Ilustrācijas autore: Agate Lielpētere
 
Aiz kauna
31.03.2022

Pāri dzimumiem

Komentē
2
Saglabā

Iepazīt transpersonas – gan kā sociālu parādību, gan kā atsevišķas personības – ir ceļojums ar daudziem soļiem. Savā ziņā man ir paveicies, jo man šis ceļš notika pakāpeniski un daudzu gadu laikā, un, iespējams, tam arī ir nepieciešami daudzi gadi – ne tikai tāpēc, ka cilvēki vispār ir sarežģīti, bet tāpēc, ka pieņemt transpersonas nozīmē pieņemt, ka vismaz daļa no tevis paša audzināšanas, daļa no tā, ko tu uztver kā pašsaprotamu, patiesībā prasa rūpīgu pārdomāšanu – tas ir ārkārtīgi liels un sarežģīts uzdevums. Vismaz daļa no cilvēkiem šobrīd šķiet iemesti baseina dziļajā galā, knapi apjautuši, ka ir iespējams arī peldēt. Tādēļ mēģināšu sākt no baseina seklā gala, no vietas, kur sāku es.

I

Reičela ir no tām sievietēm, kuras nevar nepamanīt. Viņas balss ir skaļa un droša, smiekli satricina visu āra kafejnīcu – man šķiet, ka visi grib būt pie viņas galdiņa. Viņa ir ražena un pārliecināta par sevi, iezemēta savā ķermenī. Viņa ir lauvene, viņa ir bišu māte. Viņa sašutusi stāsta, kā atkal gandrīz nav tikusi pāri robežai pases dēļ. Pārējie ir līdzvērtīgi sašutuši un līdzjūtīgi, es pieņemu, ka Reičela  noteikti ir ar kādu eksotisku sodāmību, droši vien politisku, un  iztēlojos, kā viņa izdala Molotova kokteiļus vietējiem pusauga anarhistiem. 

Pēc daudziem gadiem draugs man saka: nu, bet viņa taču ir vīrietis. Tas taču uzreiz ir redzams.

Man tas vēl arvien nav redzams. Es nespēju iztēloties Reičelu kā vīrieti – viņa ir mans sievietes ideāls, bet tas izskaidro problēmas ar pasi. Un tas tikai vairo manu cieņu pret viņu – viņa tam visam ir izgājusi cauri, droši vien jau pusmūžā, viņai bijusi drosme un apņēmība – viņai ir bijuši dzelzs pauti pastāvēt par sevi.

Šis ir pirmais solis izpratnē par transpersonām: daži cilvēki vienkārši ir piedzimuši cita dzimuma ķermenī un, izkarojuši pasaulei savu īsto dzimumu, izgājuši cauri hormonālām, ķirurģiskām un juridiskām pārvērtībām, kļūst par sevi daudz vairāk, nekā es tolaik būtu varējusi cerēt būt es. Šāda "nepareizajā dzimumā piedzimusi" transpersona parasti jau no agras bērnības izjūt spēcīgu disforiju – sava "nepareizā" ķermeņa atgrūšanu. To saprast nav grūti: atliek tikai iedomāties, kā būtu, ja "sievišķīga sieviete" pēkšņi pamostos vīrieša ķermenī vai "vīrišķīgs vīrietis" būtu zaudējis krāniņu, bet ieguvis krūtis un mēnešreizes. Nav grūti pieņemt, ka, lūk, šeit daba kļūdījās, bet, pateicoties medicīnas attīstībai, šo kļūdu iespējams labot tāpat, kā var labot citas fiziskas nepilnības, lai sniegtu ikvienam iespēju dzīvot pilnvērtīgi. Sarežģīti ir tikai transpersonām, visiem pārējiem – vienkārši.

II

Helēna – divreiz lielāka par mani visās dimensijās – iespējams, ir pirmā sieviete, kura (pat bez jelkādas savstarpējas iekāres) man liek secināt, ka es esmu biseksuāla. Varu iztēloties sevi viņas rokās, varu iedomāties sevi viņas auguma siltajās, mīkstajās krokās... Man tad vēl nav pat 20, un Helēna paliek manu sociālo tīklu marginālijās, aizraujoša, bet nepieejama būtne. Pēc daudziem gadiem kādā ballītē man nezināms cilvēks sāk runāt par Helēnu un principiāli sauc viņu par Hariju. "Viņš ir Harijs," mans nejaušais paziņa saka. "Un viņš nav nekāda transpersona, viņš ir vienkārši krāns."

Šis ir otrais solis – apjauta, ka transpersonas bieži tiek marginalizētas  un ka vardarbība ir ne tikai fiziska, bet arī valodiska: iepriekšējā vārda un iepriekšējā vietniekvārda lietošana – angliski deadnaming, saukšana mirušā vārdā – var būt žests, kura mērķis ir pazemot un noniecināt.

Paradoksālā kārtā ļoti iespējams, ka vismaz daļēji pie šīs attieksmes pret transpersonām vainojama tieši viņu situācijas medikalizācija. No vienas puses, tā bija (vai šķita) nepieciešama, lai pamatotu sarežģītas medicīniskas iejaukšanās veikšanu dzimuma maiņas operācijai. Tomēr dzimuma disforijas iekļaušana psihisko traucējumu sarakstā savijas ar cita veida stigmatizāciju – to, kas sabiedrībā pastāv pret cilvēkiem ar mentālām problēmām. Priekšstats, ka cilvēks "nav normāls", "ar diagnozi", "psihiski slims", asociējas ar spriestspējas problēmām, morālu pagrimumu, nespēju iekļauties sabiedrībā, kriminālām nosliecēm vai vienkārši bīstamību. Es iedegos taisnīgās dusmās, kas arī ir normāla daļa no LGBT+ cilvēku pieņemšanas, –sākumā tu esi ļoti sašutis par visām reizēm, kad kādam tiek pa īstam vai šķietami nodarīts pāri, meties uz svešām ambrazūrām, cīnies par "viņu" tiesībām. Būdams sajūsmā pats par savu jauno iecietību, automātiski nodomā, ka tātad visi geji, transpersonas un visādi citādi kvīri noteikti ir sirdsšķīsti ļaudis, kas dzīvē daudz cietuši un šajā kalvē kļuvuši par labākiem cilvēkiem.

Paiet kāds laiks, un izrādās, ka nē, ne ar kādu īpašu viedumu, sirdsšķīstumu vai maigumu LGBT+ personas neizceļas, un, kas svarīgi, nav arī viņu pienākums šādā ceļā attaisnot savu eksistenci pasaulē. Turklāt arī pašā LGBT+ un draugu kopienā pastāv iedomātas šķirtnes starp tiem, kas ir "īstie" un "neīstie". Reizēm feminisma pārstāvji, kas parasti ir toleranti pret lesbietēm, var uzskatīt transpersonas vīriešus par "pārbēdzējiem" vai arī "īstie" geji var uzskatīt biseksuāļus par cilvēkiem, kam pietrūkst drosmes izlemt, un cilvēki, kas iesaistās homoseksuālās attiecībās, var būt karojoši tradicionālisti, kas deklarē, ka praids ir ne tikai bezgaumīgs, bet arī kaitniecisks vai pārmēru politizēts pasākums. Šī ir sarežģīta, neviendabīga pasaule, kas neapmierina neviena vēlmi pēc varavīksnēm, vienradžiem un mīlestības; precīzāk, uz brīdi apmierina un tad negaidīti atstumj.

III

Margo ir performanču māksliniece. Viņa identificējas kā sieviete, labprāt lieto kosmētiku un akcentē savu sievišķo dabu; vienlaikus Margo audzē veselīgu bārdiņu un performances laikā atkailina savu visnotaļ vīrišķīgo torsu. Protams, ka sarunā es kādā brīdī pasaku nevis "viņa", bet "viņš"; uz ko Margo man strauji aizrāda. (Zināšanai – tiem, kuri pieļaus šo pašu kļūdu, vai nu nejauši lietojot nepareizu vietniekvārdu, vai arī dedneimojot, – labākā stratēģija ir atvainoties, palabot savu izteicienu un turpināt sarunu, neapgrūtinot cilvēku ar gariem pārspriedumiem par kļūdas iemesliem, kas transpersonai droši vien nešķiet aizraujošs sarunu temats.)

Margo ir viens no tiem cilvēkiem, kas var pamatīgi apmulsināt tādu jaunizceptu transpersonu tolerētāju. Šķiet, ļoti bieži cilvēki, kas mācās pieņemt transpersonas kā fenomenu, turpina jau ierasto domāšanas veidu: proti, pasaulē ir divu un tikai divu veidu cilvēki –"sievietes" un "vīrieši" – un reizēm kāds tiek nejauši iereģistrēts nepareizajā sarakstā, kas tiek dzīves laikā labots, pašam kārtošanas principam paliekot nemainīgam. Vai varbūt var iekārtot nedaudz vairāk ailīšu: cis-vīrieši, cis-sievietes (ar "cis-" apzīmējot cilvēkus, kuri visu mūžu nodzīvo tajā dzimumā, kas viņiem iedots piedzimstot, un jūtas ar to komfortabli) un transpersonas kā trešā, dīvainā kategorija. Kategorija, kas ar savu eksistenci vien liek jautāt: kā mēs vispār saprotam, kas ir "vīrietis" un kas "sieviete" – kam mēs ticam, kam pievēršam uzmanību? Kas vispār ir "īsta" sieviete vai "īsts" vīrietis? (Sasodīts, vai es pati kvalificējos kā "īsta" sava dzimuma pārstāve? Jo skaidrs, ka ideālo "īsto" sievišķības/vīrišķības iemiesojumu neviens no mums īsti nesasniedz.) 

Tādas būtnes kā Margo neļauj domāt par dzimumu kā statisku un viennozīmīgu. Ļoti daudziem cilvēkiem, kas identificējas kā transpersonas vai nebināri cilvēki, nav nekādas nepieciešamības pēc diagnozes, hormoniem vai operācijām. Vai varbūt – kādreiz bija, tagad nav; vai arī: tagad nav, bet varbūt ar laiku tomēr izdomās. Bet kas viņi ir tagad? Jautājums nu kļūst vēl komplicētāks: mēs ne tikai īsti nesaprotam, kas ir "īsta" sieviete vai vīrietis, mēs pat nesaprotam, kas ir "īsta" transpersona. Ir cilvēki, kuri piedzimuši kā sievietes un jūtas kā vīrieši, bet vienlaikus neizjūt nepieciešamību pēc operācijas. Ir cilvēki, kas jūtas kā sievietes vai vīrieši situatīvi; ir cilvēki, kas nejūtas ne tā, ne citādi; ir cilvēki, kas jūtas radikāli citādi, kā piederīgi citam dzimumam, kas nav ne "sieviete", ne "vīrietis". Šīs visas var būt transpersonas – lai arī nav tā, ka šiem cilvēkiem obligāti tā būtu jāidentificējas. Par šiem cilvēkiem konservatīvais spārns reizēm paziņo, ka viņi ir "apjukuši", iespējams, drīzāk projicējot paši savu apjukumu: kā tas nākas, ka pasaule var nebūt skaidri sadalāma nepārprotamās kategorijās? 

Protams, ka pasaule – visa plašā, trīsuļojošā, elpojošā, trauksmainā, mainīgā pasaule – sevī nesatur tādas kategorijas, kādas tām piešķir cilvēks pēc savas izpratnes un audzināšanas. Šī neskaidrība, šaubas, esamība starptelpā ir raksturīga visam, kas tiek kategorizēts un tiek pieņemts kā pašsaprotami skaidrs. Mēs ikviens "zinām", kas ir romāns, bet literatūrzinātnieki un rakstnieki to vien dara, kā mēģina šo priekšstatu graut. Mēs "zinām", kas ir sugas, bet katru gadu biologi lauž šķēpus par taksonomiskajām kategorijām. Līdzīgi arī dzimums ir kaut kas tāds, kas šķiet "zināms", bet, tuvāk aplūkojot, kļūst neskaidrs un apšaubāms. Transpersonas ir starp tiem cilvēkiem, kas šo neskaidrību un apšaubāmību iznes priekšplānā. Un tad arī cilvēki, kas vienmēr ir tolerējuši "tos, kas piedzimuši nepareizā ķermenī", nolemj, ka šis nu gan ir par daudz, un ar aizdomām un šaubām uztver katru gadījumu, kad dzimuma maiņa netiek veikta vai tiek veikta daļēji. Tā, it kā viņus kāds būtu neprātīgi pievīlis, paplašinot dzimuma definīciju vēl vairāk, it kā cilvēks, kurš nevēlas veikt smagu un dārgu operāciju, būtu viņus kaut kādā veidā nodevis un piemānījis, it kā cilvēkam, kurš identificējas kā sieviete, bet nav nogriezis krāniņu, vispār nekur vairs nevarētu uzticēties. Paradoksālā kārtā šī daļējā tolerance kļūst par agresijas formu: "ja nevari mainīt savu psihi, tad tev jāmaina savs ķermenis". Lai arī varētu taču mēģināt nevis pieprasīt citiem mainīt viņu ķermeni, bet paskatīties, kas notiek aiz tās robežas, kur dzimums ir skaidrs un nepārprotams – jo aiz šīs robežas ir pasaule, kurā ikviens cilvēks var atrast savu vietu un identitāti.

IV

Bērns man saka: "Es beidzot izlēmu par saviem pronouniem." Es pat aizmirstu aizrādīt par anglicismu un jautāju: "Nu?" – "Es esmu viņa." – "Ak tā." (Viņa jau no dzimšanas ir viņa. Es saglabāju nopietnību.) "Turpmāk es to respektēšu. Paldies, ka pateici." – "Jā, es beidzot izlēmu. Piedod, ka tev tik ilgi bija jāgaida."

Iespējams, mūsu bērni, mums nezinot un nemanot, ir veikuši šo ceļojumu un pasaule patiesībā jau ir mainījusies. Bez lielām fanfarām un kalnu gāšanas pamazām aug jauni cilvēki – tādi, kuri pieņem, ka dzimums ir joma, kas pakļauta šaubām, eksperimentiem, iztaujāšanai, spēlei. Šeit plaukst drag kvīnu un drag kingu pasaule, kurā dzimumidentitāte ir nevis skaidri definēta, bet gan rotaļīga, izaicinoša, svārstīga un vienlaikus pārspīlēta. Dzimums jau patiesībā nekad nav bijis nemainīgs: tas vienmēr ir stāsts par to, kā sabiedrība mūs redz un kā mēs redzam paši sevi. Izvēle akceptēt sevi kā tādu, kas aktīvi izlemj par savu dzimumu, ir aizraujošs solis, kas varētu būt vajadzīgs ne vien transpersonām, nebinārām personām, dženderkvīriem, cilvēkiem ar plūstošo dzimumu un visiem pārējiem biedējošajiem "27 dzimumiem", kas klejo kā interneta bubulis, – tā ir vajadzīga arī visām cis-personām. Ja mans dzimums ir nevis dabas vai sabiedrības noteikts, bet paša radīts, tad tas nozīmē, ka man vairs nav jādomā par to, kādai jābūt "īstai sievietei", bet gan jājautā sev – kāda sieviete gribu būt es? Un vīrietim vairs nav jāraizējas par to, ka, nemākot salabot krānu vai rosoties virtuvē, viņš varētu maģiski zaudēt savu vīrišķību, jo savu vīrišķību – to, ko pats esi sapratis kā sev piederīgu un vajadzīgu – nevar zaudēt. Un, ja kādai personai nešķiet, ka dzimums vispār ir svarīgs vai binārs – jo labāk šai personai.

 

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!