Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Autores foto
 
Sleja
29.08.2022

Pēdējā vasaras diena

Komentē
0

Iespējams, jūs šo lasāt pēdējā karstajā šīs vasaras dienā. Vai varbūt tā bija jau vakar. Karstumā man domas bieži klīst pie Kamī "Svešinieka" varoņa, kurš, spožas saules apstulbināts, nošauj cilvēku tāpat vien. Saule spiež uz acīm, un tveice ietin prātu miglā, viss vienlaikus ir pārāk intensīvs un izplūdis, nav īsti skaidrs, kas ir un kas nav, un, ja pa rokai tādā mirklī ir ierocis un tālē kairinoši spīd kāds dīvains stāvs… Spīdēt var dažādi. Jūra spīd kā fraktālīga disko kleita, izkārti palagi spīd kā bērnība, automašīnas spīd kā drudzis, asfalts spīd kā pats velns. Es pilsētas centrā braucu ar riteni cauri kravas mašīnu spīdošajiem žņaugiem un samaņas saglabāšanas nolūkos iekšēji mēģinu teleportēties uz Venēciju, kur mašīnu nav vispār. Nedrīkst būt. Divriteņu arī nav, bet esmu gatava tos ziedot, ja varu atkratīties no saulē uzkarsušiem auto. Venēcijā ir vismaz tikpat karsti, bet tur ir tikai kājas un laiviņas. Laiviņa šūpojas zelta tirkīza viļņos. Laiviņa šūpojas viļņos, es sev dudinu, aizturējusi elpu, kamēr izplūdes gāzes spītīgi lien porās.

Tomēr brīnišķīgā Venēcija pati ir cita veida elle, jo visur ir ūdens, bet peldēt nedrīkst. Vietējie skatās kā uz pēdējo barbaru, ja kaut pirkstiņu iemērc skaistajos ūdeņos. Tur iztekot kanalizācija un motorlaivu degviela; savukārt es bērnībā lasīju, ka otrpus Venēcijas ūdeņiem izsenis atrodas aizspogulija, kur notiek tādas lietas, kurās labāk neiepīties. Peldēt jābrauc citur – uz Lido salas piekrasti. Reiz mūs draudzeņu kompānijā uz turieni savā motorlaivā aizveda starp Murāno lustrām pieburts septiņdesmitgadīgs miljonārs. Viņš brauca ļoti, ļoti ātri, ar desmitgadīga zēna prieku acīs, mēs rotājām klāju kā spārnotas lauvas, un man šķita, ka jūtu, kā manu seju sāk izgaismot sāls kristāli. Toreiz secināju – esmu meitene, kurai patīk ne tikai saule un jūra, bet arī ātrums. Un miljonārs vispār nav nekāds miljardieris, ja kas. Jābūt uzmanīgai, ko vēlies.

Mani kaitina ūdeņi, kuros nevar peldēt. Tas vienkārši šķiet nepareizi. Dekoratīvie dīķi un kanāli, vēl trakāk, upes, kas tek cauri pilsētām. Tur taču reiz cilvēki mazgājās, plunčājās un paaudzēm uz akmeņiem kā aļģes audzēja atmiņas. Bet tagad čiks. Labākajā gadījumā tas ir neveselīgi abstraktā nozīmē, sliktākajā – izkāpsi uzreiz ar izsitumiem uz vismaz vieniem vaigiem. Mūsu mīļā Baltijas jūra ir ļoti piesārņota, tur ieplūst lauksaimniecības ķīmija, veidojas nāves zonas, mazā sāls koncentrācija nepalīdz un no okeāna ietek maz svaiga ūdens… Bet kaut kā negribas par to runāt un nerunājam arī. Nesen kāds draugu kompānijā pavaicāja, vai vispār mūsu jūrā tiešām vairs drīkstot peldēt, bet man šķiet, ka es labāk negribu dzirdēt atbildi. Vesela jūra, ak, jūra, no kuras izaugu, tagad būs nepeldama? Es izvēlos turēties pie nezināšanas, kamēr vēl var. Un, galu galā, tur vēl ir ūdens, vēl sausuma dēļ neatklājas bada akmeņi ar gravīrām "raudi, ja redzi mani". Es vēl neraudāšu. 

Savas bērnības vasaras es privileģēti vadīju smilšainā pludmalē, tāpēc patiesībā mani ikreiz no jauna šokē jebkādi akmeņi jūrā. Tie ir bailīgi, tikai nevis tādā pārpasaulīgā, man labi pazīstamā "jūra ir neizdibināms spēks, kurā slīkušo dvēseles aļģu rokām var mani paķert aiz potītēm un vilkt sev līdzi" nozīmē, bet drīzāk tādā – "ja, dodoties laiskā peldē, maksimāli nekoncentrēšos uz to, kur lieku pēdu, sanāks diezgan stulbs auč". Tomēr nav ļaunuma bez labuma, un zem akmeņiem jūrā var slēpties tādi labumi kā māls. Nesen mēs, saules apdullināti, devāmies ekspedīcijā to meklēt. Kāju pirksti smiltīs čurkstēja kā vegānisks bekons, saule izgaismoja domu pavedienu kā nejauši atvērtu analogo fotoaparātu, un sazin, kas būtu noticies, ja pa rokai būtu ierocis. Bet mums bija mērķis, un tas bija mūsu viss. Mēs apņēmīgi soļojām vietējās gides pavadībā, kura, savukārt, savas bērna vasaras vadījusi tieši te, akmeņainajā pludmalē, un zināja īsto vietu, kur pienācis laiks brist ūdenī un cilāt akmeņus citu pēc cita, līdz atradām sarkanos mālus. Tie vispār neskaitoties tik augstvērtīgi SPA procedūrām kā zilie, bet dāvinātam zirgam zobos neskatās un tieši sarkanos mālus Dieviņš mums bija vēlīgi dāvājis. Iezieķējāmies viscaur un pozējām kā kultūristi atbilstoši iegūtajai šīs sporta disciplīnas cienīgajai oranžajai ādas krāsai. Garāmgājēji mūs apsauca par indiāņiem, un mēs tātad no kolonizatoriem piedienīgas resursu ekspedīcijas bijām ieguvuši iezemiešu skatu.  

Esam apmierināti ar ekspedīcijas sasniegumiem un atmetuši cerības atrast zelta vērtos zilos mālus, kad pēkšņi tos tomēr ieraugām un tā, ka maz neliekas. Ir tikai viena sīka problēma – dārgumi nav apslēpti jūrā zem glumiem akmeņiem, bet gan krastā izkaltuši saulē. Tie ir gaiši zili kā impresionisma debesis un savā cietībā mums tikpat neaizsniedzami kā tās. Es izlaužu gabaliņu un pamērcēju ūdenī – māls mīkstinās negribīgi, tik vienkārši tas nebūs. Tomēr mēs drīzāk esam gatavi izgudrot civilizāciju no jauna nekā padoties. Puiši ņem rokās akmeņus (cik tie tomēr noderīgi!) un tupus dauza mālus, cik tik spēka. Uzreiz redzam, kā veidojas dažādas kultūras: viens izvēlas uz ilgtermiņu orientētu stratēģiju, vākdams no vectēva aizlienētajā keponā pēc iespējas daudz māla gabalu līdzņemšanai, lai mājās izdomātu, kā tos izmantot, otrs smalcina mālus pulverī un ar plaukstām nes ūdeni uz izdauzīto bedrīti, lai ar mūžīgās jaunības un skaistuma ūdeni varētu iezieķēties uzreiz. Tomēr mēs visi strādājam kopējās cilts labā. Tikmēr saule kaltē mūsu jau oranži ieziestos ķermeņus un savelk ādu arvien ciešāk, bet tas ir mazsvarīgi. Lieki piebilst, ka mums nav īstas skaidrības par to, kādi ir ieguvumi no šādām procedūrām, bet šķiet, ka galvenais no tiem ir spēlēšanās. Ir grūti atrauties no šī visa: no brutālās spēka izlikšanas kalšanā, no filigrāniem centieniem arvien ciešāk sakļaut pirkstiņus, lai, uzmanīgi tipinot uz māla bedri, pa ceļam izšļakstītu pēc iespējas mazāk ūdens, un no saldajiem darba augļiem – rūpīgas mākslinieciskas ieziešanās ar bāli zilo mālūdeni. Mēs vienlaikus esam aizmirsušies un pilnīgi klātesoši. Mēs esam te, un mūsu dzīve ir māli. Mēs esam cilvēces pirmsākumos un katrs savas dzīves pirmsākumos.

Māls var arī aizsargāt no saules apdegumiem, tādēļ pirmatnējie cilvēki ar to ziedās. Saules krēms smaržo pēc bērnības. Tad es nedomāju par to, vai saule ir vai nav kaitīga. Es tikai rakos smiltīs, cepu kūkas, iekārtoju pilsētvalstis un kazragu karalistes un peldējos ilgi, ilgi, līdz nogurusi nācu piespiesties mammas saulē sasilušajam ķermenim. Mamma sauļojās. Viņas āda vienmēr bija brūnāka par manējo, bet, ja labi ieskatījās, to klāja daudzi mazi vasaras raibumiņi, kas, iespējams, stāstīja, ka šai ādai vieglāk ir būt gaišākai. Bet, kopš Koko Šanele atgriezās no atvaļinājuma Kotdazūrā iesauļojusies un tādējādi pārvērta iedegumu no smaga lauku darba zīmoga par labklājības spīdumu, saule bija kļuvusi par rietumu pasaules sieviešu draudzeni. Tomēr nu jau kādu laiku ir zināms, ka saule ir viena no tām draudzenēm, kas var arī iedurt dunci mugurā. Kad es tikko biju nākusi šai saulē, amerikāņu rakstniece un slejas autore Mērija Šmica iesāka savu slaveno izlaiduma runu šādi:

"Dārgie 97. gada universitātes absolventi un absolventes: lietojiet pretiedeguma krēmu. Ja es drīkstētu piedāvāt tikai vienu padomu jūsu nākotnei, es izvēlētos pretiedeguma krēmu. Tā lietošanas ilgtermiņa ieguvumi ir zinātniski pierādīti, savukārt pārējie mani padomi balstās vien manis pašas dzīves līkločos."  

Vēl labāks veids, kā izvairīties no saules kaitīgās iedarbības, protams, ir vienkārši izvairīties no pašas saules, it īpaši intensīvajās dienas vidus stundās. Vienlaikus tās esot labākās stundas mums hroniski trūkstošā D vitamīna uzsūkšanai ķermenī, kam, starp citu, pretiedeguma krēms var arī traucēt. Lai gan bailēs no vēža un novecošanas arī Latvijā pēdējā laikā cilvēki arvien nopietnāk izsargājas no saules un iedegums vairs nav tik stilīgs aksesuārs, es šeit jūtu nesakritību starp vispārīgajiem zinātnes ieteikumiem un tautas dzīvesziņu, starp globālo un lokālo. Mums saules ir tik maz, ka ikviena karstā diena šķiet nākam ar pienākumu to baudīt, kamēr var, lai arī cik neciešama tā reizēm nebūtu. Vasara ik gadu nāk kā vecmāmiņa, nepārtraukti zāģēdama un atgādinādama: "Es drīz miršu, un tad gan jūs nožēlosiet." Un tomēr viņa tiešām ir mīloša un glāsta mūsu vaigus kā neviens cits. Rainim saule ir bērnu dienas, kas silti ieaijā lielajai dzīvei, un tāda mums varbūt ir katra vasara – mazā bērnība:

Es nekad gan nebūt spējis
Izturēt šīs dzīves smagmi,
Ja ne jaunu dienu saule
Sildot devusi man spēku.

… 

Esot dzimis dienas vidū, —
Kad es brēcot neaprimis,
Mani ienesuši saulē,
Tad es stājies — saules glāstu.

Tā, lūk, saule dzīvē veda,
Laipniem glaimiem iemānīja, —
Nu bij dzīve jādzīvo,
Lai tā nāktu, kāda nāktu.

Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!