Par Paulas Pļavnieces un Matīsa Gricmaņa izrādi "Veiksmes akadēmija" "Dirty Deal Teatro"
Pirmoreiz Robina S. Šarmas grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" man ieteica viena no labākajām draudzenēm laikā, kad draudzenes pavisam noteikti bija jādala labākajās un tajās pārējās. Mums bija trīspadsmit gadu, un eksistenciālā krīze tikko pumpurojās, barojoties ar pa kluso uz jumta izsmēķētu, pēc sintētiskiem āboliem vai vaniļas garšojošu slim cigarešu dūmiem. Apmēram gadu vēlāk man mūku ieteica klasesbiedrs, kurš kā apņēmīgs topošais biznesmenis grāmatā gūtās atziņas konspektēja. Es viņu nedaudz apbrīnoju. Nekad nebiju konspektējusi grāmatu "sevis attīstīšanas" nolūkos. Taču, kad pēc vēl pāris ieteikumiem izlasīt šo grāmatu beidzot nonācu līdz jau tik pazīstamajos zilsarkanajos vākos izdotā mūka lasīšanai, biju neizpratnē. Jutos tā, it kā man ar lielo zupas karoti bez aplinkiem barotu iekšā jau visapkārt dzirdētas "dzīves patiesības". "Viss tiek radīts divreiz: no sākuma prātā un pēc tam – realitātē." – "Nekad nenožēlo savu pagātni – novērtē to kā savu skolotāju." – "Laime ir ceļš, nevis mērķis." [1] Es nesapratu, ko ar to visu iesākt īstajā dzīvē un ko mani draugi – visādi citādi sakarīgi cilvēki – tur tādu atrada. Varbūt es grāmatai vienkārši pieķēros neīstajā brīdī. Varbūt ceļš uz laimi tiešām atrodams atlikušajās trīs ceturtdaļās "Mūka, kurš pārdeva savu Ferrari" lappušu, ko tā arī neizlasīju.
Ideja par to, ka dzīvi varētu pilnībā izmainīt viena grāmata, viena lekcija, viens cilvēks, viens mirklis, savu burvību, šķiet, nekad nezaudēs. Tā savā būtībā nav muļķīga – pietiekami bieži dzirdēts, ka negaidīts notikums vai satikšanās pagriež cilvēka domāšanas veidu un attieksmi pret dzīvi pavisam citā virzienā... Vismaz uz kādu laiku. Taču grāmatām un lekcijām piemīt īpašs šarms. (Robinam S. Šarmam laikam pavisam burtiskā nozīmē.) Tie piedāvā atklāt universālu veiksmes noslēpumu, neejot cauri parastajām grūtībām un pieredzēm. Tikt pie zvaigznēm pa iemītu taku, kur ērkšķu krūmus kāds cits jau apgraizījis. Atklāt dzīves cheat kodu. Par to arī ir "Dirty Deal Teatro" iestudētā "Veiksmes akadēmija", kuras pirmizrādi apmeklēju 22. septembrī.
Režisores Paulas Pļavnieces un dramaturga Matīsa Gricmaņa "Veiksmes akadēmiju" vada divi business casual tērpti jauni cilvēki – aktieri Ance Muižniece un Artūrs Putniņš. Akadēmijas tapšanas priekšnoteikumi: jaunieši ir paspējuši vairākkārt vilties savā karjeras un privātās dzīves izvēlē, taču visbeidzot abi satikušies un nolēmuši reizi par visām reizēm atšķetināt veiksmes noslēpumu, apkopojot visdažādāko dzīves veiksminieku gudrības. Izrāde norisinās Rīgas Vakara ģimnāzijas telpās, kas lieliski sasaucas ar tādu kā "otrās iespējas" motīvu. "Veiksmes akadēmijas" bukletā norādīts, ka laimes formulu autoriem atrast nav izdevies un tieši tādēļ viņi devušies veiksmes meklējumos. Taču, lai arī kādā vārdā to sauktu, ja vēlamies kaut ko atrast, tas vieglāk paveicams, ja zinām, ko tieši meklējam. Šķiet, tur arī lielākoties atduramies – nav skaidrs, ko tieši saprotam ar "laimi", "veiksmi" vai ko tamlīdzīgu. Tie ir abstrakti ar pozitīvām emocijām saistīti koncepti, kuru pamatā atkarībā no apstākļiem var būt šis, tas un pat nekas, turklāt – katram cits. Atrast universālu formulu kaut kam mainīgam un unikālam šķiet neiespējami jau pašā saknē.
Tātad īstenībā meklējam nevis veiksmi vai laimi, bet gan domāšanas veidu un ieradumus, kam ir potenciāls mūs pie šī emocionālā stāvokļa aizvest. Šķiet, veiksmīgie cilvēki visu dara citādi – viņiem pieder kāds kopīgs noslēpums. Un "Veiksmes akadēmijas" vadītāji tātad mūs iepazīstina ar sevi kā pašgatavotiem veiksminiekiem, kuri noslēpumu atklājuši un izķidājuši. Viņi ir mūsu vietā izkonspektējuši gan "Mūku, kurš pārdeva savu Ferrari", gan "Bagāto tēti, nabago tēti", gan "Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumus", gan "Noslēpumu". No akadēmijas burvju lādītes – melnas kartona kastes – visa starpā tiek izvilkta arī Kanta "Spriestspējas kritika", kas šķiet vēstām, ka tie filozofi jau ar' neko citu nedarīja, kā vien laimi meklēja. Taču smieklus skatītāju rindās izraisa ne tikai Kanta šķietamā neiederība, bet arī pārējo grāmatu iederība. Katrs pazīst vismaz pāris šo grāmatu vāku, redzētus viesistabā uz dīvāna, blakus žurnālu kaudzei tualetē, rokās tantei trolejbusā, uz palātas biedra naktsgaldiņa vai bestselleru plauktā grāmatnīcā. Veiksmīgo paradumu meklējumi vienmēr šķiet esam mums apkārt, periodiski iegūstot un atkal zaudējot personīgo svarīgumu (atkarībā no izmisuma pakāpes) un publisko aktualitāti (vispārējā situācija valstī vai, piemēram, sarakstīta jauna, patiesāka pašpalīdzības grāmata).
Izrādes laikā secinu, ka padomi veiksmīgas dzīves paradumiem dalāmi divās kategorijās: prāta un rīcības. Pirmie māca mainīt domāšanas veidu, piemēram, iztēloties sevi nevis riņķa centrā, bet gan ārpus tā, dalīt cilvēkus 4 kategorijās atkarībā no tā, vai viņiem ir laiks un nauda vai to nav, prātā vienādot laimi ar nogurumu. Otrie savukārt aicina uz praktisku rīcību – izveidot "vēlmju tāfeli" no žurnālu izgriezumiem, katru rītu izpildīt vienu un to pašu rituālu vingrinājumu vai novietot uz galvas kādu objektu, kas veicinātu ideju plūsmu. "Veiksmes akadēmija" ironizē par šiem un citiem uz veiksmi vedošajiem ceļiem, aicinot pasmieties gan par citiem, gan pašiem par sevi. Tas ir mash-up no visām pašpalīdzības grāmatām, lekcijām un padomiem, kas jebkad nonākuši apkārtējā informācijas laukā. Jāatzīst, ka satura dēļ nedaudz cieš izrādes struktūra – tā šķiet nejauša, rodas sajūta, ka ainas tikpat labi varētu sajaukt vietām un skatītāji par to nenojaustu. Tomēr iestudējuma ironija ir autentiska, ko nodrošina grandiozie "Dirty Deal Teatro" pirms izrādes izteiktie solījumi: "Izrādes komanda ir radījusi unikālu mācību metodi, kas ļauj jebkuram cilvēkam stundas laikā mainīt savu dzīvi. "Veiksmes akadēmija" ir vienīgā mācību iestāde, kuru var pabeigt tik īsā laikā un kura sola, ka 99% tās absolventu dzīve mainīsies."
Spoiler alert: "Veiksmes akadēmija" visdrīzāk jūsu dzīvi neizmainīs. Bet pie tā droši vien jau esat pieraduši. Izrāde ir oriģināla, izklaidējoša un asprātīga, turklāt tikai stundu gara – nogarlaikoties vai aizmigt ir neiespējami. Taču neesmu droša, vai tā vieš kādu svaigu domu visai skumjajā, taču vispārzināmajā naratīvā – kaut kas tik cilvēcisks kā naivi laimes meklējumi ir padarīts par miljons dolāru industriju. Tomēr nedaudz plašākā mērogā "Veiksmes akadēmija" noteikti ir daļiņa kaut kā svarīga. Tā ir pirmā izrāde "Dirty Deal Teatro" veidotajā izrāžu ciklā "Jaunie pieaugušie", kas (nepateikšu labāk par pašiem autoriem) "radies ar vēlmi aktuālā un laikmetīgā teātra valodā uzrunāt jaunus cilvēkus vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem un censties viņiem parādīt to, kā māksla palīdz atrast domubiedrus un dvēseles radiniekus, paplašināt savu uztveres lauku, uzdot jaunus jautājumus un meklēt atbildes uz esošajiem". Mani kā jauno pieaugušo šī iniciatīva ļoti iepriecina. Izrādes plānotas mobilas un īsas, tātad – piemērotas skolas videi. Aizvest mūsdienīgu teātri uz Latvijas pilsētām, kur teātris jauniešus garlaiko vai tuvākajā apkārtnē vispār nav pieejams, ir apsveicami. Tā vien gribas šim teātrim draudzīgi uzsist pa plecu par apņēmību.
[1] Citāti no mājaslapas goodreads.com (tulkojusi šī raksta autore).
0