Autores foto.
 
Sleja
24.04.2023

Muļķības slavinājums

Komentē
1

Studiju kursā "Pasaules literatūras vēsture" mums uzdots lasīt Roterdamas Erasma "Muļķības slavinājumu". Ļoti apzinīgā vai varbūt muļķīgā kārtā mana kursabiedrene sajaukusi datumus un to izlasījusi vairākas nedēļas par ātru. Viņa atzīstas, ka nesaprot, kā to tekstu vispār interpretēt – tas ir kaut kāds joks? "Un kā tu domā?" es daudznozīmīgi jautāju, it kā es par to kaut ko zinātu, lai gan neesmu grāmatu pat atvērusi. Vispār esmu atklājusi, ka ir ārkārtīgi viegli runāt par lietām, par kurām gandrīz neko nezinu. Agrāk man šķita, ka tad uzreiz pieķers, izraidīs, piesies pie kauna staba… Bet nekā. Man tiešām jāpaļaujas vien uz savu sirdsapziņu – ārprāts kaut kāds!

Pirms Lieldienām profesore mums atgādina par uzdoto lasāmvielu. Tā esot plāna grāmatiņa, kas mūsu saulainās brīvdienas pārāk nenoslogošot.

"Tik plāna, lai izlasītu ceļojumā?" es vaicāju.

"Noteikti! Uz kurieni jūs brauksiet?"

"Uz Franciju."

"O, tad varbūt man jums jau tagad jādod "Gargantija un Pantagriels"…"

Man šķiet brīnišķīgi pielāgot lasāmvielu ceļojuma galamērķim, vēl vairāk – ka pasniedzēja pielāgotu visu četrdesmit kursa studentu lasāmvielu manam ceļojumam. Ziniet, varbūt tas pat būtu godīgi, jo es tomēr semināros iesaistos visaktīvāk. Ak, bet tomēr viņa nerīkojas tik muļķīgi un paldies Dievam, jo, lai kas arī būtu "Gargantija un Pantagriels" (to uzzināsim nākamajā sērijā), tā ir kādas četras reizes biezāka grāmata par "Muļķības slavinājumu". Nē, nu tikai nedomājiet, ka esmu kaut kāda muļķe, kas nevar lasīt biezas grāmatas, tomēr, saprotiet… dāmai ceļojumā… tādu ķieģeli vilkt līdzi…

Protams, lasīšanas plāni atvaļinājumā ir īpašs žanrs. Tas ir sapnis – beidzot būs laiks, būs vaļa nodoties tam, kas patiesi ir svarīgs. Pa īstam ķerties klāt tai piegultes grāmatu kaudzei, kas jau kļuvusi par mēbeli (šo lielisko salīdzinājumu es kaut kur izlasīju, vai varbūt to teica Ingmāra Balode). Bet sapnis… ir sapnis. Ceļojumi liek smagi mācīties no kļūdām un nekādā gadījumā nepiekrāmēt pilnu koferi ar grāmatām. Pirmkārt – neticami – ārzemēs ir daudz interesantu grāmatu, ko nopirkt. Otrkārt, nu… ar to lasīšanu ir, kā ir. Lasīt nozīmē izvēlēties citu realitāti tās vietā, kas ir tepat. Kas ir tie dzīves mirkļi, kurus vieglu roku atmest? Es teiktu, ka labākais laiks lasīšanai ir lidmašīnā, jo tur tiešām īsti nav, ko darīt, un telefonu vienkārši nedrīkst lietot. Kopš bērnības domāju, ka lidmašīna nokritīs, ja kādam būs ieslēgts telefons, bet man ir radušās aizdomas, ka varbūt tas ir tikai ģeniāls, laikmetam pa priekšu ejošs izdomājums, kā dot cilvēkam atelpu un telpu emocionāli sagatavoties ceļojumam.

Tātad lidmašīnā varētu lasīt. Varētu. Reiz, kad tiešām biju lasīšanas garastāvoklī, pieredzes bagātā minimālismā biju paņēmusi līdzi tikai vienu grāmatu, kas izrādījās ārprātīgi vardarbīga, un jutos uz trim stundām iesprostota ar to gluži vai tikpat toksiskās attiecībās kā grāmatas varoņi. "Tev bez manis neviena cita nav!" teica grāmata. "Nav taisnība," es caur asarām aizstāvējos, "man ir šis te… "Airbaltic" žurnāls! Un viņš mani iepriecinās un izglītos tā, kā tu to nekad nespētu!"

Patiesībā man lidojumos ļoti labi nāk miegs, varu iekrist ikdienā neaizsniedzamā komā, pamosties ar sausu muti un vēl sausāku kaunu par to, ka tā bijusi atvērta. Ja ne tā, tad nākamais labākais laika pavadīšanas veids lidmašīnā ir skatīties mākoņos un klausīties mūziku, pie kuras jūtos kā filmas galvenā varone. Lidmašīnā uz Parīzi tā arī daru, līdz sajūtu tādu kā dīvainu reiboni. Nodomāju –varbūt ķermenis ir šokā no brīvdienām, no Francijas dvesmas, galu galā, no spožās saules, kas pēc piecu mēnešu tumsas atdzimusi un žilbina visu lidojuma laiku. Protams, šādā reibonī varu nodoties tikai reibonim pašam un nevis "Muļķības slavinājumam".

Tomēr šis galīgi nav īstais brīdis vārgumam. Atšķirībā no manas ierastās dienvidnieciskās ceļojumu attieksmes, kad esmu gatava atstāt lidmašīnu pēdējā, kamēr pārējie kā lunkanas sardīnes ietaupa savas dārgās minūtes, spiezdamies ejā, vēl pirms kāds ir paspējis aplaudēt par negaidīti veiksmīgu piezemēšanos, šoreiz arī man ir jāsteidzas. Tas ir dzīvības vai nāves skrējiens uz vilcienu, kas ir mana pēdējā iespēja nepavadīt nakti Parīzē uz ielas – lai gan, nav ko snobēt, tie matracīši, ko bezpajumtnieki iknakt iekārto pidžamu ballītei pie smalku veikalu skatlogiem, droši vien nav nemaz tik neērti. Kaut arī Linda Gabarajeva raksta: "cilvēks matraci izmet tikai tad, kad arī pašam jau paliek kauns uz tā gulēt" [1], neesmu droša, ka tas attiecas arī uz Rietumeiropu. Viņu atkritumi austrumeiropietim šķiet zaimošana: "Es ar riteni braucu gar kanālu [Amsterdamā] un redzēju pilnīgi jaunu dīvānu. Cilvēki šeit izmet lietas nevainojamā stāvoklī. Domāju par to, kā aizsūtīt visu šo luksusa miseni uz Dzimteni." [2] Tieši šādus bagātinošus novērojumus var piedzīvot studenti, dodoties daudz ceļojušajam Roterdamas Erasmam par godu nosauktajā ERASMUS apmaiņas programmā.

Man riebjas steiga, un vienīgais, kas palīdz, ir to pārvērst par deju vai spēli. Nepacietīga tango ritmos izdejojusi cauri Šarla de Golla lidostai, es ne tikai paspēju uz liktenīgo vilcienu, bet pat sagādāju sev franču ātrkonditorejas smalkmaizīti – vecmamma man nesen teica, ka viņai garšojot tas līkais, drupenais, nu, kā viņu sauca, – un, drupatām klāta, atslābstu kupejā pretim vācietēm, kuras brauc uz Disnejlendu, bet sēc tā, it kā jau izbrauciens parastā vilcienā viņām draudētu ar sirdstrieku. Ceru, ka viņām viss labi. Bet man gan nav labi, jo lidmašīnā izjustais reibonis nebija saviļņojums par sauli vai tuvošanos varenajai franku zemei, bet gan vēl viena pavasara saaukstēšanās. Tikai pirms dažām dienām biju pirmo reizi mūžā piedzīvojusi pilnīgu balss zudumu. Pielāgoju šai kaitei dažādus vairāk vai mazāk ezoteriskus skaidrojumus. Sievietei pazūd balss. Daudzpunkte. Taču skaidrs, ka tik vienlīdzīgā valstī kā Francija sievietei nevar nebūt balss, un tāpēc arī biju līdz lidojumam to atguvusi. Tomēr Francijā sievietei mierīgi var būt smaga galva un tekošs deguns. Tas pat piestāv.

Tā nu pirmajā vakarā vienā rokā turēju puņķulupatiņu, bet otrā sarkanvīna glāzi. (Rūgstošu taču nevar! Bet jūs gribējāt, lai es pie kazas siera dzeru pipariņu šņabi?) Nākamajā dienā aizklīdu uz bibliotēku un lasīju ēst gatavošanas manifestu – "laba mājās gatavota maltīte ir mūsu ierocis cīņā pret globalizāciju", līdz kāda jauka svešiniece gados apjautājās: "Par ko jaunkundze raud?" Kultūršokā no šādas gādības sākotnēji domāju, ka viņa mani apsauc, jo tik nekaunīgi šņaukājos publiskā vietā. Un varbūt tas būtu bijis atbilstošāk vai vismaz tuvāk realitātei – ģimenes virtuve kā revolūcijas pavards ir aizkustinoša ideja, tomēr ne līdz asarām.

Atlikušo dienu pavadīju gultā, mērcējot kruasānus ingvera tējā (labi, šis skanēja forši, tāpēc uzrakstīju, bet patiesībā man nepatīk neko mērcēt tējā – nesaprotu, kādā sakarā kaut ko, kas dzimis sauss, apgānīt ar slapjumu; šādā rīcībā esmu radusi jocīgu prieku vien bērnībā, bet tā bija līdzīga robežas testējoša bauda kā pūst burbuļus glāzē). Šai slimnieces launagā "Muļķības slavinājums" bija mans gultas biedrs. Bet mūsu attiecības bija tikai fiziskas un tajā pašā laikā pavisam platoniskas. Tikai gulējām blakus. Daudzas no manām attiecību pieredzēm ar grāmatām ir šādas. Es tās romantizēju, iedomājos, kā būtu tām pieskarties, ilgojos izdibināt visu, ko tās slēpj, alkstu ar tām dievišķi savienoties. Reizēm no knapa plaukstas pieskāriena es jau iztēlojos laulību, bērnus, laimīgas vecumdienas, atklāju jaunus eksistences slāņus un domāju par grāmatu, ko reiz dzemdēšu es pati. Un vai tad tas viss nav ļoti daudz? Kas gan ar mani notiktu, ja es tiešām tās grāmatas lasītu? Man šķiet, pasaule nav tam gatava.

Kad esmu nedaudz atveseļojusies vai apmiglojusi sev prātu pietiekami, lai izliktos vesela, ar draugu dodamies izbraucienā uz laukiem. Es ielieku "Muļķību" somā un piekodinu arī viņu paņemt kādu lasāmvielu – ja nu kas. Grāmatas ir ļoti līdzīgas lietussargiem. Tie jāņem līdz, lai lietus nelītu, kamēr grāmatas klātbūtne gluži vai nodrošina, ka vēlme un vajadzība pēc tās neradīsies.

Lauku izbraucienā mēs baudām sauli un narcises, priecājamies par vīna laukos atrastajiem pērnajiem rāceņiem un apbrīnojam klintī izkaltu baznīciņu, kas tiek posta kāzām. Draugs jautā, vai tad es Erasma garadarbu neesmu jau sen izlasījusi – protams, romantiskas attiecības bieži balstās skaistās ilūzijās par mīļoto. Jā, tieši šāda muļķība vispār ļauj cilvēkiem būt kopā: "Cik daudz laulības šķiršanu un vēl sliktāku lietu nekā šķiršanu nenotiktu it visur, ja vīru un sievu mājas dzīvi neatbalstītu un neietekmētu glaimi, joki, vieglprātība, maldi, izlikšanās – visi mani [Muļķības] uzticīgie pavadoņi?" Muļķība ir jebkuru attiecību, draudzības, tautas pastāvēšanas, sabiedrības stabilitātes, izcila mākslas darba, pašapziņas, drosmīgas rīcības un visu citu labo un cilvēka pasaulē vēlamo lietu pamatā. Ja jūs gribat teikt, ka "tā nu gan nav", tad, protams, šis ir joks, taču, ja piekrītat, tad, ziniet, ka runāju nopietni.

Varētu domāt: ja jau "Muļķības slavinājumu" citēju un rezumēju, tad grāmatu tomēr izlasīju. Tās lasīšanai biju paredzējusi atpakaļbraucienu vilcienā, kur izmeklējos pašu labāko vietiņu, tikai lai vilciens iespītētos un sāktu braukt pretējā virzienā un no lasīšanas man pārāk ātri paliktu slikti. Galu galā mani daudz vairāk interesēja pētīt savus ceļabiedrus un viņu lasāmvielu ­– izrādās, domīga svešinieka rokās mani ieintriģē pat fizikas uzdevumi. Tālāk cerības krita uz lidojumu mājup, jo lidmašīnās, par laimi, atmuguriski ceļot nav dots, bet lidostas kioskā ieraudzīju franču filozofijas žurnāla specizdevumu par miegu un sapņiem un ko tādu es, skaidrs, lasīšu vai nu tagad, vai nekad, tāpēc lidmašīnā turēju to klēpī un snauduļoju; ielidojusi Rīgā, sapratu, ka ir palicis tikai šis vakars, lai beidzot tiktu galā ar "Muļķību", tomēr vakars bija tik neganti silts, ka jauki paziņas uzplauka manā ceļā kā krokusiņi un jebkādi mana saprāta mēģinājumi neļauties jūsmīgai plūsmai šķita augstākajā mērā muļķīgi. Nākamajā rītā draudēja "Muļķības" seminārs, tomēr, ieradusies mājās trijos naktī, ieraudzīju ziņu, ka tas pārcelts nedēļu uz priekšu. Es justos tik muļķīgi, ja būtu rīkojusies saprātīgi, bet tieši muļķība mani paglāba no muļķības.

 


 



[1] https://www.punctummagazine.lv/2023/04/14/rotalas-bijiba/

[2] Two Diaries: Gluklya & Murad, 2022, publicēta Amsterdamas mākslas galerijas "Framer Framed" izstādes "To those who have no time to play" laikā. Izdevniecība "Walther und Franz Koning".


Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!