Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.
Tā ir mana atbilde tiem, kas vēlas, lai ar viņiem par LGBT+ tiesībām komunicētu vietā, kur viņi ir gatavi ieraudzīt LGBT+ kopienu, valodā, ko viņiem ir patīkami dzirdēt, un laikā, ko viņi augstsirdīgi atvēlējuši, lai uzklausītu marginalizētās sabiedrības grupas.
Man ir grūti saprast, kas kādam dod tiesības norādīt – tu esi nepareizs, tu esi mazāk vērts nekā citi, tu neesi pelnījis ģimeni.
Šajā septembrī pagaidām esmu palaidis garām pilnīgi visus kultūras notikumus, atskaitot vienīgi tos, kuru organizēšanā kā jaunais "Satori" darbinieks pats esmu piedalījies.
Manai māsai tolaik bija pieci gadi. Mēs braucām no Rīgas mājās uz Liepāju, un viņa jautāja mammai: "Vai mēs jau esam Latvijā?" No māsas skaidrojuma uzzināju, ka Latvija turpinās mazliet aiz Liepājas robežām un kopā ar Rīgu ir daļa no Polijas, kas savukārt atrodas Londonā.
Tā ir mana atbilde tiem, kas vēlas, lai ar viņiem par LGBT+ tiesībām komunicētu vietā, kur viņi ir gatavi ieraudzīt LGBT+ kopienu, valodā, ko viņiem ir patīkami dzirdēt, un laikā, ko viņi augstsirdīgi atvēlējuši, lai uzklausītu marginalizētās sabiedrības grupas.
Man šķiet ļoti drosmīgi atzīties atbilžu trūkumā un nepiedāvāt nevienu potenciālu risinājumu, bet tāpat runāt un rādīt savu esības procesu, neizliekoties, ka sadragāto dzīves telpu var vienkārši sakārtot, paslēpjot vēl neatrisināto pieredzi un emocijas aiz ētiskas jābūtības vai mērķa.
Man ir 29 gadi, esmu piedzimis valstī, kurā mana mīlestība vairs nav krimināli sodāma, un par to esmu parādā transpersonām. LGBT+ tiesību kustība sākās 1969. gadā ar Stounvalas protestiem ASV, kad policijas reida laikā kopienas bārā cilvēki vairs nebija gatavi ciest pazemojumu.
Pirmais praids, uz kuru gribēju doties, notika 2015. gadā. Toreiz man pietrūka drosmes un es izmantoju ērtu aizbildinājumu nepiedalīties. Šobrīd nožēloju šo drosmes trūkumu un esmu pateicīgs visiem, kuri to atrada un piedalījās manā vietā, lai iestātos par manām tiesībām.
Mūs nevar salīdzināt ar mazo ukraiņu izdevniecību, kas strādā trimdas un kara apstākļos, tomēr viņi rāda mums piemēru – kultūra ir tas, par ko mēs iestājamies, un beigt par to rakstīt un runāt nozīmētu ļaut Putinam uzvarēt karā pret cilvēcību un brīvību, kā arī laupīt sev spēka avotu, kas remdē kara nogurumu.
Manai māsai tolaik bija pieci gadi. Mēs braucām no Rīgas mājās uz Liepāju, un viņa jautāja mammai: "Vai mēs jau esam Latvijā?" No māsas skaidrojuma uzzināju, ka Latvija turpinās mazliet aiz Liepājas robežām un kopā ar Rīgu ir daļa no Polijas, kas savukārt atrodas Londonā.
Lasot grāmatu, es spēju iztēloties, kā šis projekts varētu būt skanējis, iesniegts kādā konkursā. Tas noteikti bija ļoti pārliecinošs – laba aktualitāte, vēsturiskā un izglītojošā šķautne, kā arī vēlme eksperimentēt.
Līdz ceturtdienai, kurā izsludināja ārkārtas stāvokli valstī, mans dzīvokļa biedrs bija mans draugs, un šis dīvāns bija ērta, silta vieta, kurā brīvdienās zem segas skatījāmies filmas. Tajā ceturtdienā mēs izšķīrāmies, un dīvāns no ērtas atpūtas vietas saruka un izpletās par manas dzīves centru un patvērumu, sociālās distancēšanās un šķiršanās simbolu.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
