Foto: Serhijs Žadans un Redžinalds Dveins Betss
 
Karš Ukrainā
29.11.2022

Mīļo Serhij, mīļo Dvein

Komentē
0

Amerikāņu dzejnieks Redžinalds Dveins Betss (Reginald Dwayne Betts) un ukraiņu dzejnieks Serhijs Žadans (Сергій Жадан) gandrīz satikās pirms vairākiem gadiem, kad Serhijs gatavojās braukt uz Ņujorku. Jeila profesorei Mārsijai Šorai (Marci Shore) toreiz ienāca prātā, ka viņi – kaut raksta katrs savā valodā un viņu pasaules nesastopas – ir apbrīnojami līdzīgi: abi ir ārkārtīgi liriski dzejnieki, kas ar sirsnību un bez ilūzijām raksta par savām skarbajām pilsētām, abi daudz domājuši par maskulinitāti un tās attiecībām ar vardarbību.

Toreiz tikšanās nenotika: pasauli bija apstādinājis kovids. Pēc tam krievija uzbruka Ukrainai. Atkal un atkal dzirdot, ka krievi apšauda Harkivu, Dveins lasīja Serhija dzeju (angliski iznākušas izlases "What We Live For, What We Die For" un "A New Orthography") un profesorei Šorai taujāja, kā Serhijam klājas. Profesore ierosināja, lai taču Dveins aizrakstot Serhijam vēstuli. Tā arī notika. Amerikāņu dzejnieks uzrakstīja, un ukraiņu dzejnieks atbildēja.

Tulkotāja

Mīļo Serhij,

ar šaujamieroci es pirmoreiz izšāvu vairākus gadus pēc tam, kad mani mati bija sākuši sirmot; vairākus gadu desmitus pēc tam, kad pirmoreiz tiku ieslodzīts; vairākus gadu desmitus pēc tam, kad biju izgājis no cietuma. Pēc tam, kad bija piedzimuši abi mani dēli. Pēc tam, kad vismaz desmit reizes biju pārcēlies uz dzīvi citur, allaž vēl mazliet tālāk no cietuma, allaž pietiekami tālu, lai neaizmirstu, ka pietiekami tālu nebūs nekad. Bet ko gan es zinu par karu? Arī tagad, kad zinu, ko nozīmē jūgties nost ar atmiņām, kuras izgudro manas smadzenes, un ar vēsturi, kuru mans prāts neparko nelaiž vaļā.

Es šķīros no diezgan lielas naudas, lai varētu iesoļot attiecīgā iestādījumā vienīgajā šīs valsts štatā, kurā man atļauts turēt rokā šaujamo. Kurā es stundu varēju šaut pa papīra mērķiem. Un apkārt bija tāds troksnis. Kāpēc es rakstu Tev šādu vēstuli? Reiz uzrakstīju vārdu "lode", kaut biju gribējis rakstīt vārdu "ticēt". Nejauši paslīdējusi doma, iespēja pateikt, ka lodes vienmēr apdraud ticību, iespēja atzīt, ka lodes vienmēr ir draudējušas ļaut mums iznīcināt visu, ko mēs varētu mīlēt? Lodes ir vieglas, pat tās makanās, kuras raidot šautene izlēca man no rokām. Biju vairāk nekā astoņus gadus sēdējis cietumā un ne reizi nebiju šāvis. Es to rakstu tā, it kā šī būtu svarīga detaļa, kas parāda, ko esam pelnījuši. Tikai ko tad jebkurš no mums ir pelnījis? Kad nu beidzot turēju rokā lodi, man pāri gūla Ceturtā jūlija ēna un šo vēstuli biju mēģinājis uzrakstīt vismaz desmit reizes.

Tā šautuve bija triviāla – šo vārdu es reāli vēl nekad nebiju lietojis. Tas šķiet uzbāzīgs un samākslots. Diemžēl dažreiz tas ir vietā. Cietumā triviālas bija ciešanas. Triviāli bija tas, ka cilvēki cits citam stāsta – esmu notiesāts uz 30, uz 40 gadiem. Un par taisnīgumu mēs daudz nemēdzām runāt. Šautuvē triviālais bija testosterons. Šāvienu skaļie blīkšķi. Un es nejutos bīstams. Arī tad, kad man delma izliekumā bija triecienšautenes laide. Un varu nemaz nepieminēt, ka šautuve nav kara zona, lai ko savā nodabā bļaustījās vīrieši, kas bija man apkārt.

Šajā vēstulē es acīmredzami mēģinu ielikt pārāk daudz. Rakstu Tev tāpat, kā mani tuvinieki rakstīja man uz cietumu. Kā atrast īstos vārdus, lai būtu pateikts tas, kas tāpat ir acīmredzams, un vēl ar jēgu. Mēs šajā galā gaidām ziņas no Ukrainas. Un par visu strīdamies. Par to, kuram ir tiesības emocionāli reaģēt, par to, kā tāda reaģēšana izskatās. Par to, kas Ukrainas kontekstā ir rases jautājums. Lūk, tas gan man šķiet nejēdzība. Jo daudzi no mums atrast Ukrainu kartē nespētu tieši tāpat, kā cilvēks no Ukrainas nespētu parādīt kartē Sjūtlendu, – bet vissvarīgākais esot tas, kā mēs reaģējam uz otra ādas krāsu.

Man gribas teikt: vai esmu Tev par to stāstījis... bet zinu, ka neesmu. Mēs esam draugi tā, kā draugi ir visi nepazīstamie cilvēki, kas gaida piemērotu brīdi, kad kaut kāda kopīgi piedzīvota sakritība kļūs par atmiņām, kuras paliks mums abiem. Bet tas atgadījums, ko es gribēju pieminēt, ir reize, kad es draugiem nolasīju Tavus dzejoļus un viņi domāja, ka tie ir mani. Es tūlīt pat paskaidroju, ka tā nav, – lai arī galīgi neesmu no tiem, kas pie cita cilvēka skaistuma netveras kā pie savējā. Taču es pateicu, ka šie vārdi ir Tavi, jo gribēju, lai viņi Tevi pazīst. Kādā neprātīgā pasaulē gan mēs dzīvojam, ticēdami, ka vārdi, kurus mēs izceļam no lappuses, var mūs atklāt citiem. Un es nodomāju: ej tu nost, viņi dzirdēja mani tajās iespēju dziesmās, kuras Tu raksti.

Varbūt vajag Tev pastāstīt vēl kaut ko par manu dienu ar ieroci, ar šauteni un ar AR-15. Bērns, kas skolā nošāva citus bērnus, tika tiesāts par to, ko bija izdarījis ar AR-15 tajā pašā dienā, kad es pirmoreiz tādu paņēmu rokās. Pārāk bieži esmu trāpījies tur, kur – kā norāda vēsture – man nevajadzētu būt; lūk, ko es mēģinu pateikt.

Vai Tu esi klausījies vai lasījis Frederiku Daglasu un viņa runu "Kas vergam ir Ceturtais jūlijs"? Daglass jautā:

"Līdzpilsoņi, atvainojiet, ja drīkstu tā vaicāt: kāpēc esmu šodien uzaicināts še runāt? Kāds man – un tiem, kurus es pārstāvu, – ir sakars ar jūsu nacionālo neatkarību? Vai uz mums ir attiecināti cēlie politiskās brīvības un dabiskā taisnīguma principi, kurus iemieso šī Neatkarības deklarācija? Un vai es tādēļ esmu uzaicināts nolikt mūsu pieticīgo ziedojumu uz nācijas altāra un atzīt labdarības, un izteikt izjustu pateicību par svētībām, kuras mums dāvājusi jūsu neatkarība?"

Es novirzījos. Rakstu dzejniekam otrā pasaules malā, un Tev apkārt notiek karš par Tavu zemi. Ko es varu pateikt? Nav daudz kā tāda, kas rakstāmo gausinātu vēl vairāk, nekā to spēj karš. Un varbūt arī nav daudz kā tāda, kas cilvēkus vēl vairāk pamudinātu visu pierakstīt, rakstīt hroniku. Nu, jā, mēdz būt tā, ka vienas dienas viltīgās intrigas pārvērš visu.

Kad tie cilvēki domāja, ka Tavi vārdi pieder man, es gan pateicu, ka tā nav, taču biju gandarīts. Un es klausījos un domāju par Tevi. Vai šādi mēs kļūstam par vēsturi? Kā var izrādīties, ka mūsu vārdi un dzīve iegūst jēgu daudzu kilometru attālumā no jebkuras zemes, kuru esam pagodinājuši?

Man teiks: Dvein, ja man būtu tavs dzīvesstāsts, tad nu gan es būtu īsts dzejnieks. Un, kad tādi cilvēki Tavas rindas noturēja par manām, es sāku domāt: un ko es darītu aplenktā pilsētā?

Neviens neraksta cilvēkiem vēstules tādēļ, lai prašņātu, kāpēc pasaule izskatās tāda, kāda ir. Tieši to es saprotu, šo vēstuli rakstīdams. Mans paradums pavērst visu atkal pret mani pašu liek man sev jautāt, ko vēlējās pateikt mani tuvinieki brīžos, kad vienīgais, ko viņi spēja iztēloties, domājot par cietumu, bija nolemtība. Man ir šis dārzs, un es zinu, ka dārzi ir bezjēdzīgi, taču vienalga vēlos uzdot vienu no tiem iracionālajiem jautājumiem par ziediem un vīnu, un par sievieti, kuru naktī ieraugi uz ielas, un viņa ir stāvoklī, pārsteidzošā kārtā, it kā viņa labāk par jebkuru citu noskārstu, ka lai notiek kas notikdams, cilvēkiem ir tiesības ne tikai izdzīvot vien.

Bet tas jau arī rada to spriedzi. Mans karš ir cietuma kamera kādā Amerikas pilsētā. Un Tavs. Nu, jā, Tu zini vairāk nekā es. Un tomēr laikam ir kaut kas tāds, kas citiem šķiet mums abiem kopīgs. Es uzaugu Merilendas štatā, Prinsdžordžisas grāfistē, un gāju sākumskolā, kas bija nosaukta par godu Viljamam Bīnsam, ārstam, kurš ar angļu kuģi devās pārvest dzimtenē karagūstekņus. Viņš pats nokļuva gūstā, un vienoties par viņa atbrīvošanu kuģoja jurists un dzejnieks Frensiss Skots Kijs. Uz kuģa viņš sarakstīja "Zvaigžņoto karogu" ["The Star-Spangled Banner", ASV himna – red.], tikai to labāk vajag klausīties, un arī tikai tad, ja dzied Mārvins Gejs vai Vitnija Hjūstone, vai uz ģitāras dragā Džimijs Hendrikss. Taču būtiskais ir tas, ka ap dzejnieku koncentrējās izdzīvošanas nosaukšana vārdā.

Es rakstu šo vēstuli, it kā es varētu Tev kaut ko pateikt, lai gan patiesībā jautāju, ko Tu varētu pateikt man. Bija laiks, kad man šķita, ka visas manas dienas ir kaut kāda veida vardarbība. Vēsture liek man pārdomāt grūtības, kuras es agrāk iztēlojos pazīstam. Bet tieši tā jau vēsture dara: tā piespiež mūs atcerēties, cik daudz labāk viss varēja būt, ja darbības vārds atrastos pareizākā vietā. Vai varbūt ne. Es zinu tikai, ka šī vēstule ir improvizācija par tēmu – kas ir iespējams. Ne tikai izdzīvošana, lai gan mums jātic, ka iespējama ir arī tā. Bet tas, ka vārdi ir svarīgi, ka tieši vārdi sadiedz kopā jebkuru kopienu, nevis tikai lodes un ideoloģija. Un vārdi vienmēr ir labāki kopā ar burbonu. Kaut kad drīz mēs abi vienu pudeli izdzersim.

Sargi sevi.

Redžinalds Dveins Betss


Mīļo Dvein!

Paldies Tev par vēstuli. To lasīdams, pievērsu uzmanību tam, kā Tu runā par ieroci, par šo, no mūsu civilizācijas vēstures viedokļa raugoties, pavisam vienkāršo – taču tik norobežojošo pieredzi, kad Tu esi paņēmis rokās slepkavības rīku, kas vienlaikus, gribi vai negribi, ir aizsardzības instruments, izglābšanās mehānisms. Cilvēkam ar ieroci ir pilnīgi cita optika, viņš ir apveltīts ar papildu iespējām (un vispār jau arī pilnvarām). Šo pieredzi mūsu pasaulē ir viegli iegūt, taču pēc tam no tās grūti atbrīvoties.

Es arī atcerējos, kad pirmo reizi paņēmu rokās ieroci. Tā bija krievu totālā uzbrukuma otrā diena. Mēs ar draugiem bijām aizbraukuši pie brīvprātīgo vienības, kurai pirms tam bijām daudz palīdzējuši un kurā mums bija daudz pazīstamu cilvēku. 25. februāris, zemas, pelēkas debesis, ziemas beigas, liela un asiņaina lūzuma sākums. Vienības štābs bija Harkivas centrā, kādreizējā bibliotēkā. Gaiteņos gar sienām stāvēja ar auklu pārsietas grāmatu kaudzes. Klasiskā literatūra karam nebija noderīga, lasīšana bija atlikta līdz citiem laikiem. Pa istabām klīda jauni puiši, kas bija ieradušies pierakstīties pulkā. Lielākā daļa no viņiem nebija profesionāli karavīri un līdz šim ieroci rokā nebija turējuši. Tagad viņi saņēma automātu, pieskārās tam, diezgan nedroši, un it kā pārgāja no pagātnes citā teritorijā – kara teritorijā, teritorijā, kas ir maksimāli pietuvināta nāvei.

Ieroču bija daudz, tie atradās atsevišķā telpā, turpat blakus grāmatu kalniem. Komandieris padomāja un teica: paņem sev ieroci. Ceru, ka tev tas nebūs vajadzīgs, bet labāk lai ir. Es pateicos, diezgan neveikli satvēru padomju laika pistoli – tik tikko izsaiņotu, vēl noziestu ar mašīneļļu – un pārliku to mugursomā. Iedams ārā, paķēru dažus vecus literārus žurnālus – nespēju paiet garām. Mēnesi pēc tam, Harkivas apkaimes atbrīvošanas laikā, komandieris krita. Viņš bija pirmais skrējis uz priekšu uzbrukumā. Viņu ievainoja, un pēc tam tā arī neizdevās viņu iznest no apšaudes. Atvadīties no viņa uz baznīcu bija atnākuši viņa karavīri. Daudzus nebiju redzējis kopš kara pirmās dienas. Viņi bija mainījušies. Mainījušies bija viņu skatieni, mainījušās sejas. Un ieroci viņi turēja pilnīgi citādi. It kā būtu ar to saauguši. Es savu ieroci tā arī ne reizi neesmu izmantojis.

Taču gribēju Tev pastāstīt ne jau par cilvēkiem, kam ir ieroči. Gribēju pastāstīt par tiem, kuri ieroci rokā netur, taču sanācis ir tā, ka arī viņi atrodas kara zonā. Civilie, tā saucamie "mierīgie iedzīvotāji" – tie, kas dzīvo piefrontes pilsētās, kas slēpjas no apšaudēm, kas mēģina dzīvot, nosargāt savu un savu tuvinieku dzīvību, – tieši viņi ir visvārīgākie un vismazāk nodrošinātie mērķi jebkurā karā. Cilvēkam, kurš apzināti paņem rokā ieroci, jebkurā gadījumā ir pavisam cita vienošanās ar dzīvi un nāvi nekā civilistam. Turpretī neapbruņots cilvēks karu redz pilnīgi citādi un pieredz to pilnīgi citādi. Mēs visi Ukrainā atbalstām savu armiju, apzinādamies, ka tieši karavīri ir tas vairogs, kas paglābj aizmugures pilsētas no ienaidniekiem, no tiem, kas ieradušies mūs nogalināt, burtiski – nogalināt, iznīcināt, atņemt mums dzīvību. Taču man vienmēr ir bijis svarīgi saklausīt to cilvēku balsis, kuri paši sevi nespēj aizstāvēt. Ir acīmredzams, ka bez šīm balsīm – kuras Milošs savā laikā nodēvēja par "nabaga ļaužu balsīm" – mēs nevarēsim pilnā mērā izdzirdēt un nolasīt kara skanējumu, tā asiņaino, taču ļoti patiesīgo daudzbalsību. Kopš šā gada februāra beigām, dzīvodami apšaudītā pilsētā, mēs laikam esam iemācījušies uzmanīgāk un paļāvīgāk izturēties cits pret citu – šīs pilsētas iedzīvotāji, cilvēki bez ieročiem, taču ar rīcības un balss tiesībām. Esam iemācījušies cits citu atbalstīt. Un vēl – ar cieņu izturēties pret cilvēkiem, kuri ieročiem rokās, aizsargājot pilsētas perimetru, notur valsts perimetru. Galu galā izrādās, ka šis dalījums bruņotajos un neapbruņotajos – tas, protams, ir nozīmīgs un būtisks, taču nav nepieciešams: šā vai tā mūs vieno kas vairāk nekā patronas aptverē. Varbūt tas, ka mums ir kopīga ticība. Un kopīgas vērtības.

Kas mūs pārņem, kad mūs bombardē? Kas mūs vada vēl bez naida pret ienaidnieku? Un vai pietiek tikai ar naidu vien, lai tu pārdzīvotu šo asiņaino laiku un paliktu tu pats? Diez vai. Cilvēki piefrontes pilsētās vēl aizvien balansē starp kara realitāti un pirmskara priekšstatiem par to. Tas ir ārkārtīgi mokoši: visu laiku uzdurties asiem stūriem un iekļūt ilūziju lamatās. Taču visļaunākais ir, ja tev pat nav iespējas to pateikt.

Es Tev pilnīgi piekrītu: vārdiem ir nozīme, tie spēj sašūt kopienu kopā. Pat vairāk: šis karš, karš, kurš jau astoto mēnesi plosa mūsu valsti, ļoti skaidri un pārliecinoši parāda, ka, par spīti visam ļaunumam un varmācībai, ko viens cilvēks ir spējīgs nodarīt citam, par spīti izmisumam un tumsai, kas brīžiem aizsedz skatu, mums arī turpmāk ir iespēja runāt – runāt savā starpā, runāt ar pasauli. Izteikt sevi, paskaidrot savas sāpes un savu cerību. Tās ir dāsnas tiesības, kas mums piešķirtas kopš dzimšanas, šī te saviskā balss, kas paliek katram no mums; valoda kā komplicēts, slepens amulets, kas izglābj pat visbaigākajos un sūrākajos apstākļos. Būdams rakstnieks, esmu pieradis paļauties uz valodu. Paļauties, pilnā mērā apzinoties, cik tā ir ierobežota. Valoda, tāpat kā dzeja, nav spējīga apturēt karu. Taču tieši valoda nosauc vārdā ļaunumu un netaisnību, tieši ar valodas resursu palīdzību mēs kārtējo reizi pārvaram savu vājumu un bezcerību un izslejamies stalti, lai liecinātu un iebilstu.

Man patiešām ir liels gods un prieks par šo iespēju ar Tevi sarakstīties, mēģināt vismaz kaut cik paskaidrot to, kas tagad notiek Ukrainas gaisā – Tu gan mūsu valstī nekad neesi bijis, taču varēji par to domāt un pieminēt. Man šķiet, ka šādi izpaužas cieņa gan pret valodu, gan pret literatūru – joprojām izmantot šo savādo iespēju cits citam rakstīt, iespēju atbalstīt, pateikties un taujāt, iespēju saukt vienam otru vārdā, tādā veidā izraujoties no klusuma un aizmirstības.

Šajos skumīgajos, asiņainajos mēnešos es tā arī neesmu iemācījies rakstīt par karu reportāžas stilā, atsvešināti, it kā tikai fiksējot redzēto un liecinot par dzirdēto. Brīžiem pieviļ intonācija, brīžiem virsroku gūst emocijas. Neesmu pārliecināts, vai šī vēstule ir diži loģiska un saprotama. Tomēr man patiešām bija svarīgi izlasīt Tavus vārdus – kā kaut kādas saiknes apliecinājumu, kā apliecinājumu tam, ka literatūras pasaule, dzejas teritorija vēl ir spējīga uzcelt runāšanas un saprašanas gaiteņus. Arī tad, ja šajos gaiteņos mums ir šauri un smacīgi – tie ļauj mums cerēt, ka mēs kaut kad varēsim iziet mierīgākās vietās. Teiksim, tāpēc, lai tur labā kompānijā un klusinātā gaismā lasītu viens otram dzejoļus. Nu, un arī dzertu burbonu.

Liels Tev paldies,

Serhijs


No angļu un ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!