Ja tev Latvijā iet labi, tas ir iemesls mēģināt arī ārzemēs. Ja tev Latvijā iet slikti, arī tas ir iemesls mēģināt laimi ārzemēs. Savā ziņā uz mani attiecās abi šie apsvērumi.
Kad man bija astoņpadsmit, es mācījos valsts labākās skolas starptautiskajā vidusskolas programmā, kur mācības notika paralēli latviski un angliski. Es tur iestājos tāpat, kā iepriekš biju iestājusies pašā skolā – pamēģināju nolikt eksāmenu, tiku un ko tad neiešu, ja tiku. Bet, protams, šāda starptautiski elitāra izglītība nozīmēja labas iespējas ārzemēs. Tāpat kā labākie no lauku skolām nonāk Rīgā, tāpat labākie no Rīgas dodas uz ārzemēm. Man par to pat mācīja skolā: šķiet, ģeogrāfijā – to sauc par "brain drain", gudrās smadzenes no vienas valsts aiztek uz citu, kur iespēju ir vairāk. Manas un manu klasesbiedru smadzenes štukoja, uz kurām ārzemēm tecēt. Protams, arī palikšana Latvijā tika apskatīta kā iespēja, tomēr tas likās nedaudz lūzerīgi, ja jau mēs tik daudz pūļu ielikām šajās grūtajās mācībās, kas ļauj iestāties daudz labākās universitātēs. Lielākoties palikt te izlēma cilvēki, kuri gribēja studēt kaut ko ļoti stabilu, piemēram, medicīnu vai jurisprudenci. Es īsti nezināju, ko tieši vēlos iesākt ar savu dzīvi, tāpēc skatījos uz programmām, kas varētu atvērt man daudzas vēl nesaredzamas durvis, – filozofiju vai brīvajām mākslām (liberal arts).
Kad man bija deviņpadsmit, mana mamma pusgadu bija pavadījusi slimnīcā smagā stāvoklī un mans brālis bija tikko izdarījis pašnāvību. Es pa to laiku nezināju, ko darīt, tāpēc darīju normālo – pieteicos universitātēm. Biju uz interviju Kembridžā. Tā bija pacilājoša pieredze. Jutos kā Harijs Poters. Bet Šķirmice ziņoja, ka nevienā tornī man nav vietas. Es biju pieteikusies studēt filozofiju, un, cik saprotu, uz humanitāro zinātņu bakalauriem gandrīz neviens latvietis Oksbridžā nav ticis uzņemts. Mēs vienkārši Latvijas vidusskolās, kaut tās būtu elitāras, šīs jomas nemācāmies pietiekamā līmenī (vai vispār nemaz). Lai vai kā, es, protams, biju vīlusies. Bet biju iestājusies citās labās Apvienotās Karalistes un Nīderlandes augstskolās. Pieteicos arī uz dažām programmām Latvijā. Taču mani ģimenes apstākļi bija tik neapskaužami, ka man gribējās no šīm skumjām tikt prom vismaz fiziski un mēģināt dzīvot savu dzīvi ārpus tām. Mēs ar tēti sapakojām busiņā visu manu iedzīvi, ieskaitot gultu un velosipēdu, vēl iebraucām veikalā nopirkt rupjmaizi un šprotes, un tā es pārvācos uz Amsterdamu. Uz vismaz trim gadiem un, ja man iepatiktos, varbūt pavisam.
Manas Amsterdamas universitātes sauklis bija "izcilība un dažādība". Aptuveni puse bija nīderlandieši, un pārējie – ārzemnieki. Tomēr lielākoties tur mācījās balti cilvēki. Es drīz vien sapratu, ka es neesmu balta, tāpat kā citi ir balti. Mēs mācījāmies par (post-)koloniālismu, un baltie bija tie, kas pakļāva, pārējie bija pakļautie. Un šī pakļaušana spēcīgi ietekmēja visu, kas notiek paaudzēs pēc tās. Bet mani senči nevienu nebija pakļāvuši, tieši otrādi. Iedomājos par Tobāgo, kas Latvijā reizēm bija izskanējis kā lepnums, lai gan latviešiem ar to visai maz sakara, – labi, ka te neviens par to nezina. Taču kāpēc neviens nepiemin Latviju vai vismaz Baltijas valstis? Vai vismaz Austrumeiropu? Vai uz tām šīs teorijas neattiecas? Vai es esmu kaut ko sapratusi nepareizi? Vienīgās reizes, kad kaut kur atradu Latviju, bija literatūrā – lasot Dostojevski un Gogoli, kur bija pieminētas pērkamas sievietes no Rīgas. Un absurdā kārtā tas bija savā ziņā aizkustinoši, jo Rīga vismaz eksistēja. Bet es gribēju, lai tas, ko es mācos, palīdz man saprast arī savu izcelsmi. Ierakstīju "Latvia" akadēmiskajā meklētājā un atviegloti secināju, ka tā tomēr eksistē; es nāku no īstas vietas, par ko arī var domāt šajos nopietnajos, analītiskajos leņķos. Mapītē vācu rakstus, kas ieliek gruntīgākā kontekstā to, ko biju sagrābstījusi skolas vēstures stundās. Manī parādījās nebijusi interese par vēsturi, pirmajā brīvlaikā Rīgā nopirku Merķeļa "Latviešus".
Brīvlaiki Latvijā bija atsevišķs žanrs. Ja agrāk es savu dzimteni uztvēru drīzāk kā sakritību un mani ārkārtīgi kaitināja patriotisks patoss, tad prombūtne aizšķīla iepriekš nepiedzīvotu apbrīnu un mīlestību. Es pirmoreiz mūžā iemīlējos pilsētā, un tā bija mana dzimtā pilsēta. Es staigāju pa Rīgu kā tūriste, nepārtraukti veroties augšup uz ēku fasādēm un fotografējot katru nieku. Tie nebija tie nieki, par ko man kāds būtu mācījis lepoties. Ne jau Brīvības piemineklis, Gaismas pils vai kas tamlīdzīgs mani interesēja, es fotografēju daudzstāvu māju pagalmā izkārtu veļu un noputējušas zīlēšanas salonu izkārtnes. Es teicu: "Ja labi skatās, katra pastaiga ir ekskursija." Man šķita, ka te ir kaut kas nesaķemmēts un īsts, kā man ļoti trūka sakārtotajā Amsterdamā. Bet bieži vien tās bija arī debesis un saulrieti, kas mani aizrāva, šķita, it kā dzimtenē tie būtu skaistāki. Reiz ielidoju Latvijā, saulei rietot, un redzēju mežu plašumus tik mirdzošus, ka man acīs saskrēja asaras. Un es nodomāju: viss, es gribu strādāt "Latvijas Mežiem". Dabai te bija pavisam cita nozīme, un saikne ar to man vairs nešķita tik pašsaprotama. Protams, tipiski arī mana dzīve Latvijā bija intensīvāka, jo ierobežotā laika posmā vajadzēja satikt draugus un ģimeni, pieredzēt kultūras notikumus, apskatīt visu, kas jauns. Latvija bija kā svētki, kā dzīves esence.
Studijas Amsterdamā komplektā ar pieaugšanu un lēnu dziedēšanos no sērām manī radīja sajūtu, ka man tiešām kaut kas rūp. Ka es vēlos ielikt savu artavu, lai pasaule būtu labāka. Vienlaikus pasaules problēmas šķita tik lielas, ka nebija skaidrs, no kura gala ķerties klāt. Un manī uzausa sajūta, ka jāsāk no sava gala. Tas ir: Nīderlandē (vai kur citur) neesmu vajadzīga tieši es, to var darīt kāds cits no daudzajiem iedvesmotajiem jauniešiem, savukārt Latvijā mūsu nemaz nav tik daudz. Ja es nevedīšu mājās savas idejas, dzīvessparu un visu, ko esmu pieredzējusi ārzemēs, tad to, ko te varētu pienest tieši es, varbūt nepienesīs neviens. Vēl pie tam šķiet, ka Latvijā kaut ko uzsākt un panākt ir vieglāk, te nav tik milzīga birokrātiskā aparāta un konkurences kā citur. Valsts prezidents atrodas pāris rokasspiedienu attālumā – būtu jāpūlas gadiem, lai tāda veida paziņu loku iegūtu ārvalstīs. Lai kļūtu par savējo, kurš ir iekšā dzīves epicentrā, nevis ieceļotāju, kurš uzmanīgi peld pa maliņu. Un, galu galā, man Latvijā vienkārši ir daudz jaudīgāka sajūta.
Kad man bija divdesmit trīs, sākās pandēmija. Es rakstīju savu bakalaura darbu Amsterdamā, un Latvija grasījās vērt ciet robežas, nebija skaidrs, uz cik ilgu laiku. Pēkšņi studijas ārzemēs draudēja kļūt par trimdu. Vienlaikus tieši ceļošana veicināja vīrusa izplatību, un pakļaut sevi un citus tā riskam tobrīd šķita pilnīgi amorāli. Man bija bail – gan par to, ka es varētu aplipināt vecākus, gan par to, ka viņi varētu nomirt, kamēr esmu prom. Man negribējās iesprūst ārzemēs tik neapskaužamā situācijā, bet negribējās arī pēkšņi pamest visu, ko te biju iesākusi. Liku vecākiem apsolīt, ka viņi nemirs, un varonīgi paliku savās studentes četrās sienās. Šī ārkārtas situācija izrādījās manai akadēmiskajai un personiskajai izaugsmei pavisam vēlīga, taču bailes no trimdas un nāves pavisam cieši savilka manu garīgo saikni ar Latviju, un vasarā pie pirmās iespējas atgriezos dzimtenē pavisam. Amsterdamas bakalaura izlaidums vīrusa dēļ notika attālināti, un es to nosvinēju ar draugiem Kurzemē, metot savu absolventes cepuri pretim rudzu laukā rietošai saulei. Iepriekš biju veidojusi sarakstu ar maģistra programmām ārzemēs, bet beigās nevienai no tām pat nepieteicos. Tur studēt būtu arī dārgi, savukārt ar manām labajām atzīmēm Latvijā studijas bija bez maksas. Var jau būt, ka universitātes Latvijā nav pārāk labas, bet es domāju – būtu godīgi par to pārliecināties pašai. Un es gribēju beigt sapņot par Latviju un sākt to dzīvot.
Tieši dzīve ārzemēs mani mudināja sākt sapņot par Latviju. Tā rosināja manī patriotismu, kas uzplauka, par spīti salkanajām 18. novembra runām skolas aktu zālē, sniedzās aiz kauninošā "tev būs mīlēt šo valsti". Šī pieredze, ko nozīmē būt prom, bija privilēģija, par ko esmu pateicīga saviem vecākiem, tā bija grūta un veidoja mani kā personību. Attālums ļāva pirmo reizi ieraudzīt to, kas man ir latvisks un svarīgs. Tomēr man nešķiet, ka Latvijā var atgriezties tikai ar tādu sentimentālu misijas apziņu, kāda bija radusies man. Nesen mums ar draugiem bija šāda saruna par kādu ārzemnieku, kurš jau kādu laiku dzīvojis Latvijā:
A: Viņu taisās deportēt, beigusies vīza.
B: A kāds viņam bija mērķis šeit?
C: A kāds mums ir mērķis šeit?
B: Manuprāt, savā zemē tu vari dzīvot bez mērķa, bet, ja tu brauc citur, tam jābūt ar mērķi.
Dzimtene tiešām ir vieta, kur var daudz vienkāršāk dzīvot tāpat vien. Kur sevi nav vajadzīgs obligāti pierādīt. Kur tu vienkārši esi savā vietā. Reiz es ar kādu Amsterdamas draudzeni aizbraucu uz viņas dzimto pilsētiņu Dienvidfrancijā. Viņa savā dabiskajā vidē, Provansas saulītē, izskatījās piecreiz veselīgāka un laimīgāka. Bet var jau būt, ka tā vienkārši bija saule un var jau būt, ka viss būtu citādi, ja es būtu aizbraukusi studēt uz kādu šarmantāku un siltāku vietu. Reizēm atkal sapņoju uz kādu laiku aizbraukt prom, varbūt pat bez mērķa. Tā arī var. Es vairs nedomāju, ka varu dzīvot jebkur. Bet es varbūt varētu padzīvot jebkur. Un es zinu, ka iemācīšos daudz ko jaunu ne tikai par šo vietu, bet arī par sevi un Latviju.
9