27. februārī
Šajās dienās esmu redzējusi neticamas cilvēcības izpausmes. Cilvēkus, kuri stāv ceļmalā ar plakātu "Sviestmaizes un kafija". Uzrakstu "Tualete un ūdens šeit" uz pavisam vecas mājiņas. Fotogrāfijas – simtiem, tūkstošiem pazīstamu cilvēku, kuri iestājušies tersardzē un armijā, viņu vidū – arī mans tēvs. Sievietes, kuras kāpa lejā uz bumbu patvertni, segās maigi turēdamas savus kaķīšus. Beznosacījumu atvērtību un atbalstu. Skaistas sejas, mirdzošas acis, brīnum mierīgus bērnus, kuri visu saprata. Un – nevienu pašu kompromisu, neviens nav teicis: "Tak atdotu vienreiz, lai tas karš beidzas."
Viņi nekad mūs neuzvarēs, mēs esam no pilnīgi dažādām planētām. Un es ceru, ka nākamajos simts gados pēc mūsu uzvaras tie sūda krieveļi baidīsies teikt, no kurienes viņi ir.
3. martā
Sēdināju autobusā vecmāmiņu, kura raudāja, jo no viņas mājas Hostomeļā nav palicis pāri vispār nekas. Jaunu mammu ar 5 mēnešus vecu bērnu, kuru viņa spieda sev klāt tik stipri. Otrā rokā turēja mazītiņu koferīti – pat nezinu, kas tur bija satilpis. Šis ir laiks, kad prioritātes sakārtojas. Pusaugu zēna mammu, kura ļoti uztraucās par kaķi, kuru viņi uz maiņām nesa kaķa somā. Vai to kaķi tiešām izlaidīs? Kā kaķim ies uz robežas? "Bez kaķa mēs nekur nebrauksim, lūdzu, noskaidrojiet," viņa lūdza.
Mēs redzējām tēvu, kurš gribēja braukt kopā ar sievu, kam kuru katru dienu bija jādzemdē. Un mēs viņam godīgi pateicām, ka pāri robežai viņa vecuma vīrieti, ļoti ticams, nelaidīs. Viņš palika stāvam blakus un apjucis skatījās apkārt: "Kā tad viņa tur bez manis, viņa taču drīz dzemdēs, kuru katru dienu, tā taču ir sveša valsts, kā tad viņa viena pati?"
Mēs redzējām cilvēkus, kuri atkal un atkal teica, ka ir zaudējuši visu. Un jaunu, ļoti skaistu pāri, kas pienāca pie manis (Sarkanā Krusta jaka ir spēcīgs magnēts) un teica: "Mēs dzirdējām, ka te daži, dodamies uz ārzemēm, atstāj kaķus. Mēs atnācām paņemt kādu kaķīti, lai viņu mīlētu."
Šajās dienās esmu redzējusi tik daudz asaru un cerību, cik visos 30 gados nebiju redzējusi. Mani apskāva pilnīgi nepazīstami cilvēki. Un arī es viņus apskāvu. Kad beidzās papīrs sarakstiem, citi brīvprātīgie noplēsa daļu papes kastes, lai mēs varētu turpināt darbu.
Es desmitiem reižu esmu teikusi: "Laimīgu ceļu, viegli nonākt galā!" – un neviens vārds nebija pieklājības formula.
Te viss ir tik īsts un tik dzīvs. Jūs visi, cilvēki, esat tik ļoti skaisti. Tādus nav iespējams uzvarēt. Mīlu.
4. martā
Vakar pie mums pienāca sieviete. Viņa raudāja tik stipri, ka es pat nobijos. Caur asarām stāstīja, ka braukusi prom no Harkivas ar vilcienu, kuru tajā brīdī apšaudījuši okupanti. Vilcienu ar civiliedzīvotājiem. Ar veselu baru bērnu.
Cita interesējās, vai viņai ir vērts palikt pa nakti stacijā, lai no rīta tomēr mēģinātu tikt jebkādā transportā uz robežu. Viņai uz rokām bija trīs mēnešus vecs bērns.
Pēc tam pienāca tēvs un jautāja, vai mums esot kaut kādas zāles, jo bērns tās divas diennaktis, kuras viņi esot ceļā, nespēj nomierināties. Es pajautāju, cik bērnam gadu. Izrādījās, ka 22 dienas.
Pie manis atstāja puisīti, kam bija desmit gadu. Es apjautājos, kādu vissvarīgāko mantu viņš paņēmis līdzi. Puisītis atbildēja, ka jūrascūciņu. Viņam esot 2,5 gadi, un viņu saucot Vasja.
Vīrietis no Kazahstānas stāstīja, ka esot ilgi strādājis un tad viņam beidzot izdevies Harkivā atvērt saldumu veikaliņu. "Bet tagad droši vien no tā nekas nav palicis pāri, ja? Kā jūs domājat, vai Polijā mani paņems darbā? Es tikai gribu strādāt, un viss."
Es rakstu šo dienasgrāmatu. Pierakstu tajā noziegumus pret visiem gaišajiem un labajiem cilvēkiem. Viņu un manas cerības dienasgrāmatu.
5. martā
Būt par SK brīvprātīgo nav tikai izvest kolonnu, sasēdināt autobusos, ierakstīt sarakstā, dežurēt pie teltīm. Vēl tas ir, piemēram, mazgāt katlus. Vai esat kādreiz mazgājuši ļoti taukainus katlus aukstumā bez mazgāšanas līdzekļiem, ceļa malā, pie karstā ūdens cisternas, kad tev cieši garām iet desmitiem, simtiem bēgļu?
Ko lai pasaka? Mans vienīgais mētelis tagad ož pēc bohrača [1], un uz piedurknēm labāk nevajag skatīties. Bet arī šie katli ir mazītiņš solītis pretī uzvarai.
Krievu ščī iet nahuj.
6. martā
Pienāca jauna meitene, raud. Jautāju, kā palīdzēt: tēju, ēdamo, autobusu uz Poliju, zāles. Viņa purina galvu. Stāsta, ka tuvinieki ir Mariupolē, ar viņiem jau diennakti nav sakaru. Tad atvainojas par asarām. Cik tad varot raudāt. Godīgi atzīstos viņai, ka pēc maiņām pati raudu vannasistabā. Mums visiem ir vajadzīga sava vannasistaba – paraudāt.
Smaida mundra meitenīte rozā kombinezonā, gadus 5 veca. Meitenīti es pazīstu: vakar, kad lēju kafiju ēdiena teltī, iedevu viņai šokolādīti. Ļoti labi atceros cepuri ar austiņām. Meitenīte bija krieviski runājoša, taču par šokolādīti atbildēja: "Djakuju."
Rūpējos par vecāku kundzi, inženieri no Harkivas, kura visu mūžu nostrādājusi zinātniskās institūcijās. Stāsta, ka Ļvivā pēdējoreiz bijusi, kad uzsprāga Čornobiļa. Dzīvojusi pie katedrāles. Pirms iekāpšanas taksī saka: "Lai Dievs sargā Ukrainu, kaut nu vismaz Ļvivu nebombardētu, Ļviva ir tik skaista."
Sieviete no Harkivas jautā par patvērumiem. Es stāstu un aicinu braukt uz Polijas robežu. Viņa nevar: visas pases sadegušas, mājā trāpījis šāviņš. Izņem pensionāres apliecību – vienīgo dokumentu, kas palicis. Velkot to ārā, izkrīt Jaunavas Marijas ikoniņa, parasts kalendārītis. Es neesmu ticīga, taču viņu dēļ esmu gatava par tādu kļūt.
8. martā
Mums bieži atgādina, ka brīvprātīgā galvenā iezīme ir prasme operatīvi reaģēt uz situāciju un improvizēt. Šodien, kad lēju ēdiena teltī tēju, pamanīju, ka pa celiņu mums garām skrien trīskrāsaina kaķene. Tik skaista, spoža un briesmīgi pārbijusies. Uzreiz redzams, ka nav klaidonīte. Es skrēju pakaļ un pēc daždesmit metriem viņu noķēru. Kaķe pat nerāvās ārā, kaut kā uzreiz klēpī nomierinājās. Kā es, ja man iegrūž rokās gabalu "Dor blu" un labu alu. Aiznesu uz štābu, nofotografējām. Un kā jūs domājat? Pēc stundām 4 atradām saimniekus, un viņi atbrauca kaķei pakaļ.
Tāpēc rezultāts šodien ir ļoti iepriecinošs: vairāki tūkstoši glāžu tējas, viena laimīga kaķe un viens dāvanā saņemts bērna zīmējums, kuru es noteikti paglabāšu.
Atcerieties: katra izglābta ukraiņu kaķe ir solis pretī uzvarai.
Arlabunakti.
10. martā
Savā SK maiņā es nekad neko neēdu un nedzeru. Man vienmēr ir kauns ņemt sviestmaizi, kura tad netiks Harkivas vecmāmiņai, kura divas diennaktis braukusi līdz Ļvivai, vai izbiedētam Kijivas pusaudzim. Nesatraucieties, viņiem ir gana, mēs nekad nevienam neatsakām. Taču man vienkārši allaž ir kauns, jo man viss ir.
Taču vakar koordinatore pateica acīmredzamu lietu: jums jābūt siltumā un paēdušiem. Jo no tā ir atkarīga jūsu efektivitāte, māka precīzi rīkoties un savlaicīgi reaģēt.
Un garas, aukstas maiņas beigās es sev paņēmu plānu vafelīti. Pavisam maziņu. Un zināt? Neviens nenomira, neviena Harkivas vecmāmiņa nepalika neēdusi, neviens pusaudzis neaizgāja prom sabēdājies. Šī vafelīte ir mans self-care simbols.
11. martā
Pusotru nedēļu būdama Sarkanā Krusta brīvprātīgā, esmu iemācījusies uzreiz atpazīt harkiviešus un bēgļus no Kijivas pievārtes. Viņi bieži pārjautā, vai šeit tiešām ir droši. Apstājas, ķer tevi aiz pleca un grib zināt, no kurienes nāk tā skaņa. Izrādās, ka tur zvana tramvajs, svilpj vilciens, tomēr viņi tik un tā, šķiet, īsti nenotic. Kijivieši mēdz jokojot pārjautāt, vai mēs te kafijai lejam klāt viskiju un kurā teltī ir visgaršīgākais borščs. Harkiviešiem, irpiņiešiem, hostomeliešiem jokot nav spēka. Viņi reti ir izvēlīgi, kad piedāvājam naktsmājas. Dažkārt raud, kad tu vienkārši atnes viņiem kafiju. Bieži spiež sev klāt kaķīšus vai suņus, taču dokumenti ir sadeguši vai pazuduši. Meklē tuviniekus. Viņiem gandrīz vienmēr ir izlādējušies mobilie.
Man nemitīgi gribas viņiem atkārtot: mēs esam ar jums. Es ļoti maz varu, bet ienāciet kaut sasildīties. Es jums atnesīšu kafiju, pat sadabūšu saldo krējumu, ko pieliet klāt. Mēs izdarīsim visu, lai būtu kaut mazdruscītiņ mazāk bail. Man ir tik žēl, tik ļoti sāp jūsu dēļ, bet turpmāk viss būs labāk.
Lūdzu, ņemiet, te būs kafija ar krējumu.
14. martā
Šodien atbrauca Severodonecka. Neskaitāmas ģimenes, milzīgs, burtiski līdz griestiem pilns vilciens. Daudzi no bēgļiem uzreiz teica: "Mēs esam no Severodoneckas, atvainojiet, vai var dabūt tēju?" Taču satrieca kaut kas cits. Satrieca tas, cik ļoti viņiem gribas kaut ko saldu. Nelielai tējas glāzītei viņi piebēra trīs ēdamkarotes cukura. Jautāja par cepumiem. Lūdza vienu kēksiņu. Gandrīz ikkatrs.
Mēs ēdam saldumus, kad mums ir bail. Ja nezinām, kad nākamreiz būs kaut kas ēdams, arī ir vajadzīgas kalorijas. Mēs ēdam saldumus, jo gribam atgriezties drošajos bērnības laikos, kad pāri galvai nelidoja raķetes.
Mums šeit pietiks cukura visai Severodoneckai, Mariupolei un Hersonai. Tikai atbrauciet, lūdzu.
16. martā
Karš – tas nav skaisti. Karš ir slimnieki, kuriem kļūst slikti pie teltīm vai teltīs. Somas, kas ož pēc kaut kā ļoti veca. Karš ir mazgāt teltis pēc simtiem cilvēku, kuri tajās pavadījuši 5 stundas. Tie ir nervozi pieaugušie un šokēti bērni. Reizēm – agresija, kuru bēgļi vienkārši nespēj apvaldīt stresa vai rakstura iezīmju dēļ. Un, jā, karš ir ļoti, ļoti netīrs.
Šodien maiņas beigās mazgāju telti, kurā desmitiem un desmitiem cilvēku sēdēja, ēda, gulēja un drazoja 5 stundas no vietas. Un, protams, nekādas vēdināšanas nav, jo šeit siltums ir gandrīz tāda pati vērtība kā ēdiens un ūdens.
Taču pat netīra telts, kas tagad ir nedaudz mazāk netīra, ir solis pretī uzvarai. Neromantisks, neskaists, neideāls, mazītiņš solis pretī mūsu kopīgajai uzvarai.
17. martā
Šodien atbrauca Melitopole.
Skolotāja no turienes stāstīja, kā viņi gājuši uz mītiņiem un kā uz viņiem šāva. Puisim, kas mītiņā bijis blakus, sašauta kāja. Pēc tam okupanti organizatorei prasījuši par iecelto pilsētas mēru. Meitene atbildējusi, ka pie mums Ukrainā neieceļ, pie mums ievēl. Viņa nolaupīta, jau vairākas dienas no viņas nav nekādu ziņu.
Citai bēglei es apjautājos, kā viņa nokļuvusi Ļvivā, vai ceļš bija grūts. Viņa apraudājās. Teica, ka braukusi pa zaļo koridoru un viņiem šāvuši virsū. Viņai trīcēja rokas, kad es viņai sniedzu parastu siermaizi.
Vēl viena, mazliet pāri četrdesmit, pati pastāstīja, ka esot no Kramatorskas. Tur palicis viņas dēls, students. Aizstāvēšot pilsētu. "Man aizliedza ar viņu auklēties un lika braukt uz Ļvivu." Viņa uztraucas, tic mūsu armijai.
Šī ir pavisam cita ģeogrāfija, tādu nemāca skolā. Šīs pilsētas paliek kā naglas sirdī. Mariupole, Melitopole, Kramatorska.
18. martā
Šodien kopā ar mums strādāja brīvprātīgais no Čerņihivas. Izvedis sievu un meitu, tagad palīdz bēgļiem. Stāstīja, ka vecmāmiņas mājai trāpīts, sakaru ar viņiem nav bijis četras dienas. Šāviņš izlidojis cauri virtuvei un istabai. Rūtis un spoguļi sašķīduši, brīnums, ka neviens neaizgāja bojā. Vecmāmiņa pateikusi, ka no savas zemes nekur prom neiešot un līdz pēdējam stāšoties pretī okupantiem. To mājas daļu aizsituši ar finieri un kartonu un pārvākušies uz otru pusi.
Drosmīgā Čerņihiva. Stiprā vecmāmiņa. Lai viņiem viss izdodas.
20. martā
Kravādamās kara otrajā dienā, kad virs Kijivas dārdēja, es sametu koferī kaudzi lieku krāmu. Zelta auskarus, kurus nekad nebiju nēsājusi (ja nu pēkšņi vajadzēs pārdot), sauso zirņu zupu (es vispār neēdu zirņus), samta kleitu, jo tikko biju to nopirkusi, vecu "Grammarly" tēkreklu, lai neaizmirstu, ka pirmām kārtām mans darbs ir literatūra un valoda. Vēl jaku ar Hēgeli un uzrakstu "Mani neviens nesaprot". Jo kaut kā tā es jutos kara pirmajās dienās. Aizmirsu šķēres, krūzi un pusi aptieciņas, toties paņēmu līdzi bildi, kurā ir Francs Kafka ar māsām bērnībā, un zaļu stikla putniņu. Putniņu kā simbolu trauslai brīvībai, par kuru ir vērts cīnīties. Mūžam skumīgo Kafku, kurš iemieso visu to kultūru, kuras sardzē mēs stāvam.
24. martā
Atbrauca Mariupole. Daudz nav, taču mariupoliešus lielākoties var pamanīt. Tumšas drēbes, viena otra no sievietēm ar lakatu, neviena nav krāsojusies. Klusē, kāds laiku pa laikam pajautā, vai drīkst paņemt pienu. Es baidos, ka, sastopoties ar viņu skatieniem, sākšu raudāt. Kādas man tiesības, ja viņi ir tik stipri.
Satrieca viena sieviete. Viņai rokās bija ievīstīts terjers, un tas sīki jo sīki trīcēja. Zināt, kā trīc mazi sunīši? Es sākumā pat neko neiedomājos: viņa ar mani mundri sarunājās, palūdza tēju, mēs parunājām par to, kur te var dabūt barību. Beigās apjautājos, no kurienes viņi ieradušies. Sieviete kaut kā ļoti vienkārši atbildēja: "Mariupole. Kad mēs izlauzāmies ārā, suns divas dienas nekādi nespēja atdzerties. Dzēra un dzēra. Vīrs palika tur."
Es ļoti gribu, lai ar viņas vīru viss būtu labi. Lai ar viņu viss būtu labi. Un lai viņas mazais sunītis vairs nekad nebaidītos, ka beigsies ūdens.
26. martā
Vakar rindā pamanīju ļoti skaistu, smaidīgu, gadus 40 vecu sievieti. Piedāvāju viņai un viņas dēliem sviestmaizes, kamēr viņi gaida siltas pusdienas. Kundze atteicās un vaicāja, vai man strādājot neesot auksti. Tiešām bija mazliet dzestrāks nekā aizvakar, un es stāvēju bez mēteļa.
Es painteresējos, no kurienes viņi ieradušies. Izrādījās, ka no Harkivas, no Horizonta rajona. Divas nedēļas sēdējuši pagrabā bez ūdens, gāzes un elektrības. Tad pārvākušies turpat blakus, tur vismaz elektrība bijusi. Ar humāno palīdzību pilsētā esot milzīgas problēmas: pirms nedēļas viņa nostāvējusi gandrīz četras stundas, taču saņēmusi tikai divas puslitra ūdens pudeles. Neko ēdamu. Un nākamajā rindā nedabūjusi vispār neko. "Mums beidzās putraimi, nu, un kļuva acīmredzams, ka laiks braukt prom."
Jūs saprotat? Viņi četras nedēļas nosēdējuši aukstos pagrabos, apšaudīti, gandrīz bez ēdamā un ūdens. Un, par spīti visai traumatiskajai pieredzei, šī brīnišķīgā harkiviete uztraucas, vai nav auksti brīvprātīgajai, kura lej viņai tēju un piedāvā siermaizi.
Tas. Ar to mēs atšķiramies. To viņi nekad nespēs saprast.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.
[1] Bohračs (бограч, bogrács) ir ungāru gulašam līdzīga zupa, kas iecienīta arī Ukrainas Aizkarpatu reģionā.
0