Stacijas rajonā katrā pilsētā katrā valstī mēdz notikt dīvainas lietas. Varbūt vienīgi Amsterdamā ne, pilsēta pirms kāda laika izdeva dekrētu, ka Amsterdam Centraal apkārtne metodiski jāattīra no visa ārpusnormālā. Tagad tur ir tik nedīvaini, ka tas pats par sevi ir dīvaini. Taču Rīgas pašvaldībā nekas tāds vēl nav noticis.
Reiz es gāju uz Centrāltirgu pirkt ziedus māmiņdienā, un pie stacijas mani apturēja kāds jauns vīrietis: "Var redzēt, ka tu esi domātāja." Varbūt viņš tā saka visām, bet kas gan par to, ja šoreiz viņam bija taisnība. Es jutos ieraudzīta. Atzinu, ka mēdzu domāt un pat meklēt dzīves jēgu. Viņš piedāvāja man to atrast savas draudzes mītiņos. Vīrietis izrādījās sludinātājs. Es draudzīgi uzklausīju piedāvājumu, pat uz pāris sekundēm to nopietni apsvērdama, tomēr nodomāju, ka jēgu tāpat vien uz ielas nedāļā un man labāk iet to meklēt tirgus puķēs.
Pavisam nesen, kad turpat steidzos uz vilcienu, lai pirmdienā bez cilvēkiem apskatītu Siguldas slavenos kokus, man kāda sieviete iespieda rokās salocītu vēstuli un teica: "Tev noderēs. Ja ne tev, tad tavai māsīcai." Viņa pazuda tik ātri, ka es nepaspēju uzdot ne jautājuma. Daži ļaudis jau skrēja mana vilciena virzienā, un man nebija laika pārbaudīt, vai viņiem ir taisnība, tādēļ es vienkārši skrēju līdzi. Mēs paspējām. Braucienā pretim kokiem, vēl nezinādama, ka tajos lapu bija palicis gluži vai tikpat maz, cik cilvēku, kurus interesētu tās apskatīt, es lasīju šo vēstuli. Tās rokraksts nav no vieglāk salasāmajiem, un daži vārdi bija gluži vai izdzisuši, tāpēc tās lasīšana tiešām paņēma visu manu brauciena laiku. Ērtības labad to vēlāk pārrakstīju datorā. Izlēmu to šonedēļ publicēt savas slejas vietā. Man šķiet, tā varētu noderēt arī tev. Ja ne tev, tad tavai māsīcai.
Vēstule no pienākumu izpildītājas māsīcas
Labdien!
Ar nedaudz drebošu roku rakstu šo vēstuli, personīgi nezinot Jūs, kuram tā adresēta. Vai kurai, protams, vai kurai, bez šaubām, lai gan mana intuīcija vedina domāt... Lai vai kā, tā kā Jūs strādājat ar manu māsīcu, man ir pamats cerēt, ka Jūs, vēstules saņēmēj vai saņēmēja, esat apveltīts vai apveltīta ar filigrānu smalko cilvēka emociju un psīhes izpratni. Patiesību sakot, biežumis te nav runa par izpratni, bet gan tādu kā sajušanu un pieņemšanu – bez šaubām, Jūs to sapratīsit, ja nudien esat ar to apveltīts, kā es no sirds ticu un ceru. Iespējams, neprecīzi runāju par apveltīšanu, jo, lai gan daudz kas cilvēkam ir Dieva (vai liktens sakritības, kā Jums labpatīk) dots, tomēr šais jautājumos patiesi noder tieši pieredze un treniņš. Arī pašizpēte, jā. Varētu pat teikt – es ceru, ka esat pietiekami patiess un tuvs ar sevi, lai saprastu, par ko te būs runa. Protams, lieti noder arī patiesums un tuvība ar kādu citu, bet tas nu tiešām ir Jūsu ziņā, un man atliek Jums to tikai novēlēt. Kā redzat, valoda šais apstākļos lavierē kā pa celmiem apaugušu kraujas malu, liekot man gluži vai rakstīt ar dzēšamgumiju. Tāpēc arī, cerams, top skaidrāks, kamdēļ šo vēstuli rakstu es, nevis pienākumu izpildītāja pati.
Kas attiecas uz viņu pašu, ticams, Jūs viņu pazīstat tik, lai būtu par jaunkundzi pašās labākajās domās. Un Jums ir taisnība. Cik viņa ir pazīstama man – un tas nebūt nav tik daudz, cik Jūs varētu iedomāties vai vispār cik vajadzētu, jāatzīst: es zinu, ka viņas klātbūtne mēdz būt kā svaiga gaisa malks. Šķiet, viņai rūp, patiesi rūp, un gars un apstākļi ļauj viņai netaupīt spēkus, lai ierosinātu ekspedīcijas rasainās pļavās, nevis bristu pa takām, kas lietainā laikā pat vairs nevar tikt tikvien kā uzskatītas par drošām. Viņa nesapratīs, kāpēc neviens pat ij netaisās nomainīt zeķes, kas gumijas zābakos kļuvušas slapjas jau divkārt. Reizēm viņa par to ievaicāsies, un Jūs teiksiet: vai, patiešām, cik laba doma! Pārējie komandas biedri klusēs, un viņa cerēs, ka tas ir tāpēc, ka viņi ir noguruši. Ar slapjām zeķēm nogurt ir pašsaprotami. Bet citreiz viņa atkal neko neteiks, jo var jau būt, ka slapjas zeķes tiešām ir tikai viņai, un jaunkundzei jau arī šķiet, ka pastāv kaut kādas robežas, cik daudz vispār var teikt, it īpaši, kad sakāmais pieprasa izmaiņas. Jo, ja visu laiku jādomā par ekipējuma vai maršruta maiņu, var gadīties nekur neaiziet nemaz. No tā viņai bail, vai vismaz viņa noteikti zina, ka cilvēkiem no tā ir bail. Nē, skaidrs, ka viņai jau arī. Iespējams, Jūs caur šo visu nojaušat kādu viņas trūkumu, bet neesat drošs. Varbūt tas ir arī trūkums Jūsos vai trūkums šai pasaulē vispār. Lai tas arī būtu viņas trūkums, Jums ir laba sirds un Jūs esat gatavs dot viņai telpu, kurā to labot, un Jūs zināt, ka viņa caur sevi var to labot arī šai pasaulē. Nav šaubu, ka tā ir veiksme, ka viņa nonākusi pie Jums. Un kas tad ir ar jaunkundzi noticis tagad, ka Jums jāsaņem šāda vēstule?
Tas, ko es rakstīšu tālāk, lūdzams, lai paliek starp mani, Jums un šo papīru. Protams, es neatļautos tādu vaļību, kā Jums rakstīt bez māsīcas ziņas – kas gan es esmu? –, taču vienošanās par šo vēstuli mums nenācās viegli un es izjūtu pienākumu ar to apieties ar pilnu uzmanību un vēl vairāk. Atļaušos lūgt no Jums to pašu un it īpaši tiktāl, lai jaušā vai nejaušā kārtā nepadarītu šo vēstuli par dunci, ar ko pārgriezt diegus, kas meiteni vēl tur stāvus. Iespējams, esat ievērojis – lai gan var būt, ka tas ir par daudz no Jums prasīts, un stipri ticams, ka viņa to ir veikli slēpusi –, ka pēdējās nedēļās vai pat mēnešos viņas ir kļuvis mazāk. Nevar teikt, ka viņa ir pazudusi, bet viņas noteikti ir kļuvis mazāk. Viņa mēģina pildīt savus pienākumus un aizpildīt savas apsolītās personības rāmjus, jā, šajās lietās viņa, lai ar pūlēm, vēl aizvien saredz kādu jēgu. Taču viņas locekļi trīc, vienmēr ir trīcējuši ar katru soli, un – iespējams, tas Jūs pārsteigs – katra izdošanās viņai ir kā izsprukšana par mata tiesu no tā, ka varbūt kāds pamanītu viņas patieso, dziļo nespēju, ko viņa uzskata par savu īsto dabu. Viņa saredz savus pienākumus vienlaikus kā nepelnītu iespēju un kā pašu lielāko sodu.
Arvien biežāk darba centienos kāds vai kaut kas viņu iztraucē, un viņa uz to dusmojas, bet klusībā gaida, kad tas notiks atkal, lai varētu ērcēties uz to, kas ārējs, nevis uz sevi pašu. Viņa lien sevī iekšā kā čūska, kas ēd pati savu asti, un, kad viņa beidzot būs visu sevi sagremojusi, tad viņas vairs nebūs. Pats uztraucošākais ir tas, ka nojautas par tādu rezultātu viņā raisa vienlaikus bailes un ilgas. Kaut kas viņā ir tā samezglojies, ka viņa saredz nebūšanu kā labāko risinājumu. Protams, viņai ir aizdomas, ka tas ir pārsteidzīgi – viņa taču ir saprātīga jauna sieviete – tomēr viņa ir arī jūtoša jauna sieviete, un tas mēdz izrādīties svarīgāk. Māsīca arī zina, ka tādi mezgli nav nekas neparasts un mēdz cilvēkiem gadīties, viņa pat ir citiem tos maigām rokām šķetinājusi, esmu tam lieciniece, taču kaut kas viņu grūž pārliecībā, ka viņas mezgli ir briesmīgi, nepārvarami, ka tā ir vājības pazīme, kas par katru cenu jānoslēpj. Viņa absolūti atsakās no idejas, ka varbūt kāds cits varētu tos saprast, kur nu vēl ar tiem līdzēt – viņa no pasaules sagaida tikai nosodījumu. Māsīca uzvedas tā, it kā katrs mazākais viņas trūkums, vājība, šaubu vējiņš iezīmētu nelabojamu, neglītu portretu, kas glabātos viņas bēniņos un attēlotu viņas patieso seju, un ka to parādīt nozīmētu ko daudz sliktāku par iznīcību. Tomēr pats trakākais šajā visā ir tas, ka ik pārdienu viņa sev paziņo, ka viss, kas viņu nomoka, nav it nekas, ka tie ir tikai tādi nieki, ka viņa to visu var atrisināt un ka viņai ir kauns pat veltīt tam laiku – savu un kur nu vēl citu. Jebkādas viņas raizes esot pārspīlētas un muļķīgas, un vajagot taču paskatīties uz lietām vieglāk. Taču arī tas ir tikai veids, kā mūsu dārgā čūska turpina sevi ēst.
Tā nu esmu aptuveni izklāstījusi šo sarežģīto dvēseles stāvokli, kas nomoka manu māsīcu, Jums zināmu kā pienākumu izpildītāju. Protams, par to varētu rakstīt vēl, taču es negribētu arī aizņemt vairāk Jūsu laika, nekā pienāktos. Varētu arī domāt, ka varbūt nepienākas it nemaz – kāda gan Jums darīšana par tik privātām viņas dzīves lietām? Lūk, tieši tāds ir manas māsīcas pašas viedoklis, kamdēļ mums bija tik grūti vienoties par šādas vēstules nepieciešamību. (Šeit jāpiemin, ka māsīca arī nezina, kas precīzi šeit rakstīts.) Tomēr viņa jau arī saprot, ka nav gluži labi, tikai patoloģiski nav spējīga to atklāt, īpaši jau kādam, kura priekšā viņa prasmīgi pilda pienākumus (jo baidās, ka drīz pienāks diena, kurā viņa vienkārši padosies visu pienākumu priekšā). Kad uzzināju par šo situāciju, sapratu, ka kaut kas ir jādara lietas labā, citādi Dievs vien zina, kā tas var beigties. Bet ko tad īsti es no Jums lūdzu? Grūti precīzi pateikt, laikam daļēji pietiek ar to, ka esat izlasījis šo vēstuli. Jūs arī esat cilvēks, un ir svarīgi zināt, kādas cilvēciskas mokas nomoka pienākumu izpildītāju Jūsu pakļautībā. Ziniet, ka tas, kas izskatās viegls un pārliecinošs vai pat spurains un lepns, patiesībā mēdz būt ārkārtīgi smags un trausls. Varbūt, ka labiem vārdiem un iedrošinājumam ir daudz vairāk vietas šai traukā, tomēr, tiesa, arī tie var pārplūst. Uzticu Jums pašam lemt, kā pret to visu attiekties.
Cieņā un rūpēs
pienākumu izpildītājas māsīca
2