Nu, visi tagad esam mājās. Nē, protams, ne jau visi. Vieni glābj dzīvības, citi – uzņēmumus. Ir cilvēki, kas rūpējas par to, lai pasaule nesabruktu pavisam. Bet kāda daļa no mums iekārtojušies mājās uz ilgāku laiku. Uz to aicina valdība un mirkļbirkas, to apliecina mēmes un "Instagram" publikācijas, bet tad pēkšņi uzpeld arī šķietami samilzis jautājums – ko mājās darīt?!
Mediji ir vairāk nekā gatavi šo problēmu risināt – manu infolauku pārpludina grāmatu, filmu, seriālu, radošu rokdarbu, pašceptas maizes recepšu, tiešsaistes jogas nodarbību un programmēšanas kursu ieteikumi. Ik pa laikam kāds atgādina to, kādus brīnumdarbus Šekspīrs un Ņūtons paveica mēra karantīnas laikā. Neviens nezina, cik ilgi šī izolācija turpināsies, bet rodas iespaids, ka no tās man jāiznāk ne tikai ar pabeigtu bakalaura darbu, bet arī ar pilnīgi izlasītu grāmatplauktu, uztrenētu presīti, uzrakstītu romānu, izstieptu špagatu, vismaz vienu uzadītu cimdu pāri un noslīpētu prasmi pašai cept saldskābmaizi. Brīnumainā kārtā "Duolingo" mani vēl nebaksta, bet drīz vien sagaidu ziņojumus par to, ka nav labāka laika, lai beidzot iemācītos spāņu valodu.
Būtu burvīgi, ja man visu minēto izdotos paveikt. Es to patiesi vēlētos. Taču pagaidām guļu gultā un blenžu telefonā, sekojot līdzi vīrusa situācijas attīstībai un analīzei. Kāda ir labākā stratēģija, ko valstīm izvēlēties cīņā ar pandēmiju? Kur vēl drīkst un kur nedrīkst iziet uz ielas pastaigā? Ko šajā laikā var darīt tik neaizsargāti cilvēki kā bezpajumtnieki? Un cik daudzi no mums zaudēs darbu? Vai šos cilvēkus kāds sistemātiski atbalstīs? Bet itāļi balkonos dzied! Baltieši kaujas uz Vācijas–Polijas robežas! Tas viss jaucas manā galvā. Cenšos to emocionāli sagremot. Un biežāk nekā jebkad sazinos ar ģimeni un draugiem, ar kuriem lielā mērā apspriežam visu to pašu un apmaināmies ar mierinošiem jokiem par viscaur dīvaino situāciju.
Tomēr arī tad, kad man beidzot izdosies nolikt telefonu maliņā un pa īstam izlīst no gultas – plānoju pat pārkārtot istabu, lai tā būtu ērtāka produktivitātei, nevis zvilnēšanai – arī tad es visdrīzāk neķeršos klāt gūzmai ar internetā plūstošajiem, rūpīgi atlasītajiem laika kavēšanas ieteikumiem. Jo nav jau īsti laika, ko kavēt. Vienmēr ir, ko darīt. Ir, ko lasīt. Ir, ko skatīties. Ir, ko radīt. Ir universitātes darbi. Ir mājās apdarāmi darbi. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu jutusies garlaikota. Iespējams, šīs izolācijas laikā tādi brīnumi arī notiks, taču negaidu tos drīz.
Šķiet svarīgi pasvītrot acīmredzamo – kad Šekspīrs un Ņūtons bija karantīnā, viņiem nebija interneta. Lielākā daļa no mums nesēž mājās, mēs sēžam internetā. Kad Virdžīnija Vulfa apgalvoja – lai sieviete būtu par rakstnieci, viņai nepieciešama pašai sava istaba, viņa vēl nenojauta, ka mums visdrīzāk vajadzētu savu istabu bez interneta. Citādi visas pasaules zināšanas un kultūra ir tepat. Tās nepārtraukti sacenšas par mūsu uzmanību un ar savu neizmērāmo svaru sēž mums uz pleciem. Es nekad neizlasīšu savu grāmatplauktu, jo tas ietver ne tikai lasāmvielu, kas man fiziski pieejama, bet arī visu internetu. Nekad neaptrūksies, ko lasīt, ko mācīties, ko skatīties. Un tagad, atrodoties izolācijā, mēs no šīs Pandoras lādes netiekam prom it ne soli.
Kā jau daudzi, ikdienā es mēdzu apmeklēt lekcijas, sporta zāli, pirti, kino, pasākumus. Un tas viss sniedz iespēju nepieskarties telefonam, uz laiku ieturēt fizisku distanci no nepārtrauktās plūsmas ar visu interesanto, svarīgo, noderīgo un arī pilnīgi bezjēdzīgo. Es izvairījos no viedierīču izmantošanas lekcijās un arī grāmatas iespēju robežās centos nelasīt datorā, jo nespēju nokontrolēt to mazo balstiņu galvā, kas viltīgi pačukst: "A, ja nu mēs varam dabūt ko interesantāku par šo mācību stundu?" – un automātiski atver kaut ko ar darāmo pilnīgi nesaistītu. Ir gadījies, ka kursabiedrs man blakus sēž feisbukā un es nevaru atraut acis no viņa ekrāna, lai gan mani vispār neinteresē tas, ko viņš dara. "Ekrāns!" smadzenēs kaut kas nozib.
Bet tagad nav, kur aiziet. Es neatrodos situācijā, kur man būtu patiess kauns stundu no vietas lūrēt telefonā. Apkārt neviena nav. Dators nav izslēgts, un telefons nav kluss. Ierasto interneta bezgalīgo bibliotēku vēl neatvairāmāku padara fakts, ka ir ārkārtas stāvoklis. Man taču jābūt informētai. Ja nu kāds no tuvajiem saslimst? Ja nu Nīderlandē, kur dzīvoju, pieņem liegumu iziet uz ielas? Ja nu Latvija aizver robežas uz atlikušo gadu un dod 24 stundas, lai es atgrieztos mājās? Man tas viss jāuzzina uzreiz!
Fiziskas bailes kaut ko palaist garām ir pazudušas, bet tās pilnībā aizstātas ar virtuālajām. Tādēļ lielākais izaicinājums man šobrīd ir saprast, kā sevi saprātīgi norobežot no tā visa. Cik bieži un cik ilgi es drīkstu pavadīt laiku internetā? Kā lai piespiežos sekot šiem pašas izdomātajiem noteikumiem, kad prātā paralēli visu laiku zum krīzes trauksme? Protams, ka trauksmi baro arī ziņu plūsma, bet es nevaru arī pilnīgi pazust un ignorēt pasaulē notiekošo. Nevaru un negribu ignorēt tuviniekus. Ir jāatrod līdzsvars.
Šī mērenība jāmeklē ne tikai ziņu patērēšanas ieradumos. Ko es reāli varu no sevis sagaidīt šajā izolācijas periodā? Kā nesajukt prātā produktivitātes gaidās? Kā darīt tik, cik varu, un kā piedot sev pārējo? Kā ļaut sev uzelpot? Uzelpot šķiet īpaši svarīgi, jo šobrīd dzīve vēl ir diezgan mierīga. Mēs nezinām, kas īsti notiks tālāk un cik lielā mērā sašķobīsies ierastā veselības, finansiālā, politiskā un visa cita veida stabilitāte. Un tad, iespējams, vajadzēs likt lietā visus spēkus. Tāpēc pašlaik es vienkārši cenšos uzelpot.
0