"Portrait of a Woman of the Hofer Family", nezināms autors (1470).
 
Eseja
10.02.2022

Rakstniece – muša?

Komentē
2

Mana vienīgā priekšrocība kā reportierei ir tāda, ka esmu fiziski tik maza, tik klusa savā raksturā un tik neirotiski nespējīga izteikties, ka cilvēki piemirst, ka mana klātbūtne ir pretēja viņu interesēm. Un tā tiešām vienmēr tāda ir. To der paturēt prātā: rakstnieki vienmēr nodod kāda uzticību.
/Džoana Didiona/

Varbūt esmu pārāk liela, lai rakstītu. Nē, protams, auguma ziņā es, šķiet, varu līdzināties Didionai, vismaz, cik redzēts no bildēm. Viņa, ticams, bija par mani īsāka, kā jau amerikāņi – patiesībā tik daudzi Holivudas aktieri ir Latvijas standartiem ārkārtīgi īsi, kaut kāds tur iekārojamais mačo nereti ir manā augumā, ap metru septiņdesmit. Tomēr mums ar Didionu ir kopīgs tā saucamais smalkums. Man tik bieži teikts, cik es esmu labākajā gadījumā smalka vai sliktāk – trausla. Smalks vismaz rosina kādu domu par eleganci un smalko stilu, bet trausls... Nē, tas jau nav nekas slikts – būt trauslai: ak, tavs trauslums ir tik skaists. Tā tik tiešām ir, ja labi padomā, ja atver sirdi. Bet trausla meitene – tas ir gluži vai tāds 19. gadsimta tipāžs, kura galvenais ieradums ir ģībšana. Kad cilvēks saka otram, ka viņš izskatās trausls, it īpaši jau bez pārāk dziļas pazīšanās, tas skan tā: tu izskaties vājš un droši vien salūsti pie pirmajām grūtībām. Cilvēki apraksta manu ārieni, bet būtu naivi izlikties, ka viņi ar to nepasaka arī kaut ko par manu raksturu un tā trūkumiem.

Kopš sevi atceros, esmu tikusi apvainota tievumā, un atkarībā no intonācijas un konteksta no tā vai nu vienā, vai otrā virzienā kaut kas ir izrietējis. Vai nu esmu tieva tādēļ, ka neko neēdu, esmu caurbira, tiecos uz slimiem skaistuma standartiem, man ir anoreksija utt., vai arī tādēļ, ka esmu tieva, esmu vāja kā fiziski, tā garīgi un principā neko nespēju. Labi, bet kāda gan starpība, ko cilvēki par mani saka? Varētu teikt, ka nekāda, ja vien man nebūtu bail, ka kaut kas no tā ir taisnība. Es skolas laikā tiešām ārkārtīgi maz ēdu, bieži vien to vienkārši aizmirsu, un pieaugušie mani tajā ik pa laikam pieķēra, bija neizpratnē un vainoja, jo, kā jau zināms, vainas izjūta vienmēr palīdz dzīvē kaut ko uzlabot. Lai vai kā, šo savas vēstures faktu sāku atcerēties tikai nesen, un, šķiet, tur ir, ko rakt, saistībā ar to, ka es daudz laika esmu pavadījusi, galīgi nepieslēgusies savam ķermenim, emocijām, vajadzībām. Iespējams pat, ka es neēdu neapzinātos centienos izzust no šīs pasaules, sarukt tik tieva, ka manis vairs nebūtu necik, un tad nebūtu vairs jāmokās ar visu šo dzīvošanas padarīšanu. Bet tas noteikti nebija estētiska ideāla vārdā. Es savā tievumā jutos neglīta, kaut arī klases meitenes, reālu ēšanas traucējumu māktas, mani apskauda. Vīrieši taču nav suņi, uz kauliem nekrīt. Ak Dievs, cik labi būt pieaugušai un zināt, ka vīrieši vispār krīt uz visu kaut ko.

Bet tātad cilvēkiem tomēr ir daļēja taisnība – es agrāk patiesi ēdu kā cālītis un kaut kas tur nebija kārtībā. Vai viņiem ir taisnība arī par to, ka esmu vāja ne tikai fiziski, bet arī garīgi? Vājuma mirkļos man nāktos piekrist. Bet te man gribas apmest kažoku uz otru pusi un teikt, ka cilvēks ir vāja būtne, un es esmu cilvēks. Cik gan absurdi būtu teikt, ka tievs cilvēks raksturā ir vājāks par resnu vai īss – garā vājāks par garu. Un, ziniet, es tomēr esmu lunkana kā zutis un skaļi nevienam neatzīšu savu vājumu, vismaz neielikusi to kādā filozofiski poētiskā rāmītī. Tarkovska "Stalkerā" izskan šādas Laodzi rindas, kuras ne reizi vien mani aizaijājušas prom no trauksmes par visa veida vājumu:

Maigs un nevarīgs ir tikko piedzimušais.
Ciets un stings kļūst cilvēks, kad viņš mirst.
Zāle un koki dīgstot ir maigi un sulas pilni.
Cieti un sīksti tie kļūst, kad bojā iet.
Jo cietība un stiprums pieder nāvei.
Maigums un vājums piemīt dzīvībai.
Un tātad:
Smagi ieroči nenes uzvaru,
Augsti koki viegli izgāžas,
Lielajiem un spēcīgajiem nav tās veiksmes,
Kāda mēdz būt mazajiem un vājajiem. [1]

Un, lūk, arī Džoana Didiona redz pati savu vājumu, smalkumu, sīciņumu kā veiksmi, kas ļauj viņai nemanītai vērot un rakstīt. Viņas asā uztvere paslēpta viņas smalkajā piedurknē. Rakstniece ir klātesoša, iespējams, klātesošāka nekā jebkurš cits klātesošais, bet ķermeniski viņa manifestējas tik maza, klusa, nesakarīga un nekaitīga, ka realitāte neiemanās saausīties un uzvesties labāk vai vismaz uzmanīgāk nekā parasti. Rakstniece kļūst par to, ko dokumentālajā kino sauc par mušu uz sienas. Muša pati ir nieks vien, to neviens nepamana, bet acis tai ir milzīgas, tā redz visu un vēl vairāk. Un viņa var, nevienam pat nenojaušot, paņemt šo parastās realitātes groziņu klēpī un izkrāmēt to, izķidāt, izsmaržot, nosvērt. Svari gan viņai patiesībā nav pa rokai, un augļus viņa smaržo tieši ar savu mušas snīpīti, bet acis viņai, kā jau mušai, ir kaleidoskops.

Vai es varu būt muša? Man ir aizdomas, ka esmu pārāk liela, lai rakstītu. Ne jau fiziski, to mēs noskaidrojām. Taču baidos, ka es pārāk piedalos realitātē. Atšķirībā no Didionas, kas sevi apraksta kā klusu vai izteikties nespējīgu, es krietnu daļu dzīves esmu pavadījusi aktīvos centienos kļūt par interesantu pienesumu, ja ne katalizatoru situācijām, kurās piedalos. Tēvs bērnībā teica: "Galvenais – būt interesantai," – un es to tiešām ņēmu pie sirds, iespējams, pārāk nopietni. Tāpēc es reti esmu muša uz sienas. Cinéma Vérité vārdiem, es drīzāk esmu muša zupā [2].

Es skaidri redzu, ka sarunas, ko piedzīvoju ikdienā, ir krāsas, kas jau pašas par sevi glezno konkrēta laika, vietas, paaudzes portretu – man atliktu tikai pieķerties otai. Bet es esmu daļa no tā portreta. Tie ir mani draugi, kuri runā par psihoterapiju, karjeras absurdu un kriptovalūtām. Un es pilnasinīgi esmu viena no viņiem, un man par to visu arī ir viedoklis, varbūt pat es šo sarunu uzsāku. Tas man prasītu sava veida izlikšanos, nodevību, aukstumu – aizvērt muti, lai tikai klausītos un pēc tam par to, par viņiem rakstītu.

Protams, varu arī neaizvērt muti un rakstīt tāpat – tā jau es arī daru – bet tad es atkal esmu pārāk liela daļa šīs realitātes, ko gleznoju, jo viens no tās spilgtajiem tēliem esmu es pati. Un, kamēr draugi neizbēgami izgaist no viesistabām un bāriem līdz nākamajai reizei, atstādami man tikai mirdzošas drupatas no viņu izteiksmēm un izteikumiem, savas iekšējās detaļas es varu notvert daudz precīzāk, jo tām man ir bezlimita pieeja. Viss ir vismaz daļējs pašportrets, un man nāksies atbildēt uz jautājumiem par narcismu, kas nebūt nav negodīgi un varbūt pat kā āmurs uz naglas paaudzes portreta rāmim. Tomēr nojaušu, ka Džoana Didiona ir manā pusē. Es nezinu, vai viņa patiesi dzīvē bija klusa un nespējīga izteikties, bet, sapludinādama žurnālistiku ar literatūru, savā rakstniecībā viņa it nemaz neslēpa pati sevi. Citiem vārdiem, "viņa atteicās izlikties, ka viņas nav" [3]. Didionai nebija saprotams, kā var kaut tiekties uz objektivitāti, "ja lasītājam nav saprotama rakstnieka subjektivitātes ievirze" [4] [5]. Šķiet, abas pārstāvam vienu fronti, kurā atsakāmies izlikties, ka mums ir citas pieejas realitātei nekā subjektīvā pieredze. Mēs nevaram pietuvoties šai pasaulei citādi kā caur saviem sīkajiem ķermeņiem, vājajiem raksturiem, jutīgajiem taustekļiem, reaktīvajām sirdīm un pulsējošajiem prātiem.

Bet vai mēs esam nodevējas? Vai Didionas klātbūtne tiešām bija pretēja apkārtējo cilvēku interesēm? Un vai arī mana par tādu kļūst, jo vairāk es rakstu? Kādas tad ir šīs intereses? Kādā ziņā rakstīt par cilvēkiem nozīmē nodot viņu uzticību? Kā man turpināt dzīvot starp citiem, ja es tiecos viņus vērot, uzsūkt un aprakstīt, un tātad varbūt nodot? Vai es pret cilvēkiem vēršu spoguli, kurā viņi negrib skatīties? Bet viņi ir tik īsti un skaisti, un trausli… Un, galu galā, esmu viena no viņiem un, pirmkārt, jau, kā redzat, rakstu par sevi. Es tātad, varbūt nodevīgi, vērsīšu pret jums spoguli, prožektoru un lupu, bet vispirms es vienmēr tiem pakļauju pati sevi. Īstais jautājums, iespējams, ir: vai mana rakstīšana – kā par mani pašu, tā par jums – ir pretēja manām interesēm? Vai es riskēju kļūt par mušu, kuru riebumā izspļaut no zupas? Kurai dzīties pakaļ ar sarullētu avīzi vai elektrisko sitamo? Kas neizbēgami ieķeps mušpapīrā pie lustras šo mazo viesību viducī un tā arī bezspēcīgi paliks tur, spirinādamās visu acu priekšā? Un tad es klusi zumēšu:

Jo cietība un stiprums pieder nāvei.
Maigums un vājums piemīt dzīvībai.

 

[1] Laodzi sacerējums par Dao un De (Daodedzin). Zvaigzne, 1986.
[2] https://unrealnature.wordpress.com/2013/11/21/fly-in-the-soup/
[3] Hilton Als, priekšvārds Džoanas Didionas krājumam "Let Me Tell You What I Mean", 2021.
[4] Ibid.
[5] Luika, Lelde. Džoana Didiona: universālā subjektivitāte. 

Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!