Kāpēc es vispār dzīvoju Latvijā

Es neesmu pārsteigts, ka internetā atrodu dažādus rakstus par doktoru Ozigidonu, jo man nav sveša viņa varenā burvestība. Mana aizraušanās ar mīlestību un dzīvi ir atvedusi mani šeit, lai pastāstītu visiem, kā Dr Ozigidon atveda manu vīru, kurš bija prom uz 6 gadiem. Es biju apmulsusi un nomākta, kad mans vīrs, kuru es mīlu un loloju, vairs mani nemīlēja, bet izvēlējās bez iemesla pieķerties citai dāmai uz manu jūtu rēķina, padarot mani traku. Bet tā tagad ir visa vēsture, jo doktors Ozigidons ir pierādījis sevi cienīgs tikt saukts par patiesu un izvēlētu garīgās burvestības ārstu, jo viņš ir noslaucījis manas asaras, atvedot pie manis manu vīru. Vai jums ir nepieciešama bijušā atgriešanās vai esat saskārušies ar kādām problēmām un nepieciešama palīdzība, steidzami sazinieties ar Dr Ozigidon pa e-pastu: [email protected], kā arī viņa Whats-App +2349054750112

Vispár lieliski. Man ir ljoti lídzígas sajútas. Ir vajadzíba un vilkme atgriezties májás. No árzemém ir panjemts tas, ko varéja panjemt, bet ísto sajútu nekas nevar aizstát :)

Cik brīnišķīgi! Paldies! Paldies... Cik liegi ietvērāt visas juceklīgās sajūtas un mīlestības pret tēvuzemi, ka es beidzot jūtos saprasta- nedomāju tā viena, neesmu tāda te viena. Par savējiem, vienkārši esot. <3

Var jau droši dročīt kolektīvajā patriotismā, no sērijas: Šeit kaut kas ir; šeit ir mani senči; avotos plūst manas asinis un koku stumbri ir mani kauli, utt. utjp. Dienas beigās tā ir zeme, tikai vieta, bet sajūtas ir paša(s) kultivētas ilgas pēc mājām. Un vieta ir tikai vieta. Pietura. Kurā tāpat kā dzīvē, gadās pa nevēlamai personai. Bomzim, kurš aizņēmis soliņu, lai gulētu, bet viņu pavadošā čuru smaka aizņēmusi pieturu un 5m radiusu ap to. Un tā tu tur stāvi ar savu kabatlakata izmēra patriotismu un cerību, ka elpošana caur to, pietiks lai pasargātu no bomža pieturā, autobusā, darbā, mājās, sevī.

Paldies, Patrīcija!
Ļoti zināmas sajūtu gammas un atklāsmes. Vēl man zināms ir "pliķis sejā", no tuviem ģimenes cilvēkiem - kāpēc nebrauc uz Angliju (tobrīd mana mamma jau bija devusies turp)?
Atbilde ir vienkārša: esmu latviete un apzinos to no papēžiem līdz matu galiem. Tikai te, esot Latvijā, es spēju stāvēt ar abām kājām uz zemes un justies tai piederīga. Man vajag tos 4 gadalaikus, kas gan no karstuma, gan no sala liek degunam un pirkstu galiem degt! Vienlaikus sirdī just jūsmu un gandarījumu!
Man sāp sirds par to, cik daudzi tukši runā un "nekā" dara! Īstens saimnieks savu zemi (maizes devēju) neatdos, stāvēs, kritīs, dziedās un ars - svētku dienā karogu mastā kārs!