Foto: "Unsplash"
 
Sleja
27.02.2023

Jūs jautājat, es jautāju

Komentē
2

Es esmu cilvēks, kuram labāk patīk uzdot jautājumus, nekā uz tiem atbildēt. Man tiešām ļoti patīk jautājumi. Daudz domāju par to, kāds ir labs jautājums, kas atvērs jaunus, vēl svarīgākus jautājumus. Jautājums, kas nav ne par šauru, ne par platu. Es pat teiktu, ka pamazām sajūtu, ka viena no manām lomām šai dzīvē varētu būt īstajā mirklī uzdot īsto jautājumu. Tomēr šoreiz man uzticēts nevis jautāt, bet atbildēt.

Daži no jautājumiem, kas "Satori" lasītājiem neļauj gulēt – vai vismaz ar tādu premisu iesūtīti –, mani sākotnēji pārsteidz, jo atbildes uz tiem atrodas dažu telefonpieskārienu attālumā. Piemēram, "Kā čurā sikspārņi?", "Vai čūskas guļ ar acīm ciet?". Varētu iegūglēt, uzzināt visu par dīvainiem mošķiem interesējošo un mierīgi iet gulēt – ja vien izdodas neiekrist bezgalīgā vikipēdijas vai jūtūbes tunelī. Tas patiesi ir liels brīnums, ka mēs ikdienā kabatā nēsājam piekļuvi informācijai par visu iespējamo. Tomēr man ik pa laikam ir gadījies būt situācijās, kad draugu kompānijā esam aizrāvušies brīnišķīgā, smieklīgā un intelektuālā sarunā, kura nemaz nenotiktu, ja kāds sākumā būtu vienkārši ņēmis un iegūglējis. Un mēs būtu zaudētāji. Bieži vien iegūglēt ir vienlaikus racionālākais un stulbākais, ko cilvēks var darīt. Jo – un te es triumfāli smaidu – jautājums, protams, nav tikai par atbildi. Jautājums ir par jautājošu attieksmi, par iztēli, par pētniecisko garu, par cilvēka prāta tiekšanos pretim nezināmajam. Tas ir arī par asociācijām un emocijām. Ir smieklīgi domāt par to, kā čurā sikspārņi, jo viņi taču guļ kājām gaisā un tātad… Bet kāpēc lai viņiem būtu jāčurā miegā, ko? Tāpat ir baisi domāt par čūskām, kuras varbūt ir tik aukstasinīgas mednieces, ka arī miegā neaizver ne acu un modri skenē apkārtni; domāt par to, ka naktī, ejot pa mežu, tās tevi vēro no kāda pudura; domāt par čūskām, kas ložņā pa koku zariem virs tavas galvas; domāt par Austrāliju, kur čūskas mēdz uzpeldēt tualetes podā, uz kura sēdi; domāt par to, kā paveicies dzīvot Latvijā, kur nekā tik baisa nav…

Vienvārdsakot, tas, ka tiešām kāds jautājums neļauj naktī gulēt un ka uz to varētu ātri vien atrast atbildi, nenozīmē, ka pašam jautātājam atbildi vispār vajag. Laiks pirms miega galu galā ir pāreja no ikdienas uz sapņu pasauli, un tieši tur ir pati labākā vieta fantāzijai. Tas pēc dienas pilnuma ir auglīgs tukšums. Bieži tā ir vienpatīga vieta, bet reizēm tur var doties kopā. Ir tik brīnišķīgi tumsā gulēt kādam blakus un jautājoši, rotaļīgi, atklāti plūst cauri visam un nekam. Mums ir vajadzīgi citi cilvēki, kuriem jautāt, pat ja viņiem nav skaidru atbilžu. Dažreiz tieši tas, ka arī viņiem nav atbilžu, ļoti palīdz. Arī tāpēc, ka jautājumi, protams, nav tikai jautri un jancīgi, bet arī nomācoši un ievelkoši un vienam tajos virpuļot var būt ļoti grūti. Bet reizēm nav, kam pajautāt, vai ir kauns vai bailes.

Vai es kaut ko nākotnē sasniegšu?

Protams, ka tu kaut ko sasniegsi. Vai tu pazīsti kādu cilvēku, par kuru pilnīgi droši var teikt, ka viņš neko nav sasniedzis? Man šķiet, ir gluži vai neiespējami tā nodzīvot dzīvi. Taču diez vai šāda atbilde tevi apmierina. Jo tu gribi sasniegt ne jau kaut ko, bet kaut ko, ko tu uzskati par īpašu. Un tev ir bail, ka varētu neizdoties. Šīs ir pazīstamas bailes, kas nomāc jaunu cilvēku. Tās var būt paralizējošas, un tad, protams, kaut ko sasniegt, lai kas tas arī būtu, var būt patiesi grūti. Es varu piedāvāt dažus jautājumus, kas var palīdzēt šķetināt šo pirmo, smago. Kāpēc tu gribi kaut ko sasniegt? Kā tu zinātu, ka esi kaut ko sasniedzis/-gusi? Kas par to liecinātu? Kāda sajūta tā būtu? Kā tava ideja par kaut kā sasniegšanu līdzinās un kā – atšķiras no tavu vecāku idejas par to? No tavu draugu, paziņu, skolotāju? Kas liecinātu par to, ka tu neesi neko sasniedzis/-usi? Vai ir iespējams tiešām neko nesasniegt? Kas tādā gadījumā notiktu? No kā tev ir bail? Ko tu darītu citādi, ja tev nebūtu bail? Kādi ir cilvēki, kuri ir sasnieguši kaut ko līdzīgu tam, ko tu gribētu sasniegt? Kādas īpašības tu viņos visvairāk apbrīno? Kādus soļus tu varētu spert, lai šīs īpašības atrastu un attīstītu sevī? Kādā ziņā, savukārt, tu viņiem negribētu līdzināties? Kāpēc?

Vai ir iespējams nedarīt neko?

Nedarīt neko ir grūti. Es mēdzu teikt: "Es šodien neko nedarīju", lai gan patiesībā tas bieži nozīmē, ka es neskaitāmas stundas skrollēju telefonu. Tas nav neko nedarīt. Tas ir nedarīt neko tādu, ko es uzskatītu par vērā ņemamu. Tīra nekā nedarīšana ir ļoti reta parādība. Man visvairāk tā asociējas ar blenšanu sienā vai paklājā. Vai klīšanu pa māju vai pagalmu bērnībā, meklējot kādu jaunu nodarbi. Un tādos brīžos prāts kā upe plūst līkumiem vien. Var jau arī neko nedarīt kopā, visu dienu laiskoties pa dīvānu, pļāpāt, dzert tēju. Bet vai tad tas viss ir nekas? Varbūt meditēt ir neko nedarīt, tomēr arī šāds apgalvojums šķiet absurds, jo meditācija ir ļoti spēcīga koncentrēšanās. Šķiet, "neko nedarīt" ir tēlains izteiciens, jo patiesi nedarīt neko ir teju neiespējami. Šis izteiciens ir it kā saistīts ar produktivitāti un iezīmē tai pretējo. Tomēr domāju, ka laiskoties ir pat ļoti produktīvi. Tukšums un garlaicība ir svarīgi, jo tie paver vietu, kur prātam spēlēties. Interneta pasaule, īpaši soctīklu lentes, pārāk vada prātu, neļauj tam klīst pašam savā ritmā. Un ir ļoti ilgi jāsēž telefonā, lai tiešām nogarlaikotos; tur ir daudz interesantu lietu, tik daudz, ka nav laika ne garlaikoties, ne domāt. Kad jums pēdējoreiz bija garlaicīgi?

Ko darītu cilvēki, ja nebūtu tādas lietas kā nauda?

Šis ir ļoti labs jautājums. Bieži iepazīstoties jautājam cilvēkiem, ar ko viņi nodarbojas, ar to saprotot – kā viņi pelna naudu. Tas arī ir interesanti, jo naudu šībrīža pasaulē vajag visiem un tas, kā mēs pie tās tiekam, neizbēgami par mums kaut ko pasaka. Taču jautāt cilvēkiem, ko viņi darītu, ja nebūtu jārūpējas par naudu, varētu būt daudz labāka iepazīšanās stratēģija. Domāju, ir svarīgi uzdot šo jautājumu arī sev un saviem tuvajiem, lai apzinātos to, ko augstu vērtējam un par ko sapņojam. Arī lai izvērtētu savu līdzsvaru starp izdzīvošanu un dzīvošanu – varbūt ar visu to, ka kaut kā jāpelna nauda, tomēr ir iespējams darīt vairāk to, ko gribas darīt?

Tomēr šis jautājums paģēr arī visas sabiedrības, ne tikai indivīda perspektīvu. Ja nebūtu tādas lietas kā nauda, tad, saprotams, mēs dzīvotu politiski un praktiski pilnīgi citā pasaulē. Varētu būt tāds utopijas variants, kur par visu, ko negribam darīt, rūpējas roboti. Mēs tātad visi varētu darīt to, ko vēlamies, – ticams, daudzi cilvēki pievērstos mākslai, literatūrai, sarunām vai kādiem jaukiem vaļaspriekiem dabā. Varētu būt arī tā, ka mums pašiem tomēr ir jārūpējas par visām sabiedrības funkcijām, tikai nepastāv nauda un mēs iegūstam ēdienu, pajumti u.c. lietas caur apmaiņu, kurā naudas starpniecība nav nepieciešama. Iespējams, tā būtu tāda kā komunisma ideālu īstenošanās.

Vai aktieri, atrodoties uz skatuves, redz manu stindzinošo acu skatienu?

Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, jo neesmu aktrise. Tomēr kā skatītāja es mēdzu cieši skatīties aktieriem acīs, tā, ka manējās sāk asarot. Bet varbūt viņi to nemaz neredz? Pajautāju dažiem jaunajiem aktieriem.

Ritvars Toms Logins, JRT aktieris: "Jau kādu laiku došanās pie skatītājiem man nesagādā bailes vai bažas par to, kā izskatos, vai esmu pietiekami labs, vai patīku skatītājiem, kā viņi mani vērtē un tamlīdzīgi. Katra izrāde sajūtas ziņā ir kā došanās pie savējiem. Bez familiaritātes un ar abpusēji cieņpilnu attieksmi, taču kā pie saviem draugiem. Jo, galu galā, viņi jau ir parādījuši savu vēlmi satikties un kopīgi atrasties šai telpā – līdz ar biļetes iegādi.

Pat ja skatītājs sēž zālē ar stindzinošu, kritisku skatienu, es tāpat izrādes laikā uztveršu viņu kā savējo, jo tikai tad mēs varam veidot sarunu."

Krišjānis Strods, VDT aktieris: "Es bieži redzu skatītāju "stindzinošo" acu skatienu, bet to ietekmē dažādi faktori, piemēram, izrādes formāts. Izrādē  "Nelabie" diezgan grūti neredzēt skatītāju sejas, jo skatītāji ir izgaismoti gandrīz tikpat, cik paši aktieri (tas man liek domāt, cik interesanti varētu būt skatītājiem pašiem vērot vienam otru). Tā kā Valmierai šobrīd nav lielās zāles un savu profesionālo karjeru esmu pavadījis lielākoties apaļajā zālē, gandrīz katrā izrādē man ir iespēja diezgan labi saskatīt skatītāju. Spēlējot lielajā zālē, es pieļauju, šāda iespēja sanāk daudz retāk."

Ieva Estere Barkāne, VDT aktrise: "Viņi to jūt."

Kāpēc jātaisa selfiji sporta zālē?

Ir forši iemūžināt mirkļus, kad jūties spēcīga un skaista. Sportošana nereti sniedz pārliecību par sevi. Kā jūs domājat, kāpēc jums nedod mieru tas, ka sporta zālē kāds taisa selfijus?

Kas notiks, ja es iemīlēšu sevi tādu, kāda esmu?

Tad tu dzīvosi daudz skaistāku dzīvi!
Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!