Kastaņa zars ir lipīgs un stingrs pirms ziedēšanas. Es to maigi plūcu, lai uzzied pie manis mājās. Ielaužu un acumirklī izjūtu muļķīgu nožēlu, kas tik pazīstama kopš bērnības. Grozu to uz vienu un uz otru pusi, bet zars ir tik dzīves pilns, ka negrib man padoties, negrib pamest savu koku, savu parku, savu visu. Kā es uzdrošinos? Paņemt, nolauzt, sev, sev, sev. Labam cilvēkam sirds sažņaudzas, pat ziediņu noplūcot. [1] Bet atpakaļceļa arī nav, jo aizlauztu atstāt būtu vēl sliktāk. Mani pirksti lipīgi laužas ar zaru, un es jūtu spriedzi, jo bīstos, ka tūlīt, tūlīt ies garām tante un teiks, ka jaunatne neciena dabu, jaunatne egoismā to moka un neciena it neko. Ir par vēlu: tante jau ir manī iekšā, viņai nemaz nebija jāatnāk uz parku.
Es atnācu uz parku zilās puķītes lūkoties. Pareizāk, es atnācu uz kapiem zilās puķītes lūkoties. Kapi ir parks ar pievienotu eksistenciālo vērtību. Es pieminēju zilās puķītes māksliniecei un māksliniekam, un viņi abi teica, ka tās ir tik brīnumainas un tās nevarot noķert ar kameras aci. Tās saķep pikseļos un paslēpjas. Reiz es piedzīvoju reliģisku atklāsmi, vērdamās koku lapu ņirboņā vējā. Man acīs sariesās asaras. Naivi gribēju cēlo skaistumu iemūžināt, bet tā pārdabiskā daudzdimensionalitāte, protams, gandrīz vai salauza man telefonu un beigās neizskatījās ne pēc kā.
Man šķita, kā jau tas mēdz šķist, ja veras tepat iekšup, ka zilās puķītes ir kāda īpaša Latvijas parādība, jo Latvija ir ļoti īpaša valsts, kurā ir ļoti skaistas lietas, kuru nekur citur nav. Tad es redzēju Latvijas Televīzijas ziņu sižetā, ka Beļģijas mežos arī ir uzziedējušas zilās puķītes. Cilvēki dodas tās lūkoties, tāpat kā es uz kapiem:
Apmeklētāji sarunā ar žurnālistiem arī norādīja, ka skaistie skati un pastaiga mežā ļauj uz brīdi aizmirst par dažādām problēmām, tai skaitā aizbēgt no stresa, ko rada ziņas par traģiskajiem notikumiem Ukrainā.
Tomēr izrādās, ka Rietumeiropai un Austrumeiropai ir katrai savas zilās puķītes. Beļģijā tie ir zilie zvaniņi jeb meža hiacintes (Hyacinthoides), Latvijā – zilsniedzītes (Scilla). Savienības labad gan jāsaka, ka abas ģintis pieder pie vienas dzimtas (Scilloideae).
Es daudz nezinu par ziediem. Tomēr nesen Parīzes botāniskajā dārzā satiku pāris draudzenes francūzietes un, sev par pārsteigumu, krietni labāk spēju atpazīt augus nekā viņas. Es nekad nebiju domājusi par šo kā par īpašu prasmi, vismaz noteikti ne tajā primitīvajā līmenī, kādā man tā piemīt. Tomēr es ļoti skaidri zinu, ka tulpe ir tulpe, kļava ir kļava, atraitnīte ir atraitnīte, roze ir roze ir roze, lai cik neparastas to versijas manā priekšā manifestētos. Vēl pie tam, pateicoties Rīgas domei, es arī zinu, ka tagad ir modīgi apstādījumos izmantot īstus, ēdamus kāpostus. Ir patīkami pēkšņi sajust, ka esmu izglītota kādā jomā, ko es citādi uztvertu par pašsaprotamu. Paldies Latvijas izglītības sistēmai vai varbūt ne gluži sistēmai – jo tās bioloģijas stundas, kas pavasaros tika tik vēlīgi veltītas augu atpazīšanai parkā pie skolas, es tomēr primāri veltīju saules peldēm, nevis darba lapu aizpildīšanai –, varbūt vienkārši paldies vecajai, labajai dzīvesziņai.
Parīzes botāniskais dārzs diži neatšķiras no pārējiem Parīzes parkiem, kuros esmu paviesojusies līdz tam, – un tas ir kompliments Parīzes parkiem. Leknās dobes un smaržīgie koki der par mīkstinošu fonu, kurā satikt draudzenes, ar kurām pēdējais kontakts bijis pirms septiņiem gadiem. Gaidīdama viņas pie parka ieejas, es domāju par to, kas es biju, kas es esmu un kā viņām to pastāstīšu; pāri ielai mans skatiens aizķeras majestātiskā strūklakā, kurā ūdens šļācas no čūsku mutēm. Mana trauksme šļācas tāpat, bet es tai ļauju un to vēroju kā strūklaku. Kāpēc man ir tā bail no cilvēkiem? Viņi taču ir cilvēki tāpat kā es. Man nav jātaisnojas, nav jāstāsta caur puķēm, un viņām arī ne.
Viņas atnāk, un mēs visas izskatāmies tāpat kā pirms septiņiem gadiem. Mēs rāpjamies augšup kalniņā. Bet virsotnē sākam smieties. Tur nav nekā, izņemot citus apjukušus cilvēkus – tas ir, no kalniņa īsti nepaveras gaidītais skats, jo koki traucē pilsētai un pilsēta traucē kokiem pašā muļķīgākajā proporcijā. Mēs slīdam tālāk cauri rododendriem, akācijām, kļavām, kāpostiem, tulpēm, atraitnītēm, vārdiem un teikumiem. Ko mēs esam darījušas visu šo laiku? Ko darīsim tālāk? Atraitnīte franciski ir "la pensée", burtiski "doma". Atraitne ir "une veuve" kā tas populārais šampanietis. Domāju par to, ka atraitnēm ir daudz skumju domu, bet varbūt ne tikai skumju, varbūt arī par šampanieti. Vai arī skumjas domas par šampanieti.
"Es vienmēr esmu zinājusi, ka tu esi māksliniece," viņa saka.
"Tev tas bija redzams uzreiz, bet man vajadzēja krietnu laiciņu, lai to pamanītu."
Mēs pašas sev esam kā miglas mākonīši, kamēr citus redzam dzidri, skaidri, pat ja, iespējams, pārāk vienkārši. Mēs iznākam spožā saulē, un tā iededzina ar jautājumu. Kā klājas manam brālim? Viņš ir miris. Kā klājas viņas ģimenei? Viņa no tās ir aizbēgusi, viņai tur darīja pāri. Es to nezināju, kad draudzējāmies. Saku, ka lepojos ar viņu.
"Tagad es mācos dzīvot dzīvi no jauna, piemēram, priecāties. Nesen es tāpat vien nopirku sev ziedus, ko ielikt vāzē. Es ļoti ilgi par to domāju pirms tam, tas šķita tik bezjēdzīgi. Tomēr es sev teicu tā: ja jau es tos mierīgi uzdāvinātu kādam citam, lai viņu iepriecinātu, kādēļ lai es tos neuzdāvinātu sev, lai iepriecinātu pati sevi."
Es jau kādu laiku domāju par griezto ziedu bezjēdzīguma šarmu. Tā ir absolūti neilgtspējīga dāvana, dārga un ātri gaistoša. Un man ienāca prātā, ka nevis tie ir skaisti, bet gaistoši, bet savā ziņā skaisti, jo gaistoši. Tieši tāpēc tie ir tik brīnišķīgi, ka tiem nav nekāda sakara ar efektivitāti un ilgtspēju. Tas ir dzīves un mīlestības līmenis, kurā var atļauties mirklīgu skaistumu vienkārši tāpat. Kāda Parīzes amerikāņu grāmatnīcas pārdevēja, atšķirdama īsto lapaspusi aptuveni viņas ieteiktās grāmatas vidū tā, it kā tā noteikti nebūtu pirmā reize, kad viņa to dara, maigā bērnudārza audzinātājas balsī nolasīja man priekšā šādu rindiņu: "Ziemassvētkos vīrs man uzdāvināja slotu. Sajūta nebija pareiza. Neviens man neieskaidros, ka tas tomēr bija domāts jauki." Padomājiet, kā tas ir – uzdāvināt kādam slotu. Lūdzu, ej un slauki, lūdzu, noderēs ilgus gadus, lūdzu, optimāls ieguldījums. Ziedu pušķis ir tieši pretējais slotai. Lūdzu, tas Tev te, tas Tev tagad, priecē savus jutekļus, mīļā.
Skat, cik milzīgs koks! Mēs apsēžamies ēnā, visas trīs atbalstījušas muguras pret milzīgā koka (suga nenoskaidrota) stumbru ar skatu uz rožainām tulpēm. Kur mēs gribētu strādāt, vai mēs gribētu precēties un bērnus, vai mēs jūtamies brīvas un laimīgas, kas padara Franciju par Franciju, un vai Parīze ir klišejiski stulba vai tomēr diezgan forša. Kad pieceļamies, es saprotu, ka visa mūsu saruna man ir ierakstīta tulpēs, kuru formas un krāsas nianses biju neapzināti ar skatienu glāstījusi, piesaistot domām un vārdiem.
Mēs visas to īsti negaidījām, pirms ieradāmies (viņas arī nav no šejienes), bet Parīze tomēr tiešām ir diezgan forša. Man negribas, lai man patīk tas, kas patīk visiem, un tomēr man patīk Parīze. Agrāk man šķita, ka ziedi ir klišejiski stulbi. Ka tā ir kaut kāda sieviešu padarīšana. Kas patīk visām. Laika un naudas tērēšana. Manai sirdij vajadzēja ilgi dzīt, lai no sausiem zariem izdzītu pumpuriņu. Un tas maigi vērās vaļā – es pamanīju viršus kā pasaku mežā, maigi noķēru pēdējās ņiprās rudens puķes vasarnīcas dārzā. Izrādījās: lai ziedi vāzē izskatītos nejauši, dabiski, tiem vajadzīga uzmanīga roka un laiks. Frīda Kalo raksta:
"Kaut es varētu darīt jebko, ko vēlos, aizslēpdamās aiz "neprāta" aizkara. Tad es visu dienu pavadītu, kārtodama puķes, gleznodama sāpes, mīlestību un maigumu; es smietos, cik vien tīk, par citu stulbumu, un viņi teiktu: "Nabadzīte, viņa ir traka!" (Visupirms es smietos pati par savu stulbumu.)"
Rudens puķes stikla vāzē izdzina saknes un izturēja pat aiz pavasara. Februārī saplūcu zariņus, ko lepni nesu ārā no meža kā šamane. Arī tie pārspēja jebkādus ilgtspējības rekordus, plauka pa kārtai – es pirmo reizi mūžā redzēju, cik skaisti zied mellenes – un vēl šodien stāv vāzē. Es skatos uz pūpoliem, ko kaķene cītīgās rotaļās apskādējusi, laikam būs jāmet ārā. Un pēkšņi šī salūzusī, paretinātā kompozīcija iemirdzas katrā tās izliekumā, it kā teikdama, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Es saku paldies katram zariņam, katram ziediņam. Tomēr ar kādām tiesībām es tos vācu? Tā taču ir dzīvība, tā nepieder man. Bet, ja es tiešām neaiztiktu nevienu dzīvību, tad mana dzīvība drīz izčibētu un es tomēr būtu noskādējusi vienu dzīvību. Es saku paldies katram zariņam, katram ziediņam.
Es nācu pēc zilajām puķītēm, bet eju mājup ar lipīgiem kastaņiem un citiem, ko neatpazīstu, bet mīlu. Sieviete uz mani zinoši paskatās, it kā mūs vienotu kāda raganiska saikne. Vīrietis jau trešo reizi man paskrien garām. Kāda dāma iet ar rožu pušķi. Cauri kapiem traucas kravas mašīnas; gājēji, gaidīdami zaļo gaismu, visi kā viens pagriež otru vaigu putekļiem, lai skatītos uz puķītēm. Man pretī pa zilo ainavu uz velosipēda nesas meitenīte zelta jaciņā. Viņa nokrīt. Man pretī pa zilo ainavu pie viņas nesas tētis. Cauri Marijas Kallasas ārijai austiņās es dzirdu, kā meitenīte raud. Viņas abas izkliedz cilvēces sāpi un lūdz pēc mierinājuma.
Dieviete šķīstā, kas apsudrabo
Šos augus senos, svētos,
Tavā daiļā sejā raugāmies,
Kas bez mākoņu, bez plīvura…
Mierini, ak Dieviete,
Dedzīgos garus, kas nocietinās,
Mierini to drosmīgo degsmi,
Izkaisi pār zemi to mieru,
Kam tu dod valdīt pār debesīm.
[1] Mana draudzene, dzejniece un māksliniece Marija Luīze Meļķe šādi raksta par karu Ukrainā: "Cilvēkiem tiek izpostītas dzīves un atņemtas dzīvības – viss, ko viņi gribēja paveikt, kas viņi gribēja būt, ir un tiek izpostīts, un tam nav robežu. Cilvēki tiek sagūstīti, izvaroti, par slepkavību upuriem kļūst bērni. Un kāpēc? Tikai tāpēc, ka kāds ir iedomājies savu sakāmo par svarīgāku un tagad ar bezsirdīgu vardarbību pieprasa, lai pasaule klausās viņa impērijas stāstu. Neviena pati dzīvība nav pelnījusi, ka to šādi aprauj. Uzskatu, ka sirdī tīrs cilvēks izjūt nožēlu pat pret ziedu, ko noplūc zaram, jo tas arī vēlējās nest augļus." (Izcēlums mans.) (Avots: "Facebook" ieraksts 21.03.2022.)
0