Viena no lietām, ko gada beigās gaidu visvairāk, ir dažādi topi un atskati – man, piemēram, ļoti patīk ar saviem iespaidiem salīdzināt interneta žurnāla "Pitchfork" gada labāko mūzikas albumu sarakstu un lasīt asredzīgus vērojumus par būtiskāko, kas noticis pašmāju literatūrā. Gadumija kā robeža, protams, ir diezgan arbitrāra, tomēr regulāri atskatīties ir svarīgi, lai pārliecinātos, vai ceļš aizvien ir īstais un kaut kas būtisks nav pazaudēts līkumā – un vienmēr izrādās, ka ir. Vai ja ne pazaudēts, tad aizmirsts gan, un gadu mijas haotiskās, it kā citā laika zonā tikšķošās dienas tad noder, lai visu savāktu un sašķirotu. Vai atceraties, cik dedzīgi janvārī diskutējām par Valsts valodas centra lēmumiem, pirms mūsu sarunas nebūtībā aizslaucīja 24. februāris?
Domājot par to, pārskatīju šīgada "Satori" publikācijas un mēģināju izvēlēties desmit, kuras man šobrīd šķiet svarīgākās. Šis ir bijis grūts, kara un vēlēšanu zīmē aizvadīts gads – mums vajadzēja iznirt no pandēmijas kā jauniem cilvēkiem un izvērtēt, kādu iespaidu tā atstājusi, tomēr laika attapties vai runāt nebija. Šo dezorientāciju un smagumu jūtu personīgi un saskatu tās zibšņus arī "Satori" saturā. Esam daudz tulkojuši no ukraiņu un citām valodām, nopietnāk pievērsušies politikai, mēģinājuši padziļināt sarunu par dzimti un seksualitāti, pārskatījuši priekšstatus par attiecībām ar valsti, atvadījušies no vairākām monumentālām kultūras personībām. Tas viss prasījis daudz spēka un koncentrēšanās. Sevišķi melnu, aukstu ēnu karš metis pār citām tēmām – vispirms padarot mūs mēmus, jo mēnesi rakstījām tikai par karu, pēc tam liekot radikāli pārskatīt savus priekšstatus, ko aizvien turpinām formulēt. Tāpēc tādas tēmas kā vide un literatūra šogad vairāk palikušas fonā.
Man nebija konkrētu kritēriju, atlasot šos desmit rakstus, turklāt šādas izlases iepriekš neesmu veidojis, tāpēc ar naivu pārsteigumu atklāju, ka tas ir sarežģīti. Tas, kas rakstus vieno – tie visi man šobrīd šķiet tikpat interesanti un būtiski (vai pat būtiskāki) kā mirklī, kad tos publicējām. Un tie visi sagādā prieku (arī tad, ja liek skumt), kas atkušņa tumsā ir pat svarīgāk. Secībai nav nozīmes.
Agra Lieģe "Taktili mēs spējam izjust to, kam nav vārda. Saruna ar Dainu Taimiņu"
Ir patīkami klausīties cilvēkos, kuri par kaut ko ļoti deg. Tas ir aizraujoši pat tad, ja neko no tēmas nesaproti vai tā tevi pat īsti neinteresē – tā es jutos, lasot interviju ar matemātiķi un tamborētāju Dainu Taimiņu. "Bet, ja pievienojam ceturto dimensiju, katru no bikšu starām var "pielīmēt" augšējai daļai, un izveidojas "kliņģeris" jeb, kā to sauc topoloģijā, divu caurumu tors," izlasot, piemēram, šo teikumu, es smējos skaļā balsī no tā, cik nesaprotami un absurdi kļūst man it kā pazīstami un ikdienišķi vārdi, ielikti svešā kontekstā. Ir skaisti, kā cilvēkos savienojas un aizspriedumus pārvar šķietami nesavienojamais.
Signe Baumane: Mani vada mīlestība pret cilvēkiem
Bezgalīga iedvesma tam, kā saglabāt atvērtu prātu, humora izjūtu, rotaļību, dzīvessparu un godīgumu pret sevi.
Ieva Melgalve "Pāri dzimumiem"
Gada sākumā izdevām avīzi "Aiz kauna" par LGBT+, cenšoties par tēmu runāt intīmāk un lielākā pietuvinājumā, nekā tas parasti notiek sarunās, kuras koncentrējas uz tiesību jautājumiem. Liekas, ka šogad beidzot esam ieraudzījuši transpersonas un sapratuši, cik sarežģīti ir dzimtes jautājumi – tāpēc priecājos un esmu lepns par šo Ievas rakstu. Apbrīnoju viņas spēju iedziļināties, mācīties un empātisko, redzīgo skatienu, kuru neaizēno nekādi iepriekšpieņēmumi.
Bohdana Romancova "Cerības dienasgrāmata"
Sarkanā Krusta brīvprātīgās Bohdanas Romancovas dienasgrāmatā no kara pirmajām dienām Ukrainā es destilētā veidā redzu cilvēcību, nepiekāpību klajam ļaunumam un vardarbībai. Tur ir viss, kas mums jāatbalsta, uz ko jātiecas – vienkārši tāpēc, ka tas ir taisnīgi un pareizi. Es nevaru pateikt neko dzidrāku vai godīgāku kā šajā dienasgrāmatā.
Olga Procevska "Fīčas, bagi un kultūrpolitika"
Olgas Procevskas raksts ir tāds, kuru es labāk būtu gribējis neizlasīt. Vai drīzāk – es ļoti gribu, lai visi viņas izteiktie spriedumi tajā būtu kļūdaini. Un tomēr, ja tā nav, ir labi, ka Olgas rakstu esmu izlasījis, jo tas nosauc vārdā un attiecīgi iespējo vieglāk mainīt to, kas valsts un tās iedzīvotāju attiecībās šķiet nepareizs.
Viktars Marcinovičs "Mans draugs, Kains"
"Viss ir ļoti vienkārši: nebijis mums 2020. gada augusta, mums tagad nebūtu, ko pasaulei teikt savai aizstāvībai." Es domāju par šo rakstu brīžos, kad mani pārņem vēlme nospļauties un spriest ētiski melnbaltās kategorijās. Pietuvinājumā izrādās, ka līdzvainīgais ir arī upuris – vai varbūt ir neiespējami vērtēt kaut ko valsts līmenī, ja aģence piemīt tieši indivīdam. Vai varbūt arī indivīds mainās un jāvērtē konkrēta rīcība. Raksts par baltkrievu neapskaužamo situāciju.
Santa Remere "Vispatiesākā patriotisma izpausme"
Pirmajā atlasē, izvēloties, ko iekļaut šajā sarakstā, bija trīs Santas raksti, un es labprāt būtu paturējis tos visus. Intonācija, kurā Santa domā, paļāvīgi un empātiski ļaujot kultūrai ar sevi notikt un tad caurspīdīgi, ar teorijas rīkiem šķetinot vaļā savu pieredzi, lai to izvērtētu, ir prasme, ko vēlos apgūt. Šis raksts ir nevis par kultūru, bet tās veidotājiem.
Anda Baklāne "Atbilstoši apzīmējumam "cerīgi""
Gadā, kad par literatūru domāju maz, Andas Baklānes raksts manī atgrieza šo domātprieku. Man vienmēr šķitis, ka aprakstāmais darbs pats diktē veidu, kādā par to rakstīt. Un, ja darbs aprakstīšanai pretojas, tad veids, kādā par to rakstīt, izriet no pretošanās. Šos impulsus ne vienmēr ir viegli uztaustīt un iztulkot, tomēr, kad tas notiek, rodas aizraujošs teksts, kurš pierāda, ka arī refleksija par mākslu ir māksla, bet robeža starp mākslu un refleksiju ir varbūt tikpat arbitrāra kā tā, kas starp diviem gadiem.
"Skarbi laiki pieprasa tiešu valodu," raksta Guna. Un tā ir, man pašam logā aizvien stāv Ukrainas atbalsta gājiena plakāts ar tekstu "PIS DIRST, KRIEVU KARA KUĢI". Palaikam uz to skatos un domāju, vai šodien es vēl to rakstītu tik lieliem burtiem – bet tobrīd vajadzēja un tie bija vienīgie vārdi, kas bija. Karš notiek arī valodā, ne tikai Ukrainā, karš maina valodu – un šīs ir vienas no sekām, ko sākam apzināt un saprast.
Serhijs Žadans, Redžinalds Dveins Betss "Mīļo Serhij, mīļo Dvein"
Jocīgā kārtā šajā sarakstā ir tikai trīs Māras Poļakovas tulkojumi. Ukraiņiem ir paveicies, ka viņiem ir Žadans, un mums ir paveicies, ka mums ir Māra. Šī divu dzejnieku vēstuļu apmaiņa man dod cerību, ka mūsu kara plosītajā telpā, valodā un nogurumā vēl ir iespējama atklāta saruna.
1