"Skolēns ir neizmērojami svarīgāks nekā mācību saturs."
Nela Nodinga
Par spīti tam, ka nevēlēšanās iet uz skolu ir visai izplatīta parādība, šīs iestādes neapmeklēšanai nav daudz konkrēti formulējamu, leģitīmu iemeslu. Es miglaini atceros, ka manu skolas gaitu sākumā bija divi attaisnojumi, kas ļāva kavēt stundas, – slimība un ģimenes apstākļi. Par slimību viss skaidrs, bet ģimenes apstākļi šķita tāds kā paklājiņš, zem kura paslaucīt jebkādus cilvēciskus notikumus, ko nevar paskaidrot ar ārsta zīmi. No rīta gadās aizgulēties – ģimenes apstākļi. Salūst mašīna – ģimenes apstākļi. Aizmirsu izpildīt svarīgu mājasdarbu un par to atceros tikai vēlu vakarā, tāpēc uzrīkoju histēriju, ka nevaru rādīties skolā – ģimenes apstākļi. Šķiet, ka vēlāk, vidusskolā, ģimenes apstākļus nomainīja kopumā atbilstošākie "citi iemesli".
Ģimnāzijas laikā vairākkārt nonācu tādās situācijās, kurās no šodienas perspektīvas es sauktu savus ģimenes apstākļus par nelabvēlīgiem – par tādiem, kas pa īstam attaisnotu neierašanos skolā. Nē, šis nav stāsts par vardarbību – katrā gadījumā ne tādu, ko kāds cilvēks pret mani vērsis ar nodomu. Drīzāk tā ir likteņa vardarbība, piemēram, situācijā, kurā mans vecākais brālis izkrīt no sestā stāva loga Parīzē un abi vecāki vairāk nekā mēnesi no vietas ir prom, vadot dienas lūgšanās par viņa dzīvību, kamēr sešpadsmitgadīgā es savā nodabā dzīvojos viena pa Rīgu. Bet toreiz es savus attaisnojošos ģimenes apstākļus neizmantoju. Jā, es mūžīgi kavēju pirmās stundas, kopumā atrados ļoti haotiskā stāvoklī un arī ne pārāk sakarīgi ēdu – vispār ēst gatavot iemācījos tikai universitātes laikā, tāpēc īsti nezinu, no kā toreiz pārtiku. Taču kaut kā es dzīvoju un ne tikai dzīvoju, bet skolu kā tādu un tās uzdotos darbus nekavēju.
Un kā tad tas bija – iet uz skolu šādos ģimenes apstākļos? Mana uzvedība liecināja, ka viss ir normāli. Es jautri dzinu muļķības pēdējos solos, starpbrīdī mēdzu izlēkt pa pirmā stāva logu, lai dotos uz Vecrīgu pēc kafijas, lavījos prom no šķietami visbezjēdzīgākajām stundām, lai bučotos atpūtas stūrītī pie trešā stāva tualetēm. Vienlaikus valsts ģimnāzijas e-klases reitingā stabili turējos kaut kur starp viduci un augšgalu. Man šķiet, ka tieši mācību sekmes un apmeklējums bija tie, kas mani "paglāba" no skolas pieaugušo rūpēm. Ja es pēkšņi kļūtu nesekmīga vai skolā knapi rādītos, tad droši vien audzinātāja vai skolas sociālā pedagoģe mēģinātu mani atgriezt ierindā. Tomēr man "viss bija labi", tāpēc neviens nepievērsa uzmanību maniem ģimenes apstākļiem, kas, neņemot vērā manu uzvedību, iekšēji bija smagi panesami – smagāk nekā es toreiz spēju apjēgt.
Tieši tāpat atzīmju, apmeklējuma un uzvedības ziņā "man viss bija labi", kad divpadsmitajā klasē mamma, pēkšņas slimības sagrauta, nonāca slimnīcā pilnīgi paralizēta un pāris mēnešus vēlāk, mammai vēl mācoties no jauna staigāt, tas pats iepriekš izdzīvojušais brālis, bipolārās depresijas nomocīts, izdarīja pašnāvību. Nav tā, ka es skolā atgriezos uzreiz pēc brāļa nāves – viņš vienkārši nomira ļoti izdevīgā mirklī, tieši pirms pavasara brīvlaika. Tā nu es nedēļu padzīvoju sērās un tad turpināju mācību gaitas. Šoreiz gan nedaudz skaidrāk apzinājos savu ģimenes apstākļu nopietnību, tādēļ palūdzu labākās draudzenes mammai piezvanīt klases audzinātājai un izklāstīt situāciju. Es nezināju, ko īsti ar to vēlos panākt. Man šķita, ka vienkārši gribu, lai cilvēki skolā zina, kas manā dzīvē noticis. Taču realitātē ar zināšanu vien man laikam nepietika. Es atnācu uz skolu, saņēmu pāris klasesbiedru un vienas skolotājas klusās līdzjūtības. Uz tām reaģēju apmulsusi, iespējams pat tā, it kā tās būtu liekas. Bet, jo ilgāk turpināju apmeklēt skolu un uzvesties normāli (un arī visi apkārtējie izturējās tā, it kā viss būtu normāli), jo skaidrāk izjutu ārprātīgu iekšēju tukšumu. Ne tikai sēru izplēsto tukšumu, bet vēl vienu bezdibeni, kurā klusi iztvaiko manas iekšējās balss kliedziens: "VAI TAD JŪS NEREDZAT, KA MAN SĀP?"
Jāsaka (un, to rakstot, man gribas pašai sevi apskaut), ka līdz pašam pēdējam vidusskolas mirklim es cerēju, ka varbūt kāds man jebkādā veidā darīs zināmu, ka ir pamanījis to, ka es šajā ārprātīgajā dzīves situācijā turpināju ar lieliskiem rezultātiem mācīties izcili prasīgā vidusskolas programmā. Es domāju – nu labi, varbūt viņi ikdienā to tā nevar saņemties pateikt, bet izlaidumā, tad gan. Tad es uzzināšu, ka viņi tomēr ir pamanījuši, ka man sāp un ka es esmu tik stipra un… Bet nekā.
Iespējams, viņi tiešām neredzēja – galu galā, es taču to neizrādīju. Tomēr tas neprasa ekstrasensa spējas – saprast, ka šādā situācijā cilvēkam vismaz pirmajos sēru mēnešos nav citu variantu kā ciešanas. Ticams, ka viņi par to iedomājās, bet nezināja, ko teikt. Tā tas droši vien bija ar klases audzinātāju, kura, šķiet, nodeva ziņu tālāk citiem skolotājiem, bet man pašai un arī klasei neko tā arī nepateica. Un kā gan cilvēks var zināt, ko šādā smagā situācijā teikt? Vēl pie tam pusaudzei, kura visdrīzāk pret palīdzības mēģinājumiem būs visai noraidoša. Skolotāji nav mācīti šāda atbalsta sniegšanai. Viņiem jau tā nav laika, un viņu pleci lūst zem birokrātijas, labojamu darbu un jaunu standartu kalniem. Pārslogotam un maz apmaksātam skolotājam nav emocionālo resursu sniegt atbalstu atbilstoši katra skolēna ģimenes apstākļiem.
Tomēr skola ir ne tikai iestāde zināšanām, kompetencēm un labām atzīmēm, bet arī vieta, kur cilvēki kļūst par cilvēkiem. Kaut vai tādēļ vien, ka pietrūkst attaisnojošu iemeslu, mēs tur pavadām daudz sava laika ļoti svarīgos dzīves posmos, kuros mācāmies saprast sevi un saprasties ar citiem. Jā, tam netiek veltītas atsevišķas stundas – jo tas notiek nepārtraukti. Attieksme pret sevi un citiem, kādu novērojam un piedzīvojam skolas vidē, veido to, ko uzskatām par normālu. Kaut arī es ilgojos pēc atbalsta, tobrīd secināju – tas ir normāli, ka apkārtējie neizrāda rūpes. Tas ir normāli, ka es klusi dzīvoju un neuzgrūžu savas ciešanas citiem. Tas ir normāli, ka es pabeidzu skolu ar lieliskām sekmēm, lai tur vai kas. Tieši tāpat citi mēdz secināt, ka tas ir normāli – būt nepārtrauktā stresā, tas ir normāli – justies vienam, normāli, ka tevi pazemo, normāli – mūžīgi būt sliktajam skolēnam, normāli, ka skolotājam vienalga, normāli – netikt līdzi mācību saturam, normāli, ka neviens nepalīdz, normāli, ka uz skolu nemaz negribas iet, normāli, ka vienaudži regulāri joko par pašnāvību…
Tagad, kad mani pamazām ir dziedējis gan laiks, gan psihoterapija, gan darbs ar sevi, es spēju no malas paraudzīties uz šiem vidusskolas laika notikumiem. Tagad varu konkrēti ieraudzīt un nosaukt vārdos to rūpju trūkumu, ko agrāk tikai knapi atļāvos sajust. Tas mani motivē meklēt veidus, kā iesaistīties, lai citiem šāds atbalsta trūkums būtu jāpiedzīvo pēc iespējas retāk. Lai viņi varētu kļūt par cilvēkiem, kam atšķirībā no manis rūp, nevis par spīti, bet pateicoties savai skolas pieredzei. Vēl jo nopietnāk – lai negadītos tā, ka viņi, uz savām ciešanām par atbildi regulāri saņēmuši klusumu, kļūst par cilvēkiem, kuri noslēdz sevi no pasaules tā, ka viņiem vairs nerūp vispār. Protams, skola nav vienīgā vieta, kur saņemt atbalstu – un vismaz daļēji manas personīgās saņemšanās atslēga ir meklējama tajā, ka ārpus ģimnāzijas mani tomēr ieskāva tuvu cilvēku rūpes, par kurām esmu ļoti pateicīga – bet tieši mirklī, kad iestājas ciešanu pilni "ģimenes apstākļi", skola mēdz būt vienīgā stabilā vieta bērna vai jaunieša dzīvē. Un ir ļoti skumji, ja cilvēciska siltuma vietā tur sagaida attieksme – tavas ciešanas neko nenozīmē, kamēr vien tavas atzīmes, apmeklējums un uzvedība mums pārāk netraucē. Izglītības filozofe Nela Nodinga raksta, ka skolas primārais uzdevums ir uzturēt un vairot rūpes [1]. Rūpes par sevi, par citiem, par vidi, par pasauli – šķiet, bez tām mums nav nekādas nākotnes, un skola taču ir vieta, kur nākotni veidojam. Ciešanas, haoss un neizdošanās ir neizbēgama dzīves daļa. Rūpes ir tās, kas nosaka, cik jēdzīgi varam tikt tam cauri.
[1] Noddings, Nel. Caring: A Relational Approach to Ethics and Moral Education. University of California Press, 2013.
3