Mirklī, kad jūs šo lasāt, es, iespējams, raudu. Protams, to ar lielāku vai mazāku iespējamību var teikt par jebkuru tekstu. Vismaz, ja autors ir starp dzīvajiem (un ne tikai fiziski). Teksts it kā ir saruna starp rakstītāju un lasītāju, kaut kādā mērā es pa īstam esmu te ar jums, bet patiesībā jūs nezināt, pa kādiem laukiem es klīstu mirklī, kad jūs esat ar mani uzsākuši šo lasīšanas sarunu. Mans "tagad" un jūsu "tagad" nav tas pats "tagad". Un labi, ka tā. Nedod Dievs, ka man būtu jāraksta tepat, uzreiz, kamēr jūs katru vārdu kamptu man ārā no rokām kā izsalkuši putnēni. Ja nu es ko gribētu nosvītrot vai izdzēst, jūs to jau būtu izgaršojuši. Bet šim tekstam, ko lasāt, mēs ar redaktoru jau būsim izgājuši cauri kā dārznieki, kā sētnieki. Un, kamēr jūs te droši pastaigājaties, es, iespējams, raudu.
Es raudu, jo šorīt, kas jums un man īstajā dzīvē ir tagadne, bet man kā rakstītājai vēl nākotne, es lidostā atvadījos no sava mīļotā. Tur pirms drošības kontroles uz zemes ir tāds uzraksts "Kiss and fly" vai "Kiss and cry", vai "Kiss and miss". Neatceros. Tas noteikti ir arī latviski, tikai ne pārāk skanīgi, man arī grūti uz sitiena izdomāt labāku versiju par "skauj un mauj" vai "atvadies un aizlaidies". Varbūt "buča un atā" vai vienkārši "atskāviens". Un šai speciāli atvadu rituāliem iezīmētajā vietā mēs ar mīļoto atskāvāmies un atbučojāmies, un tā viņš aizbrauca prom uz pusgadu. Bet, kamēr es šo rakstu, viņš vēl ir tepat. Risina aizbraukšanas birokrātiju un sūdzas par slikti gulētu nakti. Mēs domājam par to, kādu atvadu randiņu sev noorganizēt. Varbūt garu pastaigu gar jūru. Solās būt ļoti auksts, un atvadām tāds dramatiskums piestāv.
Māksliniece Marina Abramoviča ar savu dzīves un mākslas partneri Ulaju šķīrās tā: katrs no sava gala gāja pa Lielo Ķīnas mūri, līdz satikās, lai izšķirtos. Performanci sauca "Mīlētāji". Par to uzzinājusi pusaudzes gados, es nodomāju, ka varbūt mēs ar manu pirmo puisi nemaz neesam kārtīgi izšķīrušies, kamēr neesam izdarījuši ko tādu. Bet viņam bija jauna draudzene, tāpēc es nesaņēmos piedāvāt ekstrēmus šķiršanās pārgājienus. Vēlāk uzzināju, ka patiesībā Abramoviča un Ulajs bija plānojuši to kā precēšanās rituālu, bet, lai iegūtu Ķīnas valdības atļauju, pagāja pieci gadi un kāzas vairs nebija aktuālas. Gadās, ka tas, kas der sākumam, der arī beigām. Tāpat ugunī var mest uz lapiņas uzrakstītu gan to, ko grib palaist vaļā, gan to, ko grib pievilināt. Tikai domās nevajag sajaukt. Un katras atvadas, protams, ir arī ievadas. Bet vai atvadas ir svarīgākas, jo tām ir šāds vārds? Daudzskaitlinieks norāda uz kaut ko daudz, ilgstošu vai pat starp vairākiem. Palaist vaļā nav viegli, un visas lietas, kuru vairs nav, vēl kādu laiku dzīvo mūsos. Tāpēc ir svarīgi kārtīgi atvadīties.
Es ik pa laikam iedomājos par savu studentu istabiņu Amsterdamā. Tajā es kļuvu par cilvēku, nē, tajā es kļuvu par sevi daudz vairāk nekā jebkad iepriekš. Bet šis tapšanas sākums vairs neeksistē. Es nevaru aizbraukt ciemos. Telpa ir turpat, bet tajā ir pilnīgi citas mēbeles, lietas, tā ir cita istabiņa. Tur kāds cits šobrīd kļūst par sevi. Manas pēdējās nedēļas pirms braukšanas prom bija pat absurdi melanholiskas. Atceros, kā āķēju uz riteņa bagāžnieka tualetes papīra paku un domāju – šis ir pēdējais tualetes papīrs, ko te nopērku. Es klausījos uz riņķi pāris smeldzīgas dziesmas, un karstā jūnija saule šķita dedzinām tukšumu. Tomēr, lai gan atvadu gaidas bija ilgas, aizbraucu es steigā. Pēdējo nakti vēl pavadīju, krāmējoties un mēģinot izdāļāt savu triju gadu laikā savākto nieciņu bagātību pa labi, pa kreisi. Bērnībā, kad mēs ar mammu devāmies ceļojumā, vienmēr bija jāatvadās no mājas – "Čau, māja, gaidi mūs!" – un pēc tam atkal jāatvadās no viesnīcas numuriņa vai citas mītnes, kas laipni mūs uzņēmusi. Tā vienkārši bija. Kaut kādā mirklī man tas sāka šķist muļķīgi; es sapratu, ka citi tā nedara. Bet varbūt tur ir tā problēma – es nepateicu: "Čau, istabiņa!"
Lai atvadītos no 2022. gada, izlēmu apgriezt matus. Jau kādu laiku domāju par to, ka matu apgriešana, it īpaši sev pašam, ir izplatīts jaunības pārmaiņu rituāls. Meitenes gariem matiem, kurus visi tā slavē par skaistiem un sievišķīgiem, mēdz sataisīt divas astītes un nogriezt tās. Es esmu meitenes. Divreiz tā esmu darījusi, un tas bija liels emocionāls piedzīvojums. Šķēres parasti ir no virtuves atvilktnes, galīgi neasas, tās sprūst matos. Tā ir cīņa, kas sniedz spēcīgu protesta sajūtu, lai pret ko tas arī būtu. Savas nogrieztās astes es pienagloju istabiņā pie sienas – jo te, lūk, sākas mana pasaule un te es daru, kā gribu. Džeki, savukārt, parasti noskuj galvu. Reiz es turpat Amsterdamā redzēju, kā viens jauneklis otram saulainā pavasara dienā upes krastā dzen nost matus. Tie gabaliem krita zemē, un vējš tos lēnām rokām nesa ūdenī. Tas ir rituāls, lai novilktu robežu. Bija tā, bet tagad būs citādi. Bija vecais, bet tagad būs jaunais. Tomēr šogad es neizjutu īpašu vajadzību protestēt ar radikālu matu griešanu. Es gribēju maigu un simbolisku rituālu. Es gribēju, lai citas rokas man izmazgā galvu. Gribēju vienkārši apgriezt galiņus. Piezvanīju uz frizieru salonu, un tur man teica, ka mani varot pieņemt ukraiņu meitene, vai tas derēs? Jā, tas ļoti labi derēs.
Mēs ar frizieri nerunājam. Ne tikai tāpēc, ka es pēc dabas neesmu pļāpa un mana krievu valoda nav plūstoša. Arī tāpēc, ka ko gan teikt. Es skatos sev acīs un domāju par savu gadu. Viņa maigi rosās ap maniem matiem, un es domāju par viņas gadu. Es par to, protams, neko nezinu, bet varu nojaust. Tomēr arī nevaru nojaust. Varbūt arī nemaz negribu. Viņa apgriež man galus, žāvē, stiepj matus, kuri man nepatīk izstiepti taisni, bet frizieriem šķiet, ka pasaulei tādai jābūt. Un retu reizi jau es varu arī pieciest viņu skatpunktu. Bet tad viņa vēl papildus mēģina matus padarīt mazāk pūkainus, nogriezt spurainumu. Un es nepaspēju iebilst, ka pūkas un spuras ir daļa no manis. Nekas, pa īstam jau tās tāpat nevar nogriezt nost.
Draudzene sagaida mani un manus jaunā gada matus. Mēs runājam par sākumiem un beigām. Es izmetu, ka bēru ballītes ir vislabākās. Nē, nu, es esmu bijusi tikai vienās bērēs. Tomēr tās bija mana brāļa un pēc pašnāvības. Un pēc tām bija ne tikai neaprakstāmi sāpīgi, bet arī kaut kā īsti un jautri. Kolektīvā sirds ir pārplīsusi pušu, plīvurs ir norauts, un mēs te beidzot esam pa īstam.
Mēs esam restorānā, un es jau kādu laiku atkal ēdu gaļu. Tas ir sarežģīti, un es nebeidzu domāt par to, ka man būtu svarīgi izrādīt cieņu šai dzīvībai, kas beigusies, lai es varētu saņemt šo maltīti. Kā no tās atvadīties un tai pateikties? Es tikai nesen uzzināju par tādām cūku bērēm. Vai tas ir tas? Tajā skan kaut kas grotesks. Bet tā jau bērēs gadās.
Vecgada naktī mēs kurinām ugunskuru. Ārā ir mitrs, un ugunij neveicas cīņā. Sofija norāda, ka mums vajadzētu sarunu apli rīkot tepat ārā, pie aukstās uguns, jo te ir diezgan pretīgi un šis tiešām ir bijis pretīgs gads. Tomēr pie ugunskura esam palikuši tikai daži, pārējie jau ir iekšā – siltumā, ko sola nākamais gads.
Naktī mani pa miegam moka drudzis, it kā tas būtu vecais gads, kas manī mirst un caur sviedriem tvaiko ārā. Un varbūt šobrīd caur manām asarām iztvaiko atvadas no mīļotā. Bet vismaz tas bija atskāviens uz tikšanos.
3