Reiz es biju kopā ar puisi, kurš bija pret mani ļoti mīļš un gādīgs, tomēr nereti mēdza pamatīgi sadusmoties par ikdienišķām lietām. Viņa zemā balss, kas man parasti likās tik skaista, tad skanēja pavisam baisi un lika man sarauties maziņai. Kādā sarakstē es viņam nosūtīju mīmu par gaslightingu, un tā mēs nejauši nonācām līdz sarunai par to, ka viņš mēdz uz manu jautājumu: "Kāpēc tu dusmojies?" – atbildēt ar sašutušu: "Es nedusmojos, man vienkārši ir tāda balss," – lai gan es ar katru šūniņu jūtu, ka viņš dusmojas gan. Es viņam skaidroju, ka tādos mirkļos sāku apšaubīt to, ko jūtu, un domāt, ka varbūt viņš tiešām nedusmojas, bet "tikai saka" un es vienkārši pārspīlēti jūtīgi reaģēju. Šī mūsu dinamika ir gaslightinga piemērs – tas ietver otra cilvēka pieredzes noliegšanu, raisot viņā šaubas par savu realitātes izjūtu.
Šis jēdziens ienācis angliskajā psiholoģijas terminoloģijā kā atsauce uz Džordža Kjūkora 1944. gada filmu "Gaslight" jeb "Gāzes gaisma". Ņemot vērā tā kultūrā balstīto izcelsmi, ir visai grūti šo terminu latviskot; Valsts valodas centrs iesaka to saukt par "prāta apmiglošanu", kas nav peļami, taču, iespējams, ne līdz galam tver parādības nianses, kas saistītas ne tikai ar kognitīvas, bet arī emocionālas pieredzes noliegšanu. Tomēr centīšos iespēju robežās šo latviskojumu izmantot un nemocīt ne sevi, ne jūs ar liekiem anglicismiem. Lai nu kā, oriģinālais termina rašanās konteksts ir tāds, ka filmā "Gāzes gaisma" Ingrīdas Bergmanes varones vīrs, mantkārības pārņemts, ar viņu metodiski manipulē, likdams sievai justies tā, ka realitāte slīd caur viņas pirkstiem kā pludmales smiltis. Tēlotās rūpēs viņš tiktāl pārliecina Bergmanes varoni, ka nekas no tā, ko viņa piedzīvo un jūt, nav patiesība, līdz viņa patiesi sāk ticēt, ka zaudējusi prātu. Es šo skaisto, melnbalto filmu devos lūkot Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā ar vēlmi skaidrāk izprast tās iedvesmotā psiholoģijas termina izcelsmi. Visu seansa laiku sēdēju kā uz adatām. Lai gan skaidrs, ka filma ir no laikmeta, kad kino bija spēcīga tendence beigties ar pārliecinošu labā uzvaru, tomēr tieši tādēļ ļaunais ir parādīts tik ļauns un neattaisnojams, ka ķermenis, netaisnības pārņemts, kategoriski atsakās atslābt mīkstajā kinoteātra krēslā. Ik pa brīdim sajutu vēlmi lēkt kājās un kliegt – tik spēcīgi es izjutu to, ka burvīgās Bergmanes vīrs ir rafinēts neģēlis, kam jātop sodītam, bet viņai – izglābtai!
Oksfordas vārdnīca gaslighting atzina par 2018. gada vārdu. Kopš tā laika tas kļuvis par ikdienišķu terminu interneta slengā un ienācis arī latviski runājošajā vidē, par ko liecina Valsts valodas centra latviskojuma ieteikums pēc tviterlietotāju pieprasījuma. 2018. gada termina popularitātes pieaugums lielā mērā bija balstīts politiskajos notikumos, kas saistīti ar Donalda Trampa uzvedību, kuras dēļ ASV prezidentam pat tika piedēvēts "galvenā prāta apmiglotāja" tituls. Viņš, piemēram, skaidri izmēdīja "New York Times" reportiera Serža Kovaleska kustību traucējumus un pēc tam pilnīgi noliedza šādu savu rīcību, sacīdams, ka reportieri nekad nav saticis, lai gan Seržs Trampu reiz bija pat intervējis viņa paša kabinetā. Šai visai epopejai pavilkās līdzi mediji, cenzdamies rast jēgu Trampa attaisnojumu līkločos un galu galā arī saviem lasītājiem radot šai pēc-patiesības pasaulei raksturīgu kolektīvas prātā jukšanas sajūtu. Kopumā tā ir gluži vai Trampa uzvedības firmas zīme – noliegt kaut ko, kas ir skaidri noticis, radot visas pasaules prātos vienu lielu jautājumzīmi – vai tiešām mēs nepareizi sapratām? Bet, mīļo lasītāj, šeit arī beidzas tā uzmanība, ko mums vērts šim personāžam veltīt.
Ja filmas personāži un politiķi šķiet gandrīz vai kariķēti ļaundari, kuru mērķis tiešām ir apzināti manipulatīvs, tad ikdienas situācijas, kurās kāds noliedz otra cilvēka pieredzi, ir krietni grūtāk atšķetināmas. Izslēdzot apzinātu manipulāciju un psihopātiju no temata, šāda uzvedība tāpat ir viegli novērojama ikdienā. Šī ir viena no grūti sagremojamām atziņām, pie kā esmu pamazām nonākusi pieaugšanas procesā, – ļaundabīgas darbības visai reti tiek veiktas ar ļauniem nodomiem. Prāta apmiglošana ir ļaundabīga, jo, nu, pirmkārt, latviskā versija jau pati par sevi neko labu nevēsta, bet, lai būtu pavisam skaidrs – gaslightings liek cilvēkam apšaubīt sevi un savu spēju uztvert realitāti, tādējādi radot nopietnas psiholoģiskas problēmas. Bet to var mierīgi rosināt arī tuvs cilvēks, kurš neko ļaunu nevēl un pat neapzinās, ka kaut ko tādu dara. Kad es uzsāku sarunu ar savu toreizējo puisi par to, kā viņš man migloja prātu par savu dusmošanos, draugs bija šokā. Pirmkārt, viņš nebija pamanījis, ka tā rīkojas, un, otrkārt, šādi vienmēr esot uzvedusies arī viņa māte, attaisnodama savus dusmu uzplūdus ar precīzi tiem pašiem vārdiem: "Es nedusmojos, man vienkārši ir tāda balss." To sapratis, viņš pēkšņi patiesi saskuma. Draugu pārņēma dziļa nolemtības sajūta par to, ka viņš neapzināti un nenovēršami atkārtojis tos indīgās uzvedības modeļus, ar kādiem uzaudzis. Es jutu viņam līdzi.
Pavisam nesen mēs ar draudzeni gājām pa ielu un apspriedām kādu citu tikko redzētu, emocijas tikpat kairinošu filmu. Sašutumā par tās nobeigumu es draudzenei dedzīgi skaidroju, kāpēc man tas šķita pilnīgi nejēdzīgs filmas veidotāju lēmums. Viņa pagriezās pret mani un teica: "Jā, bet, lūdzu, nekliedz man ausī," – un te no manas mutes tukšajā Tērbatas ielā piepeši atbalsojās vārdi: "ES NEKLIEDZU!" Apjēgusi sava balss toņa un sakāmā nesaderību, apstājos, lai sevi pārlabotu: "Tas ir, es to neredzu kā kliegšanu tev ausī. Es vienkārši kliedzu, jo esmu dusmīga par filmu." Tomēr man bija ļoti nepatīkami pieķert sevi šajā pirmajā automātiskajā reakcijā. Izjutu arī tādu kā dīvainu pretestību pret atvainošanos draudzenei, lai gan teorētiski man tā šķistu sakarīga reakcija uz viņas aizrādījumu. Mans nodoms, protams, nebija kliegt viņai ausī, bet viņa to piedzīvoja, un tas ir pietiekams iemesls, lai atvainotos. Kāpēc tad man bija tik grūti dabūt šos vārdus pār lūpām? Jo atklātāka esmu pret sevi un vairāk uzdodu sev šādus jautājumus, jo biežāk šķietami maznozīmīgas situācijas noved pie negaidītām atklāsmēm. Draudzenes pieredze liecināja par mani kaut ko, kas bija pretrunā ar manu paštēlu un lika man justies tā, ka nekontrolēju situāciju. Es taču neesmu cilvēks, kas kliedz citiem ausī. Tādi cilvēki ir nejauki un nesavaldīgi. Es tāda neesmu. Un kaut kādā ziņā atzīt viņas piedzīvoto un atvainoties nozīmētu arī atzīt – jā, tāda es mēdzu būt, nejauka un nesavaldīga. Cik atceros, beigās tomēr nomurmināju: "Piedod," bet, ja nu tas nebija sadzirdami, Marij Luīz, piedod, lūdzu.
Ko no manis prasa šī piedošana? Tā paģēr: lai gan draudzenes piedzīvotais nesakrīt ar manis piedzīvoto un turklāt vēl spēcīgi ievaino manu vēlamo realitāti, es viņas pieredzi uztveru nopietni un to apstiprinu, jo man rūp viņas labsajūta un mūsu attiecības. Pat ja es it nemaz nebūtu kliegusi, tas, ka viņa to tā izjuta, un fakts, ka viņai tas bija nepatīkami, ir man nozīmīgi. Mērķis šeit nav noskaidrot, vai tad tiešām es kliedzu tik skaļi, no cik decibeliem un kādā virzienā raidīta balss klasificējas kā "kliegšana ausī", un vai tik draudzene nav vienkārši pārāk jūtīga. Citiem vārdiem sakot, patiesībā nav svarīgi izlemt, kurai no mums galu galā ir taisnība. Lai gan šajā situācijā tāda teorētiska konflikta virzība izklausās absurda, patiesībā daudzi cilvēku strīdi grozās tieši ap šo vēlmi uzvarēt un pierādīt savas pieredzes pareizumu pār otra piedzīvoto – tā to apraksta arī psiholoģijas doktoru pāris Džons un Džūlija Gotmeni, kuri veltījuši savu dzīvi ilgtermiņa attiecību izpētei un pētniecībā balstītai pāru terapijai. Lai labāk skaidrotu realitātes pieredzes daudzpusību, Gotmenu vadītā institūta blogā aprakstīta šāda analoģija – iedomājieties, ka vairāki akli cilvēki pirmo reizi mūžā sastop ziloni un, lai uzzinātu, kas tas ir, sāk to aptaustīt. Tas, kurš pieķēries astei, saka: "Zilonis – tas ir kā virve!", nākamais, aptaustījis ilkni, ir pārliecināts: "Nē, zilonis ir ciets kā akmens!" un tā tālāk. No malas mums ir skaidrs, ka viņiem visiem savā ziņā ir taisnība. Tieši tāpat mēs uztveram realitāti, raksturojot to katrs no savas pozīcijas. Šo salīdzinājumu der atcerēties mirklī, kad nonākam konfliktsituācijā, kur tā vien nagi niez pierādīt, ka otrs ir visu sapratis un sajutis nepareizi. Kaut kur starp mūsu pieredzēm atrodas neredzams zilonis, un tikai kopā mēs varam to patiesāk iepazīt. Pie reizes var būt vērtīgi pavaicāt – kurā komandā mēs spēlējam? Vai es un mans sarunu biedrs esam pretinieki? Vai tomēr mēs cīnāmies vienā komandā par kopīgu mērķi – savstarpēju saprašanos un cieņpilnas komunikācijas turpināšanu?
Tas, ko līdz šim esmu aprakstījusi, skar tuvu cilvēku attiecības, un tieši tām raksturīgā ciešā saikne rada lielu risku vienam no iesaistītajiem patiesi pazaudēties dziļā prāta miglā. Taču šī problēma ir klātesoša un kā neatlaidīgs duncītis dursta mūs pat vismazākajās ikdienas situācijās, it īpaši, kad runa ir par otra cilvēka emocionālā pārdzīvojuma noliegšanu. Cilvēks atklāti atbild uz jautājumu: "Kā iet?" – pastāsta par savu nogurumu, bet par atbildi saņem no kolēģa aizrādījumu, ka viņš nemaz nedrīkst tā justies, jo citiem esot daudz vairāk pienākumu un problēmu. Nogurušais cilvēks sāk sevi šaustīt – es tiešām esmu nepateicīgs muļķis, ka atļaujos justies noguris. Skaidrs, ka nogurums no tā neiet mazumā. Regulāra šāda veida "tu jūties nepareizi!" attieksme viegli pielīp, un, to piedzīvojuši uz savas ādas, mēs tā sākam izturēties pret citiem, bet šāda attieksme internalizējas. Citiem vārdiem sakot, mēs tiecamies noliegt paši savas sajūtas. Es jūtos skumja, bet nevis atzīstu šo iekšējo realitāti, bet mēģinu sevi pārliecināt, ka mans skumju iemesls ir nesvarīgs, esmu pārāk jūtīga un, galu galā, citiem ir sliktāk. Es neuzticos savām sajūtām un pati sev migloju prātu. Pretēji izplatītajam uzskatam, ka emocijas kaut kādā ziņā ir mazsvarīgākas un mazāk patiesas nekā fakti, tās pašas par sevi ir mūsu iekšējās pasaules fakti un sniedz mums svarīgu informāciju par mūsu dzīvi. Tas, ka es jūtos skumja, ir fakts. Tas ir fakts neatkarīgi no manis pašas vai citu mēģinājumiem pārliecināt, ka man tā nevajadzētu justies. To nemaina arī tas, ka es vispār tā negribu justies un manu skumju iemesls šķiet tik smieklīgs, ka ievaino manu paštēlu. Jā, man ir iespēja ietekmēt to, ar kādām domām es apveltu savas skumjas un kāda mana rīcība no tām izriet. Taču, lai šādi regulētu savas emocijas, vispirms tās jāatzīst – jāpasaka sev: "Jā, es jūtos skumja, un tas nav pareizi vai nepareizi, tā vienkārši ir." Kamēr vien es nevaru sev atzīt savas sajūtas, velns turpinās raustīt mani aiz mēles, lai mestos noliegt citu piedzīvoto: "Nē, zini, mīļā, tu visu esi sapratusi un sajutusi nepareizi."
7