Foto: Unsplah
 
Raksti
26.04.2022

Mans draugs, Kains

Komentē
2
Saglabā

"Mēs, baltkrievi, esam īsti meistari visās bēdu un nāves lietās. Tādi esam ne tikai visu to karu dēļ, kuri tika izkaroti mūsu zemē, bet arī tāpēc, ka padomju laikos bijām kļuvuši par "vispadomiskāko no visām republikām". Tātad mūsu mazās koncentrācijas nometnes mūri bija vēl augstāki," Viktars Marcinovičs (Віктар Марціновіч; Виктор Мартинович, 1977) pērn sacīja intervijā interneta žurnālam "Metal". Marcinovičs runā pagātnē, taču divas no septiņām viņa grāmatām – pirmā, romāns "Paranoja" (Паранойя, 2009, iznākusi Krievijas apgādā АСТ), un jaunākā, romāns "Revolūcija" (Рэвалюцыя, 2020, apgāds Кнігазбор) – Baltkrievijā ir aizliegtas. Bet ko nozīmē būt baltkrievam 2022. gada pavasarī?

No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Baltkrievijā [1] karš sākās ilgi pirms 2022. gada 24. februāra. Elles vārti šeit atvērās 2020. gada augustā. Nupat jau uz ielām vairs nesprāgst gaismas un trokšņa granātas un protestētāji nemirst no šautām brūcēm, taču sajūta, ka debesis nogāzušās tev uz pleciem, ka zeme zem kājām atvērusies un ārā laužas elles ugunis, nekur nav pazudusi. Mēs tikai no vienas elles nemanot esam nokļuvuši citā. Turklāt šajā, jaunajā, ellē mēs vairs neesam tikai upuri vien – mēs esam arī līdzdalībnieki.

Visi ceļi ved uz Kijivu

2021. gada pavasaris.

Pie mana izdevēja jau bija notikusi kratīšana.

Visi izdevniecībā palikušie mana romāna eksemplāri jau konfiscēti un nosūtīti ekspertīzei. No tās slēdziena atkarīgs, vai tikšu saukts pie atbildības par "ekstrēmistisku materiālu izgatavošanu". Mani instruē labs paziņa, kurš tikko nosēdējis 15 diennaktis par to, ka identificēts kā 2020. gada augusta protestu dalībnieks. Cietums viņā bija kaut ko salauzis – pēc divām nedēļām ieslodzījuma viņam bija sākusi raustīties sejas labā puse.

Vēl viņš ir pavisam pārstājis smaidīt.

– Galvenais brīdis, – viņš mani māca. – Tava pirmā parādīšanās kamerā. Politiskos bieži pieliek klāt kriminālajiem. Kad tā ir, urkas sāk presēt. Piedalās tavā "pāraudzināšanā". Kad tu ej iekšā kamerā, tev uzreiz jāpasaka: "Miers mājās." Jāieņem brīva laža. Gatavojies, ka gultasveļas nebūs – politiskajiem nepienākas. Ne gultasveļa, ne matracis. Mani vispār līdz tiesai turēja betona kabatā, metrs reiz pusotra, sienā iemontēts 20 cm plats sols – apsēsties uz tāda nevar, tikai atbalstīties, lai kājas atpūšas. Rezultātā gulēju uz plika betona. Ja nokļūsi tādā situācijā, iegaumē: nekādā gadījumā neguli ar muguru uz grīdas. Jo mīzīsi asinis līdz mūža galam. Noaujies, izņem no apaviem pēdiņas. Kurpes zem jostasvietas, ar pēdiņām nosedz nieres – tā uz tiesu iesi vesels, bez pielonefrīta. Tālāk. Tu esi kamerā pēc tiesas. Gatavojies, ka brīvas lažas var nebūt. Politiskajiem mēdz iedot dēļu "paplāti". Piedāvās gulēt ejā uz dēļiem. Neņerksti. Nelecies. Un, ja kāds no večiem jautā: "Ar dakšiņu acī vai vienreiz dirsā?" – tas nav joks. Tā ir pretenzija. Atbildēsi nepareizi – tevi izvaros. Atbilde ir šāda: "Kaut kā neredzu vienačus." Ja atbildi tā, visi rēc un uzskata tevi par savējo. Iegaumēji?

Mans paziņa nav ne zaglis, ne gangsteris, ne algots slepkava. Viņš ir mākslinieks un dizainers. No ļoti pieklājīgas ģimenes. Zina divas valodas, izveidojis ļoti iespaidīgu portfolio. Tagad viņš ir arī speciālists par izdzīvošanu cietumos. Pēc 2020. gada augusta Baltkrievijā tādu ekspertu saradies ap 40 000. Plus tūkstotis to, kuriem piesprieda nevis administratīvos, bet kriminālsodus, un viņi vēl joprojām atrodas kolonijās.

– Bet vispār es tev pateikšu tā, – mans paziņa rezumē. – Pirms aresta es domāju, ka man ir mājas. Iekārtoju dzīvokli. Piemeklēju meitai tādu labāku skolu. Tagad esmu sapratis, ka mēs dzīvojam cietumā. Un māju te vispār nekad nav bijis. Vienkārši kāds bija atļāvis kamerā uzlīmēt tapetes un vakaros skatīties "Netflix". Brauc prom no šejienes.

Tad mēs sākam runāt par to, kurp labāk doties, un nonākam pie secinājuma, ka vislabākā vieta bēgšanai tiem, kuri paspējuši pasēdēt cietumā un saskarties ar baltkrievu dzelzsbetona "kārtību", ir Kijiva. Liela pilsēta, megapole, un tajā runātā valoda ļoti atgādina baltkrievu valodu. Pilsēta, kurā uzvarējusi revolūcija, kas šeit zaudēta. Visbeidzot Kijiva labi der arī tāpēc, ka starp Baltkrieviju un Ukrainu faktiski nav robežas. Toreiz, 2021. gada pavasarī, katrs otrais Baltkrievijas cietumā pēc protestiem savu laiku nosēdējušais devās prom uz Kijivu, izmantojot stalkeru pakalpojumus, – viņi pārved pāri caurajai robežai tā, ka tu apej pasu kontroli un muitu. Pēdējais ir ļoti svarīgi tiem, kuri paspējuši uz visiem laikiem vilties Baltkrievijā, ieraugot cietumu tajā vietā, kur esi centīgi būvējis māju, uzņēmējdarbību, savu restorānu. Pārdevuši iekrāto par pusvelti, šie cilvēki puslegāli šķērsoja robežu ar skaidru naudu kabatā, atvēra kontus Ukrainas bankās un cerēja sākt jaunu dzīvi šeit, brīvajā un drošajā Ukrainā, kur nevienam neienāks prātā bez tiesas un izmeklēšanas atņemt tev visu nopelnīto, vajāt tevi par to, ka runā nepareizā valodā vai domā nepareizas domas.

Cik ļoti viņi ir kļūdījušies!

Es toreiz noraidīju domu par emigrēšanu uz Ukrainu. Vienkārši tādēļ, ka zināju: bailes no cietuma ir šausmīgākas par pašu cietumu (par to stāstīts manā pirmajā romānā; arī tas tika aizliegts). Bet no savām bailēm nekur neaizbēgsi. Tāpat vien vadāsi līdzi pa pasauli. Tad jau labāk palikt dzimtajā zemē – šeit vismaz esmu viens no darbojošām personām, nevis novērotājs.

Raķetes no bērnu sapņiem

Pēc 2020. gada, pēc visa toreiz ieraudzītā un dzirdētā, man prātā nemitīgi nāk viens sižets.

Sižets par prātā sajukušo caru.

Absolūta vara plus absolūts neadekvātums.

Pretēji gaidītajam tādu valdītāju no publiskā lauka nenovāc viņa tuvākās aprindas. Viņu nenosmacē ar spilvenu kā Krievijas imperatoru Pāvilu. Psihoze, ko pastiprina scepteris un valstsābols, apsardzes bataljons un mašīna ar bākugunīm, galu galā sola iesākumam visas tautas cieņu, bet pēc tam arī mīlestību.

2020. gadā, sākumā, viss izskatījās ārkārtīgi racionāli. Sistēma līdz pat jūlijam pieturējās pie zināmas savu daudzo baiļu "polivektorialitātes", centās balansēt starp Rietumiem un Austrumiem, godīgi un gudri saskatot savus ienaidniekus visur. 

Par apoteozi kļuva 32 Krievijas privātā militārā uzņēmuma "Vāgnera grupa" kaujinieku arestēšana sanatorijā – kā vēlāk tika paskaidrots, vāgnerieši nebūt negatavojās aktīvi piedalīties nekārtībās pēc vēlēšanām, viņi laiskojās pirms došanās uz kārtējo karsto punktu krievu kroņa diženuma labad. Un lūk, sākot ar vasaras beigām/rudens sākumu, pēc vairākām telefona sarunām ar Maskavu šī ar prātu aptveramā ievirze uz visu turēšanu aizdomās sāka mainīties un tās vietā nāca kaut kāda svešatnīga melodija. Propagandisti pēkšņi izbolīja acis un, siekalas šķiezdami, sāka bļaut, ka aiz visām Baltkrievijas nelaimēm rēgojas Rietumi. Un pat ne visi Rietumi, bet konkrēti – Amerika. Jo visi pārējie Rietumi galu galā ir tikai Amerikas marionetes. Baltkrievi to visu vēroja ar vieglu apjukumu, jo vismaz divi no sešiem valsts apgabaliem bija pieraduši pelnīt naudu sīktirdzniecībā ar minētajiem Rietumiem. Tie ir katoļu apdzīvoti apgabali, un viens ir skaidrs – šajos apgabalos visi, līdz pēdējam priekšsēža vietniekam ideoloģijas jautājumos, baidījās drīzāk no Putina un nevis no Valsts departamenta. Šis ideju vilnis bija vienādā mērā neparasts un nācis no ārpuses. Mēs šeit bijām pieraduši, ka demokrātiju Baltkrievijā visus šos 20 gadus žņaudz diezgan līdzsvaroti ļaudis, kuri piesedzas ar gluži inteligibliem lozungiem, kuros tika sludināta cīņa par mūsu zelsmes un plauksmes efektivitāti. Un no otras puses: kad gāja vaļā masu aresti, kad cilvēki, iznākuši no izmeklēšanas izolatoriem, sāka stāstīt, kas ar viņiem bija darīts tur, tajos izolatoros, daudzi baltkrievu liberāļi sāka dedzīgi gaidīt palīdzību no Putina. Atceros, kā pat demokrātiskie prezidenta amata kandidāti tiešā runā vērsās pie Krievijas un sauca palīgā apturēt represijas. Un daudzi gaidīja, ka Krievija tik tiešām iejauksies, ieradīsies pie cietumu mūriem ar lielu sarūsējušu atslēgu saišķi un sāks laist ārā, ņemt nost važas, spiest pie krūts un ar krustu apsvētīt katru cietēju. Galu galā Baltkrievijas cietumos pēc arestiem sēdēja arī Krievijas pilsoņi, un viņu nebija maz.

Kad Putins neiejaucās, kad nepalīdzēja, rusofonie Baltkrievijas liberāļi sāka Putinā vilties. Viņš tomēr esot švakāks par Lukašenko. Lukašenko viņu dancinot pēc sava prāta, lai gan pats sēž uz viņa dotācijām un atsakās Baltkrievijā visu ierīkot kaut vai tik liberāli, kā ierīkots Krievijā. Šie baltkrievu liberāļi tolaik klausījās "Eho Moskvi", lasīja "Meduzu" un domāja, ka "Eho Moskvi" un "Meduza" ir Putina liberālisma rezultāts. Un raugi, tieši pirms kara sāka darīties kaut kādi murgi. Putins parādījās televizorā un nolasīja lekciju. Jāteic, ka šis, cik tālu sniedzas mana atmiņa, ir pirmais karš, kas sācies nevis ar sadomātu ieganstu, bet gan ar lekciju par starptautisko stāvokli. Tad nu, lūk, šīs lekcijas saturs bija precīzi tas, kuru, acis izbolījuši un siekalas šķiezdami, izplatīja baltkrievu ideologi pēc dažām telefona sarunām starp Minsku un Maskavu 2020. gada vasaras nogalē. Pie visa vainīga Amerika. Krievija nāca tai pretī, samazināja uzbrukuma bruņojumu, un Amerika solīja Krievijai brīvību, taču tās vietā iedeva nabadzību, sabrukumu un NATO durvjpriekšā. Un ka Krievijai nekas cits neatliek kā atzīt Doneckas un Luhanskas republiku – otrais neizrietēja no pirmā, taču jau šeit, šajā etapā, es, šermuļiem skrienot, sapratu, ka tas karš, par kura iespējamību visi apkārt runāja, tomēr būs. Tieši tāpēc, ka otrais neizrietēja no pirmā, taču karš ir tas, kas atrisina šo pretrunu, par kuru runāja Putins. Liels karš pat ne tik daudz ar Ukrainu, cik ar Rietumiem. Kuri, protams, protams, ir Amerikas marionetes.

Un kļuva skaidrs, ko tieši Vladimirs Vladimira dēls toreiz, 2020. gada vasarā, pa telefonu pavēstīja Baltkrievijas pusei. Kļuva skaidrs, kāpēc viņš nelīda iekšā situācijā, neprasīja palaist brīvībā Krievijas pilsoņus, beigt ārdīties, kļūt cilvēcīgākam. Kļuva redzams, ka visus šos gadus viņš ir domājis par karu. Un tādējādi mūsu revolūcija jau kopš pirmsākuma bija lemta iznīcināšanai – ja toreiz 500 tūkstoši protestētāju, kuri vienā no svētdienām bija sapulcējušies Minskā, tomēr būtu uzvedušies asi un sākuši kaut ko mainīt, nevis tikai demonstrēt savu klātbūtni, ielās parādītos krievu tanki. Baltkrievijas teritorija jau bija iekļauta 2022. gada februāra ainā. Un bija nepieciešams, lai sistēma, kas jau brīnum veikli bija iemācījusies atkārtot Krievijas maldus – ne tikai vārds vārdā, bet vēl arī improvizējot, kaut ko pieliekot klāt –, lai šī sistēma izdzīvotu. Sistēma vairs nepiederēja sev. Pa valsti jau bija novilktas sarkanās bultiņas ar marķējumu V.

Vai tas nozīmē, ka viss bija veltīgi?

Tūkstošiem arestēto, desmitiem nogalināto? 

Viss ir ļoti vienkārši: nebijis mums 2020. gada augusta, mums tagad nebūtu, ko pasaulei teikt savai aizstāvībai.

Es atceros to daļu Putina runā pirms karadarbības uzsākšanas, kur viņš izteicās par raķetēm. Pēc intonācijas bija skaidri noprotams, ka viņu ļoti uztrauc NATO raķešu atlidošanas laiks. Ka šis atlidošanas laiks vienkārši liedz viņam, Putinam, jebkādas izvēles iespējas. Viņam vienkārši ir pienākums uzsākt speciālo operāciju (vārds "karš" vēl joprojām ir aizliegts!) Ukrainā ienaidnieka raķešu atlidošanas laika dēļ. Redz, ja Ukraina iestāsies NATO, šis laiks ļoti stipri saīsināsies.

Kur un kurš ņēmis, ka Ukraina stāsies NATO, – vai, kā tas tika paskaidrots jau no Baltkrievijas puses, kuru katru brīdi uzbruks Baltkrievijai (!) – tā ir atsevišķa tēma. Svarīgi jau nav tas, kurš no kā baidījies, svarīgi ir, kurš un ko savā izbīlī ir izdarījis.

Bet kas ir interesanti: mana bērnība aizritēja tajos aukstā kara laikos, kad virsnieks Putins jau veidoja savu karjeru. Un es lieliski atceros astoņdesmito gadu bailes. Atceros, kā mēs lielā pulkā gājām ciemos, lai pie kaimiņu krāsainā televizora (mums mājās bija tikai melnbaltais) noskatītos filmu par to, kas notiks pēc kodolkara. Kā tieši – sākumā uzsilstot, pēc tam sasalstot – ies bojā mūsu planēta. Bērnībā man sapņos nemitīgi rādījās lidojošas raķetes. Tās, milzīgas un nedzirdamas, lēni slīdēja pāri manai mājai, un es noskatījos tām pakaļ, zīlēdams, kur tieši izaugs atomsēne: Maskavā? Ļeņingradā?

24. februāra rītā es pamodos no dobjas dūkoņas debesīs. Es dzīvoju tālu no Ukrainas un nekādā gadījumā nepieļauju, ka būtu varējis kaut kā sadzirdēt Krievijas raķešu palaišanu; visticamāk, dūca pārtvērējiznīcinātājs, kas bija palaists karadarbības sākuma dēļ. Gulēdams blāvajā rītausmas gaismā, es skaidri un precīzi sapratu, ka ir sācies karš. Pirmais, ko ieraudzīju, atvēris ziņas, bija uz Kijivas pusi lidojošas spārnotās raķetes; tās bija nofilmējuši Ukrainas ciemu iedzīvotāji. Izrādījās, ka raķete lido daudz ātrāk, nekā man bērnībā bija rādījies sapņos. Izrādās, ka tā lido ar spalgu un augstu svilpoņu. Šī skaņa kaut kādā mērā atgādināja gumijas ložu svilpšanu, ko biju dzirdējis 2020. gada augustā, taču bija skaļāka; daudz skaļāka.

Kains, Ābels un kāds trešais 

Līdz 2022. gada 24. februārim visi baltkrievus žēloja.

Mums juta līdzi.

Mūsu alternatīvā prezidente Svjatlana Cihanouska tikās ar visiem Eiropas valstu līderiem. Visi viņu uzņēma, atvēlēja laiku, izrādīja iejūtību.

Vienīgais Eiropas līderis, ar kuru Cihanouskas štābam neizdevās vienoties par oficiālu tikšanos, bija Volodimirs Zelenskis. Pēc Eiropas sankciju ieviešanas caur Ukrainu gāja viss Baltkrievijas eksports, un ukraiņu establishment, pēc visa spriežot, nevēlējās zaudēt tādu nelaimīgu, taču netrūcīgu tirdzniecības partneri.

24. februārī, pēc tam, kad Krievijas kravas mašīnu kolonnas pa Baltkrievijas ceļiem devās uz Ukrainas robežas pusi, žēlotāju mums, kā viegli saprast, vairs nebija. Līdzi jutēju tāpat. Svjatlana Cihanouska izgaisa no Eiropas ziņu programmas. It kā viņa būtu vainīga pie tā, ka no mūsu teritorijas tiek šautas raķetes. Mēs vienā rāvienā kļuvām par līdzagresoriem, par masīvu – šoreiz īstu, nevis dekoratīvu – sankciju komplektu objektiem; ar to palīdzību pasaule bija nolēmusi iznīcināt Krievijas ekonomiku un reizē draudus, ka šis karš pletīsies plašumā. 

Cilvēki, kuri nav balsojuši par līderi, kas piekrita atvēlēt teritoriju Krievijas armijas pārvietošanai, cilvēki, kuri protestēja pret paziņotajiem vēlēšanu rezultātiem, cilvēki, kuri šo protestu dēļ bija sēdējuši cietumā, visas pasaules acīs kļuva par uzbrucējiem.

Un tagad tā: es ar pūlēm spēju iztēloties krievu, kurš atbalsta šo karu. Ņemot vērā Krievijas socioloģijā izveidojušos situāciju, jebkāda "neatkarīga" aptauja par šo tēmu ir smieklīga – skaidrs taču, ka, runādams ar sociologu, krievs baidās, ka sarunājas ar valsti.

Un tāpēc viņš var teikt nevis to, ko domā, bet to, ko no viņa gaida televizors. 

Tomēr es pieļauju, ka zināms daudzums cilvēku tur, Krievijā, sāpīgi pārdzīvoja 1991. gadu. Kad viņiem tika solīta brīvība, bet tās vietā tika iedota nabadzība. Kad tika solīts kopējais tirgus, bet tā vietā tika iedota kokakola. Kad tika sacīts, ka būs kā Eiropā, bet iedoti – nojūgušies oligarhi ar jahtām rajona centra lielumā. Tad nu, lūk: ja esi piedzimis impērijā, nodienējis impērijas armijā un tad pēkšņi attopies dzīvojam depresīvā Krievijas reģionā, kuru pārvalda kņaziņš, kurš tev maksā smieklīgi mazu aldziņu, – tu vari izjust vēlēšanos pēc revanša.

Taču Baltkrievijā šādu noskaņu nekad nav bijis. Mēs nekad neesam jutušies kā impērija; vienmēr – kā imperiālisma upuris. Mēs, es atkārtošos, nekad neesam Rietumos saskatījuši ienaidniekus – galu galā katrai ģimenei ir radi "rietumnieki", cilvēki no katoļu ģimenēm, cilvēki no Hrodnas vai Brestas apgabaliem.

Tādējādi uz šo karu baltkrievi nolūkojās tā, it kā būtu atnākuši uz restorānu kopā ar draugu, ilgi ar viņu dzēruši un piebalsojuši viņa skurbuļa runām par mūsu brālību, par mūsu austrumslāvību un draudzību līdz kapa malai. Bet tad draugs devies kauties ar blakus galdiņu un šajā kautiņā izrāvis nazi.

Un vēl viena lieta: cik ilgi var turpināties karš, kas uzsākts acīmredzama mazākuma interesēs, ar mazākuma atbalstu? Karš, kuru vairākums sabiedrībā neatbalsta? Karš, kuram tic vienīgi cars un viņa strēļi? Karš, kura dēļ bajāri vaid un izceļo? Pareizā atbilde ir šāda: tāds karš var turpināties bezgalīgi, jo tādi bija visi impērijas kari līdz 1917. gadam, paskatieties kaut vai "asiņu plūdus" [2] – Maskavas valsts uzbrukumu Lietuvas lielkņazistei 1654. gadā; atsevišķās vojevodistēs tajā gāja bojā no 30 līdz 70 procentiem civiliedzīvotāju. 

Dažas stundas pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai baltkrievu pilsoņiem, kuriem bija noguldījumi ukraiņu bankās, tika bloķētas bankas kartes. Patlaban tiek aktīvi apspriesta noguldījumu ekspropriācijas perspektīva – īpašuma, tiklab krievu, kā baltkrievu, nacionalizēšana. Jo, pēc kara likumiem, puse, kas atvēlējusi teritoriju armijas pārvietošanai vai raķešu palaišanai, tiek uzskatīta par konflikta dalībnieci. Jo, pēc kara likumiem, nav tik svarīgi, kā virspavēlnieka amatā nokļuvis tas, kurš šajā valstī pieņem lēmumus. Jo kara likumi neinteresējas par to, kāds procents iedzīvotāju izgāja protestēt pret vēlēšanām, – tās visas ir iekšlietas valstī, kura kopš šā laika visai pasaulei ir līdzagresors.

Cilvēkus, kuri izbrauca uz Kijivu slēpties no režīma, kuri bija cietuši no režīma, kuri bija uz Kijivu izveduši visu, ko paspējuši sapelnīt Baltkrievijā, no jauna ķēra 2020. gads. Režīms vēlreiz bija viņus panācis. Tagad šā režīma rīcības dēļ viņiem atkal tiek atņemts viss. Tikai šoreiz to dara nevis pašu milicija, bet sveša. 

Mans paziņa, kurš reiz bija pilsētas portāla redaktors, pēc 2020. gada kļuvis par emigrantu, ar nobloķētu bankas karti, mašīnā ar Baltkrievijas numuriem, ar zilo baltkrieva pasi bez Šengenas vīzas vairākas dienas virzījās no Kijivas uz Polijas robežas pusi. Sākumā armijas patruļas viņu vienkārši apturēja – Baltkrievijas numurs izraisīja nervu reakciju. Pēc tam apturēja un, turot pret viņu pavērstu automātu, izkratīja pašu un mašīnu. Pēc tam bija robeža, un pie Polijas robežas vīriešus ar Baltkrievijas pasēm sūtīja vēlreiz stāties rindā – atkal un atkal, un rinda virzījās uz priekšu 8 stundas, un rezultātā viņš ir attapies Ungārijā bez naudas, bez vīzas, bez nākotnes.

Un es šeit nemēģinu izraisīt žēlumu un necenšos attaisnoties, jo skaidri apzinos: jā – mēs esam vainīgi, karā nevainīgo principā nav.

Taču pamēģiniet mirkli palūkoties uz šo situāciju no mūsu puses.

Ieraudzīsiet, kurš tieši izrādās ieslodzīts majestātiski grimstošā Krievijas "Titānika" kravas tilpnē.

Ko nozīmē būt Baltkrievijā 2022. gada pavasarī?

Nu, pirmkārt, mēs visi nepārtraukti esam "pieslēgušies".

Tās ir iemaņas, kuras vietējie neatkarīgi no izglītības un vecuma apguva jau 2020. gadā.

Pēc tam kad valstī bija iznīcināti pilnīgi visi sabiedriski politiskie mediji (vispirms neatkarīgie, pēc tam arī vienkārši nevalstiskie), baltkrievi iemanījās meklēt ziņu lapas "Telegram" – vienīgajā mesendžerī, kuru nobloķēt ir tik ļoti neiespējami, ka tālab, lai apturētu pretvalstisku kanālu vairošanos tajā, tika ieviesta kriminālatbildība par piesekošanu. Rezultātā tu, ar metro pārvietodamies pa pilsētu, redzi visiem klusējošajiem pasažieriem atvērtu "Telegram" ar ukraiņu ziņu kanāliem. 2020. gads iemācīja vienkāršu likumu: neuzmanīgums pret ziņām var tev sabojāt dzīvi. Kad protesta akciju maršruti mainījās ik pēc stundas, kad pa pilsētu šaudījās bruņutehnika, nodzīvot dienu bez piedzīvojumiem nozīmēja lasīt ziņas un tādējādi būt apdrošinātam pret pārsteigumiem. Tagad "pieslēgtība" ir apdrošināšana pret negaidītiem pavērsieniem šajā jaunajā, bīstamajā situācijā. Ir jāzina, ja pēkšņi sāksies masu mobilizācija. Jāzina, ja Baltkrievija oficiāli iesaistīsies karā. Jāzina, ja Krievija nolems no mūsu teritorijas uzbrukt vēl kādam. Sekošana ziņu lentei atkal – tāpat kā 2020. gadā – rada ilūziju, ka tu nedzīvo savu dzīvi vai ka tava dzīve ir pārvērtusies par šīm skopajām ziņu rindām.

Taču būt Baltkrievijā vēl nozīmē arī nemitīgas emocionālās šūpoles. Vēl arī secinājumus par cilvēku un viņa dabu; tos tā vien gribas apkopot atsevišķā burtnīcā.

Piemēram, situācija Bučā, kur pēc Krievijas armijas atkāpšanās tika atklāts liels daudzums civiliedzīvotāju līķu. Šī situācija man iemācīja, ka mēs līdz šim radikāli nenovērtējām jēdzienu feiks. Krievijas (un Baltkrievijas!) propaganda taču līķus nekavējoties pasludināja par "feiku" un, bruņojusies ar šo jēdzienu, sāka reducēt līdz "feikiem" pilnīgi visas zvērības, kuras parādījās ziņās, – piemēram, Kramatorskas apšaudīšanu ar raķetēm. Tā "feiks" ir kļuvis par universālu nonullētāju, balinātāju sirdsapziņai, par miegazālēm tiem, kuri tic tam, ka šis karš ir pieļaujams, un citādi diez vai spētu naktīs gulēt. 

Jāsaka, cilvēku valoda būs ļoti mainījusies pēc tam, kad šī "speciālā operācija" būs pabeigta un labā un ļaunā jēdzienus atkal vajadzēs piepildīt ar saturu.

"Sācis karu, tu sagrausi lielu valsti"

Es nedomāju, ka šai situācijai ir cik necik ātras atrisināšanās potenciāls. Putins man atgādina Lidijas valdnieku Krēzu, kurš, saņēmis no Delfu pītijas pareģojumu: "Sācis karu, tu sagrausi lielu valsti," – nepapūlējās precizēt, kā valdīto valsti viņam lemts sagraut – ienaidnieka vai tomēr savējo –, un metās uzbrukumā. No otras puses, Putins neprot atkāpties. Un, ja viņš atkāpjas, tad gandrīz vienmēr tas ir manevrs ar nolūku pretiniekam sajaukt galvu. Tāpēc, ja arī tuvākajā laikā tiks paziņots par kaut kādu pamieru, es neticētu, ka tas ir uz cik necik ilgu laiku. Galu galā pēc Pirmā Čečenijas kara un Hasavjurtas miera līguma bija Otrais Čečenijas karš. Turklāt ļoti drīz, vēsturiskā perspektīvā – gandrīz uzreiz (bija pagājuši tikai trīs gadi!).

Un – ticiet man – ja mērķi, kurus Otrajai Čečenijai bija sadomājis Putins, netiktu īstenoti, desmit gadu laikā būtu noticis vēl arī Trešais un arī Ceturtais Čečenijas karš. Mēs tagad redzam, kādiem paņēmieniem tika veikta Čečenijas "denacifikācija" un "demilitarizācija", un varam ekstrapolēt. Vispirms pilsēta tiek burtiski noslaucīta no zemes virsas, pēc tam tās vietā tiek uzcelta jauna, "labāka" pilsēta ar uzticamu vietvaldi un pilnīgu "kārtību" demokrātijas un cilvēktiesību aspektā. Acīmredzot kaut kas līdzīgs bija ieplānots arī šeit, turklāt ieplānots kā zibenskarš – "trijās dienās ieņemt Kijivu". Neba velti pirmajās kara dienās Harkivas pievārtē Rosgvardija atņemtajā mašīnā tika atrasti vairogi un steki, domāti tam, lai pilsētas ielās iztrenkātu nekārtību cēlājus.

Taču situācijas problēma ir tā, ka Ukrainas denacifikācija un demilitarizācija šā vai tā būtu bijusi tikai piesegs.

Jo patiesie mērķi tika nosaukti tajā pašā Putina ģeopolitikas lekcijā, ar kuru sākās karš. Un šie mērķi pārsniedza Ukrainas robežas un skāra visus kolektīvos Rietumus, NATO un, kā gan citādi, "Ameriku".

Tādējādi – vai nu mēs to gribam, vai ne – Trešais pasaules karš jau ir sācies, un nav būtiski, ka viena puse to šimbrīžam slēpj, bet otra atsakās tam ticēt.

Nav būtiski pat, ka šā kara iniciators koalīcijas pret sevi prot veidot tikpat meistarīgi kā Napoleons III.

Karš – jebkurš karš, taču vēl jo vairāk pasaules, liela mēroga karš, kurā cīnās valstis, kam ir ne tikai taktiskie, bet arī stratēģiskie kodolieroči, – ved uz visa cilvēciskā iznīdēšanu no cilvēkiem.

Vai ne ar to izskaidrojams jaunais labējo revanšs Eiropā, visi šie great again orbani un lepēnas? Un es baidos, ka līdz brīdim, kad viena no pusēm šajā karā necietīs acīmredzamu un graujošu sakāvi, Eiropa un pasaule turpinās strauji virzīties "uz labo pusi".

Ļevam Tolstojam, kurš paspēja Krimā pakarot pret Napoleona III armiju, ir lielisks krājums "Sevastopoles stāsti". 

Senos laikos padomju skolā (un es mācījos laikā, kad PSRS karoja Afganistānā) mūs mudināja Tolstoju lasīt kā "patriotisku" prozu, "varoņprozu, kas slavina krievu karavīru varoņdarbu". Atšķīris "Sevastopoles stāstus" tagad, būdams pieaudzis cilvēks un vērodams milzīgo traģēdiju, kurā piedalās mana tauta, es tur neieraudzīju ne "varonīgumu", ne "patriotismu", ne "varoņdarbu" – un vispār jau citādi nemaz nevarēja būt, jo Tolstojs tik tiešām ir izcils rakstnieks. Teksts sākas ar lazaretes aprakstu, un galvenais varonis iet pa amputāciju nodaļu. "Sevastopoles stāsti" ir liecība tam, ka jebkurš karš ir Ļaunuma iztecēšana, kuru nekavējoties vajag izbeigt. Pie šādas negrozāmas pārliecības pieturos arī es, uzskatot, ka šobrīd galvenais uzdevums ir sagaidīt jauno, nedrīzo lielo pasauli un tos cilvēkmīlestības ideālus, kuri nāks tai līdzi.


[1] Lietoju pieņemto nosaukumu, taču apzinos, ka tādējādi atbalstu un nostiprinu Krievijas impēriskās pretenzijas uz balto rusu (vai baltrutēņu) nāciju, teritoriju un vēsturi. (Tulkotājas piezīme.)

[2] "Asiņu plūdi", Trīspadsmit gadu karš, "Nezināmais karš" (Невядомая вайна), citās historiogrāfijās arī Krievu–poļu karš vai Pirmais Ziemeļu karš norisinājās no 1654. līdz 1667. gadam, kad Kopvalsts jeb Lietuvas Lielkņazistes – jeb Dižkunigaitijas – teritorijā iebruka 80 līdz 100 tūkstoši Maskavas valsts kareivju, kuriem pretī stājās 10 līdz 20 tūkstošus vīru lielā Januša Radzivila – jeb Jonuša Radvila – armija. Tas bija asiņainākais un postošākais karš Baltkrievijas vēsturē: no 2 900 000 iedzīvotāju 1667. gadā bija palikuši apmēram 1 350 000. Visvairāk cilvēku zaudēja austrumu apgabali: Polockas apriņķis – 74,8 % iedzīvotāju, Mscislavas apriņķis – 71,4 %, Oršas – 69,3 %, Minskas – 62,9 %, Vicebskas – 62,1 % iedzīvotāju. Cars Aleksejs bija lēmis, ka okupētajās teritorijās vairs nebūs ne uniātu, ne katoļu, ne ebreju: visi Mahiļovas ebreji, vairāk nekā 2000 cilvēku, ieskaitot zīdaiņus, tika nokauti, Smaļenskā – iesprostoti koka namos un sadedzināti. Vairākas pilsētas tika iznīcinātas tā, ka pavisam nozuda no zemes virsas un tikai divtūkstošo gadu sākumā to paliekas, kurās ir simtiem apdegušu skeletu, sākuši atklāt arheologi; Viļņā pēc kara bija uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā pirms tam, un, piem., Mahiļovā 17. gs. sākumā bija vairāk nekā 2 000 amatnieku, bet 1745. g. – tikai 95. Kara laikā aizsākās plaša partizāņu kustība pret Maskavas iebrucējiem, tomēr Maskava ieguva Smaļenskas vojevodisti jeb vaivadiju, kā arī Kreisā krasta Ukrainu ar Kijivu. "Ko šī nelaime nozīmēja baltkrievu vēsturiskajam liktenim? Totālā destrukcija izmainīja visu – no dzīves materiālajiem apstākļiem līdz iedzīvotāju sociālajai struktūrai, no lingvokulturālās un konfesionālās situācijas līdz etnopsihei un nacionālajam genofondam kopumā." (Генадзь Сагановіч. Невядомая вайна: 16541667. Менск, 1995; Tulkotājas piezīme.) 

Viktars Marcinovičs

Baltkrievu rakstnieks, žurnālists un mākslas kritiķis, pasniedzējs Eiropas Humanitārajā universitātē Viļņā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!