Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto: "Unsplash"
 
Sleja
15.08.2022

Šķībi dziedošā tauta

Komentē
0

Šogad Rīgas pilsētas svētkiem par godu tiek organizēts Rīgas dzimšanas dienas pikniks, kura programmā iekļauts pasākums "Šķībie dziesmu svētki". Tajos diriģenta vadībā varēšot sadziedāties ikviens, kam ir luste. Par šo pasākumu vai vismaz par tā nosaukumu savu sašutumu sociālajos tīklos "Facebook" un "Twitter" paudusi izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece: "Vai tiešām šādi jāizrīkojas ar būtisku latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļu un 150 gadus senu tradīciju?" Viņasprāt, tā ir "Dziesmu svētkiem necienīga "ideja"", kas "rada negatīvu auru UNESCO aizsargātajam Nemateriālajam kultūras mantojumam". Lai pamatotu savu viedokli, Muižniece arī pievienojusi ekrānšāviņu ar vārda "šķībs" skaidrojumu vārdnīcā "tezaurs.lv". "Vai tādus gribam savas pilsētas svētkus?" viņa retoriski vaicā. "Es ne…" Uz Elīnas Kursītes tviterī izteikto lūgumu: "Anita, nebojājiet diseni," – ministre atbild: "Sarunāts! … Piekrītu, ka dziedāt ir forši arī tādiem kā es pati – "šķībi" dziedošajiem. Tas gan neatsauc manu viedokli par Dziesmu svētku nosaukuma lietošanu."

Pēc šiem Muižnieces ierakstiem (nekur gan nav ziņots, ka tas noticis to dēļ), programmā pasākums pārsaukts par "Drosmīgo dziesmu svētkiem". Ministre nav publiski komentējusi, vai šī izmaiņa nosaukumā nu rada pozitīvu auru UNESCO mantojumam. Taču dziedāt tātad varēs visi tie, kam ir drosme to darīt. Un tie, kam drosmi vajag visvairāk, protams, ir šķībi dziedošie – tādi kā es un Anita. Interesanti, ka tvītā, kur ministre sevi iekļauj šajā grupā, viņa vārdu "šķībi" lieto pēdiņās. Man šķiet, ka "šķībi dziedāt" ir pietiekami stabils un vispārzināms vārdu savienojums, lai to nekādi speciāli neskaldītu. Tomēr šīs papildu pēdiņas man lika aizdomāties, ka, lai gan es sevi uzskatu par "šķību dziedātāju", patiesībā jau man neviens nekad nav aizrādījis, ka es dziedu šķībi vai ka nemāku to darīt. Tā vienkārši jau sen ir daļa no manas idejas par sevi. No kurienes tad tai aug kājas?

Skolā koris līdz noteiktam vecumam bija obligāts, un, lai gan man jau diezgan agri radās problēmas ar lietām, kas ir obligātas, tomēr vismaz sākumskolā es to apmeklēju. Un, domājot par šo šķībās dziedāšanas jautājumu, man uzpeld šādas senas atmiņas. Notikums ir pavisam vienkāršs. Aktu zāle ir liela, es maziņa – kādi deviņi gadi. Kora vadītāja teic, ka nākamās dziesmas laikā viņa norādīs uz dažiem skolēniem, kuri var nedziedāt. Tas, šķiet, notiek ar vieglu rokas pieskārienu pie pleca. Pieskaras arī man. Es apklustu un sapriecājos, uztveru to kā apbalvojumu, jo tas nozīmē, ka es varu neko nedarīt, un skolas neapstādināmajā "tagad jādara šis, tagad tas" ritenī tā ir liela laime. Bet pamazām, vērodama pārējos, kas palikuši dziedam, es saprotu, kas te notiek. Viņiem sanāk. Viņiem sanāk labāk bez manis. Man nesanāk. Man labāk paklusēt.

Un tā nu es arī turpināju paklusēt. Nē, nu, pirmkārt, es sāku bastot kori – tas turpināja būt obligāts, tomēr laikam man nebija pa prātam tur atgriezties, ja jau viņiem iet labāk bez manis. Bet es turpināju klusēt arī visās tajās reizēs, kur biju klātesoša, kad citi dziedāja. Jāņi, "Daudz baltu dieniņu", himna utt. u.tml. Tādu reižu, saprotams, bija visai daudz, jo latvieši ir dziedātāju tauta. Visās tajās es jutos neērti, labākajā gadījumā plātīju muti vai pavisam klusi, klusi vilku līdz, lai tikai neizbojātu kopīgo dziesmu ar savu balsi. Lai tikai es nebojātu dziedātāju tautas dziesmu.

Kopumā, it īpaši pusaudzībā, mani kaitināja viss, kas bija saistīts ar dziedāšanu un it īpaši ar koriem un dziesmu svētkiem. Man tas likās bezjēgā salkani, patosīgi, vecišķi, uzspiesti. Vienkārši stulbi. Reiz es pajautāju klasesbiedriem, vai viņi korī dzied ironiski – jo man šķita neiedomājami, ka sakarīgs cilvēks tāpat vien to dara. Toreiz man bija tendence būt pret, un šis bija veids, kā būt opozīcijā ne tikai vecākiem, vienaudžiem un skolai, bet visai tautai. Un ko gan man bija darīt? Es sapratu, ka gandrīz visi man apkārt ir iesaistīti kaut kur, kur man nav vietas. Kur man labāk paklusēt. Kur bez manis iet labāk. Skola gan ik pa laikam izvērsa kaut kādas akcijas, lai atgrieztu mani un citus opozicionārus korī, bet argumenti izrietēja no "visiem jādzied korī", ne jau no "tu arī vari dziedāt, mēs tev iemācīsim". Taisnības labad jāsaka, ka es jau arī nevienam neteicu, ka neeju tur, jo nemāku dziedāt – man bija kauns. Un man negribējās iet tur dažas pēcpusdienas nedēļā mirkt kaunā un trauksmē.

Un es zinu, ka neesmu viena. Katras himnas laikā, katros Jāņos man apkārt ir ne viens vien dziedātāju tautas klusētājs. Noteikti ne visiem bijusi tik alerģiska reakcija pret dziedāšanu kā man, ir nedziedātāji, kuri regulāri apmeklē koncertus: "Ak, cik skaisti tā dziedāt! Bet nu es… Man gan labāk muti vaļā nevērt, man lācis uz auss uzkāpis." Tā nu tas ir – ne jau visiem dots dziedāt kā mūsu labākajiem koristiem un solistiem, atliek tikai apbrīnot viņu izcilību.

Bet šajā latviešu tieksmē uz nacionālo un starptautisko izcilību ir viegli palaist garām svarīgu dziedāšanas aspektu, kas savukārt iezīmē jomu, kur mūsu tautai ir vēl, uz ko tiekties, – prieku.  Tā ir laba sajūta – padziedāt. Viss ķermenis kaut ko izvibrē ārā un ievibrē iekšā. Izdziedāt kaut ko jautru. Izdziedāt kaut ko skumju. Padziedāt vienam. Padziedāt kopā. Padziedāt pa ceļam. Padziedāt galā. Un šajā ziņā tas nevarētu būt mazsvarīgāk, vai cilvēks dzied taisni un skaisti. Jā, mums ir 150 gadu dziesmu svētku tradīcija, bet vai jūs domājat, ka senais latvietis tautasdziesmu uzdrošinājās izdziedāt tikai tad, ja viņa sniegums atbilda vismaz Mežaparka estrādes līmenim? Kā godos, tā ikdienas solī muti vēra vaļā tikai, ja tas bija UNESCO cienīgi? Varbūt laiks atgriezties pie dziedošās tautas tradīcijām un kaunu likt zem akmeņa, pāri iet(i) dziedādam'?

Tēmas

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša jūt, vēro, domā un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!