Neesmu droša, ka sesijas konceptam ir labs pedagoģisks pamatojums. Protams, arī mazs bērns, lai mājasdarbus nepildītu, mēdz izvirzīt argumentu, ka mājasdarbi ir stulbi. Šai ziņā esmu līdzīgā pozīcijā, jo esmu studente un šo jautājumu izvirzu sesijas mēnesī. Tomēr kurš gan cits vispār domās par sesijas jēgu, ja ne studenti un pasniedzēji? Un kad gan vēl, ja ne sesijas laikā? Turklāt var gadīties, ka pasniedzēji ir pārāk pieraduši pie sesijas, lai par to domātu. Tā viņiem ir kā zivīm ūdens. Bet katram studentam sesija sākotnēji ir kaut kas jauns. Lai gan man varētu piedēvēt mūžīgās studentes statusu, tomēr sesiju tā, kā to parasti pieredz Latvijas studenti – kur visu priekšmetu pārbaudījumi notiek vienlaikus janvārī pēc Ziemassvētku brīvlaika –, es piedzīvoju pirmo reizi. Lai gan tiešām ticu, ka studentiem ir ļoti svarīgi reflektēt par savu mācību procesu, piebildīšu, ka šo nerakstu tikai kā studente. Es rakstu arī kā cilvēks ar pedagoģijas maģistra grādu, kas, mazākais, ir apliecinājums tam, ka esmu labu laiciņu veltījusi pārdomām par izglītības jēgu.
Sesija it kā uzdod jautājumu – nu, ko tad tu pa šo semestri esi iemācījies? Bet tas ir draudīgs jautājums. Tas ir jautājums, kas tevi nosēdina uz apsūdzēto sola, un tev jāaizstāvas. Sesijai ir aizdomas, ka varbūt tu neko arī neesi iemācījies. Vai vismaz ne pietiekami. Jā, tās uzdotais jautājums nav neitrāls vai vienkārši intereses pēc. Sesija nerezultējas aprakstošā secinājumā par to, kādas zināšanas un prasmes esi ieguvis. Nē, no pārbaudījumiem, protams, izriet atzīmes. Un no atzīmēm izriet budžeta vietas, stipendijas, nākotnes iespējas un nereti arī pašvērtējums.
Sesija ir stresains laiks, jo atzīmēm ir nozīme un tās visas jāiegūst īsā laika sprīdī. Ja kādam pajautā, kā iet, un viņš saka: "Man sesija," – tad par atbildi visdrīzāk saņems līdzjūtīgus skatienus un nopūtas. Un ziemas sesija iekrīt tieši pēc brīvlaika, kas mēdz nozīmēt, ka atpūtai paredzētajā laikā atpūtai laika nav. Es par to apvaicājos tviterī un saņēmu, piemēram, šādu atbildi: "Šī man ir 11. sesija, un janvāris/jūnijs asociējas tikai ar milzīgu stresu un citiem veselības traucējumiem." Visu pārbaudījumu kārtošana vienlaikus var būt stress arī pašam labākajam studentam. Nē, patiesībā tieši labākajiem studentiem tas ir stress, jo viņiem rūp visu izdarīt pareizi un saņemt atzinību. Savukārt tiem, kas nav uzcītīgi strādājuši visu semestri, sesija asociējas ar darbu kalniem un negulētām naktīm. Protams, sesijas mērķis ir pārbaudīt iegūtās zināšanas, nevis divu nedēļu laikā tās iegūt un aizmirst. Tomēr ne viss dzīvē notiek, kā plānots – lielākoties nenotiek. Un tajā var vainot studentus. Studentiem vajag būt uzcītīgākiem, labāk motivētiem, prast plānot savu laiku un pašvadīti mācīties.
Taču, liekot visu atbildību uz studentu pleciem, rodas daži svarīgi jautājumi. Ja galvenais arguments par labu sesijai ir, ka studentam galu galā visu semestri jāmācās pašam un neviens viņu "aiz rociņas nekur nevedīs", tad kāda ir universitātes jēga? Iedot lasāmo grāmatu un vajadzīgo faktu sarakstu lekcijā, un, aidā, pats ej jūriņā, līdz mēs sesijā tevi spiedīsim stūrī? Ja tā, tad universitātēm nespīd pārāk spoža nākotne, jo es jau tagad internetā varu piekļūt šādiem sarakstiem, kā arī daudzām un dažādām, ļoti kvalitatīvām lekcijām. Universitāte kļūst vienkārši par formālu institūciju, kas apmaiņā pret sesiju kārtošanu izsniedz papīrus tiem, kam tie vajadzīgi. Bet papīrus pamazām sāk dot arī tiešsaistē. Tāpēc, ejot šo ceļu, mazajām, vietējām universitātēm drīz pienāks gals.
Bet es neapgalvoju, ka no universitātes, kādu to pazīstam, nav jēgas. Vai vismaz, ka no tās nevarētu būt jēga. Ja universitātes mērķis tiešām ir veicināt studentu patstāvīgu mācīšanos, tad kāpēc par mācīšanos kā tādu universitātēs ar studentiem nerunā vispār? Labi, man semestra laikā jāizlasa tik un tik grāmatu, un es pati priecātos, ja to izdarītu, bet kā man īstenot šo mērķi? Kā reāli plānot savu laiku, sadalīt lasāmo, noturēt uzmanību, acumirklī neaizmirst izlasīto, bet izvilkt no tā lielāku jēgu? Jā, studenti ir pieauguši cilvēki, bet arī pieaugušiem cilvēkiem bieži vien nav skaidrs, kā tiešām darīt to, ko viņi gribētu darīt. Un es ticu, ka daudzi studenti cieš no sesijas ne tikai tāpēc, ka tas ir stresains laiks, bet arī tāpēc, ka tas ir laiks, kurā viņi apzinās, cik maz izdarījuši, un izjūt kaunu un nožēlu. Man ir gadījies pēdējā mirklī mācīties eksāmenam un pēkšņi atrast kādu ļoti interesantu tēmu, kurā diemžēl vairs nevaru iedziļināties, jo ir jau par vēlu un ātri jāsagramsta nākamā. Kurš pie tā vainīgs? Es pati. Bet vai kāds man varēja palīdzēt?
No vienas puses, ir loģiski posma nobeigumā pajautāt, ko tad īsti esam izdarījuši. Semestra beigas ir labs laiks refleksijai, piemēram, par to, kas no tā, ko es šajā semestrī iemācījos, man šķiet visnozīmīgākais. Kas ir tēmas, par ko es gribētu uzzināt vairāk? Galu galā, kā man šajā kursā veicās ar mācīšanos un ko es nākamreiz gribētu darīt citādi? Tomēr realitātē sesijā bieži vien notiek nevis refleksija par mācīšanos vai priecāšanās par semestra darba rezultātiem, bet gan mācīšanās pati. Mācīšanās atzīmei.
Varētu šķist, ka aizstāvu studentu neprasmi un slinkumu. Ne jau sesija vainīga, ka studenti mācās pēdējā brīdī. Bet tieši sesija rada labvēlīgus apstākļus studentam, kurš tādu vai citādu iemeslu dēļ nav gatavs aktīvām mācībām semestra garumā. Jo tad tiešām var visu semestri neko nedarīt un uz sesiju pēkšņi sasparoties, pa pāris naktīm iekalt galvā vai haotiski uzbliezt esejas un tad atkrist un visu aizmirst.
Es mācījos pirmajā ģimnāzijā, un, lai gan šobrīd visai maz atceros no matemātikas, skola labi uztrenēja manu loģisko domāšanu. Vai tas notika tāpēc, ka gada beigās bija lielais eksāmens, uz kuru es pāris nedēļu laikā samācījos? Protams, nē. Tas notika tāpēc, ka uz katru stundu bija jāpilda mazi mājasdarbiņi. Savukārt stundās, uzsākot jaunu tēmu, skolotāji izskaidroja, kā formula ir radusies, nevis paziņoja to kā faktu, ko mācīties no galvas. Kad studēju filozofiju Amsterdamā, manu semestra vērtējumu veidoja dažādi darbiņi, piemēram, uzdevums uzrakstīt meditāciju, iedvesmojoties no Dekarta. Tas, protams, nozīmēja, ka man vispirms kārtīgi jāizlasa Dekarts. Tomēr šis pārbaudījums neapstājās pie viņa ideju atreferēšanas, un man bija liels, radošs prieks tam veltīt laiku. Tajā pašā kursā bija arī tādi "pārbaudījumi" kā debates par to, kāpēc pasaulē pastāv ļaunums, un sokratiska saruna par to, kam jāuzņemas atbildība par klimata krīzi.
Mani jautājumi nav tikai par sesiju, bet arī par to, kādi pārbaudījumi vai uzdevumi vispār ir jēgpilni. Nesen izveidotais mākslīgā intelekta bots "ChatGPT" var uzrakstīt kvalitatīvu, bezpersonisku eseju (un it īpaši referātu), kādas mēdz prasīt no vidusskolēniem un studentiem. Izglītības vidē tas rada lielu trauksmi. Plaģiātisma noteicējiem ir grūtības šos tekstus atšķirt no cilvēka rakstītas esejas, jo mākslīgais intelekts visu laiku mācās un sevi uzlabo, tāpēc, sapratis, kas tam liek izklausīties pēc robota, var savu tekstradi pielabot. No vienas puses, protams, ne jau tāpēc, ka kalkulators var izrēķināt to pašu, ko es, un ātrāk, man būtu lieki iemācīties rēķināt. No otras puses, man nāk prātā Slavoja Žižeka ideja par nākotnes ideālo seksu: vīrietis satiktos ar savu sirdsdāmu, viņiem katram būtu līdzi advancēta, elektroniska, atbilstošos dzimumorgānus atveidojoša ierīce. Vienu iespraustu otrā un atstātu darboties, kamēr filozofs ar mīļoto draudzeni mierīgi sēdētu, dzertu tēju un pļāpātu. Man šķiet, ka ar nākotnes izglītību varētu būt līdzīgi: students uzdod mākslīgajam intelektam uzrakstīt garlaicīgu eseju savā vārdā. Studenta mākslīgais intelekts nosūta pasniedzēja mākslīgajam intelektam šo eseju izlasīt un novērtēt. Pa to laiku students un pasniedzējs mierīgi sēž, dzer tēju un tērzē par to, kas viņiem tiešām šķiet svarīgs un interesants.
Man šķiet, ka jēgpilnai universitātei būtu jātiecas nodrošināt vismaz šādas divas funkcijas: 1) būt par platformu atbalstam, lai studentam izdotos sev interesantā veidā mācīties to, ko viņš apņēmies mācīties; 2) radīt telpu būtiskām sarunām, kurās cilvēki kopā izzina un kopā apspriež pasauli. Nereti šīs abas funkcijas ir saistītas. Labākais, ko ieguvu no šīs sesijas, bija reize, kad pirms eksāmena ar kursabiedrenēm satikāmies kafejnīcā un kopīgi pārrunājām visas kursa tēmas, un man nedaudz žēl, ka to apēnoja pirmseksāmena steiga un stress. No vienas puses, šo tikšanos izraisīja mūsu studijas universitātē, un varbūt ar to arī pietiek. No otras puses, universitāte var radīt šādām sarunām labvēlīgākus apstākļus – kaut vai piedāvājot mums emocionāli un fiziski patīkamu, stimulējošu telpu, kurā satikties. Vai pastāstot un parādot no vidusskolām tikko izspiestiem, ar atzīmēm apsēstiem jauniešiem, ka tieši šāda kopābūšana, nevis sesija vai eksāmeni ir mācīšanās pats kodols.
3