tunelī, kur mazās peciņas brida caur dubļu upēm, bet mazās austiņas klausīja dziesmas no laikiem un vietām, kur vāveres vēl dzīvoja pilsētu parkos. Tuneļa galā bij gaismiņa. Tur kāds sirms kungs patiesi šķīla uguni īstu pie pīpes savas. Viņa sadūšojās vēlreiz un lūdza. Onkulis sirdīgs noteica: "Tik jauna un jau smēķē?" Tad, nedaudz atmaidzis, nosmēja: "Nē, nu man jau tās vāverītes patīk..." Vāvere noprata, ka viņš laikam to sajaucis ar kādu citu, un devās tālāk, kur ceļš veda lielā, mirdzošā pilī. Zelta burtiem tur rakstīts "Iepirkšanās centrs".

Sulaiņi sidraba uzvalkos vēra smagās durvis. Pārdevējas diadēmām galvā uzreiz izvērtēja vāveres maksātspēju, kas, neskatoties uz viņas smalko kažoku, tomēr bija apšaubāma. Viena pārdevēja tāpēc uzmetās vāverei par ēnu. Vāvere bija veikla, lēca no gludajām margām uz kristāla lustrām un augšup pa lielās egles zariem, kur slepus mirdzēja pāvu spalvas. Bet pārdevēja arī nebija ar pliku roku ņemama. Savos brīvajos brīžos viņa akmeņus nebija vis bāzusi kabatās, bet pa tiem rāpusies augšup. Galu galā abas aizelsušās attapās šūpojamies egles galotnē.

"Ko tu gribi?" teica vāvere.
"Jums kā palīdzēt?" teica pārdevēja.
"Es meklēju liesmiņu."
"Es arī…"
"Kā?"
"Ai, nu… Un naudas tev nau?"
"Nau, nau…" vāvere skumji novilka. Nauda viņai bij sveša.

Pārdevēja uz brīdi sarauca pieri un stipri domāja. Viņa pēkšņi saprata, ka šis ir vēl viens akmens, uz kura jāpakāpjas. Tad viņa teica:

"Nu, labi, še tev."

Pārdevēja izvilka no kabatas sērkociņu kastīti, ko tai bij dāvājis kāds ķēniņš, kad viņa bij vēl princese. Viņai tā bij tik mīļa, ka sērkociņi tur skuma, jo paši ne reizi nebij redzējuši liesmas mirdzumu. Vāvere pateicībā parādīja savus skaistos zobos, paķēra tajos kastīti un pa zariem lejup prom zuda. Pārdevēja vēl kādu laiku palika sēžam galotnē.

Vāveres ceļš mājup bij tumšs un garš. Vējš pūta lielām pārslām no adatu puses. Kad viņa beidzot tuvojās mežam, saule jau metās uz ausmu, bet skaistā sērkociņu kastīte bij izmirkusi caur un caur. Milzu skumjas pāršalca vāveri, un lielas pērļu asaras riesās viņai acīs. Kāda viņa bija nepraša. Cik savtīga. Devusies prom aiz sava untuma. Atstājusi draugus vienus tumsā šai garajā, garajā naktī…

Bet zvēri saullēktā raudzījās viņas asarās un teica:

"Tavas pērles ir skaistas šai siltajā gaismā. Ja mēs nebūtu tevi gaidījuši, kaszi’, saule varbūt nekad neuzaustu. Mēs bijām kopā, tu viena. Mēs dievus lūdzām, dziedājām, teikas stāstījām. Un gaismiņu tu atnesi."

Vai kaut kā tā, ja pareizi atceros. Sastingušie sālsstabi atsala, veikals atsāka zumēt. Skaļrunis tikmēr turpināja citā, tomēr it kā dabiski izrietošā tonī: "Ar kodu "Gaismiņa" – 15% procentu atlaide visiem ziemas aksesuāriem! Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu iepirkšanos!"

Mans skatiens bija iekritis eglītē, rotātā pāva spalvām. Tur šķitu manām nozūdam rudu astes galu.

Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!